Dvēseles stāsts Marokai
|
Jana Igaviņa
|
Marokas piezīmes jeb - kādēļ ir vērts tajā iemīlēties
Braucot no darba kādā novembra vakarā, man zvana Linda: Braucam uz Maroku! Pirmajā brīdī apmulsu: kur tāda atrodas?! Citā kontinentā? Ziemeļāfrikā?! Johaidī – lēmumu pieņēmu pēc 10 minūtēm. Braukšu!!! Tad sākās lielais izčekošanas process: google vaļā un es tik meklēju. Vēl ļoti noderēja ceļojumu apraksti no draugiem.lv+ ”Čemodāns”. Biļetes rezervējām internetā. Es: Rīga – Liverpūle – Rīga (25Ls ar visiem nodokļiem), Linda-Mančestera – Marrākeša – Mančestera (64 Ls katrai ar visiem nodokļiem). Šoreiz savas dāmiskās garderobes atstājām mājās un laidām ar rokas bagāžu. Brīnos pati par sevi – pietika un pāri palika!!!
Ziemeļāfrika, turies, blondīnes nāk!
2.februāra pēcpusdienā stāvam rindā pie Easy Jet. Protams, kasīgie angļi man atņem kontaktlēcu šķīduma pudeli (a Rynair ta palaida L ) – es tax free veikalā nopērku jaunu! Pilnas ar nezināmā sajūtām, lecam ļotenē. Lidojums ilgs 3:40 stundas. Viss ir tik glauni, ka nespējam noticēt, ka teju nolaidīsimies Āfrikas kontinentā. Tad seko stāsts, kas pārmaina mūsu turpmākās dzīves vērtības. Iekļūstam lietus vētrā, piedzīvojam 20 m kritienu gaisa bedrē un galā izkāpjam Casablanka. Izjūtas, par kurām nerunājam, jo to nevar izstāstīt, tikai pārdzīvot jeb „kas mani nenogalina, padara stiprāku!” Divās ar pus stundās aizkratāmies līdz Marrākešai, kur mūs sagaida turpmāko dienu gids, sargs un vienkārši labs draugs Isams. Ielecam aizvēsturiskā taksītī un nokļūstam mūsu mājās – Isama īrētā dzīvoklī. Viss ir tik nepierasts: viņu ikdienas vienkāršums, gāzes balons, ko atver ar plaķenēm, virsū uzstutējot māla toveri, kuram tad virsū var likt pannu, tējas trauku utml., super saldie un mutē kūstošie mandarīni, flīzētās istabas, visur klātesošais garšvielu smārds, biezās jakās ģērbušies marokāņi – viņiem esot ziema J ārā no +20 līdz +34! Mēs tik smejam un velkam savus topiņus!!!
Marrākeša
Pilsēta, kurā dzimst saule un brīvība, pilsēta, kurā saplūst pārtikusī Eiropa un marokāniskais pirmatnīgums, pilsēta, kurā pārvietojas vismaz piecās rindās vienā joslā: mašīnas, ēzeļu pajūgi, mocīši, gājēji-uzskaitījumu varētu turpināt bezgalīgi! Palmas, mandarīnu koki, nesteidzīgā burzma.. Šajā pilsētā pagūstam apskatīt visu, ko esam vēlējušās: mošejas, dārzus, skvērus. Bet visīpašākās ir sajūtas, ko nevaram iemūžināt foto kamerās, izstāstīt ne latviešu, ne angļu valodā. Marrākeša ir jāsajūt šūnu līmenī, jāieelpo un jāieraksta sirdī!!! Tās īpašā burvība ir divējāda: viena dienā, bet otra – naktī. Uz slaveno Džemal fna (Jemaa El Fna) laukumu dodamies vairākkārt. Dienā baudām sauli un apkārt notiekošo uz kafejnīcas terases, bet vakarā te sākas īstā dzīve, kad vietējie piedāvā nobaudīt savdabīgu maltīti, bet visu žanru izklaidētāji – piedalīties dejošanā, dziedāšanā un citās marokāniskās stellītēs! Pārsteidzošā vakara burvība liek vēl un vēl sajust un novērtēt šo pilsētu. Man patika līdz vismazākajai šūnai un kapilāram!!!!
Par lūgšanām
Tas, ka esam islāma ticīgo valstī, mums pielēca uzreiz tur ierodoties. Lūgšanu biežums ir atkarīgs no gadalaika un ramadāna. Mūsu ciemošanās laikā ticīgie šo rituālu izpildīja četras reizes dienā: pirms rītausmas, pusdienlaikā, pēcpusdienā un vakarā. Arī mūsu gids respektēja lūgšanas laikus neatkarīgi no tā, kurā valsts daļā un apstākļos atradāmies. Galvenā atziņa: par reliģiju un politiku nestrīdas un nediskutē, citādi var palikt šajā valstī mūžīgi;) Gandrīz joks.
Atlasa kalnu varā
Uzreiz teikšu, ka apraksti un mācību stundās te neder! Ceļš no Marrākešas uz Atlasa kalnu pārejas augstāko punktu ir aptuveni 196 km garš. Bet kāds ceļš!!!! Šaurs, līkumains kā karuselis – tāds tas mūs aizved līdz virsotnēm, tad strauji metas lejup – kā nebeidzamā stāstā! Kalnu svaigais, tīrais un spirdzinošais gaiss apreibina. Reizēm iekniebjam viena otrai sānos, lai pārliecinātos, ka tas patiešām notiek ar mums!!! Stāvot vidus posmā starp pakāji un virsotnēm, redzot garām slīdošu mākoņus (tie skrien kā gar lidmašīnas logu!!), aiz aizkustinājuma par šo dabas brīnumu, man acīs saskrien asaras – vai tas viss tiešām notiek?!
Citā rītā spriņģojam projām no Atlasa. Lai būtu divreiz tik amizantāk un emocionālāk, Isams mūs ved pa ceļu, kur mirstīgos tūristus nelaiž. Vouu! Naktī ir lijis lietus, kas dažviet ir pārrāvis ceļu, nobirdinājis klints bluķus. Kārtīgs piedzīvojums, kura laikā: uzduram riepu; redzam, kā rīta agrumā kalnu pakājē ganīties dzen aitas un kazas; sievietes lasa malku – žagarus un paklausīgi nes pusdienas saviem vīriem; bērni bezbēdīgi draiskojas ceļa malā, Atlasa kalni ik kilometru maina savu izskatu krāsās un florā; man negribas ēst, jo dvēsele gavilē!!!!!!!!!!
Isams
Šis puisis ir to vērts, lai es par viņu pastāstītu. Viņam ir 26 gadi, viņš ir profesionāls un sertificēts gids. Viņu interesē pasaule. Viņš ir savas valsts patriots, islāms ir viņa ticība. Uzaudzis Azilal pilsētā (150 km no Marrākešas) piecu bērnu ģimenē. Manuprāt, tas ir milzīgs cieņas un patiesuma apliecinājums, ka puisis mūs iepazīstina ar savu ģimeni. Šeit mēs dzīvojām veselas divas dienas. Tā bija lieliska iespēja pa īstam iepazīt ikdienas marokāņu dzīves stilu, paradumus un sadzīvi. Vienā rītā bijām skatītājas VIP ložā, kad vietējie pilsētas džeki sacentās futbola mačā!!! Futbols pie viņiem cieņā, tāpat kā Spānijā J
Esam bezgalīgi pateicīgas Isamam – gan par viņa gidošanas mākslu, gan toleranci visā ceļojuma laikā!!! Pilnīgi nopietni esmu izlēmusi aicināt draugus ceļojumā uz Maroku šā gada rudenī, izmantojot Isama – gida pakalpojumus. Tā kā zvaniet, rakstiet, tas ir vairrāk nekā iespējams!!!
Marokāņu virtuves noslēpumi
Braucot uz Maroku, aizmirstiet par latviešu virtuves pieticību! Šeit valda īsta garšvielu paradīze, kuras atslēga ir dārzeņi, aitas un vistas gaļa! Nepieminiet sivēnus – nav tāda jēdziena!!! Nobaudījām gan kuskusu (kuskuss ir līdzīgs prosai, mannai+aitas gaļa, dārzeņi), gan briouttes (mīklas veltnīši ar dažādu gaļas, siera, dārzeņu pildījumu). Īstais smeķis ir garšvielas. Marrākeša ir ļoti pieskaņojusies izlaistajiem Eiropas tūristiem, tādēļ šeit var atrast burgerus un pildītās maizītes, taču ārpus tās citās pilsētās un ciematiņos valda marokāņu virtuve, kas NOTEIKTI ir jāizbauda!! Ja sākumā uztraucos „par vieglām un ātrām kājām”, tad tas ir galīgi garām – katram pašam ir jāatceras, cik bieži jāmazgā rokas! Nu nav Maroka nekāda slimību valsts. Tas drīzāk ir Eiropas guru izdomājums!
Noslēguma vietā
Par Maroku varētu uzrakstīt grāmatu. Taču ne šobrīd un ne tagad. Man ir vesela kaudze ar ieteikumiem nākotnes Marokas atklājējiem – tādēļ, ja ieinteresēja, meklējat mani un liekat pie sienas – atzīšos visās viltībās, kas jāzina šās valsts tūristam! Maroka – tā vēl un vēl ir jāredz, jāsajūt un jāizdzīvo!!!
Linda! Tu esi vislabākā!!! Paldies par līdzāsbūšanu, par Āfrikas atklāšanu!!! Tu esi vienreizēja ceļabiedrene! Un kaut kas mūs tagad vieno uz visu dzīvi - for ever?!
Isam! Ja visiem Eiropas tūristiem būtu tāds gids, ikviens vēlētos atgriezties! Mēs jutāmies kā KARALIENES arābu valstī!!!! Isama kontakti pie manis!!!
Maroka! Es mīlu tevi līdz vismikroskopiskākajai šūniņai! Es vēl atgriezīšos! Āfrikā nav pārsteidzošākas un draudzīgākas valsts par MAROKU! Definitely!!!!!