Eiropas Ziemeļi

28.02.2010
15 min lasīšanai

Šajā vasarā mēs nolēmām braukt uz Norvēģijas un Somijas ziemeļiem. Pirms vairākiem gadiem bijām jau apmeklējuši Norvēģijas dienvidu daļu, gribējām iepazīt arī tās ziemeļus un būt tundrā. Ceļojumā devāmies 5 cilvēki ar mašīnu jūlija sākumā. Nevaru teikt, ka maršruts bija īpaši plānots, kā arī neatlika īpaši daudz laika, lai sagatavotos tam. Vēl iepriekšējā dienā es aizstāvēju vienu no darbiem skolā, kad vajadzēja jau doties ceļā. Diena nr.1 PRĀMIS Protams, no mājām neizdevās izbraukt tik ātri, kā būtu bijis ideāli, taču jau ap trijiem pēcpusdienā bijām Tallinā. Biļeti prāmim nebijām nopirkuši iepriekš, taču plānojām braukt ar „Star” kuģīti, ar ko jau pēc 2 h būtu ieceļojuši Helsinkos. Taču k-kā iebraucām ne tajā terminālā un satikām „Viking Line.” Arī viņi brauc uz Helsinkiem un biļetes pērk vnk iestājoties rindā ar mašīnām pie kioskiem līdzīgām kasēm. Mēs iebraucām rindā un nopirkām biļetes. Taču, kad braucām tālāk, sapratām, ka esam nopirkuši tās ne uz „Viking Line”, bet kāda cita kuģa – „Eckero Line.” Biļetes gan bija lētākas, taču kuģis brauca vairāk kā 3 h. Mūs apdzina gan „Star,” gan tas otrs kuģis, kas izbrauca no ostas vēlāk. Tomēr nevar teikt, ka šis kuģis bija slikts, uz tā bija dzīvā mūzika, salīdzinoši daudz vietas, kur sēdēt, arī laiks bija saulains un daudz laika pavadījām uz klāja. Lēnām sasniedzām Helsinkus, virs pilsētas lidinājās trīs gaisa baloni, visapkārt braukāja motorlaivas un saule jau sāka slīdēt uz vakaru. Helsinkus mēs neapskatījām, uzreiz braucām ārā no pilsētas, lai meklētu kādu moteli vai kempingu, kur pārlaist nakti. Ar to īpaši neveicās, mēs aizbraucām jau pie vietas, kur sākas lielās ezeru platības, apmetāmies kādā kempingā ne pārāk tālu no Lahti. Visas būdiņas bija jau aizņemtas, mums piedāvāja tikai kotedžu, beigās nolēmām uzcelt telti. Laiks bija silts un nakts – jau pārsteidzoši gaiša. Satikām pīles, kas lempīgi čāpoja gar teltīm, pāris vāveres un daudz knišļus, taču, par laimi, odu nebija. Diena nr.2 BRAUKŠAS DIENA Šo dienu galvenokārt pavadījām braucot pēc iespējas tuvāk Rovaniemi, kur mīt Santa Claus. Taču tajā pašā laikā īpaši nesteidzāmies. Uz E75 atrodas brīvdabas zvanu muzejs, pa ceļam uz Oulu. Tas ir bez maksas, blakus atrodas suvenīru veikals, kurā var iepirkt zvaniņus no visas pasaules, kā arī kafejnīca un benzīntanks. Somijā mums bija problēmas ar maksāšanu ar kartēm pašapkalpošanās benzīntankos. Jāpiebilst, ka ir samērā maz benzīntanku gan Somijā, gan Norvēģijā, kur apkalpo cilvēki. Taču lielākoties visos ir iespējams maksāt arī skaidru naudu. Apmetāmies neliela ciematiņa kempingā uz ziemeļiem no Oulu. Arī šajā apvidū nebija daudz visu māju un kempingu. Ziemeļos vispār ir maz kempingu, kas nav oficiālajā kempingu kartē, nav arī Centrāleiropai raksturīgo istabu izīrēšanas privātmājās. K-kas tāds parādījās tikai Tromso un līdzīgās pilsētās. Tā kā parasti lielākās mājiņas ir 4-vietīgas (izņemot kotedžas), mēs nemaz neķēmojāmies uzrādot 5 personas, jo ikreiz kempinga saimnieki apjuka un nezināja, kur šādu cilvēku skaitu likt. Reizēm mums palaimējās dabūt mājiņas ar izvelkamiem dīvāniem, reizēm vnk sastūmām 2 gultas kopā, taču bija reizes, kad kādam nācās gulēt uz grīdas. Šādā situācijā lieliski noderētu piepūšamais matracis. Diena nr.3 SANTA CLAUS Šajā dienā mēs apmeklējām Santa Clausa mājvietu. Biju iztēlojusies, ka tā ir guļbaļķu būdiņa tundrā, kurai apkārt ir žogs, kurā ganās ziemeļbrieži. Vismaz šāds skats bija uz aploksnēm un vēstulēm, ko bērnībā saņēmu kā atbildi uz tām, ko sūtīju viņam. Nē, Santa Claus dzīvo tādā kā alā, drīzāk pazemē. Iekšā, protams, bija mājīgi, visapkārt ķēmīgi vilkās rūķi, daži no tiem ripinājās uz skuteriem. Tā kā ir vasara, daļa no atrakcijām bija slēgtas, taču vēl aizvien varēja nofotografēties ar pašu Santa Claus (viņš atrodas necilā mājiņā starp pastu un Elfu skolu, tas ir bez maksas, vismaz ja fočē ar savu kameru... es tā arī neatradu vietu, kur tas notiek pa maksu kā bija minēts kādā citā aprakstā), un viņš priecīgi uzraksta pastkarti. Mēs noskatījāmies arī ludziņu, kurai pa pamatu tika ņemta polārās dienas un nakts maiņa, kā arī ziemeļblāzmas nolaupīšana. Ikviens var vizināties vagoniņā, kas ved cauri visiem četriem gadalaikiem. Pa papildu samaksu varēja aplūkot ledus skulptūru izstādi Ziemeļu princeses pavadībā. Viņa iepazīstināja ar dzīvnieku pasauli, pāris tradīcijām u.tml. Izrādes, Elfu skola (to mēs nesagaidījām) notiek noteiktos laikos pāris reizes dienā. Katrā ziņā bija izdevīgi doties uz turieni vasarā – laikā, kad tur nav daudz apmeklētāju, nekur nebija jāstāv rindā un mēs varējām netraucēti visu apskatīt bez burzmas. Ejot ārā, es pajautāju, kur atrodas kāds kalns (arī bija minēts vienā no ceļojumu aprakstiem) blakus Santa Claus mājvietai, diemžēl neviens īsti nesaprata, ko es vēlos apskatīt un izstāstīja man ceļu līdz slēpošanas kalnam Rovaniemi pilsētas centrā. Kalns, kas bija minēts vienā no aprakstiem, atrodas uz Santa Claus mājvietas jumta, ja to tā var nodēvēt... uz to ved neliela taka, un vispār tas netiek popularizēts kā tūrisma objekts. Kalna augšā atrodas neliels no baļķiem sasliets skatu tornis, no kura var redzēt pilsētu un tās apkārtni. Diemžēl laiks kļuva auksts un mākoņains. Taču mēs satikām pirmos ziemeļbriežus, kas pastaigājās pa ceļa malu. Apmēram 2 km no Santa Claus atrodas Polārais muzejs, mēs nolēmām uz to neiet... un pabraucām garām Polārajam lokam.... bija norādes, ka šī ir svinīga vieta, taču norādes gan uz muzeju, gan uz apdzīvotām vietām bija tik daudz, ka tām nepievērsām uzmanību. Nobraucām kādus 15 km un tad sākām domāt – k-kur šeit taču tam būtu jābūt? Braucām vēl tālāk uz ziemeļiem un apmetāmies kempingā starp Ivalo un Inari. Tas bija skaists kempings ezera tuvumā, mājiņu jumti bija apaudzēti ar zāli un tās atradās diezgan tālu viena no otras mežā. Pilsētas šajā reģionā ir neizteiksmīgas, mājas drīzāk atgādina noliktavas un garāžas, taču tas ir saistīts ar to, ka II p.k. laikā tās izpostīja un nodedzināja līdz zemei, tagad tās ir uzceltas no jauna. Daba vēl joprojām līdzīga kā Latvijā, pazūd lapu koki, paliek tikai bērzi, kas augs vēl pašos, pašos ziemeļos kā zāle, pieplakuši pie zemes. Diena nr.4 SĀMU ZEME Aukstums saldē pirkstus un ir grūti rakstīt. Šodien nopirkām pāris suvenīrus un šķērsojām robežu uz Norvēģiju. Lai gan nemitīgi līst, parādās pirmie saules stari, nemīlīgs vējš. Mēs mērķtiecīgi dodamies uz ziemeļiem. Koki sairuši krūmos. Apskatam sāmu parlamentu (no ārpuses). Ēka atgādina stilizētu telti, taču k-kā tā izskatās nedaudz noplukusi. Ik pa laikam tajā notiek ekskursijas, taču tās mūs ne īpaši saista, tāpēc drīz vien pametam Karasjok pilsētiņu, kurā atrodas arī sāmu muzejs. Pa ceļam ieraugam trīs lielas teltis, kurās tiek pārdoti suvenīri. Pārdevēja ir kāda tradicionālā tērpā ģērbta sāmu sieviete. Taču šis suvenīru veikaliņš ir samērā dārgs, lai gan tajā bija atrodamas īpatnējas somiņas, kas šūtas no zivju ādas, tādas es neredzēju citos veikaliņos. Parasti lētākie no tiem, atrodami tūristu pārpludinātās vietās. Braucām gar pašu jūras krastu, kreisajā pusē ir augsti kalni, no kuriem pazūd koki. Daba kļūst aizvien ziemeļnieciskāka. Zemi, kalnus nosēdušas ziedošas sūnas, nīkulīgi staipekņi un pie zemes pieplakuši bērzi. Arī ceļi ir sīki, krateklīgi un līkumaini, tie vijas gar pašu jūras krastu. Apmetamies kempingā apmēram 70 km no Nordkapa, ir drēgns un mitrs laiks, pār kalniem plūst viegla migla. Tā ir vēl agrs, nolemjam uzkāpt kalnā, kas atrodas netālu no mūsu kempinga. Patiesībā kempings atrodas tādā kā pussalā, ko ieskauj ūdens. Ir tikai klintis un ainavā kā sēnes izceļas dzeltenīgi oranžās mājiņas. Zemāk, piekrastē, ir neliels zvejnieku ciemats, pa ceļam uz kalnu ejam garām baznīcai ar dīvaini nelielu kapsētu... vēlāk ziemeļos satiksim vēl vairākas tādas. Satiekam ziemeļbriežu baru, tie ir ziņkārīgi, taču bailīgi dzīvnieki. Viņiem vairāk par visu patīk manas kameras zibspuldze, tomēr viņi izvairās no mums. Zeme ir mitra un purvaina, vietās, kur akmeņi ieslīguši dziļāk zemē. Atgriežamies izmirkuši un žāvējam slapjos apavus uz sildītāja. Konstatējam, ka esam iepirkuši pārāk maz pārtikas līdzi ņemšanai un vēlāk par mūsu mīļāko veikalu kļūst Rema 1000. Lai gan kopumā jāatzīst, ka bija pat lietas, kas Norvēģijā bija lētākas kā pie mums... piemēram, ievārījumi... kā arī veikalos varēja iegādāties lietas, ko šeit plaši nepārdod, piemēram, īpatnēju brūno sieru. Vēlāk mums pastāstīja, ka to ēd ļoti plānās šķēlītes (biezās tas liekas pārāk trekns un rūgts) kopā ar maizi, ievārījumu un tamlīdzīgi. Diena nr.5 NORDKAPS Nordkaps bija mūsu ceļojuma galvenais mērķis. Diena bija tikpat miglaina, drēgna un lietaina kā iepriekšējās. Vispirms bijām ieplānojuši apmeklēt polāro muzeju pilsētiņā netālu no Nordkapa, taču muzejs bija atvērts tikai no 12 un mēs bijām ieradušies pāris stundas par agru. Tāpēc nolēmām doties uz klinti. Jāatzīst, ka neko daudz neredzējām, pat skulptūras ar sievieti un bērnu no muzeja nevarēja saredzēt un mūs uz turieni aizveda citu tūristu plūsma. Atmetām domu iet 9 km garo taku, kas sākas pa ceļam uz galamērķi, jo neko tālāk par nākamo norādi (akmeņu krāvumu) nevarēja saskatīt. Tas būtu entuziastiski, taču bezjēdzīgi. Iepriecināja filma, ko rādīja par šo klinti, apvidu... tā bija ļoti labi izstrādāta, interesanta, ietvēra visus gadalaikus. Interesanti, ka ziemeļbriežus pavasarī uz turieni atved no citām vietām, taču tas ir arī saprotams – salā, kur nav īstu mežu, tiem ziemā būtu neiespējami izdzīvot savvaļā. Muzejā īpaša vieta tika ierādīta arī ievērojamiem cilvēkiem, kas to apmeklējuši, kā arī uzmanība tika pievērsta aktīvajai karadarbībai jūrā šajā apvidū. Interesanti, ka Nordkapa galvenajā ēkā atrodas arī neliels Taizemes muzejs, jo pagājušā gadsimta sākumā to ir apmeklējis šīs zemes valdnieks. Pie Nordkapa globusa statujas mēs satikām arī kādu vācu tūristu, kas ar divriteni šeit bija atceļojis no Vācijas 5 nedēļu laikā, protams, viņš bija izmantojis arī prāmi, lai pārceltos pāri jūrai. Aizsūtījuši uz mājām pastkarti, nolēmām braukt uz īpatnēju klinti, kurā ūdens izskalojis caurumu. Tā atrodas uz tās pašas salas, un tiek saukta par „Baznīcas vārti.” Arī šeit nav īpašu norāžu, un vietā, kur redzi ar sarkanu krāsu iezīmētus akmeņus un iemītu taku, ir jāpieņem, ka esi uz pareizā ceļa. Mums laimējās, ka bijām bēguma laikā, jo izskatījās, ka paisumā uz klints atzarojumu nevar aiziet ūdens līmeņa dēļ – to var vērot tikai no attāluma. Vakarā atgriezāmies tajā pašā kempingā un noskaidrojām, ka iegūt tikko nozvejotu zivi šeit nav tik vienkārši, ja vien pats neiet uz fjordu. Lai makšķerētu upēs, droši vien arī ezeros, vajag īpašas atļaujas, taču jūrā tas ir atļauts visiem. No vietējiem zvejniekiem k-ko nopirkt nav tik vienkārši, jo viņi ar sīkumiem nenodarbojas, un visas zivis uzreiz sūta uz apstrādes uzņēmumiem. Tikai, ja īpaši sarunā vai noķer mirkli, kad viņš no jūras ir atgriezies sauszemē, var iegūt kādu zivi. Diena nr.6 ALTA + Z-EIROPAS LIELĀKAIS KANJONS Lai gan daļa manu ceļabiedru negribēja braukt uz Altu, beigās mēs uz to tomēr aizbraucām. Alta ir neliela, tūristu ļoti apmeklēta vieta, tāpēc kempingu jau atradām, uzreiz tajā ierodoties. Laiks vēl joprojām bija diezgan vēss, lai gan saule jau sāka spīdēt periodiski, lai celtu telti, gadījumā, ja visas mājiņas ir aizņemtas. Alta ir slavena ar klinšu zīmējumiem, ko patiesībā atrada nemaz tik sen... salīdzinoši. Mūsdienās tas ir nozīmīgs kultūras mantojums. Lai tos apskatītu ir jāpērk biļete, kas būtībā ir uzlīmīte. Tiesa gan, tās neviens nepārbauda un, piemēram, savējo es diezgan ātri pazaudēju... ar tām ir nolīmēta visa tuvējā apkārtne pie muzeja un mašīnu stāvvietām, tā kā kāds pavisam ekonomisks cilvēks var mēģināt tās nokasīt no ziņojumu dēļa vai tuvākās atkritumu tvertnes. Šī vieta ir interesanta, ņemot vērā konkrētā cilvēka intereses. Piemēram, man patika un es sapratu, ka veids kā mēs kopējām alu zīmējumus skolā, bija pilnīgi nepareizs. Redziet, skatoties bildītēs šķiet, ka tie ir vienkārši uzkrāsoti uz akmens. Pieņemu, ka k-kur tā varētu būt, piemēram, alās, kur krāsu nevar noskalot lietus u.c. Vispār liels bija pārsteigums, ka tas viss atrodas nevis stāvus, bet guļ uz lēzenām klinšu vai akmens virsmām, būtībā uz zemes. Nevar zināt, kā tas viss izskatījies senāk, zeme tomēr mainās. Visi ķēmiņi ir iekalti akmeņos, tikai mūsdienās tos nokrāsoja oranži brūnus, lai apmeklētājiem būtu tos vieglāk ieraudzīt. Nav zināms, vai tie oriģināli bija krāsoti. Kalumus var apskatīt tādās kā dabas takās, kas ir pāris km garas. Ir arī muzejs, kurā ir gan informācija par senajiem cilvēkiem, gan kultūras mantojumiem dažādās pasaules vietās. Nākošais izaicinājums bija Altas kanjons. Tas nav pārāk tālu no pilsētas, informācija par to ir ļoti skopa (lai gan tas ir lielākais Ziemeļeiropā), tāpēc ceļu uz to es nevarēšu tā aprakstīt. Lai lieki netērētu laiku, mēs uzreiz devāmies uz informācijas centru, kur mums iedeva karti, aprakstīja ceļus uz to un piedāvāja gidu. Mēs no gida attiecāmies, nolēmām meklēt paši. Pa ceļam, meklējot kempingu, mēs vēl pajautājām par kanjonu vietējiem, kas to konkretizēja. Tuvākajā kempingā varēja arī izīrēt kvadriciklus, lai ceļš (būtībā bezceļš) nebūtu jāveic ar kājām. Mašīnu nācās atstāt pusceļā, jo ceļu līdz svarīgajam krustojumam bija pamatīgi sabojājusi ceļa remonta mašīna. Svarīgais krustojums bija apzīmēts ar norādi „Kanjons – 4 km – 7 km,” kā arī tur atradās zila atkritumu tvertne (uz „jaunā ceļa,” pa kuru mums vajadzēja turpināt iet). Patiesībā jau nekāda ceļa tur nebija, tikai kvadriciklu iemītas joslas, tā atkal bija purvaina taiga, lai gan pie Altas jau auga normāli koki, un es nožēloju, ka tomēr nenopirku zābīšus, ar kuriem šāda veida pārgājienos devās citi sastaptie tūristi. Manas botinjas bija jau atkal izmirkušas, pēc iekrišanas peļķē. Uz taku norādīja arī sarkani punkti uz akmeņiem ik pa laikam. Šur tur bija nolikti arī dēļi, lai kāds nenogrimst purvājā. Nu ok, tik ļauni jau nebija, taču ja atsāktos lietus, iet nebūtu iespējams. Par laimi vakars bija saulains, lai gan auksts. Bija arī stiprs vējš, koku, kas to aizturētu nebija. Atkal klaiņojoši briežu bari. Pa ceļam mēs pārvarējām nelielu upīti, tā kā tā bija sekla un varēja pāriet pa akmeņiem pāri, tāpēc vietējā komūna nebija pat iedomājusies par laipas nepieciešamību. Mēs gājām un gājām, taču kanjona nebija. Bija noiets daudz vairāk kā cerīgie 4 km. K-kur tālumā bija redzama upes ieleja. Tomēr... tāla un neaizsniedzama. Saule arī laidās zemāk, un slēpās aiz kalnu virsotnēm. Krēsloja. Noguruši nolēmām mest mieru, nofočējāmies uz ielejas fona un gājām atpakaļ. Pie tās pašas upītes (pusceļā) sadzirdējām aizdomīgu šņākoņu. Izrādījās, ka tā pārvērtās iespaidīgā ūdenskritumā gabaliņu tālāk, kā arī ielejā netālu no tā gulēja ledājs. Diena nr.7 NEPOPULĀRAIS ŪDENSKRITUMS Tuvojāmies Tromso, pilsētai, kas tiek saukta par Ziemeļu Parīzi. Ļoti tuvu ceļam, pa kuru braucām mēs, Z-Eiropas kartē bija atzīmēts kāds ūdenskritums, ja nemaldos – Malerslyfossen. Salīdzināšanai – Latvijas kartē kā līdzvērtīgi objekti bija Ottes dzirnavas, Rundāles pils, Irbenes radioteleskops, Teiču purvs un vēl pāris. Nogriezāmies no galvenā ceļa uz kādu mazāku, neasfaltētu... galīgi samaldījušies pēc kāda laika, nolēmām pajautāt kādam vietējam. Iebraucām tradicionāli nesakoptā sētā, kur mētājās nobeigtas mašīnas, kokos rāpās bariņš bērnu un kāds suņuks ziņkārīgi ostīja mūsu mašīnu. Vēlāk uzzinājām, ka šādu paskatu norvēģi mēdz uzturēt, lai valsts no viņiem atpērk vecās mašīnas u.tml. – lai uzturētu sakoptu vidi, ja saimnieki to paši nemāk. Tas notiekot ik pa kādiem 10 gadiem. Mums pastāstīja, ka jābrauc vien gabaliņš atpakaļ un jāvadās pēc kāda neliela ūdenskrituma ceļa malā. Tas gan neesot īstais, un ir vēl 1 km jāiet dziļāk pāri ceļam. Protams, mēs bik aizmaldījāmies gar pamestu kempingu un gandrīz aizgājām atpakaļ pie tā paša norvēģa, taču drīz vien atradām pareizo taku. Šoreiz izpalika arī sarkanie punktiņi un nācās sekot kvadriciklu pēdām mežā. Jap, pēc kāda laika ūdenskritums bija :) Vakarā apmetāmies kempingā, kas atradās ļoti skaistā vietā, tā teritorijā neizpalika arī sāmu teltis un to simbolika, lai gan mēs lēnām ripinājāmies uz vikingu zemēm. Diena nr.8 ZIEMEĻU PARĪZE, ŪDENSKRITUMI, NOVĀRTĀ ATSTĀTAIS KEMPINGS Lai gan pamodāmies laicīgi, tikai ap vieniem pēc mūsu laika izbraucām no kempinga. Diena jau bija sākusies. Spīdēja saule un beidzot biezās ziemas jakas varēja nobāzt koferos. Tromso ir skaista pilsēta, atšķirībā no daudzām citām ziemeļu pilsētām – tai ir saglabājies pieklājīgs vēsturiskais centrs. Pilsētā ieradāmies pa ļoti iedvesmojošu tiltu, kas bija pietiekami augsts, lai zem tā spētu izbraukt kuģi. Otrā krastā arī palika vagoniņš, kas ved kalnā lai skatītos uz pilsētas no augšas, kā arī modernā baznīca, kas atgādina buru. Pilsētā ir daudz muzeju un māksliniecisku objektu, ko apmeklēt, taču mēs, beigās, tūristu un imigrantu pūļu nogurdināti, aprobežojāmies tikai ar Polāro centru. Polārais centrs ir līdzīgs Dabas muzejam Rīgā, tajā tiek rādīta arī filma par polāro dabu (taču ne tik iespaidīga kā filma Nordkapā), ir arī akvāriji ar dzīvām zivīm un roņiem. Ik pa laikam roņi rāda trikus, tikai salīdzinot ar tiem, ko māk roņi Klaipēdā, šie ir diezgan vienkārši... Līdzās Polārajam centram ir arī Nansena kuģis. Diemžēl rekonstrukcijas dēļ, ieeja tajā bija slēgta. Pati Tromso likās nedaudz haotiska, tajā bija ļoti, ļoti daudz imigrantu Eiropai neraksturīgās tautībās. Man stāstīja, ka viņiem pārsteidzošā kārtā bieži iet daudz labāk kā pašiem norvēģiem. Austrumu imigrantiem visbiežāk pieder picērijas, kebabu ēstuves (starp citu ēst viņi prot gatavot patiešām lieliski), raksturīgi esot arī kabrioleti-takši, kā arī viņi tirgojas ar suvenīriem un citām mantām. Līdzīgi kā citām Eiropas valstīm, arī Norvēģijai ir problēmas ar šo imigrantu ieplūšanu, tāpēc bieži tā ir diezgan progresīvi tos aizsūtījusi atpakaļ. Kopumā šī vēsturiskā pilsēta atgādina standarta Eiropas pilsētu, tāpēc, nopirkuši garneles un k-kādus jūras gliemežus vietējā tirdziņā, braucām meklēt kempingu. Šajā reģionā kempinga meklēšanu apgrūtināja kāds festivāls, kura dēļ bija ieradušies ļoti daudz cilvēku. Visbeidzot mēs atradām kādu pavisam nolaistu kempingu, pie kura galvenās ēkas vienkārši bija sakarinātas atslēgas brīvajām mājiņām, saimnieka telefona nr. Un piezīme, ka vakaros ap 9 un 10 viņš šeit ierodas, tad arī var samaksāt. Saimnieku tā arī nesatikām, nākošajā rītā naudu (katras mājiņas īres cena bija norādīta pie atslēgas) iemetām kastītē, kurā met izmantotās atslēgas. Pēc vakariņām nolēmām apskatīt pāris ūdenskritumus, kas bija minēti citos ceļojumu aprakstos. Atradām tikai vienu no tiem – lielāko, par kuru dienas laikā kasē naudu. Tā kā mēs tajā bijām vēlu vakarā, biļešu iepirkšana izpalika. Ceļā sastapām piemiņas vietas kaujām, kas notikušas II p.k. laikā, vēlāk tādas satikām aizvien biežāk. Diena nr. 9 NEORDINĀRIE TŪRISMA OBJEKTI Virzāmies no Tromso uz Lofotu salām. Ja neskaita kalnus, apkārtne ir līdzīga kā Latvijā. Arī norvēģi neizceļas ne ar kādu pedantismu attiecībā uz sakoptību. No rīta satiekam vēl pāris piemiņas zīmes kaujām, kā arī ievērojam norādi uz sāmu brīvdabas muzeju. Ceļš uz muzeju iestiepjas dziļos laukos, visapkārt netraucēti zied visdažādākās lauku puķes, var redzēt, ka arī šeit laukos paliek aizvien mazāk cilvēku un lauki tiek mazāk kopti. Muzeja plāna attēls ir cerīgs, taču pats muzejs – pilnīga izgāšanās. Tajā ir pāris standarta kempinga būdiņas, kuru jumts apaudzis ar zāli, kā arī sagāzusies telts, viss mēreni aizaudzis. Mēs aizejam, pirms kāds mūs vēl pamanījis ierodamies. Vispār jāatzīst arī tas, ka ieejas biļešu cenas bija ļoti minimālas, salīdzinot ar citiem muzejiem Norvēģijā. Pabraucot gabaliņu uz priekšu, satiekam vēl kādu norādi. Īsti nevar saprast, uz ko tā norāda. Sekojam. Pabraucam garām kārtējai militārajai zonai, ar zāli apaudzētiem angāriem, vecai baznīcai ar raksturīgo minimālistisko kapsētu, fjorda piekrastei, kurā bradā vasaras baudītāji, un beidzot tas ir – fjorda krasts, kura pašā galā ir uzslieta statuja „Akmens Māja.” No ārpuses tā ir ļoti neizteiksmīga, piramīdveida celtne, taču iekšpusē tai ir lieliska akustika un tā darbojas kā stabules. Tajā ir mēģināts apvienot seno un mūsdienu mākslu, iekšpusē ir arī primitīviski zīmējumi. Blakus ir paliekas no kārtējām tranšejām, bunkuriem, tie ir iebūvēti klintīs, bet nu jau daļēji iebrukuši. Ūdens ir dzidrs, var redzēt zivis, kas peld dzelmē, un kādi jūras augi tur aug. Tālāk mūsu ceļš ved uz pilsētu Harstad. Brīdī, kad mēs tajā iebraucām, tā bija tikpat tūristu pārņemta kā Tromso. Mēs atradām kempingu blakus pilsētai un nolēmām sekot zīmei uz vēsturisko centru. Trondenes baznīca, ko ieraudzījām pirmo, ir vecākā mūra baznīca, ko uzcēla ziemeļos. Tā ir ļoti vienkārša ēka, ar bieziem mūriem, ļoti atšķiras no pārējās apbūves Norvēģijā. Netālu no tās ir ēka, kurā ir izstāde par vikingu tēmu, taču to mēs neapmeklējām, bet gājām uz dabas taku. Tā iekļāva „bagātu floru” (kārtējo nezāļu pilno pļavu un aitu bariņu), karagūstekņu nometnes paliekas, kā arī vietu kur kādreiz mitinājušies vikingi (pļavu ūdens malā ar zīmīti, ka šeit tas bijis). Bijām nedaudz vīlušies, nolēmām meklēt Adolfgun, tas ir lielgabals, kas palicis no II p.k. Bijām iedomājušies, ka tas brīvā veidā k-kur pamests mētāsies, taču atklājās, ka piekļuve tam nav tik vienkārša. Tas atrodas norvēģu armijas teritorijā, un uz lielgabalu trīs reizes dienā ved ekskursijas. Mēs bijām nokavējuši pēdējo ekskursiju, tāpēc ieteica atgriezties rīt no rīta. Tā kā tas cerīgi izskatījās pēc nopietna apskates objekta, mēs nolēmām nedaudz uzkavēties šajā vietā. Vakarā arī pilsētiņa bija tukša, tūristu pūļi bija pazuduši... Diena nr. 10 LIELGABALS UN LOFOTU SALAS No rīta bijām klāt uz pirmo ekskursiju 11. Par ekskursiju pieaugušajiem bija jāmaksā 60 naudiņas, bet bērniem – 30. Tā kā ir jābrauc viens km iekšā, ir nepieciešams savs transports. Armijas teritoriju nedrīkstēja fotografēt, un lai gan tur nekādus noslēpumus nevarēja īpaši ievērot, to arī stingri uzraudzīja. Protams, ka pašu lielgabalu un pārējo, kas viņam apkārt atradās, varēja, viņa telpās mūsdienās ir ierīkots muzejs, kā arī ārpusē ir neliels kiosks, kur varēja nopirkt dažus suvenīrus, kā arī lietotas armijas mantas... Pēc tam braucām uz Lofotu salām. Nokļuvām tur caur jaunizbūvēto tuneli. Bijām iztēlojušies, ka tās būs tūristu pārpludinātas un līdzināsies visiem standarta kūrortreģioniem. Bija liels pārsteigums, kad izrādījās, ka tā nebija. Protams, lielākajās pilsētās tā patiešām ir, taču ārpus tām – tikai kempingi, kuros vairumā uzturas makšķernieki, skatu tornīši, dažādi ērmīgi kultūras objekti, piemēram, troļļu spogulis. Salas ir savienotas ar tiltiem, kuru augstākajā pacēlumā punktā cauri var izbraukt samērā lieli kuģi. Uz salas ir atrodami arī muzeji, nozīmīgākais no tiem ir vikingu muzejs. Lofotu salas laikā, kad mēs tajās bijām, aktīvi gatavojās Vikingu festivālam, uz ko ierodas tūkstošiem cilvēku no visas pasaules. Šajās salās pavadījām 2 dienas, pēc tam vēl izmetām loku uz Narviku un tad braucām mājās. Katrā ziņā uz Lofotu salām ir jāveic atsevišķs ceļojums, jo beigās bijām visai saguruši ne tikai lielo attālumu dēļ, bet arī daudzo iespaidu, klimata un laika apstākļu dēļ. Tomēr vismaz priekšstatu par tām guvām. Arī pašos ziemeļos vēl palika vietas, kur būt un ko redzēt, taču viena ceļojuma laikā nav iespējams uzzināt un apskatīt visu, tas dod tikai vispārēju priekšstatu. Liels ieguvums mums bija, kad satikām vienu latvieti Helsinkos, kurš kādu laiku dzīvo un strādā Norvēģijā, tā mēs uzzinājām, kā jāēd brūnais siers, kāpēc norvēģi neaizraujas ar atbrīvošanos no vecajām mašīnām, kā arī – ka mencas nevajag labāk ēst... visbiežāk tās ir apsēduši dažādi parazīti... Kopumā mēs nesatikām daudz latviešus, tikai ceļojuma beigās pāris, ļoti daudz bija vācu un poļu tūristi. Vēl par apģērbu varu piebilst, ka vislabāk ir bruņoties ar plašas amplitūdas apģērbiem, jo laika apstākļi mēdz būt ļoti dažādi.

Eiropas Ziemeļi

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem