Etiopija decembrī

Kārlis Ielejs 11.02.2010 20 min lasīšanai 378 foto

Vēlme apskatīt iespējamo cilvēces šūpuli Etiopiju konkretizējas 10.06.2009., iegādājoties http://www.turkishairlines.com aviobiļetes maršrutā Rīga-Stambula-Adisabeba uz 06.12.2009. un Adisabeba-Stambula-Rīga uz 01.01.2010. Etiopijas vīzas nokārtošanai priekšroka tiek dota nevis pasta pakalpojumu izmantošanas iespējai, bet gan personīgai vizītei Etiopijas vēstniecībā Zviedrzemē, kas tiek īstenota Stokholmā 09.11.2009., nepilnas pusstundas laikā par 249 zviedru kronām saņemot nepieciešamo vīzu. 17.11.2009. Latvijas Pasta nodaļā tiek saņemta no Londonas atsūtītā tikko 2009.gada novembra pirmajā pusē izdotā jaunā Lonely Planet grāmata „Ethiopia & Eritrea”, kas nedēļu iepriekš pasūtīta http://www.lonelyplanet.com. Beidzot ir iespējapievērsties detalizētākai Etiopijas ceļojuma plānošanai, kas bez kavēšanās arī tiek darīts, ar tīksmi sīki izzinot ceļojuma divām personām realizēšanai nepieciešamo informāciju. Pirms došanās ceļā, lai nemazinātu pārsteiguma un brīvības sajūtu ceļojuma laikā, apzināti netiek rezervēta neviena viesnīca Etiopijā, kā arī netiek meklēti cilvēki, kas mūs varētu sagaidīt lidostā vai citur. 06.12.2009. pēcpusdienā ar Turkish Airlines avioreisu dodos trīs stundu lidojumā no Rīgas uz Stambulu, no kuras pēc aptuveni divu stundu gaidīšanas tālāk dodos ar citu lidmašīnu uz Etiopijas galvaspilsētu Adisabebu. Pēc aptuveni 5 stundu un 15 minūšu lidojuma ap plkst. 1:30 lidmašīna nolaižas Adisabebas lidostā. Vispirms pret ASV dolāriem tiek iemainītas Etiopijas birras un ir iespēja pirmo reizi klātienē iepazīties ar etiopiešu naudiņas vizuālo tēlu. Pēc dažu stundu uzkavēšanās lidostā un pēc kaulēšanās ar vairākiem taksistiem par brauciena maksu beidzot tiek nolīgts viens taksis, ar kuru izdodās nokļūt līdz Adisabebas garo distanču autobusu stacijai – Autobus Terra, kas atrodas netālu no Merkato tirgus. Ap plkst. 4:30 stacijā tiek nopirktas autobusa biļetes uz Etiopijas dienvidu pilsētiņu Arba Minch, bet ap plkst. 6:00, kad tikko ir sākusi aust gaisma, ar cilvēkiem un to saiņiem un somām pārpildītais autobuss sāk aptuveni 12 stundas ilgo ceļu no Adisabebas uz Arba Minch. Attālinoties no Adisabebas, mašīnas uz ceļa kļūst pamanāmas arvien retāk, pārsvarā pa ceļu pārvietojas gājēji, mūļu un ēzelīšu pajūgi, kā arī tiek dzīti mājlopi – govis, vērši, kazas, aitas u.t.t., rodas iespaids, ka ceļš domāts ne braukšanai, bet gan vairāk kājāmgājējiem un lopiem. Dienas vidū, kad esam aptuveni pusceļā, autobuss uz pusstundu apstājas pilsētiņā Hosaina, kur ir iespēja papusdienot, iepirkt svaigus augļus, uzkodas un kaut ko dzeramu, kā arī noskalot sakrājušos ceļa putekļus. Tālāk ceļš aizvijās caur pilsētiņu Sodo, kuras apkaimē norit aktīvi ceļa būves darbi; ik pa laikam autobuss,gāzelēdamies, palēkdamies pa bedrēm, uzkalniņiem vai peļķēm,brauc nevis pa jaunbūvējamā ceļa gataviem posmiem, bet gan pa iebrauktu taku blakus jaunajam ceļam.

Iestājoties krēslai, ap plkst. 18:00 ierodamies Arba Minch pilsētiņā, kas atrodas pie divus ezerus– Abaya un Chamo sadalošās zemes joslas. Pilsētiņā automašīnas gandrīz nav sastopamas, pa ielām nesteidzoties pārvietojas vien gājēju pūļi, par kuru uzmanības trūkumu nav pamats sūdzēties. Visapkārt uz ielām kļuvis jau gandrīz pilnīgi tumšs, bet dīvainā kārtā arī nevienas mājas logos nav saskatāma gaisma. Neskatoties uz tumsu, samērā ātri atrodam meklēto viesnīcu, iekārtojamies numuriņā, un tad arī noskaidrojās, ka visā Arba Minch pilsētiņā jau kādu nedēļu nav ne vien elektrības, bet arī ūdens. Uz draudzenes zināmā mērā ar neapmierinātību iekrāsoto jautājumu, kāpēc tā un kas tā vispār par lietu, ka nav ne elektrības, ne ūdens, viesnīcas darbinieks – pajauns puisis, nesatricināmā mierā, smaidīdams nosaka:„This is Africa!” jeb: „Tā ir Āfrika!”, un kā mierinājumam vien laipni pasniedz sveci kopā ar sērkociņiem, kā arī norāda uz tualetes priekštelpā novietotu, lielu ar ūdens rezervēm piepildītu spaini.

Nākamajā dienā 08.12.2009. dodamies ar autobusu uz kalnu ciematiņu Chencha, kur šajā dienā ir tirgus diena. Ieradušies Chencha ciematiņā, uzreiz burtiski tiekam vietējo iedzīvotāju aplenkti, kuri gandrīz katrs kaut ko piedāvā nopirkt, aizvest uz kādu vietu u.t.t. Ievērojam arī kādu padzīvojušu vīru, kurš ieliņas malā uz neliela galda gludina drēbes ar oglēm pildītu gludekli. Ciemata iedzīvotāju pavadīti, mēs nokļūstam arī dzīvīgā tirdziņā, kur tiek tirgots viss iespējamais – apģērbs, apavi, veļa, dažādas segas un sedziņas, trauki, labība, dārzeņi, augļi, kā arī mūļi, kazas, aitas u.t.t.Šeit iegādājamies dažādus augļus, sedziņas, lakatus un suvenīriņus, kā arī nopērkam dažus cukurniedres stumbra posmus, lai pirmo reizi nogaršot svaigas cukurniedres. Kad turpat tirdziņā kādā brīvākā zālāja lauciņā apsēžamies, lai vēl nedaudz ilgāk sajustu tirgus atmosfēru un krāsainību, kā arī pacienātos ar augļiem un cukurniedrēm, pēc mirkļa esam gandrīz vai vesela vietējo iedzīvotāju pūļa vidū, kas neslēptā ziņkārē mūs vēro no visām pusēm, drošākie un nekautrīgākie no šī pūļa apsēžas vai apguļas zālītē turpat mūsu priekšā un smaidīdami skatās tieši mums virsū.

Pēcpusdienā apmeklējam dažu kilometru attālumā no Chencha ciematiņa esošo 32 metrus augsto Urso ūdenskritumu, zem kura šļakatām izbaudām tīkamu un atspirdzinošu peldi. Pēc tam kopā ar pa ceļam sastaptām Chencha ciematiņa skolniecēm aizejam uz netālu esošo Dorze ciematiņu, kur apmetamies no neīsto banānu koku lapām un bambusu kokiem darinātās un ar īpašu, aromātisku augu lapām no iekšpuses izdaiļotās mājiņās viesu namā – Mekonen Lodge, kur tiekam ļoti laipni uzņemti, mums tiek izrādītas dorze cilts tradicionālajās mājiņas, kuru veidols nedaudz atgādina ziloņa galvas formu, kā arī varam aplūkot, kā noris aušanas darbi, ko veic tikai vīrieši, un kā notiek kokvilnas diegu gatavošana, kas uzticēta tikai sievietēm. Vakarā, kad kļuvis jau pavisam tumšs un arī mazliet vēsāks, viesu nama saimnieks – Mekonens mūs uzaicina uz indžeras (no pupu miltiem gatavots pankūkām nedaudz līdzīgs sacepums) gatavošanas procedūru, kuras laikā ir iespēja arī nogaršot tikko ceptu un vēl karstu indžeru. Kad grasāmies doties uz naktsmītnei paredzēto mājiņu, lai gatavotos doties pie miera, viesu nama saimnieks Mekonens mums piedāvā notestēt vietējo alu un pašdarināto degvīnu, kuram kā izrādās piemīt pamatīgs stiprums, iespējams, ka pat 60-70 %, kā arī uzklāj mums uz pleciem turpat ciematiņā darinātos krāšņos un siltos lakatus, un vēsums patiešām pēc mirkļa pazūd kā nebijis.

Pēc brokastīm viesu nama saimnieks Mekonens noorganizē mums kafijas ceremoniju, bērnu sagatavotu deju priekšnesumus, vietējās maizes (no masas, kas iegūta no neīsto banānu koku dzinumiem) sagatavošanas procesa demonstrēšanu, izrāda dorze cilts tradicionālās mājiņas no iekšienes, kurās turpat pie cilvēku apdzīvotām istabām blakus telpās tiek turēti arī mājdzīvnieki - govis, kazas, aitas u.t.t., kas tajās redzami arī mūsu apmeklējuma laikā.

Ap pusdienlaiku ar autobusu no Dorze ciematiņa braucam atpakaļ uz Arba Minch pilsētiņu, kurā ieradušies, iekārtojamies viesnīcā. Kā pēc brīža noskaidrojas, Arba Minch pilsētiņā elektrības pieslēgums nav atjaunots vēl joprojām. Vakarā, ietinušies moskītu tīklā, ātri dodamies pie miera.

Ir pienācis ceturtdienas 10.12.2009. rīts un laiks doties izbraucienā ar laivu pa Chamo ezeru. Kad no Arba Minch pilsētiņas ar mikroautobusu dodamies uz Chamo ezeru, pamanām pār ceļu skrienošu paviānu ģimenīti.Tiklīdz esam sasnieguši Chamo ezera krastu, kāpjam laivā, tūlīt ar to dodamies tālākā ceļā un jau pēc pārsimts metriem ieraugām pirmo netālu aizpeldošo krokodīlu, bet vēl mazliet tālāk mūsu redzeslokā parādās vesels bariņš omulīgu, lielāku un mazāku begemotu. Pēc ierašanās ezera otrā krastā dodamies pastaigā pa savannai līdzīgu apvidu, lai apskatītu zebras, un pēc kādu 15-20 minūšu gājiena ieraugām pirmo zebru pārīti. Dodoties tālāk, ik pa laikam pamanām lielākus un mazāk lielus zebru bariņus vai arī pa kādam atsevišķam zebru pārītim. Kad sākam atpakaļceļu uz ezera krastu, netālu no takas, pa kuru ejam, parādās lielākais šeit redzētais zebru bariņš, kurā esošās zebras izrādās pārsteidzoši drošas un tām var pieiet klāt salīdzinoši tuvu, citā mirklī tās pat apstājas un skaistiem, aizkustinošiem acu skatieniem skatās mūsu virzienā. Atgriežoties ezera krastā, netālu no laivas nevaram neievērot divus krokodīlus, kas laiski guļ krastmalā, tomēr, mums tuvojoties, tie uzskata par labāku attālināties no mums un doties dziļākos ezera ūdeņos. Pēc brīža ar laivu dodamies uz vislabāko vietu krokodīlu vērošanai, nonākuši kurā, tiešā tuvumā varam apbrīnot desmitiem, milzīgu, īpaši brangu, laiski guļošu un mutes plātošu krokodīlu eleganci un aristokrātismu, kuriem turpat blakus izvietojušās balto pelikānu un rozā flamingo un citu putnu kolonijas, bet vēl nedaudz nostāk zviln bariņš nīlzirgu. Vienu brīdi ar laivu ieslīdam gluži vai krokodīlu kompānijas viducī un mūsu laivas abās pusēs 3-5 metru attālumā no laivas peld vairāki milzu krokodili, ik pa brīdim veicot arī straujus un negaidītus kustību manevrus.

Vakarpusē atgriežamies Arba Minch pilsētiņā un konstatējam, ka elektrības pilsētā nav joprojām. Pulksteņi mums nav līdzi, savukārt mobilo tālruņu baterijas pilnībā izlādējušās, tomēr vienam no līdzpaņemtajiem fotoaparātiem baterija nav gluži tukša, pulksteņa laiks redzams katranoknipsēta kadra attēlā, līdz ar to ir iespēja noskaidrot, cik tad īsti ir pulkstenis, arī nākamās dienas agrā rīta stundā, kad plkst. 4:45 ceļamies un tumsā virzāmies uz autostaciju, no kuras ap plkst. 6:00 sākam ceļu uz Adisabebu. Pa ceļam uz galvaspilsētu kādā pieturā pa autobusa logu iepērkam augļus, t.sk. maisiņu ar mango par 10 birrām (ap 38 santīmi) jeb par aptuveni 2 santīmiem katru mango. Vakarpusē mazliet pirms pilnīgas tumsas iestāšanās, tas ir, nedaudz pēc plkst. 18:00 ierodamies Adisabebas tālo distanču autobusu stacijā – Autobus Terra, no kuras aptuveni pusstundas laikā nokļūstam līdz Lonely Planet grāmatā atrastajai viesnīcai, kurā iekārtojušies, varam doties pastaigā pa naksnīgo Adisabebu.

Sestdien 12.12.2009. piepildām vēlmi iepazīt Adisabebas divus svarīgākos muzejus – vispirms apmeklējam Etnoloģisko muzeju, pēc tam Nacionālo muzeju, kurā aplūkojam arī pirms aptuveni 3,2 miljoniem gadiem mirušās Lūsijas skeleta saglabājušās daļas. Ik pa laikam pilsētā apstājamies kādā kafejnīcā, lai nobaudītu svaigi spiestas augļu sulas ar laimu – avokado, guavas, mango, papaijas, ananāsu, apelsīnu u.c., kas pārsvarā tiek tirgotas par 6-8 birrām jeb 23-30 santīmiem aptuveni 250 ml glāzēs.

Svētdienu esam izlēmuši pavadīt ārpus Adisabebas, tāpēc ar mikroautobusu braucam skatīt vulkānu krāteru ezerus pie Debre Zeyit pilsētiņas. Apskatām divus no sešiem ezeriem – Bishoftu un Hora, uz pirmo no kuriem paveras lielisks skats no agrākā vulkāna krātera malām, savukārt pie otra iekārtots atpūtas parks, kur pulcējas pārsvarā draugu un draudzeņu kompānijas, bet visvairāk jauni un ne tik jauni pārīši, kas skaisti sapucējušies un sasmaržojušies pavada šeit laiku - dodas izbraukumā ar laivām pa ezeru, pastaigājas, vai atsēdušies uz kāda soliņa vai arī relaksējoši izlaidušies zālājā malko kādu atspirdzinošu dzērienu un uzkož kādu gardumu, vienlaikus vērojot apkārtējo pievilcīgo ainavu, baltos pelikānus, pīles, vai citus putnus ezerā, vai ik pa laikam pievēršoties līdzpaņemtajam pārnēsājamam datoram.

Pirmdien 14.12.2009. nokļūstam Somaliland Republikas pārstāvniecības ofisā Adisabebā, kur pusstundas laikā saņemam Somaliland Republikas vīzu, kas nepieciešama ceļojuma turpinājumam uz Somālijas ziemeļrietumiem. Neskatoties uz pirms Etiopijas ceļojuma lasīto un dzirdēto, ka Etiopijā neesot iespējams ar bankas karti izņemt naudiņu, nepieciešamā naudas summiņa Dashen bankā Adisabebā, izmantojot Latvijā izdotu Visa Classic bankas karti, tiek saņemta nekavējoties un bez jebkādām problēmām. Vēl pirmdien vēlā pēcpusdienā apmeklējam Holy Trinity katedrāli, kas tiek uzskatīta par otru svarīgāko dievkalpojumu vietu Etiopijā, un kur apglabāti arī imperators Haile Selassie un viņa sieva imperatore Menen Asfaw.

Nākamās dienas agrā rītā ap plkst. 4:30 pametam viesnīcu un dodamies uz Selam Bus Office, no kurienes ap plkst. 6:00 ar luksusautobusu izbraucam uz Etiopijas austrumu pilsētiņu Harar. Pusdienlaikā autobuss uz aptuveni 40 minūtēm apstājas Asbe Tefari ciematiņā, kur ir lieliska iespēja nopirkt kaut ko no svaigiem augļiem un atspirdzinājumiem, kā arī aprunāties ar vietējiem iedzīvotājiem un / vai citiem ceļotājiem. Šeit satiekam kādu nedaudz iesirmu austrālieti, kurš apgalvo, ka jau divi mēneši ceļojot pa Etiopiju un vienlaikus nodarbojoties arī ar biznesu, un līdzīgi kā mēs, tuvākajā laikā grasoties braukt uz Somaliland. Uz manu jautājumu, vai viņš kādu reizīti ir notestējis Āfrikas salātus (pazīstami arī kā - Khat, Qat, Chat, Kat, Abyssinian Tea un mirraa), kas ir augi ar vieglu narkotisku iedarbību un kuru košļāšana izplatīta Etiopijā, īpaši Etiopijas austrumos,viņš nosmej, ka, jā, protams, un vēl vien piebilst, ka kokaīns, viņaprāt, tomēr esot daudz labāks:), kā arī apgaismo:) mūs, ka ASV par minēto salātu izplatīšanu, tirgošanu un lietošanu varot dabūt 20 gadus aiz restēm, kamēr, piemēram, Lielbritānijā par to nedraudot nekas. Kad esam braukuši pa kalnu ceļu serpentīniem lielāko dienas daļu un gar ceļa malām parādās arī pa kādam kamielim vai kamieļu grupai, ceļa mērķis vairs nav tālu,un drīz - vēlā pēcpusdienā jau ierodamies Harar un pēc nepilnas pusstundas jau ar citu autobusu sākam ceļu uz Jijigas pilsētiņu caur Babiles ciematiņu. Aiz Harar pilsētas ceļa malās un uz ceļa ik pa laikam parādās vēl vairāk kamieļu nekā pirms tās, bet, kad esam caurbraukuši Babilei un braucam tālāk pa ceļu kalnainā un akmeņainā apvidū, vienā mirklī, kāds neuzmanīgs kamielis gandrīz uzskrien virsū mūsu autobusam, parādās pat palieli kamieļu bari, kas nāk pretī un nemaz nesteidzas dot ceļu autobusam. Mazliet vēlāk, kad jau iestājusies krēsla, ieraugām arī vēl ko citu – gar ceļa malām kolonnās soļojošus ar automātiem un granātmetējiem bruņotus etiopiešu karavīrus, kuru skaits sniedzas vairāk kā vien daži desmiti. Kad ap plkst. 19:20 esam nokļuvuši Jijigas pilsētiņā un izkāpjam no autobusa, laukā jau ir iestājusies pilnīga tumsa un redzam vien, ka autobusu sagaida daudzi rosīgi vietējie iedzīvotāji ar tukšām ķerrām, daudzas no kurām tiek piekrautas ar no autobusa izceltām somām un saiņiem, kuru ārējais izskats liecina, ka saiņi pildīti ar Āfrikas salātiem (saukti arī par Khat, Qat, Chat, Kat, Abyssinian Tea un mirraa). Mūs savukārt sagaida ar automātu bruņots etiopiešu karavīrs, kurš dara zināmu, ka viņš esot atbildīgs par mūsu drošību šeit, un, noskaidrojis mūsu ierašanās mērķi un to, kur vēlamies tālāk nokļūt, pa pustumšām ieliņām laipni aizved mūs uz mūsu izraudzīto viesnīcu.

Trešdien 16.12.2009. ap plkst. 6:30 atstājam viesnīcu un dodamies uz Jijigas autobusu staciju, kas ir vairāku kilometru attālumā no mūsu viesnīcas. Pēc mirkļa pie mums apstājas vietējā pasta mašīna, kuras vadītājs piedāvā aizvest mūs līdz stacijai un mēs no piedāvājuma neatsakāmies. Laipnie pasta darbinieki, aizveduši mūs uz autobusu staciju, vēl izkāpj laukā no auto un atrod mums nepieciešamo autobusu, ar kuru pēc tam, kad tas ir aizpildīts līdz pēdējai brīvai vietiņai, sākam ceļu uz Etiopijas un Somaliland Republikas robežpilsētiņu Wajaale. Pēc nedaudz vairāk kā divu stundu braukšanas un aktīvas kratīšanās pa zemes ceļu cauri tuksnešainam apvidum viss autobusa iekšienē no putekļiem ir kļuvis pelēki balts.Robežpilsētiņā Wajaale šķērsojam Etiopijas robežu un turpinām ceļojumu Somaliland Republikā.

Svētdien 20.12.2009. nedaudz pēc pusdienlaika atgriežamies Etiopijā un ar autobusiņu dodamies atpakaļ uz Jijigu. Pa šo laiku ir noticis kaut kas tāds, kas ir par iemeslu tam,ka ceļa posmā no Wajaale līdz Jijiga četras reizes mūsu autobusu apstādina ar automātiem bruņotu etiopiešu karavīru grupas, kas liek visiem pasažieriem izkāpt no autobusa, katrs tiek pārmeklēts, kā arī tiek pārmeklētas somas un saiņi. Manas un draudzenes somas tomēr ir izņēmums un pārmeklēšana attiecībā uz mums netiek piemērota. Nedaudz pirms plkst. 17:00 sasniedzam Jijigu, kurā nekavējoties pārkāpjam nākamajā autobusā un pēc nepilnas pusstundas ar to turpinām ceļu no Jijigas uz Harar pilsētu. Šajā maršrutā etiopiešu karavīru grupas autobusu apstādina un veic tā pasažieru un bagāžas pārbaudes tikai divas reizes, turklāt vienīgi brauciena sākuma daļā, tā kā pārvietoties iespējams samērā raiti. Drīz iestājas tumsa un autobuss traucas pretī Harar pilsētiņai pa tumsas ieskautajiem kalnu ceļiem. Nedaudz pēc plkst. 20:00 esam sasnieguši Harar pilsētu, kur ātri vien atrodam izvēlēto viesnīcu nakšņošanai un izmantojam iespēju pavakariņot viesnīcas restorāniņā.

Nākamā diena tiek veltīta Harar pilsētiņas apskatei, kafijas, dažādu lakatu un sedziņu, un dažādu suvenīru iepirkšanai. Iegriežamies arī aptiekā, kur iegādājamies dažus antimalārijas tablešu iepakojumus par 4 birrām jeb aptuveni 15-16 santīmiem gabalā, turklāt bez jebkādas receptes. Pirms Etiopijas ceļojuma, kad Rīgas aptiekās interesējos par antimalārijas tablešu iegādi, lētākā antimalārijas tablešu iepakojuma cena tika nosaukta aptuveni no Ls 36,50 līdz Ls 38,50, turklāt paskaidrojot, ka daļu no šāda iepakojuma neesot iespējams nopirkt, tas tiekot pārdots tikai viss kopā.

22.12.2009. lielākā daļa tiek aizvadīta ceļā ar autobusu no Harar pilsētas uz Adisabebu. Brauciens ir savdabīgs ar to, ka šoreiz autobusā brauc ļoti daudzi vecāki kopā ar daudziem bērniem, t. sk. zīdaiņiem, interesanti, ka neviens no bērniem pat neieraudas, savukārt vecāki uz viņiem pat nepaceļ balsi, nemaz nerunājot par kliegšanu. Ja kādai ģimenei ir divi bērni, tad vienu no tiem noteikti visu ceļu auklē bērna tēvs vai arī bērns tiek nodots auklēšanai kādam citam pazīstamam vīrietim. Daudzi no autobusa pasažieriem tāpat kā citos autobusos, izņemot luksusautobusus, aktīvi košļā Āfrikas salātus, tomēr to krājumi dienas gaitā izbeidzas un tad ir laiks tos papildināt. Un tā netālu pirms Adisabebas kādā pieturvietā autobusā sakāpj kādi 4-5 Āfrikas salātu tirgotāji, kas skaļi kliedzot piedāvā un reklamē savu preci, kas satīta neīsto banānu koku lapās, lai pēc iespējas ilgāk saglabātu savu svaigumu. Notiek skaļa un aktīva kaulēšanās un tirgošanās vismaz 10 minūtes, līdz abas puses – gan pārdevēji, gan pircēji ir apmierināti, pārdevēji iztirgojuši preci un tikuši pie naudiņas, bet pircēji laimīgi tikuši pie kārotā auga svaigiem krājumiem. Autobusā atkal atgriežas dzīvība un jautrība, jo vairums pasažieru ir sapirkušies jaunus Āfrikas salātu saišķīšus un var nodoties šo augu baudīšanai atlikušajā ceļa posmā.

Kad jau iestājusies krēsla, beidzot esam ieradušies Adisabebas garo distanču autobusu stacijā un tālāk dodamies uz viesnīcu, bet pēc tam veltām laiku vakara pastaigai pa pustumšajām Adisabebas ielām.

Trešdien 23.12.2009. iegriežamies Ethiopian Airlines (http://www.ethiopianairlines.com) birojā, kur, izvērtējot vilinošākos Etiopijas iekšzemes lidojumu piedāvājumus, mūsu izvēle paliek pielidojuma uz Bahir Dar pilsētu, kas atrodas Etiopijas lielākā ezera – Tana ezera krastos, un kas tiek uzskatīta par Etiopijas rivjēru dēļ tās skaistajām, platajām palmu apēnotajām ielām un turpat blakus esošajiem zilajiem ezera ūdeņiem, līdz ar to Ziemassvētku vakarā plkst. 20:30 izlidojam no Adisabebas Bole lidostas uz Bahir Dar, lidojums ilgst precīzi vienu stundu, kura laikā mums tiek pasniegti gardi uzkožamie un atspirdzinājumi, un plkst. 21:30 lidmašīna nolaižas Bahir Dar lidostā. No lidostas ar mikroautobusu nokļūstam līdz Bahir Dar centram, kur mūsu izraudzītā viesnīcā mūs laipni sagaida padzīvojis, bet ņiprs, ar automātu bruņots vīrs, ātri ierāda mums viesnīcas numuriņu. Kad palūdzu iedot arī dvieļus, iepriekš minētais vīrs ar visu automātu plecos pilnīgi skriešus metas izpildīt manu lūgumu un pēc mirkļa viņš jau ir atskrējis atpakaļ un pasniedzis man palūgtos dvieļus. Šajā Bahir Dar viesnīcā izvēlāmies palikt trīs naktis, maksa par divvietīgu numuriņu diennaktī mums ir 50 birras jeb aptuveni Ls 1,90, numuriņā virs gultas izkārts arī aizsargtīkls no moskītiem, bet blakus mūsu numuriņam pieejama arī duša ar karsto ūdeni.Tiklīdz esam iekārtojušies viesnīcas numuriņā, nekavējoties dodamies pastaigā pa naksnīgās Bahir Dar ielām. Ziemassvētku vakaru atzīmējam ar Bahir Dar iegādāta Etiopijas sarkanvīna notestēšanu kopā ar kādu saldu vietējo našķi.

24.12.2009. izmantojam Bahir Dar apskatei, visdažādāko svaigi spiesto augļu sulu baudīšanai, suvenīru iepirkšanai vietējā tirdziņā. Šajā dienā arī izdodas bez jebkādiem sarežģījumiem izņemt no vietējā Dashen bankas bankomāta naudiņu ar Visa Classic karti, līdz ar to personīgi pārliecinoties ka šaubām par to, vai patiešām no bankomātiem Etiopijā ar Latvijā izdotām banku kartēm iespējams izņemt naudiņu,nav nekāda pamata. Vakarā mūsu viesnīcas iekšpagalmā notiek daudzu cilvēku apmeklēts, svinīgs pasākums, pirms kura viesnīcas darbinieki ar aromātisku augu stiebriem un lapām ir izdekorējuši visu iekšpagalma zemi, pagalma centrā sastutējuši kopālielas, garas malkas pagales ugunskuram. Kad viesi ir sanākuši un vakars var sākties, ugunskurs tiek aizdedzināties, apkārtējos apņem mājīgs siltums un apmirdz ugunskura liesmu spožums, bet lieliskus ēdamos un dzeramos pagatavo un pasniedz viesnīcas restorāna atsaucīgie un prasmīgie darbinieki. Šādā situācijā pretoties kārdinājumam izjust vakara burvīgo aromātu, kā arī pasūtīt svaigas, tikko turpat blakus esošajā Tana ezerā nozvejotas zivs cepeti, klāt izvēloties kādu garšīgu etiopiešu dzērienu, nav mūsu spēkos, tāpēc lielajam svinētāju pulkam vakara gaitā pievienojamies arī mēs.

Piektdien 25.12.2009. mazliet pēc plkst. 7:00 ar laivu dodamies Tana ezera salu un pussalu klosteru tūrē. Vispirms aizbraucam uz pašu lielāko un visskaistāko, 18.gadsimta vidū būvētu klosteri Narga Selassie, kas atrodas Tana ezera lielākajā salā Dek, un kas uzcelts apaļas formas ēkas veidolā; šajāklosterī izvietoti daudzi krusti un tā iekštelpās sienas apgleznotas ar lielām un mazāk lielām, košās krāsās darinātām, skaistām, reliģiska rakstura gleznām. No Dek salas ar laivu pārbraucam uz Zege pussalu, kur apmeklējam slavenāko šīs pussalas klosteri Ura Kidane Meret, kurā aplūkojam daudzos, košos gleznojumus uz sienām, kā arī 16. un 18.gadsimta krustu un kroņu kolekcijas. Vēl šajā pussalā paviesojamies arī Beta Maryam klosterī, aplūkojotatkal citu kroņu kolekciju un nedaudz citādus gleznojumus, kas šajā klosterī saglabājušies no 19.gadsimta vai nedaudz vēlāka laika. Dienas izskaņā vēl paspējam aizbraukt uz ezera otru krastu un pabūt arī Debre Maryam klosterī, kura vietā sākotnēji 14.gadsimtā uzcelta baznīca, kas 19.gadsimtā pārbūvēta par klosteri. Man, apskatot un apbrīnojot šo klosteri, vietējais garīdznieks parāda arī kādu senu, milzīgu, reliģiska rakstura grāmatu, pēc kura vārdiem, ja gids pareizi iztulko viņa teikto, grāmata esot saglabājusies no 12.gadsimta.Debre Maryam klostera tuvumā aplūkojam arī dievīgu dārzu, kurā aug ne vien milzīgi vīģu koki, bet arī papaijas un mango koki, Āfrikas salātu krūms un kafijas koks ar vēl zaļām, gan arī sarkanām pupiņām. Kad ir apskatīts tūres noslēdzošais klosteris, sākam atpakaļceļu uz Bahir Dar, pa ceļam uzmetot acu skatienus arī Zilās Nīlas iztekai no Tana ezera un turpat tuvumā ūdenī esošajām papirusa laivām, ar kurām vietējie iedzīvotāji pārvietojas pa ezeru, vienā no kurām izvietojušies pat septiņi cilvēki pat kopā ar savu suni, neskatoties uz to, ka laiviņa izskatās salīdzinoši maziņa un gandrīz līdz malām iegrimusi ūdenī.

Nākamās dienas rītā ar autobusu nokļūstam Tis Isat (Tis Abay) ciematiņā, no kura dodamies apskatīt netālu esošo Zilās Nīlas ūdenskritumu, kas ir lielākais Etiopijā. Lai arī tas nav tik grandiozs kā bildēs, kas uzņemtas pirms hidroelektrostacijas uzbūvēšanas tā tuvumā pirms aptuveni 6-7 gadiem, ūdenskritums tāpat izskatās pietiekoši majestātiski un iespaidīgi, īpaši tā tiešā tuvumā, kad skaļi dzirdams tā radītais troksnis un tīri fiziski uz sava auguma sajūtamas tā radītās šļakatas.Par to, ka par šo ūdenskritumu sajūsminās ne tikai ārzemnieki, liek nešaubīties arī daudzi šeit atpūsties sabraukušie etiopieši, lielākā daļa no kuriem šeit sarīko pamatīgas fotosesijas, piemēram, kāda jauna etiopiešu meitene kopā ar puisi skaistākajā vietā nebeidz vien bildēties un bildēties, jo ik pēc mirkļa uz brīdi aizsteidzas prom un tad atkal atgriežas savā pozēšanas vietā pārģērbusies jau pilnīgi citā tērpā, un tā tas turpinās vismaz piecas sešas reizes. Lai nokļūtu atpakaļ Tis Isat (Tis Abay) ciematiņā, ar laivu pārceļamies pāri Zilās Nīlas upei. No ciematiņa ar autobusu braucam atpakaļ uz Bahir Dar, kam pusceļā rodas tehniskas problēmas, tāpēc pēc nepilnas pusstundas tiekam pārsēdināti citā autobusā, kurā cita starpā kāds vietējais iedzīvotājs ved arī vairākas, lielas aitas. Brauciena laikā no Tis Isat (Tis Abay) ciematiņa sastopam arī kādu padzīvojušu vācieti no Vācijas, no Ingolstadt pilsētiņas, kurš pastāsta, ka Etiopijas apceļošanai atvēlējis sešas nedēļas un ceļo tikai ar autotransportu, tas ir, autobusiem, kā arī ar smagajām automašīnām vietās, kur autobusu satiksme ierobežota;vācu ceļotājs arī paskaidro, ka neveic nekādus piesardzības pasākumus pret malāriju, vien norādot, ka, ja saslimšot ar to, tad arī lietošot atbilstošus medikamentus. Vācietis arī neaizmirst palepoties ar automašīnas Audi saistību ar viņa pilsētiņu.

Svētdien 27.12.2009. agri no rīta ar minitaksi (mazu, motorizētu transporta līdzekli uz 3 maziem riteņiem), kas stipri līdzīgs Indijā izplatītajām rikšām, no Bahir Dar centra nokļūstam Bahir Dar lidostā, no kuras plkst. 8:30 ar lidmašīnu dodamies ceļā uz Lalibelu, pa ceļam uz 15 minūtēm nolaižoties arī Gonderā. Pēc stundas un 10 minūtēm mūsu lidmašīna jau ir nolaidusies Lalibelas lidostā, no kuras ar mikroautobusu braucam uz Lalibelu, kurā tiekam pievesti tieši pie mūsu izraudzītās viesnīcas.Pēc iekārtošanās viesnīcā un papusdienošanas vietējā restorānā, dodamies uz Lalibelas klinšu baznīcu kompleksu, kas varētu būt radīts 12. vai 13.gadsimtā, un apskatām tā ziemeļrietumu grupas baznīcas – Bet Medhane Alem, Bet Maryam, Bet Meskel, Bet Danaghel, Bet Golgotha, Bet Mikael & Selassie Chapel. Katras baznīcas iekštelpās drīkst ieiet tikai bez apaviem,un ikvienābaznīcā ir sastopams vismaz viens garīdznieks, kas var sniegt plašāku informāciju par konkrēto baznīcu un parasti arī neiebilst, ja baznīcā tiek arī fotografēts, cits pat labprāt pats pozē kopā ar interesentiem, par ko gan tiek gaidīta dzeramnauda, dažs garīdznieks pat jau tad, kad tiek fotografētas baznīcas iekštelpas viņa tiešā tuvumā,it kā starp citu un it kā savā nodabā pie sevis pusklusi čukst: „Ten birr, ten birr, ten birr......”, liekot manīt, ka būtu vēlams veltīt viņam nosauktās 10 birras.

Otrajā Lalibelas apmeklējuma dienā, turpinot Lalibelas klinšu baznīcu kompleksa apskati, aplūkojam tā dienvidaustrumu grupas baznīcas – Bet Gabriel-Rufael, Bet Merkorios, Bet Amunuel, Bet Abba Libanos un Bet Giyorgis, cita starpā izejot arī pa vairākas baznīcas savstarpēji savienojušiem tuneļiem caur klintīm, daži no kuriem ir tik gari un neapgaismoti, ka tajos valda pilnīga tumsa un pa tiem bez lukturīša vai citas gaismas iespējams pārvietoties vien taustoties gar to sienām. Kādā klinšu spraugā pie vienas no baznīcām tiekam arī pie svētā ūdens, ko mums pasniedz viens no vietējiem garīdzniekiem, kurš to tikko ieguvis no kalniem tekošā avota. Citā baznīcā savukārt nokļūstam tieši laikā, kad tajā notiek kāda svinīga, reliģiska ceremonija, kurā piedalās daudzi cilvēku pūļi, starp kuriem vairums tērpušies skaistos, gaišos, košos tērpos.

Otrdien 29.12.2009.ap plkst. 5:00 ierodamies Lalibelas autostacijā un iekārtojamies savā autobusā, lai pēc stundas sāktu ceļu uz Dessie (pilsētiņu pa ceļam uz Adisabebu). Kad esam jau autobusā, pēkšņi tajā saklausu tādus dīvainus trokšņus, kurus noteikti nerada ne cilvēki, ne arī autobusa motors, dīvainākais ir tas, ka šie trokšņi ir kaut kur ļoti tuvu man, tas ir, tie nāk no vietas kaut kur zem man priekšā esošajiem soliem. Kad esmu paskatījies uz leju,sev tieši priekšā uz grīdas ieraugu vairākus gaiļus, kas, lai arī sasieti, tomēr izmisīgi mēģina kustināt savas kājas un vēcināties ar spārniem, un tur savas galviņas paceltas, žēli skatoties ar savām mazajām actiņām augšup. Pēc mirkļa kāds no gaiļiem uzdzied un pēc tam savu dziesmu atkārto ik pēc neilga brīža. Nedaudz pirms autobusa atiešanas laika viens no autobusa darbiniekiem tomēr gaiļu īpašniekam liek gaiļus uzlikt uz autobusa jumtavietā, kur tiek likta visa pasažieru lielākā bagāža. Man gan rodas šaubas par to, vai patiešām gaiļi var palikt dzīvi, atrodoties sasieti uz autobusa jumta vairākas stundas pēc kārtas, tomēr, kad pēc trīs stundu ilgas braukšanas esam apstājušies nelielā ciematiņā Gashema, pamanu, ka gaiļi ir sveiki un veseli, jo aktīvi kustina kājas un vicina spārnus, kad viņu īpašnieks ar tiem nozūd ciematiņa ielās. Gashema ciematiņā autobusa šoferis ar saviem palīgiem konstatē, ka autobusam ir saplīsušas divas riepas, tāpēc tās nekavējoties tiek nomainītas un pēc tam brauciens tiek turpināts pa ceļu, kas vijas pa un gar augstiem kalniem, kur netrūkst elpu aizraujošu skatu, īpaši ņemot vērā faktu, ka lielākajā daļā no kalnu ceļa tā malās ir stāvas, milzīgas nogāzes, bet nav nekādu norobežojumu. Dessie ierodamies vēlā pēcpusdienā ap plkst. 16:30 un ir liels prieks atkal izjust vienas jaunas, vēl neredzētas pilsētiņas vakara gaisotni.

Pēc nakšņošanas viesnīcā Dessie 30.12.2009. ap plkst. 5:00 jau esam pilsētas autostacijā, no kuras ap plkst. 6:00 izbraucam ar autobusu uz Adisabebu. Drīz pēc izbraukšanas no Dessie mūsu autobusā atkal izdzirdam dziedam kādu gaili, jo, kā izrādās, autobusā tiek vesti jau citi dzīvi gaiļi, kas, lai arī sasieti, tomēr spēj mazliet kustēties un pat nedaudz pastaigāt pa autobusu. Viens no gaiļiem arī turpmākajā ceļā uz Adisabebu ik pa laikam iedziedas, tā kā autobusā par garlaicību nav pamats žēloties dēļ šā iemesla vien. Bez tam, autobusā uz Adisabebu brauc arī piecu čīliešu jauniešu grupa (4 meitenes un 1 puisis) no Čīles, no Santjago, kas Etiopijā ieradušies uz vairāk nekā divarpus mēnešiem strādāt brīvprātīgo darbu bez atlīdzības un pašlaik izmanto Ziemassvētku brīvdienas paceļošanai pa valsti. Autobusā brauc arī kāds itāliešu izcelsmes students no Dienvidāfrikas Republikas, no Johannesburgas, kas ieradies apceļot Etiopiju uz piecām nedēļām. Gan jaunieši no Čīles, gan arī dienvidāfrikānis ir ļoti komunikabli, ļoti aktīvi uztur saskarsmi gan ar vietējiem, gan arī mums, viņi sajūsminās ne vien par Etiopiju, bet arī pastāsta par ceļošanas iespējām savās zemēs un reģionos; čīlieši stāsta par skaistākajām apceļojamām vietām Latīņamerikā, bet dienvidāfrikānis iedrošina ceļot uz Dienvidāfrikas krāšņākajām vietām, kā arī saka, ka viņam ļoti patīk sniegs, padalās par pozitīvajiem iespaidiem no Čehijas apmeklējuma pieredzes, un apgalvo, ka vēlas turpināt apceļot Austrumeiropu, t. sk.paviesoties arī Latvijā.Brauciena gaitā līdz ar to izdodās ne vien redzēt daudzas interesantas Etiopijas vietas, bet arī smelties idejas un iedvesmu jauniem, aizraujošiem ceļojumiem nākotnē. Lai arī brauciens nav īss, ceļš daudzviet tiek remontēts, kas apgrūtina braukšanas iespējas gan ātruma, gan ērtību ziņā, un, lai arī šodien atkal saplīst autobusa divas riepas, kuras turpat ceļa malā tiek nomainītas, liekas, ka ceļš uz Adisabebu autobusā ir sagādājis daudz vairāk interesantu mirkļu un patīkamu emociju nekā gaidīts. Etiopijas galvaspilsētā ierodamies jau pustumsā ap plkst. 18:30 un pēc iekārtošanās viesnīcā ir iespēja atkal doties ielās izjust naksnīgās Adisabebas šarmu, kas arī tiek izmantota.

2009.gada noslēdzošo dienu Adisabebā izmantojam, apmeklējot Merkato tirgu, lai izvērtētu un arī izmantotu iepirkšanās iespējas. 31.12.2009. paviesojamies arī vienā no Adisabebas alkohola veikaliem, lai nopirktu kādu dzērienu atvešanai uz Latviju. Kad esam jau kādu brīdi veikalā veltījuši izvēles izdarīšanai par to, tieši kādu alkoholu pirkt, veikala darbinieki šo izvēles veikšanu vienā mirklī padara par ļoti vieglu, jo piedāvā mazliet nogaršot katru mūsu interesējošo dzērienu, kā rezultātā izvēlāmies vietējo ananāsu liķieri un tiekam pie vairākām lielām (890 ml)šī dzēriena pudelēm.

Vecgada vakaru pavadām, baudot svaigi spiesto avokado sulu ar laimu un vēl kādu našķi. No Adisabebas centra uz Bole lidostu nokļūstam ar taksi, kas šajā gadījumā ir lai arī padzīvojis, tomēr vēl samērā labi saglabājies žigulītis. Jaunais 2010.gads, kā jau plānots, tiek sagaidīts Bole lidostā, lai gatavoties plkst. 2:10 paredzētai izlidošanai no Adisabebas. Vecgada vakarā un Jaunā gada pirmajās stundās lidostā rosības netrūkst, sagadās tā, ka šajā vakarā no Etiopijas prom dodas ne vien ikdienas tūristi, bet arī daudzas balto cilvēku grupas, kas sastāv no desmitiem ģimeņu, pārīšu, kas ved sev līdzi Etiopijā adoptētos bērnus, turklāt daudzas no šīm ģimenēm un daudzi no šiem pārīšiem, acīmredzamā laimē starojot, nes savās rokās ne vien vienu melnīgsnēju bērnu, bet pat divus, vai pat trīs mazuļus. Jaungada nakts lielāko daļu pavadām lidmašīnā piecu stundu un 30 minūšu lidojumā uz Stambulu, ievērtējot Turkish Airlines piedāvāto mielastu un atspirdzinājumus, pēc izvēles arī alkoholiskos dzērienus, maksa par ko iekļauta aviobiļetes cenā. Ap plkst. 6:40 lidmašīna jau ir nolaidusies Stambulas lidostā, no kuras plkst. 10:35 izlidojam jau uz Rīgu un pēc trīs stundu lidojuma esam jau atgriezušies vēsajā un sniegotajā Rīgā. Pirms Etiopijas ceļojuma bija viennozīmīga pārliecība, ka gaidāmais ceļojums būs lielisks, bet tomēr nebija domāts, ka tas būs tik ļoti labs, interesants, vēl patīkamāk nekā gaidīts pārsteidzošs un aizraujošs.