BALKĀNI - ceļojuma iespaidi un emocijas divu nedēļu garumā

  • 5 min lasīšanai
  • 126 foto
Ceļošana mani ir tik ļoti aizrāvusi, ka katru gadu ļoti rūpīgi izvēlos valsti un apskates objektus, kas šajās valstīs nozīmīgi, lai redzētu pēc iespējas vairāk. Tam, protams, arī īpaši gatavojos, ievācot informāciju, ko piedāvā dažādi ceļveži, internets un citu ceļotāju stāsti. Tā nu ir sanācis, ka esmu iemīlējusi šo zemi, un 1.septembrī jau trešo gadu braucu uz bijušo Dienvidslāviju, kas pēc vairākiem etnisko nesaskaņu kariem starp bijušās valsts tautām - serbiem, horvātiem un musulmaņiem sadalījusies, nogalinot tūkstošiem iedzīvotāju un izpostot tādu dabas un vēstures skaistumu, kas līdzinās muzejam zem atklātas debess. Iepriekšējos divos gados iepazinu Horvātiju un Slovēniju no A-Z, tad šoreiz izvēlējos paceļot pa mazāk zināmām valstīm Serbiju, Melnkalni, Bosniju un Hercegovinu, jo kur gan vēl var plostot pa upi, kas ir pasaulē otrā dziļākajā kanjonā, apskatīt, kā patreiz Belgradā top trešā, pasaulē lielākā Sv. Savas pareizticīgo katedrāle, izzināt Balkānu vēsturi un tradīcijas senos klosteros un cietokšņos, mazās pilsētiņās, vizināties cauri kalniem pa šaursliežu dzelzceļu, nogaršot medus rakiju vai lozu Medovačku, vai plūmju Sļivovicu, var nogaršot tādus nacionālos ēdienus, kā Čevapčiči (liellopu un jēra gaļas desiņas, pasniegtas ar tomātiem un sīpoliem) , Kajmak (pikants siers, kas ir saraudzētas, sakultas piena plēves) kopā ar vietējā darinājuma vīnu Vranac vai Malvāzija, Mješano meso (piecas dažādas gaļas šķirnes porcijā) vai saulē īpaši vītinātu šķiņķi Pršuto. Var pabūt serbu kinorežisora Emira Kusturicas kinociematiņā Mokra Gorā, un visā pasaulē zināmajā, no kara pasargātajā mazā kalnu ciematiņā Medžugorjē, kur ik gadu dodas tūkstošiem svētceļnieku ar savām lūgšanām no visas pasaules, redzēt Hercegovinas lepnumu – Kravicas ūdenskritumu uz Trebizatas upes, kas gāžas no divdesmit piecu metru augstuma. Var izbaudīt aktīvas pastaigas kalnos un atpūsties tirkīzzilās Adrijas jūras krastā, baudot dienvidu saulīti, vai apbraukājot ar kuteri mazās, eksotiskās saliņas Adrijas jūrā, braucot kalnos, ieraudzīt vienu no pasaulē skaistākajiem fjordiem Boka Kotoras līcī un ieelpot svaigo, tīro Durmitoru kalnu gaisu, pabūt ar sevi pie kalnu Melnā ezera, kur valda klusums un miers un redzēt bijušo olimpisko pilsētu Sarājevu ar savu vēsturisko centru. Nav nemaz jābrauc uz Turciju vai Tunisiju, lai izbaudītu neaizmirstamu Austrumu kolorītu ar mošejām, minaretiem, košiem ornamentiem, vara un sudraba kalumiem, turku saldumiem. Tā varētu vēl ilgi turpināt, bet viss nav uzrakstāms, tas jāredz pašiem. Serbijas iepazīšana sākās ar pilsētu Novi Sad, un pašu galvaspilsētu Belgradu, kas atstāja ‘’padomju laika ’’ iespaidus. Vēl 1992. gadā Belgradu bombardēja NATO aviācija. Braucot cauri pilsētai ar autobusu, klausoties vietējā gida stāstījumā, ieraugot sabombardētās celtnes pašā centrā, autobusā iestājās kapa klusums. Kā gids stāstīja – vietējo iedzīvotāju acīs joprojām manāmas skumjas, jo gandrīz ikkatrā serbu ģimenē bojā gājuši tuvinieki. Serbi nerunā par karu, bet ja runā, tad sauc to par NATO bombardēšanu, nevis karu. Šodien Serbijas galvaspilsētā manāma arhitektūras daudzveidība, kur Balkāniem raksturīgās mazās mājiņas mijas ar padomju laika ēkām un modernām, stiklotām celtnēm. Kā viena no modernākajām pēdējo gadu celtnēm ir daudzfunkcionālā arēna, kurā notika konkurss Eirovīzija - 2008. Vēl Serbijā apskatāmas vairākas skaistas vietas – Staro selo, kas ir Brīvdabas muzejs zem klajas debess, kur var apskatīt piecdesmit tradicionālās serbu ģimeņu saimniecības, un netālu esošais Sirogojno ciems, kurā dzīvo lielas rokdarbnieces, kas ada siltas, skaistas jakas un citus izstrādājumus no Skotijas aitu vilnas, kas papildus izšūtas ar grezniem zīmējumiem. Ciema mākslas salonā šīs jakas nopērkamas ar firmas zīmi, kas dod garantiju, ka jakas kalpos visu mūžu un dzijai pievienotā speciālā dabas viela atbaidīs kodes. Pa ceļam uz Mokra Goru vietējie ceļmalās pārdod ogas, vīģes, medu, ievārījumu, mājas vīnu, vītinātu gaļu un rakijas ar dažādām piedevām dažādām gaumēm. Mokra Gora ciematā izbraucām ar atjaunoto tvaika lokomotīvi, kas reiz braukusi maršrutā Belgrada – Sarājeva ar nosaukumu Šarganska Osmica (Šarganas astoņnieks). Tagad mazbānītis līkumo caur divdesmit diviem kalnu tuneļiem, vairākiem serpantīniem, desmit tiltiem un viaduktiem, dažviet šķērsojot pats sevi, tikai augstākā līmenī. Interesanti, ka bānīša mašīnists apstājas, lai novāktu no klinšu sienām sakritušos akmeņus uz sliedēm, lai aizvētu un atvērtu dzelzceļa pārbrauktuvi, uzsvilptu vilcieniņa pasažieriem, lai stacijās, kurās bija gan foto, gan kafijas pauzes, pasažieri nenokavētu iekāpšanu vilcienā. Katra pieturvieta ir mazs civilizācijas punktiņš mežonīgajā kalnu ainavā. Melnkalne mūs sagaida ar uzrakstu ‘’Dobrodošli na Montenegro!’’ Pareizāk it kā būtu teikt Crna Gora, bet pašiem melnkalniešiem labāk patīk, ja sauc par Montenegro -tā labāk skan! Man arī tā labāk patīk. Melnkalne ir brīnišķīga valsts, kur dzīvo sirsnīgi cilvēki, kur ir pasakaina daba, kristāldzidra jūra un burvīgas mazpilsētiņas ar savu romantiku. Melnkalnē nav rūpnīcu, ražotņu. Peļņa te nāk no tūrisma, kas Adrijas jūras piekrastē rit pilnā sparā. Šeit viss ir pakārtots tūrismam - ļoti daudz restorānu, picēriju un konobu, kur var pasūtīt nacionālos ēdienus. Nevar nepieminēt vienu no aizraujošākiem piedzīvojumiem Melnkalnē, kas ir 12km nobrauciens ar gumijas laivu pa neaprakstāma skaistuma kanjonu, ko veido Taras upe. Kanjons ir otrs lielākais pasaulē aiz Kolorādo kanjona ASV un lielākais Eiropā – 1300m. Īsts dabas veidots mākslas darbs - klinšainiem krastiem, skaistu smaragdzaļu ūdens krāsu, veidojot vairākas skaistas aizas un upes izliekumus. Ūdenskritumi un upes mierīgie posmi kopā veido skaistu ainavu. Pāri upei uzbūvētais 365 metrus garais, slaidais arku tilts - Taras tilts, kas piesaista visus ceļotājus uz ilgāku brīdi izbaudīt stāvos krastus, upi, klejojošos mākoņus kalnos un vietējās kaziņas, kas ganās pie tilta. Lejā pie upes mājiņa, pa skursteni kūp dūmi, kas, nesasnieguši kalnu galus, izgaist. Pavisam cits stāsts sākas tuvojoties Adrijas jūras piekrastei. Kalnu ceļi ir šauri, ļoti līkumoti, izkalti klintīs. Brīžiem liekas, ka ceļš izbeidzas, bet pēc asa pagrieziena tas turpinās. Tā līkumojot ieraugam ilgi gaidīto Adrijas jūru un izjūtam Vidusjūras klimatu. Visapkārt redzamas palmas, cipreses, pīnijas, ziedoši dažādu krāsu oleandri, violetās bugenviliju kupenas, olīvas, citronkoki, greipfrūti, granātāboli. Daudzviet aug vīģes, kas bija jau nogatavojušās un baudāmas no koka rautas, platānas, magnolijas, šur tur manāmi arī ezerrieksti. Ļoti jauki pavadīt laiku Budvas un Kotoras vecpilsētās - tipiskas viduslaiku pilsētiņas, kas atrodas jūras krastā, cietokšņa mūros. Var pastaigāties pa šaurajām ieliņām, kas klātas ar balta marmora bruģi, kas gadsimtiem nopulēts spožs un slidens, vai pasēdēt kādā no gaumīgajām kafejnīcām, iemalkot labu expresso kafiju ar pasakaini garšīgu vietējo saldējumu kraukšķīgā vafelē. Budvas vecpilsēta (Stari Grad) atrodas uz nelielas pussaliņas, un ietver sevī daudzas izcilas ēkas un Citadeli, no kuras paveras skaists skats uz jūru un vecpilsētas iekšpagalmiņiem. Pilsēta četras reizes pārcietusi zemestrīces, bet pēc 1979. gada zemestrīces tiek saukta par „jaunāko pilsētu”, kas uzbūvēta no jauna. Īpaša noskaņa mazajās piejūras pilsētiņās valda vakara stundās, kad uz galvenās promenādes pastaigājas simtiem tūristu, notiek plaša suvenīru un vietējo ražojumu tirdzniecība, krodziņos skan dzīvā mūzika, ielās valda jautrība. Savukārt Kotora jau divpadsmit gadsimtus lepojas ar savu jūras flotes vēsturi, jo tā atrodas pie viena no skaistākajiem un gleznainākajiem pasaules līčiem - skaistā Kotoras līča, ko dēvē arī par fjordu. Fantastisks! Ne tik spilgti zaļš kā Norvēģijā, bet piekrastē troļļu vietā palmas, vīnogulāji un olīvbirzis. Braucot kalnos gar Kororas līci pa šauru un līkumotu serpantīna ceļu var nokļūt vienā no Melnkalnes augstākajiem kalniem Lovčens, kur vējš matus rauj no galvas, bet kas par acīm baudāmu skaistumu visapkārt. Otrs, nervus kutinošais kalnu serpantīns aizveda līdz iespaidīgajam 17gs. klintīs izcirstajam Ostroga klosterim, kas gadsimtiem glabā svētnīcas noslēpumus. Par skaistāko pilsētu Hercegovinā atzinu Mostaru, kas mani ‘’paņēma’’ ar pilsētas simbolu – Veco tiltu pār Neretvas upi. Nesenā kara laikā tas tika sagrauts, un tikai 2004.gadā par iedzīvotāju saziedotiem līdzekļiem atjaunots. Tiltam ir ne tikai funkcionāla, bet arī simboliska nozīme. Vienā tilta pusē dzīvo horvāti, bet otrā turku musulmaņi, kas savā arī starpā karoja. Pilsētā valda īsta musulmaņu gaisotne, smaržo turku kafija, ielās daudz albāņu bēgļu ģimenes, kas lūdz palīdzību katram garāmgājējam. Tik plašā ceļojumā pa Balkāniem, kas ietvēra arī Horvātijas pērli Dubrovniku un Ungāriju, iespaidu un emociju ir tik daudz, ka visu nevar uzrakstīt. Šajās valstīs daba, kalni, dienvidu klimats, jūra un cilvēki ir fantastiski – ir vērts to redzēt un izbaudīt pašiem savām acīm. Tā kā ceļojuma bilžu ir ļoti daudz, tās var apskatīt manos albumos, kas sakārtotas pa vairākām mapītēm. Jauku skatīšanos :) 13.10.2009


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais