Erfud, Hassi Labied, Sahāras tuksnesis, Rissani IV

  • 15 min lasīšanai
Iepriekšējais ieraksts atrodams te: http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=7766 Atkal kaut kādus dirhamus vēl piemaksājām par bagāžu zellim, kas skaitās otrais menedžeris un precīzi pēc noteiktā laika devāmies ceļā uz Er Rachidia. Autobuss bija tāds uz sabrukšanas robežas. Un tā kā vietējie nevar iztikt bez komunikācijas, tad man blakus sēdošais marokānis uzsāka dialogu – viņš pa pusei franciski/angliski un es tādā sliktā angļu/vācu mēlē. Nu labi, pārsvarā angļu, kas man bija krietni labāka par viņējo, bet mēs sapratāmies, jo mana sieva lielāko daļu nevarēja uztvert ko viņš stāsta, kaut gan daudz labāk pārzināja angļu valodu ;-). Tad viņš arī paskaidroja, ka šādi autobusi vēl kādus 5-10 gadus būšot un tad jau vairs nebūšot. Es protams noticēju ;-). Pārbrauciens ilga kādas 9 stundas, bet tā bija vērtīga komunikācija, jo daudz ko par vietējo kultūru uzzinājām. Pats viņš bija beidzis kaut kādus juristus un dzīvoja pie māsas Fesā, kur arī strādāja Olīvu eļļas rūpnīcā pie itāļa, ko visu laiku vilka uz zoba. Šokējošākais stāsts no tā visa bija par ģimenes attiecībām, par ko mēs gardi smējāmies. Izrādās viņam māsa ir precējusies un viņiem ar vīru nevarot būt bērni. Tad nu viņa piedāvāja savam brālim apprecēties un uztaisīt arī viņiem kādu bērnu – tas ir padalīties. Par to tad viņi brālim atdotu pusi no tās privātmājas. Bet šis tā kaut kā atturīgi uz to visu skatījās un precēties netaisījās ;-). Viņa dzimtā vieta bija kaut kur pāri kalniem kādā ciematiņā, kur piestājām, un viņš mūs uzaicināja pie sevis pārnakšņot un padzīvot. Tā tīri draudzīgi un nekādas apkāšanas tur nebija. Mums pat bija grūti atteikt un tas bija tik mīļi no viņa puses, bet tā kā biļetes jau bija līdz galam nopirktas, tad kaut kur pusceļā negribējās palikt. Pārbrauciens pāri kalniem ir tā vērts, lai brauktu pa dienu. Tiešām skaisti. Tālumā augstajos kalnos bija sniegs, vietām kalnu kluči atgādināja kaut ko no Amerikas kanjoniem, bet stepēs vietām ganījās lieli ganāmpulki ar aitām. Pāris vietās kalnos apstājāmies samainīt pasažierus un paēst. Vienā vietā mūs "izkratīja" vietējā policija. Viņi visu nekratīja, bet norādīja uz vienu aizmugurē sēdošo, lai tas parādot savu bagāžu. Viņš no autobusa mantas nodalījuma ar menedžeru palīdzību izvilka somu, kur iekšā bija kaut kāda aparatūra, kas līdzinājās VHS atskaņotājam vai kaut kam tamlīdzīgam. Kā mūsu blakus sēdētājs paskaidroja, tad meklējot narkotikas un policisti jau zina ko pārbaudīt. Mēs vēl teicām, ka tā neviens narkotikas nemeklē un bija nepieciešami speciāli suņi, bet viņiem savi uzskati par narkotikām – it kā policisti esot gudrāki par suņiem ;-). Tad nu padomāju, ka tajā VHS atskaņotājā varēja piekrāmēt pilnu ar narkotikām un tik braukt, jo vaļā jau neviens nejauca. Tā bez īpašiem starpgadījumiem ļoti vēlu vakarā iebraucām Er Rachidia. Nepaspējām ne apgriezties, kad viens inteliģents gids jau bija klāt ar savu super lēto piedāvājumu un ekskluzīvo došanos tuksnesī. Mēs kaut kā visu laiku no tādiem gidiem turējāmies pa gabalu, pat ja tiek piedāvāts kaut kas superīgi lēts. Kaut ko tur parunājām un tad teicām, ka nebraucam uz Merzougu, bet gan uz Erfud un mums jau uz turieni ir biļetes nopirktas. Šis ieplēta acis un nesaprata joku, jo autobuss taču tālāk nekursē. Tad mēs izvelkam biļetes un rādām (tur kaut kas arābiski bija sarakstīts, ko mēs paši nesapratām) savam autobusa menedžerim, kuram bija mūs jānogādā līdz Erfud. Tad sākās pats jautrākais. Komunikācija pārgāja uz arābu valodu un gids ar autobusa menedžeri gandrīz sakāvās. Abi divi tā pa ritīgam lamājās. Autobusa menedžeris paņēma beigās vēl vienas marokānietes somas un teica, lai ejot līdzi. Tā līdz Grand Taxi pieturai šie abi gāja un lamājās. Mēs no aizmugures pašapmierināti smaidījām un sapratām, ka negribam palikt pa nakti Er Rachidia, jo gidi te mūs bez sāls noēdīs. Tā mūs ar nēģerieti iesēdināja Grand Taxi ar pārējiem braucējiem uz Erfud un teica, ka par visu jau ir samaksāts. Tad mēs sapratām, ka autoostās var nopirkt arī biļetes uz tādām pilsētām kur it kā autobuss neiet, bet jūsu vēlmes izpildīs un jūs nokļūsiet tur kur vajadzīgs ;-). Sanāca ļoti veiksmīgi, jo atkal ne par ko nebija jākaulējas un visai ātri nokļuvām vēlamajā vietā. Netālu no Erfud autoostas bijām atraduši ceļvedī lētu viesnīcu un bijām ar to ļoti apmierināti. Laikam jau dēļ viesmīlīgā viesnīcas darbinieka Hassana, kas mūs izmitināja trīsvietīgajā numuriņā par divvietīgā numuriņa cenu. No rīta domājām staigāt pa pilsētu un meklēt, kas mūs aizvedīs uz tuksnesi. Bet tā kā Hassans viesa uzticību, tad izlēmu viņam pajautāt par šādām iespējām. Viņš teica, ka tūrisma birojos mums noslauks pa kārtīgam un lai braucot uz tādu viesnīcu kā Oasis, jo tur par saprātīgām cenām ir labs serviss un viņš saka, ka labākais kas tur ir. Tad nu atlika izdomāt kā nokļūt līdz turienei. Arī ar to mums viesnīcas džeks solīja palīdzēt, jo ap desmitiem uz to pusi ejot busiņš un tas mūs savākšot. Tā kā laiks līdz transporta atiešanai bija pietiekoši, tad izlēmām izmest līkumu pa pilsētu un iepazīties ar apkārtni. Pastaigājām pa galveno ielu, nekā prātīga. Esam 10 klāt ar somām un jautājam kur mums to transportu gaidīt. Izrādās, ka tas pie viesnīcas nemaz nepiebraukšot un kāds gabals jāpaiet, bet viņš mums parādīšot. Tā mēs raitā solī izgājām caur vietējo tirgu un nokļuvām pilsētas nomalē, kur ap busiņu jau bija savākušies vietējie iedzīvotāji un pakoja mantas. Mēs arī savas kaut kur iestūmām un nācās gaidīt gabaliņu tālāk, kad viņš atgriezīsies. Tad sākās pats jautrākais, jo tad sākās pasažieru organizēšana pa sēdvietām. Liekas, mēs tur bijām ārpus kārtas (pastāvīgajiem braucējiem) un tādēļ bija jāsasēžas kaut kā ciešāk. Jumts viss bija nokrauts un uz jumta braukt nevienam neļāva, bet vietām redzēju, ka uz autobusa jumtiem arī šad tad kādu gabaliņu kāds izlaida. Tā mēs nopūtāmies, ka atkal netiekam uz jumta un būs vien jāsēž iekšā. Bet labi vien bija, jo tuksnesī bija smilšu vētra. Sievietes saspieda gandrīz visas otrā rindā, džekus lielāko daļu trešā rindā. Manu sievu ceturtajā rindā uzlika uz mantām, viens iekāpa aizmugurē bagāžniekā pie mantām un tad kādi 4 sasēdās pirmajā rindā. Tas ir šofera vietā viņi sēdēja divatā. Izskatījās pierasta lieta un braukšanas ātrumu tas neietekmēja. Arī šo vizuāli var novērtēt manā fotoalbumā. Visiem vietas pietika un devāmies tuksneša virzienā. Tādu smilšu vētru es savā mūžā nebiju redzējis. It kā saule spīd, bet neko tālāk par 5 m nevarēja redzēt (tai skaitā ceļu). Tomēr arī tas busiņa braukšanas ātrumu neietekmēja. Pēc pāris km beidzās asfalts un jau braucām pa tuksnesi. Tas gan nedaudz ātrumu samazināja, jo vietām bija strauji jāmaina virziens. Es tā arī nesapratu kā tas busiņš orientējās parastās smiltīs, jo kompasu nemanīju un tādu noteiktu ceļu arī nemanīju. Pa ceļam kaut kur apstājāmies un likās, ka tā ir viesnīca, jo tika aiznests maiss ar smaržīgām smalkmaizītēm. Jā, viņi tādas mantas tur pārvadā maisos un tad dod tūristiem saldajā. Braucot vēl kādu gabalu pa tuksnesi, mēs tomēr izbraucām atkal uz normālu asfaltu un nokļuvām ciematiņā Hassi Labiad, kur arī bija mums ieteiktā viesnīca Oasis. http://www.auberge-oasis.net Tas ir neaizbraucot līdz Merzougai tāds maziņš ciematiņš, kur arī principā sākās tās sarkanās kāpas. Cik es beigās sapratu, tad mums paveicās un tieši tajā vietā arī bija visaugstākās dabīgās kāpas pasaulē – kaut kur līdz 300m. Drīzāk jau tās nebija kāpas, bet kārtīgi smilšu kalni. Mūsu Gaiziņš tur atpūšas. Tās visas kāpas ir kaut kur 20km garumā un saucās Erg Chebi. Viņas ir īpašas ar to, ka ir ļoti augstas (visaugstākās dabīgās) un ar to, ka viņām ir īpatnēja sarkanīga nokrāsa. Kad esat tuksnesī, tad liekas kaut kas nedabīgs pret tām zilām debesīm. Diemžēl to nofotografēt ir nereāli, jo tas ir vizuālais apmāns, bet elektroniku apmānīt tik viegli nevar. Vēl digitālajiem attēla iegūšanas procesiem, kā arī analogajam procesam (ar filmiņām) nav tik plašs krāsu diapazons. To vienkārši jāredz dzīvē pašam ar savām acīm. Merzouga ir kādus pāris km tālāk un tur arī ir augstās Erg Chebi kāpas, bet nav tik augstas kā Hassi Labied. Tur arī vairāk tūristu un viesnīcu, kas man ne visai patīk. Tad nu salikām mantas istabiņā un gājām dzert tēju. Domājām, ka tūlīt sāksies kaulēšanās process un bijā noskaņoti mierīgi. Ja tu nenervozē un nekur nesteidzies, tad marokāņi paši sāk nervozēt un piedāvāt tev ko labāku ;-). Dzeram tēju un kādu stundu pļāpājām un smējāmies par visādām tēmām. Bet līdz ekskursijām tā arī neaizrunājāmies. Mēs domājām, ka tāpat nav kur steigties, jo vairāk arī tūristu tur nebija un ko tad mēs vieni tuksnesī iesim – droši vien gaidīsim rītdienu un tad jau varēs ar vēl kādu tūristu grupu iet tuksnesī. Bet viss izrādījās pavisam savādāk. Saimnieks (ļoti lādzīgs puisis ar brillītēm un labi runāja angliski) jau sāka jautāt, ko tad mēs te īsti gribam. Es saku, ka interesē tuksnesis saulrietā un saullēktā – tā lai var labi nofotografēt. Varētu kamieļus, bet ne džipus ;-). Tad viņš piedāvāja divus variantus. Viena diena pa 350 dirhamiem – tas ir ieiet pārgulēt teltīs un nākt ārā, vai arī uz divām dienām pa 600 dirhamiem. Divām personām tas ir 1200 dirhami. Tad ejot pāri tuksnesim līdz nomadu ciltīm un atpakaļ. Tā it kā varot labāk to tuksnesi izbaudīt, jo viena diena nav nekas. Izdomājām, ka noziedosim šim pasākumam divas dienas, jo bijām jau gandrīz pusi redzējuši no ieplānotā maršruta. Laiks arī it kā bija un ja jau tik tālu atbraucām, tad jāapskatās kārtīgi. Labi vien bija, ka ņēmām pasākumu uz divām dienām un nekripatiņu to nenožēlojām. Arī tajā brīdī mēs nekaulējāmies, bet ja jūs gribat, tad varat to darīt un meklēt vēl kādus piedāvātājus, piemēram, šie: http://www.cameltrekking.com/Desert-Tours/erg-chebbi.html Sanāks aptuveni tas pats tikai par 10EUR lētāk, bet kā jau minēju, tad skopais maksā divreiz. Tur var uz visādiem sīkumiem uzrauties un pēc tam vēl pārmaksāt. Tādēļ ir jāuzticas marokāņiem un ja sāksi kaulēties beztēmā, tad par to arī viņi tev beigās nokaulēs. Piemēram, cenā neiekļaus ūdeni, jo to nebūsiet sākumā atrunājuši. Tuksnesī ūdens jums izmaksās oi ku dārgi ;-). Tur ir iespējams arī slēpot pa tām kāpām. Inventārs bija pieejams arī mūsu izraudzītajā Oasis – gan snova dēļi, gan arī slaloma slēpes, bet mēs kaklu negribējām lauzt pus ceļojumā. Tajā cenā iekļauts bija arī mūsu mantu pieskatīšana. Viesnīcas saimnieks minēja, ka vēl būšot šveicietes un tik tiešām viņas atnāca no kaut kurienes. Iepazināmies ātri un dikti jautri gāja savā starpā komunicējot. Izrādās viņām arī bija ieplānota 3 nedēļu ekskursija pa Maroku, no kurām 2 nedēļas viņas jau bija slimojušas (slimnīcā un viesnīcas numuriņā). Sākumā ar vēdera kaiti, jo kaut ko ne tādu apēdušas. Pašas gan teica, ka no zemenēm, bet es īsti neticu. Visdrīzāk tas ir no kāda restorāna ēdiena. Pēc tam viņas ar vēl kaut ko noslimoja un tagad beidzot uz kājām un var šo to no Marokas vēl apskatīt. Apmainījāmies ar iespaidiem no Marokas un viņas visvairāk bija šokējis brauciens vienā autobusā ar aitu. Izrādās arī aitas pārvadā autobusos bagāžas nodalījumā, ko mums personīgi nenācās redzēt visā ceļojuma laikā. Albumā redzamie talibi īstenībā ir šveicietes ;-). Smilšu vētra nebija rimusies un mūs tas nebiedēja. Mani pat tas saistīja, jo cik sapratu, tad tāda esot tikai vienreiz pa 5 mēnešiem. Tātad mums bija palaimējies kaut ko tādu redzēt un izbaudīt. Pēcpusdienā mūs ārā sagaidīja gids Ibrahims ar 4 kamieļiem un mazā karavānā gar oāzi varējām doties tuksnesī. Brauciens nebija no vieglajiem, jo mums nebija speciālo galvas segu un sejā pūstās smiltis bija samērā asas. Tāpat arī sēdēšana uz kamieļa atstāj savu ietekmi uz sēžamvietas. Pēc kādu 2 stundu brauciena jau bijām nokļuvuši nakšņošanas vietā. Tā bija maza oāze aiz viena no lielajiem smilšu kalniem, kur bija uzceltas pāris teltis. Vienā no tām bija no koka un tur Ibrahims mums gatavoja ēst. Vakariņās bija ļoti garšīgs tažīns (tajine) – tāds sacepums speciālā traukā ar dārzeņiem un vistas gaļu. Padziedājām vietējās Berberu dziesmiņas, paskatījāmies zvaigznes un devāmies gulēt. Pa nakti smilšu vētra vēl nebija rimusies un es ar kaut kādu statni dabūju pa galvu. Ar tādu blīkšķi un galvas sāpēm naktī es vēl nebiju modies, bet mums paveicās, jo nebija ne kukaiņu, ne skorpionu, ne čūsku, ne kādas citas dzīvas radības, kas varētu traucēt gulēt. Berbers ir vietējais Marokas iedzīvotājs un viņiem ir pat sava valoda. Mūsu gids bija īstens berbers un viņš nemācēja ne franciski, ne angliski un beigās secinājām, ka arī arābiski viņš daudz ko nesaprot – lieliski! Arābi ir otra nacionalitāte Marokā un tie vairāk pa pilsētām dzīvo. Tādēļ laukos pārsvarā satiksiet berberus. No rīta pirms saullēkta devos tuvākajā kāpā, ar domu nofotografēt saullēktu. Bet tas izrādījās visai grūts pasākums. Kaut gan esmu samērā labā sportiskā formā, man nācās apstāties un atpūsties vairākas reizes. Varbūt pārāk ātri kāpu, bet nu salīdzinot ar kāpšanu 1000m augstos Alpu kalnos, tas bija daudz grūtāk. Knapi paspēju uzrāpties, ka jau pie horizonta parādījās saulīte. Tas ir tā vērts, lai uzrāptos un paskatītos kā lec saule Sahāras tuksnesī. Smilšu vētra bija jau nedaudz norimusies un pēc brokastīm varējām doties tālāk. Šveiciešu meitenes devās atpakaļ, bet mēs tālāk pāri tuksnesim. Pēc pāris stundu brauciena bijām pārgājuši pāri interesantajam tuksnesim (pa šaurāko vietu) un nokļuvām neinteresantajā - tur kur ir akmeņi, netīrākas smiltis, kaut kādi krūmi utt. Tur tad arī bija apmetušies Berberu nomadi, kas mūs uzņēma savās mājās. Pāris kilometru tālāk bija augsta kalnu grēda un tā bija robeža ar Alžīriju. Cik sapratu, tad robežas viņiem nav. Tas nozīmē, ka ģeogrāfiski viņa ir, bet praktiski robežas nav, jo neviens netiek pāri – tātad nevar šķērsot šo robežu nevienā virzienā. Tas ir pēc tam, kad Alžīriešu teroristi sataisīja ziepes Marokā ar tūristiem – pāris apšāva šajā tuksnesī. Tagad gan esot miers, jo pāri robežai netiek neviens ;-). Pie Berberu nomadu cilts mums iedalīja vienu istabiņu, kurā bija pāris kvadrātmetri, nebija logu un arī durvis kaut kādas aizstutējamas. Mājiņas celtas no māliem, salmiem, mēsliem un žagariem – gluži kā pasakā par 3 sivēntiņiem ;-). Ūdeni viņi nesa no pāris simts metru attālās bedres ar pieclitrīgām plastmasas pudelēm. Tai bedrei virsū bija uzlikta riepa un pusotra metra dziļumā krājās ūdens. Tie nomadi tur liekas varēja izdzīvot pateicoties tādiem tūristiem kā mēs, jo par to naudiņu ko viņi nopelna, tiek atvesta kaut kāda papildus pārtika. Paši viņi audzē kamieļus un kaziņas, bet no tā jau īsti izdzīvot nevarētu. Mūsu kamieļiem tika sasieta viena kāja un palaisti ganīties tuvākajā apkārtnē. Bez vienas kājas viņi tālu nekur neaizlēkās. Bet pārējie kamieļi tur izskatījās ganījās pavisam savā nodabā un nekur ļoti tālu prom negāja. Laikam tomēr viņiem ir vajadzīgs ūdens vai kas tāds, kas pieturēja viņus pie cilvēkiem. Tajā dienā, kad ieradāmies, brauca prom kaut kāda kanādiete vai no kādas citas angļu valodas runājošās valsts. Viņai bija EuroSport džips un pati bija visai dīvaina. Mēs no savas puses gandrīz neko nepateicām, bet viņa kādas 5 minūtes uzturēja vienpusējo dialogu ļoti ātrā tempā, kā rezultātā nekas tā arī netika pateikts. Sapratām, ka esot šogad jau te piekto reizi (tas ir martā) un kopā pavadījusi vairāk nekā 3 nedēļas. Te viņai tik dikti patīkot. Nu tā patīkot, ka negribas projām braukt. Ļoti apgarota persona izskatījās un tādām tik tiešām tuksnesis ir īstā vieta. Laiks tur nomadu ciltī pagāja ļoti ātri, tā, ka pat neticas, jo nebija ne televizora, ne elektrības, ne kas cits interesants, kas to laiku tik ātri varētu nosist. Pastaigājām pa apkārtni apmeklējām berberu tualeti, kas bija plašajā tuksnesī, paskatījāmies kā berbers dūmu kambarī (jo tai krāsnij skursteņa nebija) uz uguns dedzināja maizīti mums vakariņām, atnesām ūdeni un vēl visādi interesanti padzīvojām. Vakarā atveda arī kaut kādus itāļus ar džipiem. Tos gan izmitināja lielajā teltī, kas bija uzcelta netālu no mājas. Kopā mums nekādi pasākumi nebija un mēs dzīvojāmies paši par sevi. No rīta atkal agri piecēlos, lai varētu pafotografēt saullēktu virs Alžīrijas robežas. Sarkanās tuksnešu kāpas arī izskatījās pa gabalu iespaidīgi. Tad arī itāļi sāka līst pa vienam ārā no telts ar saviem ziepju traukiem un dikti priecājās par skaisto skatu. No rīta mums iebaroja kus-kus (CousCous), kas ir tāda kā mannas putra (vai putraimi) ar dārzeņiem un vistu. Pie visa parasti tiek ēsta klāt baltā maize. Bez tās Marokā nekur. Tuksnesī sameklējām kamieļus un devāmies atpakaļ pāri tuksnesim. Ar Ibrahimu nekāda lielā komunikācija nesanāca, bet kaut kā jau sapratāmies. Viņš mums berberiski, mēs viņam angliski. Pie oāzes, kas bija gandrīz pusceļā, mēs uztaisījām mazu pauzīti un devāmies atpakaļ uz viesnīcu. Laikam pa kādām 4 vai 5 stundām bijām šķērsojuši visu tuksnesi un pēcpusdienā jau bijām viesnīcā. Nomazgājāmies, izbērām no visām malām sarkanās smiltis, jo viņi nevēlējās, lai mēs tās vedam līdzi. Tad ieradās arī mūsu itāļi ar džipiem, kas bija dikti izbrīnīti par to, ka mēs jau ar parastiem kamieļiem esam atbraukuši no tās pašas vietas pāri tuksnesim. Neieteiktu ņemt braucienu tuksnesī ar džipiem, jo tā jūs neko no tuksneša neredzēsiet. Tas ir tāpat kā izbraukt cauri pilsētai un visām apskates vietām ar autobusu. Ja nu galīgi nejūtaties labā formā un visur pārvietojaties tikai ar mašīnu, tad varbūt arī džipa variants būtu ok. Ar sniega dēli gan varat izlaist kādu līkumu ;-). Pēc diskusijas ar viesnīcas saimnieku sapratām, ka nekāda te īpašā transporta nav, bet ja vēlamies, tad varam gaidīt to pašu busiņu ar kuru atbraucām. Viņš kaut kur ap 16:00 gāja atpakaļ uz Erfud. Tā kā mums bija maz laika, tad otrs variants bija tikt ārā uz šosejas un kaut ko nostopēt. Mēs kā jau ekstrēmisti ātri vien parakstījāmies uz otro variantu. Saimnieks aizveda mūs līdz šosejai un palīdzēja stopot. Tūristus stopējām mēs, bet vietējos viņš. Kustība uz šosejas bija minimāla un stundas laikā garām pabrauca kādas pāris mašīnas. No tām pāris ar tūristiem, no kuriem neviens neapstājās un vieni vietējie, kas uzreiz apstājās. Parasts busiņš ar kravas kasti, kurai aizmugurē ir stikls. Iekāpām kravas kastē pie kaut kādiem miltu maisiem un devāmies uz tuvāko miestu Rissani, kur jau tālāk ietu sakarīgs transports. Stopējot tūristi maksā par braucienu un tas nav tā kā citur Eiropā – na haļavu ;-). Un tādēļ liekas tas bija dārgākais un arī ekskluzīvākais brauciens visā ceļojuma laikā. Ja jūs sākat dot naudu marokānim un jums rokās vēl ir nauda, tad viņš visu laiku prasīs vēl un vēl, kamēr pats kaut ko nesāksiet protestēt ;-). Tā es liekas diezgan daudz iedevu, bet varbūt arī ne pārāk – kādus 30 dirhamus laikam. Zinājām, ka no Erfud iet autobuss uz Tineghir, tādēļ gājām uz Grand Taxi pieturu un sarunājām vietu taksometrā. Viņi gan mums piedāvāja pa tiešo ar taksi braukt uz Tinghir, bet tā īsti nesapratām un padomājām, ka 70 dirhami ir dārgāk nekā 10 dirhami līdz Erfud un tad kādi 35 dirhami par autobusu līdz Tineghir. Bet iekritām pamatīgi. Erfud autoostā esam savlaicīgi un mums tur paziņo, ka autobuss nebūšot. Īsti nevar saprast kādēļ nebūšot, bet no rīta noteikti būšot. Beigās saprotam, ka autobuss ir nevis saplīsis, bet streiko. Tā mēs mierīgi aizgājām vakariņās un ieēdām ekskluzīvāko tās pilsētas ēdienu - Khalia. Tas ir kaut kas līdzīgs tajine, bet ar daudz garšvielām, tomātiem, olu un gaļu. Gaļa droši vien nāca no tās aitiņas, ko pa dienu fotografēju uz tā restorāna jumta (manā fotoalbumā ir bildes). Tā, ka marokāņi aitas audzē visur. Govis tikai ļoti retās vietās varēja manīt. Klāt piedzert, kā jau ierasts, paņēmām "Visky Berber!", jeb stipro piparmētru tēju ar daudz daudz cukuru. Vienīgais es pēdējās dienās biju dikti daudz ēdis un vai nu vēders to visu nevarēja pārstrādāt vai arī tuksnesī/restorāna ēdienā saķēru kādu vīrusu un nākošā rītā sākās problēmas ar vēderu. Visticamāk tās bija vārītās olas, ko mums iedeva nomadu mājā – liekas vecas bija ;-). Nācās divas dienas ieturēt diētu – neko neēst un dzert tikai ūdeni. Ļoti labi palīdzēja un nekādas zāles nedzēru. Tā, ka uzmanieties no restorāniem vai barības tuksnesī, kur pārtika tiek taisīta ar nemazgātām rokā – lasīt pirmo rakstu par veselību ;-). Vietējā tirgus pārtika ir daudz svaigāka un veselīgāka jūsu organismam. No Hassana (viesnīcas džeka) sapratām, ka autobusi tik tiešām sākuši streikot un īsti nav skaidrības kad tas streiks beigsies, jo reizēm tā ir viena diena, bet citreiz ilgāk. Tā, ka viņi jau pieraduši pie tādiem pasākumiem, bet mums tas īpaši iepriecinoši nelikās, jo bijām kaut kur tuksnesī un pusceļā līdz Marakešai, no kurienes mums ir lidmašīna atpakaļ. No rīta gājām uz autoostu un tik tiešām autobusi streikoja, bet Grand Taxi joprojām likās par dārgu – 70 dirhami uz vienu cilvēku, kas bija tik pat cik no Rissani. Viens no menedžeriem autoostā teicās painteresēties par transportu un mēs nekur nesteigdamies, pavadījām savu laiku autoostā. Viens marokānis turpat pie ieejas bija aizmidzis un vēl nebija pamodies, kaut gan pulkstenis bija ap kādiem 10:00 dienā. Tā mēs tur sēdējām, nestresojām, bet marokāņi to redzēdami lēkāja šurpu turpu un nezināja kā izpalīdzēt. Tā mēs beigās sarunājām kaut kādu transportu ar kuru brauc vietējie. Aizveda mūs cauri pilsētai atkal uz busiņu, kas nebija daudz lielāks par to, ar kuru devāmies tuksnesī. Mantas uzlikām uz jumta, cena bija skaidra – kaut kas ap 20 dirhamiem no deguna līdz pilsētai no kuras tālāk nokļūt nav problēmu. Mēs vēl dabūjām sēdēt, bet pa ceļam tas busiņš tik traki piestūmās, ka nebija vairs vietas pat kājās stāvot blīvi saspiedušies. Beigās kādi 3 jaunāki džeki karājās ārā pa aizmugurējām durvīm. Labi, ka pārāk ātri nebraucām – uz kādi 70km/h tikai. Mazajos miestiņos stājāmies lai izlaistu un paņemtu jaunus pasažierus. Līdzi brauca arī mūsu menedžeris, kas beigās mūs gribēja uzmest, jeb iekasēt naudiņas kā jau no tūristiem pienākas. Kaut kur pusceļā tuksnesim pa vidu tas busiņš apstājās, kur nebija ne mājas ne vispār kādas dzīvas dvēseles, un lika mums izkāpt. Tālāk jābraucot ar taksometru, jo busiņš izrādās neies uz to pilsētu. Jāmaksā pa draugam ir 70 dirhami par braucienu līdz Tinghir un jākāpj tur tajā Grand Taxi, kur jau divi marokāņi pasažieri sēdēja. Sapratu, ka sākās šantāža un saku, ka tā cena nav nekāda pa draugam un viņš man nav nekāds draugs un vispār tādi kā viņš bojā pozitīvo iespaidu par Maroku, jo līdz norunātai vietai neaizvedāt un cena arī nav tā par kuru vienojāmies, un par 70 dirhamiem jau no Erfud varēju braukt ar Grand Taxi. Beigās es teicu, ka maksāšu 20 dirhamus par to nobraukto ceļa gabalu viņam un pārējo pats samaksāšu taksometra šoferim. Tad uzreiz viņš pierēķināja cenu arī par bagāžu – savus 10 dirhamus, bet tik un tā biju vinnētājos, jo taksometra šoferis Ahmeds baigi lādzīgais džeks izrādījās un nenoplēsa tik cik gribēja mūsu menedžeris – paprasīja tikai 50 dirhamus par abiem. Tādejādi divatā atbraucām par 100 dirhamiem, kas ir par 40 dirhamiem lētāk nekā ar Grand Taxi pa tiešo. Mūsu ceļi ar to taksometra šoferi pēc tam vēlreiz krustojās un tas tiešām bija jautri un patīkami. Tinghir, Todra Gorge, Ouarzazate, Aït Benhaddou V http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=7827


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais