Salé, Volubilis, Meknes, Fes III

  • 7 min lasīšanai
  • 281 foto
Iepriekšējais ieraksts atrodams te: http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=7684 Rabatā no rīta agri devāmies ar vilcienu tālāk Meknes virzienā. Izkāpām liekas nākošajā pieturā, lai apskatītos it kā ievērības cienīgo pilsētiņu Salé. Godīgi sakot nav jēgas tur kāpt ārā un kaut ko skatīties ;-). Tāda parasta Marokas pilsētiņa. Bet nu daudzi slavē. Tā, ka ja ir laiks kādu stundiņu, un tā kā tas ir pa ceļam, tad varat ziedot laiku šīs pilsētiņas apskatei. Tad izvēlējāmies nākošo vilcienu un devāmies uz Meknes. Man bija doma uzreiz no vilciena stacijas paņemt taksi un doties uz netālo Volubilis, kas arī ir seno Romiešu drupas un iekļautas UNESCO mantojumā. Tā tiktu ieekonomēts gan laiks, gan izmaksas uz transportu. Izrādījās es nebiju vienīgais šāds viltnieks, kas šo metodi izdomājis un pie stacijas izejas jau bija viens taksists, kas tieši uz tādiem kā mēs specializējās – individuālais Grand Taxi līdz Volubilis un atpakaļ. Tas ir kaut kādi 30 km vienā virzienā. Ceļvedī bija rakstīts, ka cena var svārstīties no 350 līdz 600 dirhamu. Mēs bez kaulēšanās uzreiz sarunājām pa 300, bet varbūt vēl varēja kaulēties un tas ir jūsu ziņā. Vienīgais ko sarunājām, ka viņš apstāsies tur kur man vajadzēs, jo gribēju šo to no Marokas dabas arī pafotografēt. Tieši tajā laikā(martā) tur brīvā dabā ziedēja kliņģerītes oranžā krāsā un tādēļ visai dīvaini izskatījās tie oranžie lauki. Īsti gan nesanāca neviena tāda bilde pret zilām debesīm, bet kliņģerītes ar aitiņām ir (skatīt manā albumā). Aizveda mūs ar komfortu un taksists ar visām mūsu mugursomām palika pāris stundas gaidīt mašīnā, kamēr mēs visu izstaigāsim. Laikam kādu stundu mēs tur staigājām, jo tiešām iespaidīgi, kas palicis pāri no Romiešiem. Piemēram, termas, baseini, mozaīkas, kolonnas, triumfa arkas utt. Atpakaļ braucot izbraucām caur Moulay Idriss, kas ir simpātiska maza kalnu svētā pilsētiņa. It kā tur esot viens no lieliskākajiem Marokas muzejiem, bet nemācēšu neko par to teikt, jo muzejus diezgan maz apmeklējām (laikam tikai kādus divus), un tieši šo mēs neredzējām. Tomēr liekas, ka muzeji tur nav cieņā un to apmeklējums varētu būt lieka laika šķiešana. Taksu šoferis mūs aizveda līdz viesnīcai Meknesā un bija dikti priecīgs par vēl piemaksātām 20 naudiņām dēļ labās ekskursijas un apstāšanās vietās, kur tas man bija vajadzīgs. Tā ir mana filozofija, ka jāsniedz labs pakalpojums par labu cenu un tad var saņemt piemaksu par to. Tas ir daudz patīkamāk abām pusēm, nekā kaulēties un tad būt abiem neapmierinātiem ;-). Pa viesnīcas logu varēja plūkt apelsīnus, kas auga pagalmā, bet to neieteiktu darīt, jo pārsvarā visi tie ir dekoratīvie un nav ēdami. Kaut kad ļoti sen Itālijā šādi iegrābāmies un tādēļ jau bija mācība ;-). Ja jau tie būtu ēdami, tad stacijās, alejās un visās citās vietās, kur šie apelsīni ir brīvi pieejami, tie būtu sen noēsti. Meknes tiek dēvēta par marokāņu Versaļu, bet nu nezinu. Varbūt, ka redzēt vajag, bet nekā īpaša. Liekas apskatījām kādās 3 stundās visas ievērojamās vietas, kuras bija minētas ceļvedī, izņemot muzeju un mauzoleja apmeklējumu – paskatījāmies to no ārpuses. Medīnā vienā vietā pēc kartes cītīgi meklēju apskates objektu un biju par 100% pārliecināts, ka stāvu īstajā vietā. Gribu atzīmēt, ka ne vienmēr biju pārliecināts dēļ neprecīzajām kartēm. Sapratu, ka marokāņi nemāk zīmēt kartes vai dēļ tām šķībajām ielām neko labāku uzzīmēt nevar. Tad nu stāvam tajā atzīmētajā vietā un skatāmies uz visām pusēm, bet nekā. Nolēmu izlasīt kas tad tas ir par apskates objektu. Lasu: rieksti, garšvielas, saldumi… Pfū kā es spļaudījos, jo tādas lietas varēja apskatīt jebkurā medīnā un dēļ tā nebija jāiet vienā konkrētā medīnā uz kādu konkrētu vietu ;-). Labi, ka tas bija pa ceļam uz kādu citu objektu. Ja godīgi saka, tad nekas tāds īpašs skatāms Meknes pilsētā nav. Vienkārši kopumā var paskatīties kāda arhitektūra, kādi mūri, mošejas utt. Ceļvedī atradīsiet visas galvenās apskates vietas, piemēram, Bab el – Mansair, Mulla Ismail mauzolejs, El Hdim square, Royal Greenery utt. Starp citu, laikam tikai mauzolejs ir tā vērts, lai maksātu un to apmeklētu, bet nu kapenes mūs neinteresēja un tādēļ to skatījām tikai no ārpuses. Meknes arī ir iekļauta UNESCO mantojumā dēļ arhitektūras un fabrikām. Tās nav domātas industriālās fabrikas mūsdienu izpratnē, bet tādas parastas amatnieku darbnīcas, ko redzēsiet staigājot pa medīnu. Viņi lielāko daļu savu izstrādājumu ražo turpat uz ielas un tās ir tradīcijas, kas tur labi saglabājušās. Interesanti paskatīties kā viņi ražo gultas, skapjus, mēbeles, metāla izstrādājumus u.c. Secināju, ka katrā pilsētā ir sava specializācija un ja lasīsiet visus aprakstus, tad sapratīsiet kurā pilsētā kas vairāk tiek ražots un uz ko viņi specializējas. Pārnakšņojām un nākošajā rītā agri devāmies uz autoostu. Atkal mūs ātri iestūma autobusā un devāmies braucienā uz Fēsu. Ļoti skaists pārbrauciens pa kalnainu apvidu. Fēsā bija luksofors, kas Marokā tādās mazās pilsētās it kā ir retums, bet autobuss pārbrauca pa sarkano. Es tā nobrīnījos, ka tāpat kā Ēģiptē autobusiem laikam ir priekšroka un luksoforus neviens neievēro. Bet nē, turpat aiz stūra stāvēja policists un lika piestāt malā. Tad nu tur autobusa menedžeris dikti ilgi skaidrojās un "draudzējās" ar policistu, kas beigās beidzās ar rokas spiedienu un kaut kādu naudas iemaksu, lai neviens neredzētu. Tad pabraucām vēl 100 m un tur bija galvenais policists, ar kuru arī notika biznesa pārrunas. Tas jau bija "uzbarotāks" un liekas šefs tam iepriekšējam, tādēļ tam tika nemanot iemaksāts vairāk nekā iepriekšējam. Tā nu sapratu, ka Marokā viss ir tāpat kā pie mums pirms 10 gadiem, kad ar policistiem visu pa draugam varēja sarunāt. Tātad ja braucat ar savu mašīnu, tad kukuļu došana tur ir ierasta lieta ;-). Autoostā nemaz neiebraucām, jo tas policists turpat stāvēja un liekas tādus sliktus braucējus tur neielaida. Mēs mierīgi sēžam un domājam kad mūs izlaidīs, jo izskatās autobuss gāja tālāk uz pavisam citu pilsētu. Traci sāka celt kāda vietējā, ka viņai te vajadzēja izkāpt. Tad arī atcerējās par mums un pēc kāda kilometra mūs izlaida ar atvainošanos, ka tā stulbi sanāca. Mums jau tikai prieks, ka varam atkal izbaudīt ko savādāku nekā parasti. Ar savām mugursomām devāmies uz autoostu un mantu glabātavā tās atstājam. Paskatāmies, ka nākošais autobuss pāri kalniem ir tikai vakarā un mums ir ļoti daudz laika Fēsas apskatei. Jāatzīmē, ka Fēsas medīna arī ir iekļauta UNESCO mantojumā. Man patika, ka pilsēta bija reljefainā apvidū un līdz ar to tās mazās ieliņas bija kalnā augšā un lejā. Liekas tā nebija nevienā citā medīnā. Ar mašīnām tur izbraukt nevar, tādēļ visa produktu piegāde notiek ar ēzeļiem. Interesanti izskatās, kad pa priekšu iet ēzelis, apkrauts ar Coca-cola kastēm. Praktiski mūs interesēja tikai viena lieta no šīs pilsētas – tās ir ādas krāsotavas. Ģērētavas arī it kā bija, bet nu tas nav tik iespaidīgi. Tas ir pa ceļam līdz ādas krāsotavām. Jums jau ienākot medīnā gidi piedāvāsies uzvest kādā tornī, kur varot visu no augšas redzēt. Mēs nekur nesteidzāmies un mierīgi staigājām pa pilsētu, jo ādu krāsotava bija dziļi iekšā. Nopirkām kaut kādus baltus saldumus ar riekstiem, kurus pēc tam nekur vairs neatradām un laimīgi grauzām, pētot vietējo kolorītu un "atšujot" vietējos gidus. Tad nu mums kādas divas reizes kāds "izpalīdzīgs" marokānis norādīja virzienu uz it kā vienīgo vietu, kur ir skatu tornis, jo pārējie ir viltnieki. Mēs tā padomājām, ka viņš gida pakalpojumus nepiedāvā un līdzi vairs nenāks, tad tajā virzienā arī devāmies. Kādu gabalu gājuši, sapratām, ka kaut kas nav tas. Tad šis kaut kur atkal uzradās un parādīja precīzi kurā mājā jāiet iekšā un tur uz sienām rakstīts, ka skatu tornis. Mēs tā nesapratām, vai viņš ir gids vai mēs to nemaz negribam un tā taču bez maksas nevar kāpt svešā mājā. Bijām it kā tā viltīgi piemuļķoti, bet tad uzradās arī gids – tāds sporta tērpā, bez pāris priekšējiem zobiem, vienu bojātu aci, toties ļoti draudzīgs un viesa uzticību. Viņš piedāvāja tornī uzkāpt par 20 naudiņām. Ceļvedī bija minēta krietni lielāka summa un arī kaut kādos aprakstos tika minētas lielākas summas, tādēļ padomājām, kādēļ ne, jo lēti un bez kaulēšanās ;-). Aplauziens bija tad, kad uzkāpām, jo tas tiešām bija tikai labākais Fēsas skatu tornis un tas nebija skats uz ādas krāsotavām, dēļ kurām bijām atbraukuši. Padomājām, ka skopais maksā divreiz un savilkām bēdīgas sejiņas. Gids to ievēroja un mēģināja komunicēt – uzjautāt vai patīk un tā. Mēs sakām, ka patīk, bet principā jau interesēja ādas krāsotavas. Šis saka, ka pa to pašu naudu aizvedīs arī uz ādas krāsotavām, jo tas ir viņa ģimenei un nekas nebūs jāpiemaksā. Mēs tā padomājām, ka nekas tāpat nenotiek, bet nu ja jau paprasīs vēl piemaksāt 10, tad jau būs iemesls kaulēties, jo par šo skatu torni vēl nebija samaksāts. Ātri devāmies pa mazām ieliņām gar visādiem veikaliņiem, kur mūsu gids sveicināja gandrīz ikkatru un teicās, ka te viņš ir vietējais un lielākā daļa ir viņa ģimenei. Ja gribam kaut ko pirkt, tad droši. Viņš redzēja, ka mūs iepirkšanās īpaši neinteresē un ne uz ko acis neiemirdzas (marokāņi ļoti labi izprot ķermeņu valodu, tādēļ daudzas lietas jums pat nebūs jāskaidro un viņi to jums nolasīs no acīm), tāpēc ātri vien tikām izvesti cauri ādas veikalam, kuram augšstāvā bija terase ar skatu uz ādas krāsotavām. Domāju, ka mums bija ļoti paveicies, jo tur bija divas terases par vienu un to pašu naudu (viena virs otras) un mums liekas bija viens no labākajiem skatiem, kā arī otrā terase (augšējā) bija augstākā kas tur vispār bija salīdzinot ar "konkurentu" terasēm ;-). Tādejādi mēs pa lēto bijām apskatījuši divus skatu torņus un nejutāmies piekrāpti. Varbūt pa lēto bija tādēļ, ka bijām divatā un no paša rīta nesezonā, kad tūristi vēl īsti nebija saradušies. Beigās, es pieturoties pie savas filozofijas (par labu pakalpojumu pēc tam var arī piemaksāt), samaksāju vēl 10 dirhamus pa virsu un atkal abas puses bija ļoti apmierinātas. Tas veicinās godīgu biznesu un neradīs vidi visādām šmaukšanām, kaulēšanās utt. Es vēl domāju, ka viņš mūs atpakaļceļā caur to ādas veikaliņu liks kaut ko nopirkt vai kāda cita krāpšana, bet viss bija ļoti korekti un tiešām bijām apmierināti par sniegto pakalpojumu/palīdzību. Daudzi saka, ka jau pa gabalu ādas krāsotavas reāli smird un tur ilgi nevar uzturēties. Es kā daļējs lauku puika varu teikt, ka neesat laukos strādājuši, ja tā jums liekas neciešama smaka. Pamēģiniet kādā cūku kūtī pastrādāt, tad sapratīsiet kas ir smaka ;-). Savam gidam jautājām, kur tiek žāvētas krāsainās ādas, jo ādu krāsotavā visapkārt žāvējās tikai dzeltenās un baltās. Gids tikai raustīja plecus, ka neko nezinot. Tā nu mēs palikām neziņā, jo ādas izskatījās dikti krāsainas krāsošanas procesā. Izmetām vēl pāris līkumus pa vecpilsētu, iepazīstoties ar apskates objektiem (pārsvarā arhitektūru), padzērām kārtējo reizi svaigi spiesto apelsīna sulu un devāmies uz autoostu skatīties kā braukt tālāk, jo visai pilsētas apskatei ar 2-3 stundām jau bija par daudz. Secinājām, ka CTM pāri kalniem iet pa nakti, ko mēs sākumā arī gribējām, bet tad atradām arī vietējo autobusu, kurš iziet pusdienas laikā. Tā mēs ar biļešu pārdevēju komunicējām, viens otru valodu nesaprotot, līdz beidzot nopirkām biļetes līdz pilsētai, līdz kurai izrādās autobusi nemaz nekursē – tas ir līdz Erfud ;-). Bijām izdomājuši, ka jānokļūst tajā dienā pēc iespējas tuvāk tuksnesim un ceļvedī par Er Rachidia nekādas labās atsauksmes nebija. Par braucienu samaksājām 120 dirhamus. Biļešu pārdevējs mums ierādīja autobusa menedžeri un teica, lai turoties pie viņa (vismaz es tā sapratu) un tad mēs nokļūsim Erfud. Sacīts darīts. Laiks vēl kāda stunda bija un izdomājām pastaigāt pa apkārtni. Tā mēs atklājām krāsaino ādu žāvēšanas noslēpumu. Izrādās tās ar ēzelīšiem ved ārpus vecpilsētas un žāvē kalnā. Izskatījās lieliski un to var redzēt manā foto galerijā. Protams, tūristus uz turieni neved un ceļvedī tā vieta arī nebūs atzīmēta. Turpat netālu žāvēja arī aitas vilnu un vispār interesanti pavadījām laiku līdz mūsu autobusa atiešanai. Turpinājums: Erfud, Hassi Labied, Sahāras tuksnesis, Rissani IVhttp://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=7798


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais