Šrilanka martā

Jolanta Lībiete 07.04.2010 5 min lasīšanai 76 foto

Iedomājaties viskarstāko vasaras dienu, kad gaisā virmo gaidāma lietus smarža. Tādas sajūtas mani pārņem, ierodoties Kolumbo (Šrilankas galvaspilsētas) lidostā. Tiesa, lietus uznāk tikai pēc pāris dienām un gaisa temperatūra lietus laikā būtiski nemainās (tā ir ap 30 grādiem pēc Celsija).

Viesnīca atrodas 20 minūšu brauciena attālumā no lidostas pilsētā Negombo. Protams, ceļš uz viesnīcu tiek pavadīts, kāri lūkojoties pa logu. Galvenokārt uzmanība tiek pievērsta šrilankiešu braukšanas stilam. Ja tas būtu jāraksturo trīs vārdos, tad tie būtu – skaļums, haotisms un profesionālisms. Protams, visai nesaistīti apzīmējumi, bet, ja esat bijuši Ēģiptē, Tunisijā, Marokā u.c. vāji attīstītās Dienvidu valstīs, tad zināt, par ko iet runa. Tā iever sevī skaļu signalizēšanu pie jebkura veida manevra veikšanas, piemēram, apdzenot auto, kā arī ļaujot citam vadītājam apdzīt sevi; signalizēšana gājējiem - rodas sajūta, ka ikviens autobraucējs vēlas paziņot: „Es te esmu!” Vēlāk secinu, ka signalizēšana uz līkumainajiem un kalnainajiem Šrilankas ceļiem palīdz autovadītājiem izvairīties no nepatīkamiem starpgadījumiem, piemēram, apdzenot citu automašīnu, pretī braucošās automašīnas vadītājs, dzirdot skaņas signālu, saprot, ka jāuzmanās, tādējādi tiek paziņots pārējiem satiksmes dalībniekiem, ka tie nav vieni uz ceļa. Ar haotismu es domāju ceļu satiksmes noteikumu ignorēšanu. Protams, pastāv iespējamība, ka tie atšķiras no mūsu noteikumiem, bet stipri šaubos, ka gājēji pie pārejām nav jālaiž un apdzīšana pieļaujama uz ceļa, kuru pretējās braukšanas joslas norobežo divas nepārtrauktas līnijas. Visu cieņu šrilankiešu šoferiem, jo ne man, ne manam puisim nav dūšas piedalīties pašiem satiksmē kā šoferiem. Tas prasītu ārkārtīgi lieku uzmanību un pielāgošanās vietējo braukšanas stilam prasītu laiku. Neskatoties uz visai interesanto braukšanu, nav manāms neviens ceļu satiksmes negadījums ceļojuma laikā.

Runājot par pārvietošanos Šrilankā, uz ceļiem manāmi arī daudzi velosipēdi un auto, ar vaļējiem sāniem (Taizemē tos saucot „tuk-tuk”). Iedzīvotāji pārvietojas arī ar vilcienu, kuram, manuprāt, karstā klimata dēļ nav ne logu, ne durvju.

Lidostas teritorijā vērojams liels skaits militārās formās tērpti cilvēki, katra iebraucošā automašīna tiek vairāk vai mazāk pārbaudīta.

Viesnīca Jetwing Beach kļūst par mūsu apmešanās vietu uz 5 naktīm, līdz lidojumam uz Maldīvu salām. Viesnīca esot viena no 100 Pasaules skaistākajām kāzu vietām, dažas arī pagūstam iemūžināt savas viesošanās laikā. Kā noprotams no nosaukuma, tā atrodas okeāna krastā, līdz ar to baudām peldes gan viesnīcas baseinā, gan okeānā.

Krastmalā ik pēc 50-100 metriem ir izvietotas vietējo burulaivas, kas paredzētas tūristu izklaidēšanai, cena 1 h braucienam svārstās no 20-

Man sirdij tuvi kļūst šrilankiešu ēdieni, ļoti plaši tiek lietots asais karijs un citas asas garšvielas, līdz ar to ēdiena garšas uzlabošanai netiek izmantota sāls, kas arī nav nepieciešama. Protams, ir liela augļu izvēle- galvenokārt, papaija, arbūzi, vīģes un mazie banāni.

Izvēlamies doties tikai vienā ekskursijā – uz 120 km attālo Kandy. Ceļš ļoti nogurdina, jo it kā ne pārāk garais ceļa posms tiek mērots ilgā laika periodā (apmēram 3h) slikto ceļu dēļ. Pa ceļam redzam bērnus dodamies uz skolu, lielākajai daļai mugurā ir skaistas baltas formas.

Ik pa laikam apstājamies, lai nofotografētu Budas statujas, kuru Šrilankā ir diezgan daudz (70 % vietējo iedzīvotāju ir budisma sekotāji, 15 % - hinduisti, 7.5 % - kristieši un 7.5% islāma piekritēji), kā arī citus mūsu acīm neierastus objektus. Pirmo reizi arī redzu kā tiek audzēti ananāsi (tie neaug kokos, bet gan uz zemes, sk. bilžu galeriju). Apciemojam arī zilonīšus un pagūstam arī pasēdēt to mugurās.

Viesojoties Šrilankā, noteikti ir jāieplāno laiks tējas audzēšanas un ražošanas apskatei kā nekā tā ir tējas dzimtene (Ceilona); to izdarām kādā nelielā rūpnīcā, kur varam tikai nobrīnīties, ka cilvēki strādā ārkārtīgi lielā karstumā un no tējas radītos putekļos bez aizsarglīdzekļiem. Nobaudām arī tēju, jāsaka, ka ļoti garda.

Pagūstam arī iepazīties ar garšaugu audzēšanu Šrilankā, redzu, kā aug vaniļa un kakao.

Kandy pilsēta tiek dēvēta par svēto pilsētu (Sacred City of Kandy), vairāk kā 2.5 tūkst. gadus, līdz Anglija okupēja Šrilanku, te dzīvojuši valsts karaļi. Tā ir iekļauta arī UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Pilsētā atrodas templis ar nosaukumu „Budas zoba templis” (Temple of the Tooth, Dalada Maligawa), kurā tiešām glabājoties Budas zobs.

Kandy pastaigājamies arī pa Karalisko botānisko dārzu „Peradenija”, kas bagāts ar neparastiem kokiem un siltumu mīlošiem ziediem. Tomēr jāsaka, ka pastaigai klimats ir pārāk karsts un vienīgais ko patiešām gribas darīt - tā ir pelde un vienkārši atpūta.

Šrilankā ir ārkārtīgi daudz skaistu vietu, ko ir vērts apskatīt, bet to nedarām, jo, kā jau minēju, ceļi ir slikti, līdz ar to ilgi braucami pat nelieli attālumi, un izlemjam par labu saulei un okeānam mūsu pludmalē, kur varam vērot gan krabjus, gan dažādus citus priekš mums interesantus dzīvniekus.

Cilvēki ir ļoti nabadzīgi un katrā tūristā saskata iespēju nedaudz nopelnīt- kaut ko pārdot, ļaut sevi nofotografēt vai palīdzēt panest somu. Protams, jāprot kaulēties un tas bez kautrēšanās arī jādara pie jebkura pirkuma.

Ar mani un puisi arī gadās viens kuriozs. Peldoties okeānā, pie mums pietuvojas kāds vietējais puisis, kurš ļoti vēlas ar mums aprunāties un, kā viņš pats saka, uzlabot savas angļu valodas zināšanas. Parunājamies, bet jūtam, ka paziņa pat nedomā mūs atstāt divatā, sāk kaut ko runāt, ka gribētu mani apprecēt, un vispār viņam dikti patīkot eiropieši – tādi gaišādaini utt. Pieklājīgi atvadāmies, bet jūtam, ka vietējais seko. Nu neko- saruna turpinās ar cerību, ka paies garām un viss, nekā. Mans puisis uzdod jautājumu: „Vai tad tev Šrilankas meitenes nepatīk? Viņas taču ir glītas...” uz ko saņem atbildi: „Un tev patīk? Es varu tev sarunāt savu māsu...”. Es smejos kā kutināta, bet vislielākais kuriozs ir brīdī, kad mūsu paziņa izlemj, ka vēlas ciešāku komunikāciju ar mums un saņem mana puiša roku, laikam iedomājies, ka, ja mēs ejam sadevušies rokās, tad varētu to darīt arī trijatā. Tad gan pasakām stingrāk, ka nu jau gan pietiks un mēs vēlētos pabūt divatā, šrilankietis apjautis, ka laikam kaut ko ne tā izdarījis, arī atvainojas. Bet mums ir ko atcerēties ar smaidu uz lūpām.

Uz Šrilanku iesaku braukt tieši nevis, lai braukātu pa ekskursijām un izzinātu kultūru, bet lai vienkārši baudītu atpūtu, siltu ūdeni un svaigu gaisu. Ja tomēr dodaties, lai izzinātu kultūru, tad apskates vērti objekti varētu būt Sigiriya - Rock Fortress (milzīga klints), Dambulla Rock (Cave) temple (templis klintī), kas atrodas nelielā attālumā viens no otra un pilsētā Polonnaruwa14 metru augstais akmens Buda. Iespējams, to baudīsim nākošreiz.

Protams, ja dodaties uz Šrilanku, ieteicams atrast iespēju paviesoties arī Maldīvu salās, kas ir arī mūsu galvenais mērķis šajā ceļojumā, Maldivijas galvaspilsēta Malē atrodas 1 h lidojumā no Kolumbo (un par to, kā mums gāja Maldīvās jau citā ceļojumu aprakstā ).