Itālija - picas, spageti un vīns...
|
Ginta Auziņa
|
Šis ceļojuma apraksts ir vairāk domāts tiem, kam patīk piedzīvojumi un nav sveša humora izjūta. Kas nebaidās riskēt un ņem no dzīves visu, ko tā tev sniedz. Šajā aprakstā jūs varbūt neatradīsiet tik daudz ceļojuma informācijas, bet gan vairāk manas personīgās izjūtas un iespaidus, pirmo reiz apmeklējot Itāliju.
Ceļojumā devos ar divām draudzenēm ar kurām man ir kas kopīgs un tas ir kāds vīrietis, kurš ir mans brālis, Guntas vīrs un Anetes tēvs, bet galvenais, mēs esam arī labas draudzenes.
Ceļojums bija negaidīts un spontāns. Kādus trīs mēnešus pirms ceļojuma ar Guntu runājām par lētajām Ryanair aviobiļetēm pa Eiropas valstīm un domājām, ka vajadzētu izmantot šo iespēju.
Kādu vakaru Gunta man piezvana un saka, ka atradusi internetā lidojumu uz Itāliju par 30 Ls, ko darīt, vai ņemt? Jā, protams, jāņem. Un tā viss sākās. Un 8. Marts Itālijā, aizbēgt no ikdienas uz sešām dienām likās vilinoši.
Īstajā dienā visas esam lidostā, katra no savas pilsētas. Nododam bagāžu, reģistrējamies, pēc visām pārbaudēm mums vēl pusotra stunda brīvs laiks. Bet izrādās, ka mūsu Anetei ir paniskas bailes no lidošanas, jo tuvāk nāk brīdis līdz iekāpšanai, jo Anete paliek arvien bālāka… un tā jau bija problēma. Bija kaut kas jādara lietas labā. Gunta piedāvā nervu tabletīti, bet visu apsverot, nolēmām, nekādas nervu tabletes, te ir vajadzīgs viens kārtīgs šņabītis. :) Ejam uz dzērienu veikalu meklēt ‘’zāles’’, bet kā nu tā Anete viena dzers, mums arī jāņem. Tas bija smieklīgi, ceļojums vēl īsti nav sācies, bet mēs jau dzeram, kas būs vēlāk. Bet ko tik neizdarīsi otra labā, nevar tak ļaut cilvēkam no bailēm aiziet bojā… Anete ar trīcošām rokām izdzer pāris malku kā ūdeni, nezinātājs to redzot, varētu padomāt, ka viņa ir ‘’rūdīta’’ J Bet tas viss bija no nenormāla stresa un tādos brīžos cilvēks uzvedas ļoti neadekvāti, bet vispār tas izskatījās arī ļoti smieklīgi. :)Iekāpjot lidmašīnā, Anete jau galīgā izmisumā, 250 ml pudelīte jau tukša, bet viskijs nepalīdz, tikai pēc mūsu dzeramā likvidēšanas, Anete nedaudz nomierinājās.
Nekas ļauns nenotika, lidojums bija veiksmīgs, visi sveiki un veseli nolaidāmies Bergāmo lidostā.
Tālāk mums bija jānokļūst līdz Milānas centrālstacijai ( apm.70 km), ar metro līdz Gariballdi stacijai, no kurienes atiet vilciens uz Baveno (100km), kur atrodas mūsu viesnīca.
To, ka ar ceļojuma aģentūrām ceļot nav nekāds prieks, esam jau agrāk sapratušas. Jā protams, tas ir mazliet risks, bet tas ir interesanti un izaicinoši, ar negaidītām situācijām un pārsteigumiem.
Izkāpjot Bergāmo lidostā, mēs nezinām, kas mūs sagaidīs tālāk. Sniega šeit nebija, temperatūra tā ap +8 grādiem. No interneta esam uzzinājušas, ka ik pa laikam no lidostas kursē autobusi uz Milānas centrālo staciju. Pēc neilga laiciņa arī ieraugām busiņus un nelielu izkārtni uz kuras rakstīts Superpiedāvājums- pērc divas biļetes, trešā par brīvu. Mums, kā debesu dāvana, trijatā ceļot tomēr izdevīgi.
Pēc nepilnas stundas esam Milānas centrālstacijā. Meklējam metro, stacija liela, bet visur norādes. Mums pašām līdzi karte ar visu vajadzīgo informāciju. Atrodam vietu, kur iegādāties metro biļetes, tālāk jāsameklē pareizais metro. Kāds puisis mums palīdzēja to atrast uz lielās kartes pie sienas. Ar metro braucu pirmo reizi, nokāpjam pazemē, gaidām kādu brītiņu. Ir mazliet baisi, sargājam somas, jo cilvēki šeit ļoti dažādi. Bet metro ir ļoti labs pārvietošanās līdzeklis tādā lielā pilsētā, kā Milāna. Vari nokļūt kur vien vēlies. Par to mēs pārliecinājāmies dažas dienas vēlāk, kad veltījām laiku pilsētas apskatei. Apmaldīties nav iespējams, atrodi metro staciju un aizbrauc kur vajag. Šoreiz mums vajadzēja Gariballdi staciju un pēc divām pieturām bijām arī klāt.
Vilciens uz Baveno atiet pēc stundas, bijām izsalkušas, tāpēc stacijas kafejnīcā nolēmām paēst vakariņas. Kas ēdams? Nu protams, ka picas, picas un picas…:) Lai man piedod mans vēders, bet ja jau esmu Itālijā, jāizbauda arī tās ēdiens, parasti baltmaizi neēdu.
Anete bija ļoti gatavojusies šim braucienam un samācījusies svarīgākos itāļu teicienus, bet kad viņa bufetē pajautāja kaut ko itāliski, bufetnieks nodomāja, ka viņa prot šo valodu un tik ātri kaut ko nobēra savā valodā, ka mums mutes palika atvērtas…:)Tad nu sapratām, nav jēgas tēlot gudrītes, vai nu iemācīties normāli šo valodu, vai labāk tomēr runāt angliski. Pietiks, ja zināsim pateikt grazie, buon giorno un arrivedarci.
Vilcienā iekāpjot, jau bija tumšs, pa logu nekas nebija saskatāms, tā kā mums nācās gaidīt līdz rītam, lai redzētu vai Itālijā jau ir iestājies pavasaris. Līdz šim viss ir gājis gludi, nekur nekādi sarežģījumi, visu vajadzīgo esam atradušas, bet kas mūs sagaida mazajā pilsētiņā Baveno, nebija ne jausmas.
Braucot vilcienā, pastāstīju, ka man ir zināms kāds itālis ar kuru kādreiz sarakstījos internetā, kad mācījos angļu valodu. Toreiz viņš arī teica, ka ja kādreiz esmu Itālijā, lai dodot ziņu, viņš varot būt labs gids. Nolēmām nošokēt viņu un uzrakstīt īsziņu, rakstījām, ka esam Itālijā un ja viņam ir kāda brīva diena, varbūt varam satikties. Ja jau esam Itālijā, tad arī jāsatiek kāds riktīgs itālis…:)
Pļāpājot, laiks paskrēja ātri un drīz vien Bavēno bija klāt. Pēc aprakstiem un kartes spriežot, Bavēno pilsētiņa atrodas ļoti skaistā vietā. Madžores ezera krastā, kalnu ieskauta. Madžores ezers atrodas Lombardijas ielejā un tās otrs gals iestiepjas pat Šveicē. Īstā tūristu sezona tur sākas aprīlī, kad sazaļo visi koki un uzzied puķes, bet tad arī visas cenas trīskāršojas.
Pa logu ieraugām uzrakstu Bavēno, mūsu stacija, jākāpj laukā. Mazliet nervozējam, jo vēl nezinām, kā atradīsim mūsu viesnīcu.
Esam laukā un vilciens, kā milzīgi gara čūska aizslīd naksnīgajā tumsā, vēl tikai tālumā dzirdamas tās skaņas. Un tad iestājas klusums un tumsa… tikai apgaismotā izkārtne ar uzrakstu Bavēno liecina, ka šeit ir apdzīvota vieta. Ir septiņi vakarā, bet neredzam nevienu cilvēku, nedzirdam nevienu skaņu, it kā mēs būtu izkāpušas nekurienes vidū, tikai vilciena sliedes vienmuļas un bezgalīgas…
Cilvēki! Kur jūs esat...? Ejam kādu gabalu gar sliedēm, tad ieraudzījām arī kādas gaismiņas, šķērsojušas sliedes, atrodam ēku, vilcienstacija. Protams arī stacijā viss kā izmiris, neviena cilvēka, bet iekšā ļoti silti, man prātā ienāk doma… sliktākajā gadījumā, šeit var pārlaist nakti. Izgājušas cauri stacijai, nonākam tās otrajā pusē, protams atkal visur piķa tumsa un nevienas dzīvas dvēseles. Lēnām virzoties uz kādu pusi, ar grūtībām saskatām kāpnes, kas ved lejā. Nokāpjot lejā, esam uz kādas vāji apgaismotas ielas, bet gar tās malām redzam divstāvu mājas. Ieliņa atkal kā izmirusi, neviena cilvēka, nevienas mašīnas, klusums, pat suņi nerej.
Pēc mazas mīņāšanās uz vietas un domāšanas, uz kuru pusi iet, nolemjam doties pa kreisi. Mēs ar savām bagāžām šajā mazpilsētas idillē, taisām tādu milzīgu troksni, it kā pa ielu brauktu trīs tanki, tāds troksnis, ka miroņi traki var palikt…:) Pagājušas kādu gabaliņu, skatāmies pilsētiņa beidzas, esam spiestas griezties atpakaļ un atkal traucēt vietējiem iedzīvotājiem mieru. Nogriežamies kādā šķērsielā, beidzot ieraugām kādu puisi nākot mums pretī, kāda laime, mēs visas klāt un jautājam, kur atrodas via Monte Grappa. Puisis parausta plecus un saka, ka nezinot, kur tāda iela atrodoties. Ko nu…? Bet, kad nejauši paskatāmies uz blakus māju, uz tās sienas ieraugām uzrakstu Via Monte Grappa …nu nemaz nebija smieklīgi:) Un nebija jau nemaz ilgi jāmeklē mūsu viesnīca, tā atradās tur pat aiz stūra.
Viesnīciņa neliela, bet ļoti mājīga. Jauka sieviete mūs piereģistrē un aizved uz istabu. Nekas ekskluzīvs, bet viss tīrs un kārtīgs.
Tobrīd nebija nemazākās nojausmas, kādā vietā mēs esam apmetušās, laukā valda tumsa. Ir jāgaida līdz rītam, lai visu varētu apskatīt.
Bet īsziņu ir atsūtījis mūsu itāļu draugs, sakot, ka esot priecīgs par mūsu ziņu. Izrādās viņš strādā Šveicē, bet pēc divām dienām viņam sākoties brīvdienas un viņš būšot klāt. Bet lai līdz mums nokļūtu, viņam esot jābrauc 450 km. Tas mazliet mulsināja. Ir jābūt galīgi trakam, lai brauktu tādu gabalu uz satikšanos. Cita lieta, ja tas būtu kaut kur tepat netālu. Sākām svārstīties, vai tā bija laba doma viņam rakstīt… Lai izkļūtu no šīs situācijas, nolēmām viņam pieklājīgi atbildēt, sakot, ka tas ir neprāts braukt tādu gaisa gabalu, lai uz divām dienām satiktos ar mums. Un sakām viņam, ka nākamajā reizē, kad apmeklēsim Itāliju, apmetīsimies tuvāk viņu dzīves vietai un tad varēsim satikties. Aizsūtījām atbildi un domājam, ka ar to viss beigsies.
Otrā rītā, kad pamodāmies un paskatāmies laukā pa logu mums vienkārši elpa aizrāvās. Kas par skatu! Alpu kalni ar baltām sniega cepurēm, saules apmirdzēti izskatās tik majestātiski. Un mazās mājiņas kalna pakājē viena pie otras tālumā atgādina rūķīšu valstību. Aiz loga palmas kopā ar tikko zaļiem pumpuriem piebriedušiem bērziem ļoti draudzīgi apmetušies vienuviet. Un skaistās kamēlijas teju, teju vērs savus ziedus. Šeit bija iestājies agrs pavasaris, putniņi čivināja un izejot uz balkona, gaisā virmoja spirgts pavasara gaiss.
Bet viss iespaidīgāks bija tas, ka šajā mazajā pilsētiņā pašā centrā atradās ļoti skaista baznīciņa ar lielu pulksteni un skanīgu zvanu, kas ik pēc stundas nozvanīja.
Pirmo dienu bijām nolēmušas izstaigāties pa pilsētu, bet vakarā pasēdēt kādā krodziņā atzīmēt sieviešu dienu. Pēc brokastīm devāmies laukā, nolēmām uzkāpt kalnā, kur tālumā bija redzamas mājiņas, nolēmām uzkāpt līdz pašai augšai.
Pirmais iespaids ļoti pozitīvs, cilvēkus šeit daudz nesastapām, bet māja pie mājas, viss tik ļoti apbūvēts, ka neviena brīva pleķīša. Ielas ļoti šauras un gājēju celiņi šeit vispār nav, bet arī satiksme šeit neliela. Pa mazajām ieliņām ar mašīnām vispār nav iespējams pabraukt. Lielākās ielas tikai nedaudz platākas, tur pamanām kādu retu mašīnu.
Ievērojam to, ka šeit viss ir ļoti tīrs un sakopts, neredzam nomestu nevienu papīru vai cigareti. Uz katras sētas novietota zīme- nikns suns. Tos mēs arī redzējām vairumā, gan šķirnes suņi, gan sētas krancīši un jo mazāks sunītis, jo niknāk rēja.
Pa kādu ieliņu, kas veda kalnā, devāmies augšup, pa ceļam vērojot skaisto dabu un drīz vien mūsu hotelītis bija razdams tālu lejā, ka maza sērkociņu kastīte.
Pašā vidū, kalnu ieskauts atrodas Madžores ezers, kurš šejieniešiem jau daudzus gadu simtus dod gan ļoti lielu garīgo baudījumu, gan veldzi karstajās vasaras dienās, gan arī lielus zivju lomus. Madžores ezers ir ļoti garš, lielākā tās daļa atrodas Itālijas ziemeļos Lombardijas ielejā, bet tās otrs gals iestiepjas pat Šveicē. Bet šoseja, kas stiepjas gar Madžores ezera krastu ir būvēta Napaleona laikā. Ezerā ir brīnišķīgas salas, kas pieder Borromeo dzimtai jau no 17. Gadsimta. Tās ir izbūvētas ar graciozām pilīm un skaistiem dārziem, kas saglabājušās līdz mūsdienām.
Viss šeit ir tik sens un iespaidīgs. Cilvēki šeit laipni un smaidīgi. Vecīši sēž uz soliņiem un nesteidzīgi apspriež savas lietas. Redzam mazu baznīciņu kalnu pakājē, skatāmies, durvis vaļā, bet cilvēka neviena, ieejam iekšā, paveras brīnišķīgs skats, pārņem tāds siltums un miers. Visur deg svecītes, altārs ar Marijas un Jēzu kristu attēliem. Iemetam kādu centu urnā un aizdedzinām sveci. Uzkavējamies kādu brītiņu un tad dodamies tālāk, runādamas par cilvēku kultūru… diez vai pie mums kas tāds būtu iespējams, neviena neapsargātas vietas tik bieži tiek izpostītas, bet šeit tas pats par sevi saprotams.
Esam jau kāpušas kalnā kādas trīs stundas un visas mājiņas jau ir pie mūsu kājām, kā mazas sērkociņu kastītes, vēl tikai kāda vientuļa māja redzama virs mums. Jo augstāk kāpjam, jo aukstāks laiks un saule jau ietinusies miglas slānī, ir diezgan vēsi. Nolemjam doties atpakaļ, kalnu virsotni nesasniedzot. Iespējams, ka līdz pašai augšai arī nemaz nebūtu tikušas, jo varētu būt ,ka ceļš beidzas līdz ar pēdējo apdzīvoto vietu.
No kalna lejā ceļš bija vieglāks un ātrāks, jau pēcpusdienā esam lejā, nemaz neizjūtot nogurumu no tādas staigāšanas, gluži pretēji, kalnu gaiss bija mūs uzlādējis ar enerģiju.
Pēc vakariņām, vaicājām mūsu viesnīcas īpašniekam, kur būtu normāls krodziņš. Sieviešu dienā grēks sēdēt viesnīcas numuriņā un vēl Itālijā atrodoties…:) Noskaidrojām, kur atrodas iecienītākais krodziņš un ejam baudīt nakts dzīvi. Nu krodziņā tikai jaunieši, bet mūs tas nesatrauc… mēs tak arī meitenes labākajos gados un ieejot krodziņā, bārmenis mūs apsveica sieviešu dienā, tad tomēr zina arī šeit šādu dienu.
Stāstīju jau par mūsu Itāļu draugu, no kura mēs tā pieklājīgi gribējām tikt vaļā, bet sanāca gluži pretēji, viņš atbild, ka viņam nav problēma atbraukt tādu gabalu, ka ļoti gribot mūs redzēt un ka pēc dienas būšot klāt, lai gaidot.
Esam sapinušās ne pa jokam, domājam, kas ir tas, kas viņam liek braukt tādu gabalu, vai nu viņš ir galīgi traks, vai galīgā izmisumā… bet kaut kas tur īsti tīrs nav.
Sēžot krodziņā un dzerot kokteilīšus, domājām, ko atbildēt šim trakajam. Nolemjam mainīt taktiku, ja ne ar labu, tad ar iebiedēšanu. Rakstām, ka patiesībā mēs esam trīs musulmaņu feministes un ienīstam vīriešus un vai viņam nav bail vienam pašam braukt pie mums, mēs varam viņu arī nolaupīt…J Bet lai kā mēs centāmies, pienāk atbilde… jūs patiešām tagad mani ieintriģēja, būšu obligāti.
Bija vienlaicīgi gan smieklīgi, gan traki, ja nu viņš kāds maniaks. Gunta, kurai arī ir liels dēls, šausminājās, ja viņas dēls tā darītu, tas būtu briesmīgi…J Mēs pajautājām viņam, ko viņa mamma saka, ka viņš brauc tādu tālu ceļu, uz ko saņemam atbildi, ka pats pelnot sev iztiku un no mammas neesot atkarīgs.:)
Situācija bija mazliet komiska, bet pašas savārījušas putru, tagad jāizstrebj… bet varbūt Itāļu vīrieši vienkārši ir tādi… :)
Nākamā diena nebija vairs tik skaista, bija apmācies un drēgns. Nolēmām apskatīt Borromeo salas. Uz ezera ir kuģīšu satiksme. Ik pēc pāris stundām kuģīši kursē gan uz salām, gan citām pilsētām. Izkāpām Isola Bellā. Vienā šīs salas galā ir ļoti iespaidīga Borromeo pils, bet otrā galā atrodas botāniskais dārzs. Pa vidu šauri celiņi, kā labirints, tās savieno pili ar citām vietām, mazas šauras kāpnītes ved augšā pēc tam atkal lejā. Diemžēl arī šeit vēl īstā sezona nav sākusies, dārzā mūs neielaida. Bet iespaidus guvām no šīs savdabīgās saliņas.
Tālāk ar kuģīti aizbraucām līdz blakus esošai pilsētiņai Strezai, kur atrodas daudz mazu amatnieku veikaliņi līdzīgi, kā Vecrīgā. Kādā restorānā nobaudījām īstu lazanju un labu Itāļu vīnu. Ar kafiju mums gāja komiski, viņiem laba kafija skaitās mazā krūzītē ielietas (nepārspīlēju) kādas trīs ēdamkarotes kafijas koncentrāta. Protams, kafija laba, tikai pēc tam, kad tādu iedzer, acis sagriežas otrādi. :)Itāļi nesaprot, kā var kafiju dzert no lielām krūzēm.
Bet atmosfēra restorānā ļoti mājīga, redzams, ka apmeklētāji šeit viens otru labi pazīst un pārsvarā ir vecāka gada gājuma cilvēki. Kundzītes pāri 60, uzcirtušās, ar sarkanām lūpām, pļāpā ar savām draudzenēm, dzerot kādu vīnu, vai kafiju no tām mazajām krūzītēm… :) Ievērojam, ka šeit lielā cieņā ir suņi, gandrīz katram piektajam pavadā iet suns, šķirnes visdažādākās. Un suņi brīvi drīkst nākt arī restorānā. Vērojot vietējo iedzīvotāju nesteidzīgo mieru, tas nemanot ir piezadzies arī mums, tik labi tā sēdēt un ne par ko nedomāt, reizēm tas tik ļoti ir vajadzīgs. Bet paskatoties pulkstenī, saprotam, ka mums ir jāpasteidzas, lai nenokavētu pēdējo kuģīti atpakaļ uz mūsu pilsētiņu.
Viesnīcā ierodamies jau pilnīgā tumsā un vakaru pavadām viesnīcas bārā, dzerot kampari un pļāpājot ar viesnīcas īpašniekiem,( ļoti jauks itāļu pāris ar mazu meitiņu Andželīnu. )Labi pavadīta diena, kaut gan pietrūka vairāk siltuma, bet to mums lieliski kompensēja vietējo iedzīvotāju draudzīgā attieksme un viesmīlīgā uzņemšana.
Trešajā dienā pamodāmies ar bažām, jo mūsu trakais draugs solījās deviņos norīta būt klāt. Laiks bija ļoti draņķīgs, krita slapjš sniegs. Sēžam pie brokastu galda un ik pa brīdim paskatāmies pa logu, vai tik tur neparādīsies kāds trakais… :)Kad ap desmitiem no drauga nebija ne miņas, nolēmām pajautāt, kur tad viņš atrodas, vai mums gaidīt. Saņemam atbildi, ka viņš tomēr baidoties ierasties pie mums, ja jau esam tik trakas, kā sakām… bet ka esot pusceļā. Esam vīlušās, tik ļoti viņš mūs bija pārliecinājis un izrādās, tas bija tikai joks, kaut gan nevar noliegt, arī mēs visu laiku muļķojāmies. Lai kā arī nebūtu, pēc šī gājiena mūsu domas par viņu mainījās uz labo pusi. Ir jābūt galīgam neprātim, lai brauktu tādu gabalu pie kaut kādām nezināmām sievietēm.
Plāni tika nekavējoties mainīti, ātri apģērbāmies un steidzamies uz vilcienu, lai dotos uz Milānu. Pa ceļam vilcienā domājam, ka parādā nevar palikt mūsu draugam, tāpēc uzrakstam viņam, ka esam ļoti vīlušās viņā un ka braucam uz Milānu iepazīties ar tiešām īstiem Itāļu vīriešiem, kuri arī izpildīs solījumus… :)Uz ko saņemam atvainošanos vēstuli, ka tikai tagad esot sapratis, ka mēs esam viņu gaidījušas un tas nav bijis joks, un ka varot vēl atbraukt. Atbildam, ka ir jau par vēlu… :)
Milānā laiks ļoti nejauks un auksts, visu laiku nemitīgi krīt slapjš sniegs. Vienas dienas laikā īpaši daudz ko apskatīt nevar, tādā lielā pilsētā, kā Milāna. Bet mums bija mērķis redzēt slaveno Milānas katedrāli un mākslas galeriju Pinakotēkā ‘’Ambroziāna’’.
Protams, pa ceļam arī ‘’pavazāties’’ pa slavenajiem modes veikaliem.
Par Milānu runājot, tā neko daudz neatšķiras no citām Eiropas lielpilsētām. No Itālijas neko daudz šeit nejutīsi, visapkārt ļoti daudz dažādu rasu pārstāvji. Milānas vēsturiskajā centrā, kuru mēs arī apmeklējām, ir vienuviet katedrāle, operas nams, karaļa pils un dažādu gājēju bulvāri. Tur atrodas ne tikai vēsturiski objekti, bet arī tirdzniecības ielu tīkls Via Montenapoleone tuvumā, kuru sauc par quadrilatero d`Oro- zelta četrstūri. Tajā ir vairāki ļoti dārgi veikali un modes preču lielveikali. Runājot par šiem modes veikaliem, protams, ja jau esam Milānā, grēks nepamielot acis un par skatīšanos jau nav jāmaksā. Bet godīgi sakot, biju vīlusies, gaidīju tur ieraudzīt kaut ko grandiozu, izsmalcinātu un elegantu. Vienīgais, ko tur ieraudzīju, bija grandiozās cenas, un lai man piedod lielie modes cienītāji, Latvijā humpalu bodītēs var atrast daudz smukākas drēbītes… J Kaut kādas bezpersoniskas, neformīgas un saburzītas, bet nekas lētāks par 100 EUR Nu lai nu paliek modes veikali, katram sava gaume, domāju, ka manai meitai šajā jautājumā būtu savs viedoklis, viņa man pateiktu- Mamm, tu taču galīgi nekā nesaproti no modes! Bet redzēt to visu bija interesanti.
Milānas Duomo ir ļoti skaista un iespaidīga katedrāle. Gotikas stilā celta ar neskaitāmiem tornīšiem, tā neatstāj vienaldzīgu nevienu apmeklētāju. Milānas katedrāle ir trešais lielākais dievnams pasaulē. Un tā ir celta gandrīz 430 gadus. Tā ir iespaidīga gan no ārpuses, gan iekšpuses. Augstie, velvētie griesti nodrošina ēnainu patvērumu pilsētniekiem vasaras tveicēs. Ļoti skaistas ir logu vitrāžas.
Pēc dievnama apmeklējuma mēs devāmies uz pinakotēku’’ Ambroziāna’’. Mākslas cienītājs Federiko Borromeo bija novēlējis pilsētai savu privātkolekciju ar Leonardo da Viņči, Ticiāna, Karavadžo, Botičelli un daudzu citu mākslinieku darbiem. Šajā ēkā, kopā ar gleznu galeriju ir atrodama arī bibliotēka, ko arī dibinājis F. Borromeo 1603. gadā. Pinakotēka ir vieta, kur varēja un vēl joprojām var pētīt teoloģiju, iedziļināties gan akadēmisku pētījumu sējumos, gan renesanses mākslas darbos, kur apvienojas reliģija, intelektuālisms un ētika.
Ļoti iespaidoja visi šie mākslas darbi. Kaut kas par to bija mācīts vēstures stundās, bet pabūt šeit klātienē un visu to redzēt, sajūtas neaprakstāmas.
Pinakotēka ļoti liela un lai neapmaldītos, mums tika iedota karte ar norādēm. Visu izstaigājām kādās trīs stundās. Iznākuša laukā atkal mūsdienu reālā pasaulē, jutāmies, it kā būtu paceļojušas laikā.
Bijām nogurušas un gribējām paēst, bet centrā tikai vieni vienīgi restorāni un ēdiens par astronomiskām cenām. Vajadzēja meklēt ko lētāku. Pēc neilgas meklēšanas ieraugām veco labo Macdonald, tur protams viss lēti un galvenais, dabūjām arī normālu kafiju.
Tuvojas jau septiņi vakarā un veikali tiek slēgti. Mēs meklējam tuvējo metro staciju, lai dotos uz Gariballdi no kurienes ar vilcienu atpakaļ uz Baveno.
Esam siltā vilcienā, nosalušas pēc aukstās dienas, bet iespaidiem bagātas. Viesnīcā esam ap desmitiem vakarā, kur mūs laipni sagaidīja tās īpašnieks, kad pastāstījām, ka Milānā ļoti nosalām, viņš mūs sasildīja ar kārtīgu groku un labu kafiju. Sēžot viesnīcas bārā, spriedām, kā labāk pavadīt pēdējo dienu. Prātojām, ka nebūtu slikti, ja būtu mašīna, varētu vēl kur aizbraukt. Tad atceramies mūsu draugu un nolemjam aizrakstīt, sakot, ka dodam viņam pēdējo iespēju, rīt deviņos viesnīcā.
Nu esam mazliet riebīgas izmantotājas, bet ko darīsi, tāda ir dzīve, un kurš tad tagad tāds nav… :) Draugs laikam bija ļoti gaidījis mūsu ziņu, jo atbilde atnāca zibenīgi, sakot, ka esot ļoti laimīgs, ka esam mainījušas savas domas, un ka no rīta ieradīšoties.
Otrā rītā ar stundu nokavēšanos, draugs tiešām bija klāt un vēl tīri sakarīgs. :) Mēs viņu pacienājām ar kafiju viesnīcas bārā. Viņš saka, ka šī nav laba kafija, ka vēloties mūs pacienāt ar īstu Itāļu kafiju, to dzirdot, mēs sākām smieties. J Itāļi nespēj saprast, kā var dzert kafiju no puslitra krūzēm.
Beidzot arī iepazināmies oficiāli un mūsu draugu sauc Koņčito. Izrādās, viņš ir no Sicīlijas, bet strādā kādā slavenā Šveices slēpošanas kūrortā par šefpavāru. Ļoti runīgs cilvēks un tiešām ar atvēru sirdi, kā pats visu laiku apgalvo. Pēc kādas pusstundu runāšanas, bijām viņu ‘’noskenējušas’’ ar mūsu sieviešu intuīciju, un nospriedām, ka nekaitīgs, tiksim galā… J Sarunājām, ka aizbrauksim uz Šveici, Madžores ezera otro galu, kur atrodas maza pilsētiņa Locarno, apmēram 70 km
Koņčito bija tiešām ļoti komunikabls, ātri pielāgojas visām situācijām, tas arī izskaidroja, ka viņam nav problēmas satikties ar svešiem cilvēkiem un sākt komunicēt. Pa ceļam uz Locarno Koņčito izstāsta mums visu savu dzīvi. Par to, ka nācis no Sicīlijas, kur atrodas viņa privātmāja. Viņš esot paņēmis lielu kredītu, lai atpirktu īpašumtiesības uz vecāku māju no savām trīs māsām un brāli. Tagad šajā mājā dzīvojot viņa māte, bet tēvs pirms pāris gadiem nomiris ar vēzi. Viņš stāsta arī par Sicīlijas mafiju, ka valdībā tur savi likumi un ja kāds nepaklausa, to nošaujot. Arī viņa divi draugi esot nošauti tikai tāpēc, ka par skaļu izteikuši savu viedokli.
Viņam esot augstākā izglītība, bet Sicīlijā labu darbu savā profesijā nav varējis atrast un pēc draugu bojā ejas, esot pieņēmis lēmumu uz kādu laiku pamest Sicīliju, lai dotos darba meklējumos citur. Puisis izsities no pašas apakšas, tagad strādā Šveicē un saņem 1200 EUR mēnesī, maksā kredītu un cerot kādreiz atgriezties savās mājās Sicīlijā.
Tas tā īsumā par mūsu gidu.
Bet ceļš uz Locarno ir diezgan bīstams, nu vismaz manā skatījumā, šaurs, divu vieglo auto platumā. Ceļa vienā pusē neliels nožogojums, aiz tās krauja kādus 20 m, lejā ezers. Bet otrā pusē atkal stāva klints uz kuriem izbūvētas mājas. Ceļš ļoti līkumains un pārvietoties ātri šeit nav iespējams.
Pie robežas mūsu pases tika pārbaudītas, bet vispār bez kādiem sarežģījumiem, nekādi jautājumi.
Šveice pilnīgi neatšķīrās no Itālijas, viss tieši tas pats, tās pašas mājas un tā pati arhitektūra. Locarno pilsētiņa skaista, pa vidu Madžores ezera gals, bet no visām pusēm to ieskauj Alpu kalni. Īstenībā pilsēta atrodas stāvā kalnu nogāzē, mājas pamīšus, viena virs otras, starp kurām vijas ļoti stāvs un šaurs ceļš. To redzēt bija interesanti, teikšu godīgi, arī bailīgi, visapkārt tik stāvas nogāzes. Dzīvot šeit es nemūžam nevēlētos, manā skatījumā pārāk bīstami. Iespējams man šādas domas tāpēc, ka Latvijā dzīvojot, neko tādu neredzēsi, vieni vienīgi līdzenumi.
Kalnu pakājē aplūkojam arī kārtējo dievnamu Madonna del Sasso kur glabājas Bramantīno un Čizeri gleznas.
Locarno pilsētiņas apmeklējums bija ļoti savdabīgs un interesants ar brīnišķīgiem dabasskatiem un vēsturisko arhitektūru.
Nobaudījām arī pusdienas kādā Šveices restorānā. Risoto ar baravikām, mazliet trekns, bet kopā ar vīnu bija ok.
Atbraukušas atpakaļ Baveno, mēs vēlējāmies Koņčito samaksāt par benzīnu, bet viņš neparko nepiekrita. Ar ilgu pretošanos beidzot piekrita, ka mēs viņam izmaksājam vakariņas restorānā.
Vakaru pavadījām ļoti jautri, ēdām zivju veltes no Madžores ezera un dzērām Itāļu vīnu. Un smējāmies par rakstītām īsziņām… :)
Koņčito bija ļoti priecīgs, ka iepazinies ar mums un uzaicināja mūs visas ciemos pie sevis uz Sicīliju novembrī uz savu māju, kur dzīvo viņa mamma. Mēs viņam smejoties jautājām, kā viņš mūs stādīs priekša savai mammai, vai viņa nepārpratīs…J Bet Koņčito saka, ka mamma esot ļoti sirsnīga ar humora izjūtu. Vienīgā problēma būšot tikai tā, ka, viņa mamma ļoti labi gatavojot ēst un mēs būsim nobarotas… :)
Itālija- skaista, sena, vēsturiska, tā neatstāj vienaldzīgu nevienu. Kas vienreiz šeit pabijis, vēlas atgriezties vēl un vēl. No augstākās modes elites līdz pat tūkstošgadu veca senatnīguma. Itāļu temperaments un šarms….. izbaudījām to visu.
Un mūsu karstasinīgais Sicīliešu draugs Koņčito… protams, ka pieņēmām uzaicinājumu, nelaidīsim taču garām tādu izdevību, pabūt vienā īstā sicīliešu ģimenē. Ņemot vērā vēl faktu, ka novembrī tur gaisa temperatūra +25
Bet tas jau atkal būs cits stāsts…
