Portugāle – Porto, Lisabona un Algarve februārī (2008)

  • 17 min lasīšanai
  • 86 foto

Ar ko tad lai īsti sāk? Ar to, ka varbūt šis izdosies vairāk kā neliels praktisku atziņu apkopojums, nevis gardēža ceļojuma apraksts :). Un katrā ziņā – es nepretendēju uz absolūto patiesību un nepretendēju uz to, ka tagad zinu visu par Portugāli. Tās ir manas izjūtas un informācijas apkopojums. Gandrīz visur klāt būs cenas, kas spēkā bija februārī, lai šī praktiskā informācija sniedz ieskatu par izdevumiem. Doma par Portugāli radās jau sen – galu galā Spāniju jau daudzas reizes esmu apskatījusi (un vajadzētu vēl!), tādēļ kādā brīdī radās doma, ka tajā mazajā nostūrītī Ibērijas pussalā aiz Spānijas taču neesmu bijusi – vai portugāļi ir līdzīgi spāņiem? Un gluži loģiski, ja sāku domāt, kur gan pelēkās Latvijas ziemas vidū skriet meklēt sauli, prātā nāca Portugāle. Daži klikšķi internetā – un noskaidrojas, ka ziemā Portugāle ir viena no siltākajām un saulainākajām Eiropas daļām – un ne velti, jo turpat netālu jau ir Āfrika :). Tā sakot, šis ceļojums ir manis pašas lolots un plānots no A līdz Z. Jau septembra sākumā nopirku biļetes Ryanair (nu sakiet, ko gribiet, bet O’Līrijs ir mums atvēris logu uz Eiropu – nē, pat balkona durvis :), tādēļ no sirds nesaprotu tos, kas zākājas par 1 santīma biļetēm, pie tam, - serviss Ryanairam ir visai labā līmenī – neesmu vīlusies jau vairāku lidojumu garumā), kas vienai personai izmaksāja nedaudz virs 100 Ls (gan jau, ka var saplānot vēl lētāk, bet, manuprāt, ir gana labs piedāvājums). 4 reisi = Rīga - Frankfurte Hāna – Porto un Faro – Frankfurte – Rīga. Tātad – sākam ar Porto, bet mājās dodamies no Faro. Viesnīcas rezervēju internetā, vilciena biļetes no Porto uz Lisabonu un no Lisabonas uz Faro arī jau nopērku internetā.

7.februāris – sākam! Tā kā rudenī paguvu nopētīt Hānas lidostu, tad jau biju sapratusi, ka šeit gan pusi dienas un nakti sēdus nepavadīšu – jo atšķirībā no, piemēram, Stanstedas, Hānā gulēšana beņķīšos, kas vairāk atgādina plastmasas bļodas, nav no ērtajām, bet ņemt līdzi guļammaisus šoreiz nav paredzēts. Un tā kā sava ceļojuma sākuma mērķī Porto gribu nonākt možā noskaņojumā, nevis kā pussamalta kotlete, atradu mazu viesnīciņu ciematiņā pie Hānas, kas par saprātīgu cenu Tevi ne tikai izmitinās, bet arī bez maksas aizvizinās no/uz lidostu. Viesnīciņa tiešām glīta, tīra, ērta, kā reiz šim mērķim paredzēta, sk. http://www.advance-hotel-zum-hahn.de/en/index.php . Dienas vidū ierodamies Hānā – ārā ap +5 grādiem, bet galvenā atšķirība no Rīgas – spīd tik spoža un silta saulīte, ka paļaujamies vilinājumam uz 3 km attālumā esošo viesnīciņu doties kājām. Īsti prātīgi tas nav, bet kas gan latvietim neiespējams! Vienīgais mīnuss, no nebiju paredzējusi, - ka Vācijā šosejmalas nav vis paredzētas iešanai, turklāt velkot čemodānu :D. Visādi citādi bija O.K. Saelpojāmies svaigu gaisu un baudījām sauli. Bet vācieši hotelī bija manāmi pārsteigti par mūsu uzrašanos nez no kurienes un steidza skaidrot, ka vajadzēja tik piezvanīt un viņi būtu atbraukuši pakaļ. Māju ar galvu un saku, ka man tas viss zināms „but I just wanted to take a walk”, bet neizskatās, ka viņus tas pārliecina. Mani gan tas uzjautrināja. Porto – ziemeļi 8.februārī jau 8 no rīta esam Porto. Lidostu ar pilsētas centru savieno jauna metro līnija, tā ka pārvietošanās ir ļoti ērta. Pirmais pārsteigums – stāvu lidostas metro stacijā un domīgi pētu, kā tad te īsti biļešu automātā nopirkt biļeti un kura zona būs īstā. Bet necik tālu aizdomāties nepaspēju, kad ļoti laipns vīrs formas tērpā ar uzrakstu Prosegur piedāvā savu palīdzību, nospiež automātā visas vajadzīgās podziņas, izskaidro, kas un kā – un varam doties. Un tā nebija vienīgā reize Porto, kad mūs burtiski izbīdīja vajadzīgajā virzienā. Tikko nākošajā metro pārsēšanās vietā apstājos, lai pārliecinātos, uz kuru pusi tad jāiet, klāt atkal Prosegur ar „Can I help you?”, un doma par praktisko latvieti, kas visu saorganizēs pats, ir jāatmet. Tajā pašā dienā citā metro stacijā kāda izpalīdzīga satiksmes darbiniece mūs gandrīz pie rokas aizved parādīt, kur ir dzelzceļa stacija. Vārdu sakot, ļoti laipni cilvēki un brīnišķīga satiksmes organizācija un informācija – ceļotājam nav nekādu problēmu! Jau iepriekš internetā esmu izpētījusi Porto un Lisabonas transporta biļešu shēmu, un pēc īsas konsultācijas stacijā Porto iegādājos Andante Tour karti. Porto transports gandrīz pilnībā darbojas ar Andante elektroniskajām kartēm, kuras ir dažādas un kuras ir iespējams automātos papildināt, bet transportā tās vienkārši „jānomidžna” gar aparātu, kas elektroniski fiksē konkrēto braucienu un novelk naudiņas no šīs kartes. Mūsu gadījumā nopirkām Andante Tour karti 3 dienām pa 11 EUR, ko var izmantot visas dienas garumā visam Porto transportam, 1 dienas karte maksā 5 EUR. Ideāla pārvietošanās – braucām ar metro, tramvajiem, funikulieriem – nav jādomā, kur un kāda biļete būtu jāpērk, nemaz nerunājot par to, ka atmaksājas vairākkārtīgi! Info šeit: http://www.linhandante.com/ , bet arī māsas Gūgles lapā pēc atslēgvārda „Andante card” var atrast milzumdaudz noderīgas info. Porto metro ir īpašs ar to, ka ik pa laikam „iznirst” virszemē un tad atkal pazūd zem zemes. Skaistākais virszemes posms ir brauciens pāri Dom Luis I tiltam pa augšējo mardziņu, tā teikt. Skats pāri visai Douro upei, portvīna darītavām un piekrastes kņadai. Atstājam viesnīcā bagāžu, jo ir par agru iečekoties. Porto mūs sagaida ar sauli lielos daudzumos, sākumā gan turpinām ceļu, tērpušās jakās, jo portugāļu apģērbs ielās neliecina par pavasari un siltumu – biezi mēteļi un iespaidīgi zābaki. Pēc brīža jau jūtams, ka ar jakām dzīves nebūs – un pa kārtai vien lobām nost. Nu jā, pie +20 nekas cits neatliek. Tomēr šķiet, ka portugāļu pašu izpratnē tā ir un paliek ziema – un visa ceļojuma garumā šausmināmies par satuntulētajiem pamatiedzīvotājiem – nu, laikam viņus jāved rūdīties uz Latviju! Ak, jā, uzreiz jau manām, ka vidējais portugāļu vīrietis ir visai maza auguma, tāpat arī sievietes, bet atpakaļceļā lasot portugāļu avīzi angļu valodā, tajā rodu apstiprinājumu, ka portugāļi esot īsākā nācija Eiropā. Porto pavadām 2 dienas un pilsētas apskati sākam no centrālās Avenida dos Aliados, kur atrodas mūsu viesnīca, uz rajoniņu, kas ved lejā uz piekrasti un Dom Luis I tiltu. Stāvas ielas, labs kāju treniņš – diena ir sākusies! Pirmais prieks jau ir ziedošie koki – baltās un rozā magnolijas lieliem ziediem, bet paši kociņi vēl bez lapām. Šur tur pa apelsīna kokam, kuros ņirb oranžie gardumi. Nokļūstam Veļas rajoniņā, kā man gribas to nosaukt. Dažkārt man pat prātā nāca, ka portugāļi ir veļas žāvētāju tauta :). Mazas, šauras, stāvas ieliņas, kāpnes pie kāpnītēm ved lejā uz piekrasti. Visapkārt žūst veļa, logi un dažkārt pat durvis ir vaļā, un dažkārt ir tāda neērta sajūta, it kā mēs būtu ienākušas kādas privātmājas pagalmā ne lūgtas, ne aicinātas. Pēc laiciņa pie šīs domas pierodam – jo tieši tāda šeit ir īstā dzīve un ikdiena un tieši šādi bez funikuliera starpniecības var nokļūt augšā un lejā, tādēļ vēl jo vairāk fascinē sajūta, ka viss ir pa īstam, tā te tiešām dzīvo. Nonākam Douro upes piekrastē Ribeira, kur saule spīd vēl spožāk, un redzam, ka vietējie makšķernieki jau sarosījušies un izlikuši ķerampīckas. Dodamies gar piekrasti, kur raibā jūklī nosēts ar suvenīru tirgotavām un restorāniņiem, protams, ar āra galdiņiem un visu to izjūtu, ko Rīgā sastopam tikai vasaras sezonā. Vispiesaistošākās šeit ir raibās un kruzuļainās piekrastes ēkas, kuru logos, protams, arī žāvējas veļa. Krāsas un kopējā ainava ir burvīga. Ponte do Dom Luis I ir ainavas neatņemama sastāvdaļa – tiltu projektējis Eifeļa asistents un jā – ir kaut kas šajā Eifeļveidīgajā dzelzs veidojumā, kaut kas tāds, bez kā Porto ainava nebūtu pilnīga un kaut kas tāds, ap ko, šķiet, viss koncentrējas.Pēc tam turpat no tilta pakājes ar funikulieri Funicular dos Guindais dodamies atpakaļ augšpilsētā. Šeit var ķert varenus skatus pār upi un tiltu. Nākošajā rītā dodamies ar metro pāri šim pašam tiltam uz Villa Nova de Gaia jeb kā man to labpatiktos formulēt – Portvīna pusē. Šeit atrodas desmitiem portvīna darītavu noliktavu, Douro upē vīd portvīna laiviņas, pilnas ar mucām. Atkal skats uz tiltu, tikai jau no otras puses, tomēr tas jau atkal ir cits rakurss, kuru ir vērts redzēt. Izstaigājam šo piekrasti, vērojot sestdienas rīta mieru – pilsēta tikai mostas. Ieraugām, ka šeit ir arī tādi portugāļi, kuriem kājās nav biezie zābaki – šie portugāļi gatavo smailītes sestdienas treniņam. Visā piekrastes garumā blakus portvīna noliktavām redzam arī neskaitāmas noliktavas, no kurām ārā tiek vilktas smailītes. Viss notiek! Vēlāk dodamies uz tūrisma informācijas centru noskaidrot, ar kuru tad īsti tramvaju var nokļūt pie okeāna. Jābrauc ar 5.tramvaju, kas atiet no Ribeiras piekrastes pie SanFransišku baznīcas. Dodamies kājām. Saulīte silda pamatīgi. Nonākam pieturā – tramvajs iet ik pēc pusstundas. Gaidām. Piesēžu pieturā, bet saule sāk tā cept, it kā būtu nevis +20, bet visi 30 grādi. Jāceļas augšā un uz brīdi jāpaslēpjas ēnā – pat neticas, ka pēc tāda saules trūkuma organismā vēl varu meklēt vēsākas vietas :). Pienāk tramvajs, vecs kā mūžība, apstājas un izbirdina pasažierus, bet pēc tam tramvaja elektrības stanga tiek pārvilkta uz otru pusi – un braucamrīks ir gatavs atkal doties pretējā virzienā. Dodamies ceļā. Ievēroju, ka tramvajs ražots 1939.gadā – ari viss iekārtojums ir autentisks – logi, rokturi, vecie krēsli, kuru atzveltnes, tramvajam mainot virzienu, var pārvilkt uz otru pusi. Logi stāv vaļā un ļaujamies siltajam vējam, kas raujas iekšā. 5.tramvajs iet visas Douro upes garumā līdz iztekai okeānā, tur arī ir galapunkts. Ar kājām dodamies līdz okeānam, - ir neliels mols un piekraste, jau makšķernieku pilna. Bet tomēr nedaudz jūt, ka tā ir pilsēta. Ejot pa palmoto ielu gar okeānu, ievērojam, ka gandrīz katrā otrajā automašīnā, kas stāv ielas malā, sēž padzīvojis pāris un vai nu lasa avīzi vai sievietes darbojas ar kādu rokdarbu. Tā laikam atpūšas pie dabas krūts? :) Nonākam pie okeāna pludmales daļas, kura nosēta ar paprāviem oļiem, bet kur par laimi ir tikai daži cilvēki. Jā, okeāns. Liels, skaļš, esmu sajūsmā. Pasēžam saulē, bet man jau prātā, ka okeānu vēl redzēšu turpmākajās dienās ārpus pilsētas – tādu mežonīgāku, īstāku :). No rīta dodamies ceļā uz Lisabonu – vilciena biļetes arī jau esmu vēl Latvijā ar karti iegādājusi, tagad tās glīti izdrukātas guļ man somā. Porto dzīvojam tuvumā Saõ Bento dzelzceļa stacijai, bet lai nokļūtu Lisabonā, jābrauc no Campanha stacijas, tādēļ no Saõ Bento mērojam 5 minūšu ceļu ar vilcienu līdz Campanha. Gan no Porto uz Lisabonu, gan no Lisabonas uz Faro biļetes man iegādātas par vienādu cenu – 19,50 EUR. Tā skaitās otrā jeb tūristu klase. Nu, ja tāda izskatās tūristu klase, es nezinu, kāda tad ir pirmā :). Ļoti ērti, izcilas kvalitātes vilcieni (Intercidades un Alfa Pendular). Ceļā aptuveni 3 stundas. http://www.cp.pt ir Portugāles dzelzceļa mājas lapa, tajā var sameklēt visu nepieciešamo info un arī iegādāt biļetes. Lisabona Lisabonā noenkurojamies uz 3 dienām, no kurām viena paredzēta Sintrai un Cabo da Roca.Vispār jau var just, ka tā ir lielā pilsēta. Vairāk šaubīga paskata cilvēciņu centrālajās vietās. Porto bija, kā lai saka, laikam sakārtotāka. Kā salīdzināt - varbūt kā Rīgu ar Ventspili vai Siguldu? :) Arī Lisabonā iegādājam elektronisko dienas karti „7 colinas” 3 dienām pa 11 EUR – tā darbojas pēc tāda paša principa kā Porto Andante karte un der pilnīgi visam transportam. Zelts! Pirmajā dienā sākam ar Alfamu – Lisabonas vecpilsētu. Sākumā lēnām klīstam pa neskaitāmajām kāpnītēm un līkumotajām ieliņām. Visai stāvām ieliņām – arī ņemot vērā to, ka ceļojumos daudz neīdu un bez problēmām nostaigāju patiešām lielus gabalus, jūtu, ka lēnām izsīkst spēki un kājas pārvēršas par galertiņu. Bet pa Alfamas ieliņām skraida leģendārais 28.tramvajs. „Skraida” laikam būtu īstais vārds, jo mazie, vecie tramvajiņi visai žigli un ar apskaužamu regularitāti ripo pa ielām. Tā nu sēžamies tramvajā un dodamies ceļā – dažviet šaursliežu ceļa divas joslas pāriet vienā un tad vienam no tramvajiem nākas kāpties atpakaļ, lai veiksmīgi varētu turpināt ceļu. Par savu klātbūtni tramvaji atgādina ar mīlīgu vecā zvana trelli, kas arī rada īpašo Alfamas ieliņu sajūtu. Katrā ziņā arī vietējie tramvaju aktīvi izmanto un ne velti – citādāk ikdienā mājās nonākšana izvērstos vairāku stundu garumā vai nu ar ļoti trenētu kāju muskulatūru pēc labas aerobās slodzes vai arī ar spēku izsīkumu un sirdstriekas pazīmēm. Katrā ziņā tramvajs palīdz mums apskatīt to pilsētas daļu, kuru pretējā gadījumā mēs laikam neredzētu – izskrienam pa Alfamu, daļu Beiras Altas (Šiadu jeb Chiado) un Eštrelas – šauras un dzīvīgas ieliņas. Lisabonā ir daudz skatu laukumu vai varbūt jāsaka, ka Lisabona ir viens liels skatu laukums. To, protams, veicina arī kalnainais reljefs, tādēļ no tā paveras brīnišķīgas ainavas visos iespējamos leņķos. Lisabonā ir vairāki pacēlāji jeb funikulieri, - ja nemaldos, četri. Vissavdabīgākais un oriģinālākais ir Santa Žusta (Elevador de Santa Justa), kuru projektējis Eifeļa asistents. Tas kā tornis paceļas starp ieliņām. Kā ar liftu uzbraucam augšā – torņa augšā ir kafejnīca un ainavu ķērāji gandrīz kāpj virsū pie galdiņiem sēdošajiem. Skati pāri pilsētai attaisno cerības. Jau sāk tumst un dažu minūšu laikā ainava iegūst pavisam citu noskaņu – Lisabonas nakts, tā sakot. Pacēlāja pāreja savieno torni ar laukumu pie Karmelītu baznīcas - Igreja de Carmo ir viena no dažām celtnēm, kuras drupas daļēji saglabājušās pēc 1755.gada lielās Lisabonas zemestrīces. Tāda tā arī ir šodien – kā karkass bez jumta, kaut arī nezūdot celtnes pamatīguma izjūtai, bet aiz tā visa – stāsts par to, kā zemestrīces laikā šeit drupās tika aprakta vesela draudze un visā pilsētā gāja bojā tūkstošiem cilvēku. Katrā ziņā varu teikt, ka šī vieta Lisabonā man likās visvairāk pārdomas raisošā. Sintra un Cabo da Roca Otrajā dienā uz Sintru dodamies ar vilcienu (1,65 EUR). Sintras līnija atiet no Entre Campos vai no Sete Rios dzelzceļa stacijām, mēs šoreiz braucam no Sete Rios. Tomēr tikko notikušas svaigas izmaiņas – cik saprotu, dažas dienas pēc tam, kad pametām Lisabonu, tikai atklāta atjaunotā Rossio dzelzceļa stacija, kas jau ilgus gadus bija slēgta un kas atrodas pašā centrā – škiet, arī no turienes var sākt ceļu uz Sintru, tādēļ, mīļie ceļotāji, skatieties, kura stacija nu katram ērtāka. Tikai 45 minūtes ar vilcienu, un esam Sintrā. Turpat no dzelzceļa stacijas ar 403.autobusu (6,70 EUR turp un atpakaļ, saucas Scotturb) dodamies uz Cabo da Roca un pēc 40 minūšu līkumošanas pa kalnaino apvidu izkāpjam Eiropas Rietumu galējā punktā un dziļi ievelkam elpu. Tas nav izstāstāms. Tas ir vienkārši VARENI!!! Atlantijas okeāns brīnumzilizaļipelēkā krāsā lejā sit viļņus pret krastu, bet es, cilvēciņš, stāvu klintsaugšā, sajūsmas pilna. Neko vairāk nevajag!!! Atgriežamies Sintras centrā un ar 434. autobusu (4 EUR) dodamies uz Penas pili. Arī šeit ceļš ved pa tik līkumotiem stāviem ceļiem, ka kārtējo reizi paslavēju milzīgo autobusu vadītāju virtuozitāti. Pie Penas pils iegādājamies kopējo biļeti Penas pils un Mauru cietokšņa apskatei. (12 EUR) Penas pils ir karaļa celts 19.gs. ekstravagants romantiska stiliņa paraugs – krāsaina, neskaitāmiem tornīšiem. Protams, vispirms līdz tai jātiek – atkal kalnup līkločiem :). No pils skatu torņiem paveras brīnišķīgi skati uz okeānu un tuvējo apkārtni, arī uz attālo Mauru cietoksni. Neslikti! Ir iespēja apskatīt ap pili iekārtoto Penas parku, tomēr tas plešas laikam neskaitāmos hektāros. Visu paspēt nevaram. Tādēļ šoreiz atsakāmies arī no otras Sintras karaļa pils apskates, aplūkojam to vien no augšas. Mauru cietoksnis (Castelo dos Mouros) ir liecība no 8.gadsimta. Ļoti iespaidīga vieta – labi saglabājusies visa cietokšņa ārējā siena un var brīvi pārvietoties gar to visā garumā, un tie nav simts metri! Krietns perimetrs, atkal ainavas no visiem leņķiem. Līdz cietokšņa virsotnei tieku jau krietni aizelsusies. Iesaku apskatīt! Protams, ja paredzat kārtīgu visu Sintras objektu apskati, tur var pavadīt veselu dienu un Cabo da Roca apskatīt citā dienā, tomēr arī abu objektu apvienojums ir pilnīgi iespējams un sirdij baudāms. Atkal Lisabona Trešajā dienā dodamies uz Belaiņu (Belem), kas ir viens no Lisabonas rajoniem. Kāpjam, ja nemaldos, 15.tramvajā, un braucam gar Težu upi uz okeāna pusi. Izkāpjam pieturā, kas saucas Mosteiro dos Jeronimos, un bez grūtībām jau redzu to, ko meklēju – „Pasteis de Belem desde 1837”. Esmu internetā izlasījusi neskaitāmas sajūsmas pilnas atsauksmes par slavenajām un bezgala garšīgajām Belaiņas kūciņām, kurām esot sena vēsture un recepti zinot vien daži konditori, un tā nevienam citam netiekot izpausta. Par to neņemos spriest, bet man to vajag pagaršot. Skatos, ka kafejnīcā ņirb kā bišu stropā – un gandrīz katrs ņem tieši oriģinālās Pasteis de Belem. Man arī. Trīs, mazāk ne. Kas tad tas īsti ir – tā ir silta, tikko no pannas ņemta kūciņa, kur čaukstošā mīklas groziņā iecepts olu krēms, pēc pircēja vēlmes tai tiek uzkaisīts kanēlis un pūdercukurs. Jāsaka – debešķīgi! Pēc Belaiņas rajona apskates vēlāk atgriežos, lai nopirktu vēl vienu. Pamēģiniet – tas tiešām ir tā vērts. Ievēroju, ka arī vietējās tantes ieskrien kafejnīcā, nopērk kūciņu, ātri turpat pie letes notiesā un dodas tālāk – acīmredzot tā tiešām jau ir tradīcija. Gar Težu krastu dodamies meklēt torni. Paveras skaists skats uz Ponte 25 de Abril tiltu, kas atgādina Sanfrancisko Zelta vārtu tiltu, no kura celtniecības arī tikusi smelta iedvesma. Otrā krastā pretī tiltam tālumā redzami Cristo Rei skulptūras apveidi, - nedaudz mazāka Riodežaneiro Kristus skulptūras versija. Ja vēl kādreiz būšu Lisabonā, gribētu redzēt skatu no Cristo Rei. Nonākam līdz Belaiņas tornim (Torre de Belem) – šis tornis uzcelts 16.gs.kā cietoksnis Težu upes vidū tuvu ietekai okeānā – uzkāpiet, nenožēlosiet – jo gan paša torņa arhitektūra, gan skati ir tā vērti. Ieeja 3 EUR. Turpat Belaiņā apskatām arī Žeronimos klostera ēku (Mosteiro dos Jeronimos). Pēcpusdienu pavadām lēnā pastaigā pa pilsētu gar Avenida da Liberdade, atrodam arī Elevador da Gloria netālu no Rossio un uzbraucam augšā uz Miradouro de Sao Pedro de Alcantara skatu laukumu - atkal tādi pilsētas skati! Pēc tam uz tās pašas ielas otrā pusē uzejam vēl vienu pacēlāju Elevador da Lavra – kad jau, tad jau – ar to arī jābrauc vien augšā, jāskatās! Tur atrodam norādi uz Jardim do Torel, kas ir mazs dārzs-parks kā oāze pilsētas vidū – palmas, ziedi un atkal pilsētas skati. Tā lēnām atvadāmies no Lisabonas. Algarve (Faro) 13.februārī dodamies uz dienvidiem – no Oriente stacijas atiet vilciens uz Faro. Šis pats vilciens 10 minūtes vēlāk iet arī no Entre Campos stacijas, tādēļ izvēlieties to, kura tuvāk. Katrā ziņā ar metro bez problēmām ātri var nonākt stacijā. Pēc aptuveni 3 stundām esam Faro. Paspējam izstaigāt Faro vecpilsētu, apskatīt apelsīnu kokus, kuros ir gan augļi, gan balti ziedi, kā arī ziedošos mandeļkokus.Pašā Faro pie okeāna nevar tikt, jo no Faro līdz pat Tavirai gar piekrasti 60 km garumā stiepjas Ria Formosa dabas parks – tā ir salu ietverta savdabīga lagūna. Vakarā uzzvanām Dainai un Ansim, latviešiem, ar kuriem esmu iepazinusies Draugos, cītīgi ķemmējot Portugāles bilžu galerijas. Par laimi viņi vēl paspēj sarunāt piektdien visu dienu brīvu no darba, tādēļ norunājam dienu pavadīt kopā. Nākošajā dienā izlemjam pašas uz savu roku doties uz Lagušu (Lagos), jo gribam apskatīt okeānu. Ceļvedī teikts, ka Praia da Dona Anna ir viena no skaistākajām Algarves pludmalēm. Dodamies uz Lagušu ar vilcienu - un pēc pusotras stundas izkāpjam šajā tipiskajā kūrortpilsētiņā. Jūtams, ka ir nesezona, jo pilsētiņa ir tukša, gandrīz kā izmirusi, vienīgi palaikam redzami retie ziemas ceļotāji, kas ilgojas redzēt sauli (tie, kas pabijuši jebkurā dienvidvalstu kūrortā, zina, kāda rosība vasarā visas dienas garumā notiek ielās). Ceļš uz pludmali ved cauri visai pilsētiņai – gan vecajai daļai ar šaurajām ieliņām, gan īstajam kūrortēku un viesnīcu rajonam tuvāk okeānam, kas tagad kluss un tukšs, lielās viesnīcas slēgtas. Pusstundā sasniedzam Praia da Dona Anna - pludmale tiešām attaisno uz sevi liktās cerības - no augšas, kur mūs plosa nikns vējš, paveras brīnišķīgs skats uz klintīm. Noejam lejā un tur ir silti, vējš starp klintīm pierimis. Pludmale tukša un brīnumskaista – varu tikai iedomāties, cik pārpildīta tā ir vasarā, kad apkārtējo viesnīcu viesi droši vien kaujas par šo mazo pleķīti. Bet tagad mēs esam vienas pašas visā šajā skaistumā. No somas velkam ārā gardos un aromātiskos Portugāles tomātus un maizes rikas un baudām pusdienas pie okeāna. Kaijām tas patīk – viņas sarīko maratonu virs mūsu galvām :) – varbūt kāds maizes gabals atkrīt? Noauju kājas, nedaudz iebrienu okeānā – ūdens ir ļoti auksts un viļņains, bet tā sajūta, ka var iebrist ūdenī, ir tā vērta. Piektdien satiekam Ansi un Dainu – viņi jau trešo gadu Portugālē strādā lauksaimniecībā, - atpakaļ Latvijā atgriezties šobrīd nesanāk, jo Portugāles veselībai un sirdspriekam labvēlīgais klimats ir laba motivācija palikt. Apbrīnojami cilvēki, jo ir pierādījuši, ka ar lielu apņemšanos jebkurā dzīves posmā ir iespējams kaut ko mainīt. Viņi mūs laipni izvadā pa apkārtni – dodamies uz Mončikes kalniem (Serra Monchique), pa ceļam iebraucam arī Mončikes pilsētiņā, izstaigājam skaisto parku, kur februārī zied visdažādākās puķes, iekaitot mūsu kliņģerītes košāki oranžā krāsā, lefkojas, kallas, eņģeļtaures un vēl daļa ziedu, kurus pat nepazīstam. Šeit zeme piebirusi apelsīniem, un pēc Dainas pārliecinošā pamudinājuma mizojam pa auglim un veldzējam slāpes – apelsīns ir skābāks nekā pierasts, bet ziemeļu estranžeirām (svešzemniecēm ;) ) gana sulīgs un aromātisks. Iepriekš biju lasījusi, ka šādi parku un ielu apelsīni skaitās dekoratīvie un neesot baudāmi. Nav tik traki! Kā saprotu, apelsīnkoki ražo vairākus mēnešus – sākot no vismaz decembra līdz pat februārim, martam. Un gluži tāpat kā pie mums dažkārt āboli, tie mētājas pa zemi, jo ne vienmēr ir kāds, kas tos salasa un apēd. Un tā pat veseliem dārziem! Pa kalnaino apvidu aizvizināmies arī līdz Mončikes kalnu augstākajai virsotnei Foia, kura ir ap 900 m augstumā. Ir dūmaka, liels vējš, diemžēl šoreiz neizdodas saskatīt okeānu. Ceļš pa Mončikes pauguriem ir līkumains, kā jau tas gaidāms. Neliels zaļums manu seju pārņem, tomēr, salīdzinot ar Rondu Spānijā, šeit ceļš ir visai labi paciešams. Pa ceļam vīd dzeltenzaļa mozaīka, piestājam, lai tuvumā apskatītu ziedošās mimozas. No Anša un Dainas uzzinām, ka mimozas ir dažādas, ne tikai tās bumbiņveidīgās, kādas parasti esam raduši redzēt veikalā. Vēlāk tiekam redzēt arī skarainākas. Apskatām arī, kāds izskatās izslavētais Portugāles lepnums – korķozols. Kokam novilkta miza un iezīmēts cipars „3”, kas nozīmē, ka pēdējo reizi miza novilkta 2003.gadā, bet nākošo reizi to dara pēc 7-9 gadiem. Tā top mūsu šampanieša pudeļu korķi! Vispār brauciens pa kalniem ir brīnišķīgs ar to, ka redzam tādu kārtīgu pavasari – tik daudz kas zied, zaļums un sulīgas krāsas. Nākošais ceļamērķis ir Sanvisente zemesrags (Cabo de Saõ Vicente) pie okeāna, kas ir tālākais Eiropas dienvidrietumu punkts. Kā teikts ceļvedī, agrāk ticēja, ka tās ir pasaules beigas, un tā arī ir – kā saka Ansis, tālāk jau nevar – nākošais pieturas punkts jau Amerika :). Atkal varenas klintis, šalcošs okeāns – un plašuma sajūta. No Sanvisente jau redzams nākošais zemesrags – Sagriša (Sagres). Pēc neilga laika sasniedzam arī to, un no šejienes tāpat paveras skats atpakaļ uz Sanvisentes ragu. Katrā ziņā okeāna piekraste ir tiešām krāšņa, un ja gribas tā patiesi atpūsties un izpūst no galvas ārā sakrājušos netīrumus, tā ir īstā vieta. Nākošajā dienā kopā ar Dainu un Ansi vēl aizbraucam uz Oļau, kā arī uz augstāko ģeodēziski atzīmēto punktu pie Faro, no kura var redzēt visu pilsētu. Mums pievienojas vēl viens tautietis Andris, kas arī dzīvo Portugālē, pie tam vēl ilgāk nekā Ansis un Daina. Andris ir dārznieks un šeit valdošo augu valsts daudzveidību raiti nokomentē arī latīņu valodā. Ir retas reizes, kad viņš atzīst, ka kādu no augiem nemaz nepazīst. Turpat apskatām arī zemeņkoku, kura ogas tiešām garšojot pēc zemenēm, ir arī mazas savvaļas narcises. Un, protams, mandeles – zied visapkārt, dažiem kociņiem vēl zaros mandeļu augļi. Daina un Ansis mūsu ceļojuma nobeiguma daļu padarīja vēl skaistāku ar viesmīlīgo uzņemšanu, kā arī ar lielo daudzumu informācijas par dabu un ikdienas dzīvi Portugālē, kura parasti ceļotājam paliek apslēpta. Paldies!!! :) 17.februārī agri no rīta dodamies uz pieturu, lai brauktu uz Faro lidostu. Pirmo dienu, kopš ieradāmies Portugālē, līst. Mums ļoti paveicās ar laiku, lai gan daždien bija nedaudz dūmakains un mākoņains, bet Daina saka, ka ir tik daudz dienu, kad debesis ir kristāldzidri zilas. Kā uzzinām pēc tam, pēc mūsu aizbraukšanas Portugālē iestājies mērens lietus periods, dažviet pat ar plūdiem. Vēl viena nakts Hānas hotelītī – un 18.februārī esam mājās! Tobrīd spīd spoža saule, tomēr diezgan vēss – galva salst :). Nelieli ieteikumi un secinājumi: - Dorling Kindersley ceļvedis Portugāle (Zvaigzne ABC) ir ļoti labs palīgs un bagātīga lasāmviela – palīdzēs izvēlēties apskates objektus un uzzināt vairāk, nekā dažkārt gids spētu izstāstīt. Atcerieties, ka visu apskatīt nekad nav iespējams, tādēļ plānojiet un domājiet, ko vēlaties redzēt; - Lielajos ceļotāju forumos, piemēram, Virtualtourist.com un Tripadvisor.com ir ļoti daudz patiesi noderīgas informācijas, turklāt cilvēki ir daudz laipnāki un atsaucīgāki, sniedzot informāciju, nekā tas ir mūsu forumos; - Lietojiet transporta dienas kartes Porto (Andante) un Lisabonā (7 Colinas) – lieliska transporta sistēma un izdevīga cena; - Uzgāju internetā kāda entuziasta mājas lapu ar Algarves transporta sarakstiem http://thomasallen.home.sapo.pt/travel/ - cepuri nost - cilvēks nesavtīgi ir apkopojis tādu informācijas daudzumu!! - Viesnīcas iesaku meklēt www.booking.com , www.venere.com u.c. accomodation lapās. Es izvēlos pēc shēmas – 1) vai hotelis ir man vēlamajā cenu kategorijā; 2) vai tas atrodas man vēlamajā pilsētas rajonā (parasti izvēlos tuvu metro un dzelzceļa stacijām, lai viegli plānot nokļūšanu lidostā, uz vilcienu u.c.); 3) vai par tām i-netā ir normālas atsauksmes – lasu lielākajos ceļotāju forumos un rezervācijas lapās. - Biļešu cenas transportam un ieejas biļetēm gandrīz visur atzīmēju tekstā; viesnīcas maksā līdz 50 EUR par dubulto numuru diennaktī, var saplānot arī nedaudz lētāk. - Senie, bet efektīvie tramvaji un funikulieri nav domāti tikai tūristu priekam – tā ir reāla nepieciešamība, un to visu ikdienā izmanto pilsētas iedzīvotāji; - Porto un Lisabonas vecpilsētas ir dzīvas – mūsu Vecrīga ir sterili uzposta, glītajos piparkūku namiņos atrodas galvenokārt grezni veikali vai turīgu kompāniju biroji, bet Portugālē vecpilsētā norit ikdienas dzīve – te dzīvo nebūt ne tas turīgākais iedzīvotāju slānis, žūst veļa, durvis un logi stāv vaļā, fonā dzirdams radio vai TV. Kā saka – viss notiek. Un tā ir tā lielākā atšķirība. - Ziema ir labs laiks Portugāles apceļošanai, jo, pirmkārt, varam izbaudīt sauli un siltumu ziemas vidū, otrkārt, neciešam no pārmērīga karstuma un redzam šo zemi patiešām zaļojam, un, treškārt, nav tik daudz tūristu, līdz ar to nav jāklejo milzīgā pūlī; ceturtkārt, varam ēst aromātiskus augļus un dārzeņus par normālām naudiņām, piemēram, tomātus, apelsīnus, zemenes (piemēram, gardas zemenes lielveikalā maksā ap 3 EUR kilogramā, kas ir gluži pieņemama cena), piektkārt, viesnīcu cenas ir gandrīz uz pusi zemākas nekā sezonas laikā, un droši, ka ir vēl vairāki labi iemesli. - Lai Jums visiem veicas veidot savu ceļojumu – izbaudiet Portugāli ziemā vai vasarā, bet, galvenais, ziniet – nenožēlosiet, jo tā ir patiesi skaista zeme!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais