Kad vējš svilpj vantīs

  • 3 min lasīšanai
  • 1 foto
Pagājušogad pirms Jāņiem kāpu Pāvilostā uz jahtas un burāju uz Igaunijas Roņu salu svinēt saulgriežus. Piedāvājums nāca pēkšņi, un pāris dienu laikā bija jāpieņem lēmums – braukt vai ne, un jānokomplektē komanda. Atradās deviņi cilvēki, kuri ļāvās azartam un izvēlējās mierīgas pasēdēšanas dārzā pie ugunskura, šašliku un aliņu vietā doties nezināmā avantūrā. Kompānijas pieredze – filmu un romānu iespaidā radītā vīzija – balta jahta slīd pa zilu jūriņu, un mēs sauļojamies ar šampanieša glāzi rokā! „Burinieks šūpojas tālumā” Rīta agrumā nedaudz satraukti Pāvilostā iekārtojamies uz jahtas Santa Rita klāja. Mūs sagaida kapteinis Ilgonis un viņa komandas biedrs Raimonds. Kapteinis liek iedzert zāles pret sliktu dūšu un stingrā tonī nostāsta, kā uzvesties un kas sagaida ceļojumā. Iespaidīgākā daļa: ja kādam piemetas jūras trakums, to piesien pie masta. Ziedojums vecajam – ruma šļakatiņa jūrā –, un varam doties ceļā. Jūra mūs sagaida, rādot savu varenumu. Iepriekšējā dienā bijis vētras brīdinājums, un ūdens klajs ir stipri iešūpots, arī tagad vējš nav no mazajiem: kādi 15 – 18 m/s. Sasēduši izvelkam kladīti un braši sākam dziedāt par jūru. Dziesmas vārdi „kad burinieks šūpojas tālumā...” reāli sasaucas ar jahtas cilāšanos lielajos viļņos, un dažam labam pantiņš apraujas pusē, jūras slimības pievārētam sakņūpot ar melno maisiņu rokās. No pavisam nelielās iepriekšējās jahtošanas pieredzes zinu, ka jāskatās uz horizontu un nevajag kāpt lejā kajītē, i nemaz nemēģinu. Kāds vēlas kajītē izņemt desu no ledusskapja apakšējā nodalījuma, bet ātri vien tiek pieņemts lēmums, lai desa labāk paliek plauktiņā. Vēl amizanti ir vīriešu kārtas ceļotāja stāstiņi par cīņu vējainā laikā jūras vidū ar tualetes podu, kurš spītīgi atbildīgajā brīdī pagriežas pa labi, tad pa kreisi. Tieši pretēji cerētajam. Atstājam guļošos cīnoties ar jūras slimību, ledusskapi un podu un dodamies uz jahtas priekšgalu. Kājas karinot pāri jahtas malai, redzot visapkārt tikai milzu viļņus zilizaļmelnus, ļaujamies jūras varenības šūpošanai, vēja spēkam, sāļām šļakatām sejā un milzīgajai bezgalībai visapkārt. Vareni. Baisi. Skaisti. Gan no bailēm, gan sajūsmas dziedu. Tagad skan. Pabraucot garām saulrieta apspīdētai Kolkas raga bākai, iegriežamies līcī. Jūra nomierinās, sāk celties gulētāji, kļūst tumšāks, vienā jahtas pusē redz norietam sauli, otrā uzlecam mēnesi. Ar acīm sākam meklēt pie horizonta Roņu salas ugunis. Pēc 15 stundu brauciena atsildāmies ostas pirtiņā un dodamies gulēt kajītēs, esam noguruši un aizmiegam, jahtai šūpojoties un vējam svilpjot vantīs. „Jānīt’s nāca pa gadskārtu” Svinēšanas rīts sākas ar pirtiņu, pūš vējš, līst lietus, ēdam, ģitāras pavadībā dziedam jahtas kajītē un nevaram saņemties iziet ārā. Šaurība sāk nomākt, saņemos un dodos aplūkot salu. Ugunskura vieta izveidota liedagā, kur no jūras izskalotie baļķi savākti trīs četru metru augstā krāvumā. Pasēžu krastā uz kaiju apmeklēta akmens – jūra tumša un dusmīga viļņojas. Vakarā, kad nākam aizdedzināt ugunskuru, šis akmens jau atrodas labi tālu ūdenī. Dienā salijušie baļķi negrib degt, tos krietni salaista ar benzīnu, un ar latviešu šķiltaviņām tiek aizdedzināts milzu saulgriežu ugunskurs Igaunijā. Sadedzinām no Latvijas līdzpaņemtos pērnos Jāņu vainagus – tradīcija paliek tradīcija. Līgotāju pulkā latviešu ir gandrīz tikpat cik igauņu – Roņu sala mūspuses jahtotājiem ir cieņā. Iepazīstamies ar sievišķīgo kapteini Laini, kura atvedusi trīs rūdītus jūras vilkus, kā jahtošanas lietpratēji parunājamies ar pasaules apceļotāju Māri Gaili. Salā valda patriarhāts. Te vietā dziedāt „Pa gadskārtu Jānīt’s nāca...”, jo ballītē darītāji un lēmēji ir vīrieši, kuri sacenšas virves vilkšanā, svaru bumbu celšanā un skābētu gurķīšu ēšanā. Sievas noskatās un gatavo ēdamo. Danco gan latvieši, gan igauņi, gan igauņi ar latviešiem. Šonakt neiznāk klausīties, vai svilpo vējš vantīs vai ne. „Es aiziet nevaru no tevis ...” Mostamies ar domu, ka šodien dosimies mājās – darbi gaida. Šis plāns sabrūk, uzzinot, ka vējš ir tik stiprs, ka jūrā ar jahtu izbraukt nevar. Situācijas nopietnību apstiprina ziņa, ka kuterītis, kas izgājis jūrā, avarējis. Vērojam debesīs krasta apsardzes helikopteru, kurš evakuē kuterīša pasažierus. Tā kā mājā netiekam, ejam lūkot, ko piedāvā sala. Cits bauda vientulību, cits sēž krodziņā un sildās, vēl daži ar līdzpaņemtajām makšķerēm žibinās gar molu. Apmeklējam tūrisma objektus – muzeju, bāku, stāvkrastu, jauno un veco baznīcu. Tajā arī vērojams patriarhāts – vīriešu pusē soli ar rotājumiem, sieviešu – pavisam vienkārši. Visi tiekamies centrā pie Luizes uz bagātīgām un garšīgām pusdienām. Tur ir vairākas ēkas, iekārtotas kā brīvdabas muzejā – iekšas un āra kafejnīca, veikaliņš, nojume, kurā pie kamīna var pažāvēt drēbes pēc staigāšanas lietū pa leknu pļavu, pilnu ar naktsvijolēm. Kapteinis noorganizējis mums kultūras programmu – kino un izstādes apmeklējumu. Kopā ar vietējiem noskatāmies studijas Avārijas brigāde veidotu smieklīgu multenīti Lācis nāk par slavenā Latvijas lāča ceļotāja piedzīvojumiem Roņu salā. Angārā (vai garāžā) iekārtota fotoizstāde par salas dzīvi. Gan multfilmā, gan izstādē, šķiet, pazīstam vakar Jāņu naktī sastaptos pietiekami kolorītos saliniekus. Izgulējušies dodamies atpakaļceļā jau kā jūras vētrās rūdīti ceļotāji. Pat mājās vēl pāris dienu pēc ceļojuma liekas, ka paša gultiņa arī šūpojas un aiz loga vantīs svilpj vējš.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais