Somaliland Republika

Kārlis Ielejs 10.01.2010 12 min lasīšanai 135 foto

Pašpasludinātā, starptautiski neatzītā, bet faktiski neatkarīgā Somaliland Republika atrodas Somālijas ziemeļrietumos Adenas līča krastos, tās teritorija aptver 137600 kvm (nedaudz lielāka par Angliju), tā robežojas ar Etiopiju un Džibutiju, iedzīvotāju skaits ap 3,5 miljoni, galvaspilsēta Hargeisa, prezidents Dahir Rayaale Kahin,oficiālā valoda – somāļu, citas oficiālās valodas – arābu un angļu, naudas vienība – Somaliland šiliņš, 1 USD vērtība atbilst apmēram 6500 šiliņiem, bankomāti– neviens, reliģija – islāms, Iespējams, ka šis ir viens ārzemniekiem noslēgtākajiem valstiskiem veidojumiem pasaulē.

Ideja doties uz šo zemi rodas, gatavojoties braucienam uz Etiopiju, un izzinot 2009.gada novembrī iznākušo Lonely Planet grāmatu „Ethiopia &Eritrea”. Vilina iespēja viesoties zemē, kurā faktiski nav tūristu, redzēt Las Geel aizvēsturiskos klinšu gleznojumus, izbaudīt ostas pilsētas Berberas šarmu, peldēties jūrā Adenas līcī u.t.t.

Nākamās dienas agrā rītā no Adisabebas kopā ar draudzeni sāku ceļu Somaliland virzienā, vispirms ar luksusautobusu līdz vēlai pēcpusdienai nokļūstot līdz Etiopijas pilsētiņai Harar, bet pēc tam nekavējoties jau ar citu autobusu dodoties no Harar tālāk uz citu Etiopijas pilsētiņu – Jijiga, pēc nakts pavadīšanas kurā, kā arī svaigākās informācijas iegūšanas no vietējiem etiopiešiem par stāvokli Somaliland, īsi pēc septiņiem no rīta ar cilvēkiem un to somām un saiņiem pārpildītu autobusu no Jijigas dodamies uz Etiopijas un Somaliland robežpilsētiņu Wajaale, kurā ierodamies pēc nepilnu divarpus stundu brauciena. Nokārtojam nepieciešamās formalitātes uz robežas, saņemam nepieciešamos zīmogus pasēs, un viesmīlīgie somāļu robežsargi saka, ka esam laipni lūgti Somaliland, kā arī laipni sniedz informāciju par iespējām nokļūt Hargeisā un par labāko viesnīcu izvēli tajā, tiekam aizvesti līdz taksim, un pēc kādas pusstundas mēs ar pārpildītu taksi kopā ar vēl kādiem citiem 8 cilvēkiem sākam ceļu no robežas uz Somaliland galvaspilsētu Hargeisu. Uzreiz pēc brauciena sākuma viens no takša pasažieriem - padzīvojis somālietis atver maisiņu ar Āfrikas salātiem (pazīstami arī ar šādiem citiem nosaukumiem: Khat, Qat, Chat, Kat, Abyssinian Tea un mirraa), kas ir augs ar vieglu narkotisku iedarbību, un nekavējoties sāk košļāt tos, izvēloties jaunākos dzinumus un lapiņas, ko turpina darītgandrīz visu ceļu, kā arī piedāvā tos notestēt man. Sākumā kādu pusstundu braucam pa putekļainu zemes ceļu, pēc tam sākas asfaltēts ceļš un braukšana kļūst ērtāka un ātrāka. Ceļā uz Hargeisu ir pieci kontrolposteņi ar vairākiem ar automātiem bruņotiem karavīriem, katrā no kuriem taksis apstājas, karavīri uzreiz pievēršas mums (rodas iespaids, ka viņi jau ir informēti par mūsu gaidāmo braukšanu pa šo ceļu), palūdz uzrādīt pases, kuras ļoti uzmanīgi ar neviltotu interesi apskata, pāršķirstot katru lapiņu, vēl parāda tās saviem kolēģiem, daži vēl pārjautā mūsu valsts nosaukumu un tad atdod mums pases atpakaļ, un taksis var turpināt ceļu. Braucot uz Hargeisu, laukos gar ceļa malām ik pēc brīža redzam pa kādam vientuļam kamielim vai pat kamieļu bariņam, pamanām arī daudz kazas un aitas, kas klīst, kur pagadās.

Pēc aptuveni divu stundu brauciena esam sasnieguši Hargeisas priekšpilsētas un pakāpeniski tuvojamies tās centram, ar acu skatieniem pa logiem vērojot un izbaudot pilsētas ainavas. Mēs tiekam pievesti tieši pie Oriental Hotel (http://www.orientalhotelhargeisa.com/) ieejas durvīm pašā pilsētas centrā. Kad kāpjam laukā no takša, pie mums pienāk kāds solīds, pieklājīgi ģērbies, liela auguma, plecīgs kungs un jautā, vai esam žurnālisti? Viesnīcas darbinieki jau ir iznākuši laukā un laipni mūs aicina iekšā Oriental Hotel. Pārliecināmies, ka Lonely Planet grāmatā norādītā informācija atbilst patiesībai, viesnīcas vadītājs Abdi Abdi un viņa darbinieki ir izcili viesmīlīgi un laipni, liekas, ka viņi ir pat zināmā satraukumā – vai tik mēs tiešām izvēlēsimies palikt viņu viesnīcā nevis kādā citā. Mums tiek izrādīti iespējamie viesnīcas numuriņi, beigās tiek iedota vēl atlaide viesnīcas maksai un par 20,- USD tiekam pie divvietīga numuriņa ar dušu ar karsto ūdeni, ar WC, televizoru un telefonu iekšā numuriņā, kā arī cenā iekļautām brokastīm un bezmaksas interneta izmantošanas iespēju. No mums izrādītās vēl nekad agrāk nepieredzētās izcilās laipnības, cieņas un uzmanības, kas pārspēj jebkurā citā zemē gūto pieredzi, kā arī no prieka sajūtas par ierašanos Hargeisā, par ierašanos valstī, kura vienlaicīgi ir (faktiski pastāv), gan nav - neeksistē (nav starptautiski atzīta), kurā faktiski nav neviena tūrista vai vispār ārzemnieka, mūs ir pārņēmusi gluži vai sajūsma, gandrīz vai eiforija. Ātri nometam viesnīcā putekļainās drānas, uzvelkam tīru apģērbu un nekavējoties ar milzu degsmi steidzamies ielās, lai ātrāk sāktu izbaudīt Hargeisas šarmu un kolorītu. Turpat viesnīcai iepretim uz ielas pret 100 Etiopijas birrām katrs iemainām pa 48 tūkstošiem Somaliland šiliņu, kas pa 500 nomināla naudas zīmēm sašķiroti paciņās pa 50 tūkstošiem, no kurām divus tūkstošus naudas mijējs noņem atstāšanai sev, bet atlikušos 48 tūkstošus izdod mums.

Hargeisā vispirms apskatām Somāļu Gaisa spēku iznīcinātāju, kas uzstādīts par godu cīņām, kuru rezultātā Somaliland ieguvusi neatkarību no agrākās Somālijas centrālās varas Mogadišā, tad dodamies apskatīt Jama mošeju. Lai kur ejam, somāliešu uzmanība un interese ir milzīga, faktiski mums visu laiku seko kāds bariņš cilvēku, kuri vēlas personīgi sasveicināties, paspiest roku, uzsākt sarunu, grib kopā fotografēties, interesējas, ko mēs šeit darām. Draudzenei uzmanības tiek visvairāk, jo viņa pēc putekļaino drēbju atstāšanas viesnīcā ir uzvilkusi pusīsus svārkus, kādos te ne neviena sieviete nestaigā. Drīz vien vairāki gados vecāki kungi pienāk man klāt un konkrēti saka, ka sievietēm šeit tā nav pieņemts staigāt, ka tāpēc vēl vairāk tiek pievērsti visu skatieni, ka labāk būtu staigāt garos svārkos. Lai lieki netracinātu somāliešus, dodamies uz Hargeisas tirgu, kur draudzene nopērk atbilstošu audumu un viņai turpat tirgū uz vietas kādas nepilnas stundas laikā tiek uzšūti gari, koši svārki somāļu stilā. No vietējo uzmanības intensitātes šūšanas procesa laikā rodas iespaids, ka par faktu, ka šeit vienai baltai ārzemniecei tiek šūti svārki jau ir informēts viss tirgus, jo ik pa brīdim uzrodas pa vairākiem jauniem, smaidīgiem, ziņkārīgu acu pāriem. Tirgotājas piedāvā draudzenei iegādāties arī pārējo apģērbu atbilstoši vietējām parašām, tomēr piedāvājuma pieņemšana šoreiz tiek atstāta kādai citai reizei. Savukārt, kamēr draudzenei tiek šūti svārki, es pagūstu apmeklēt arī iepriekš minētās Jama mošejas iekšieni, no durvju priekšas tiek ļauts ieskatīties arī sievietēm paredzētajā lūgšanu zālē. Pēc svārku uzšūšanas draudzenei vietējo sejās un acu skatienos tomēr pastiprinātā interese un uzmanība nepazūd,viņu smaidi liek smaidīt mums, savukārt mūsu smaidi neļauj palikt nopietniem viņiem, somāļu sievietes gan vārdiem, gan žestiem saka, ka draudzenei svārki ļoti piestāv un izskatās lieliski.

Pilsētā vēl paspējam iepirkt dažādus svaigos augļus, nobaudīt svaigi spiestās augļu (mango, guavas u. c.) sulas, pabūt turpat ielās esošajā dzīvīgajā zelta tirgū, kā arī apmeklēt zelta izstrādājumu veikalu. Gandrīz uz katra ielas stūra ir neskaitāmi naudas mijēji, kas somāļu naudu – šiliņussasaiņojuši un salikuši kaudzēs gluži kā makulatūru. Ne mazāk kā naudas maiņas punktu jeb, kā izteicās viens no mūsu viesnīcas vadītājiem Saids– banku,Hargeisā ir arī Āfrikas salātu tirgotavu. Pilsēta ir rosības pilna, redzami gan vienkārši, gan lepni auto, īpaši apvidus auto, cilvēki izskatās pārtikuši un apmierināti, staigā salīdzinoši labās drēbēs un apavos, īpaši koši tērptas sievietes.Pa pilsētas centru ik pa brīdim brauc pa kādam ēzelīšu pajūgam, ar kuriem, cik noprotams, mucās tiek izvadāts ūdens, kas tiek izsniegts vietējiem tirgotājiem kannās. Uz pilsētas galvenās ielas sadalošās joslas sēž kāds pērtiķis un mierīgi mielojas ar nezin kur iegūto kukurūzas vālīti. Kad, to fotografējot, esam tam pietuvojušies jau diezgan tuvu, viņš sāk kustību mūsu virzienā. Mēs tomēr izlemjam šoreiz neizmantot iespēju fiziski sasveicināties ar viņu un mierīgi atkāpjamies. Iespaidi šeit ir lieliski, ir patīkami savdabīga sajūta būt vienīgajiem tūristiem pilsētā vai pat visā šajā zemē. Ne Indijā, ne Venecuēlā, ne Etiopijā, ne citur, kur pabūts, nav izjusta tik pastiprināta un turklāt pozitīva interese par mums, kā arī nekur iepriekš nav sajusts tik savdabīgs pilsētas dzīves ritms un aromāts. Sajutušies gluži vai kā uz citas planētas, mēs pastaigu pa ielām turpinām arī pēc tumsas iestāšanās ap sešiem vakarā. Lai arī pilsētā iedzīvotāju skaits ir tikai ap miljonu un pilsēta nav nekāda milzīgā, tomēr, kad ieliņas bez nosaukumiem ievijas krēslā, kas vēlāk pārvēršas tumsā, cilvēku, mašīnu un ēzelīšu pajūgu juceklis savijas gandrīz vienotā masā, dienā redzētās vietas kļūst vairs ne tik viegli atpazīstamas. Uz naksnīgās ielas,cilvēku burzmā, kāds jauns, pieklājīgi ģērbies somālietis uzsāk ar mums draudzīgu sarunu, painteresējas, no kurienes esam, ko šeit darām, un palīdz noorientēties pilsētā, vienlaicīgi paskaidrojot, ka naktī staigāt pa pilsētu tomēr neesot pārāk laba ideja.Vakarā Oriental Hotelar otru vadošo viesnīcas darbinieku Saidu, kurš, starpcitu, brīvi runā ne vien angliski, bet arī pārvalda franču valodu, apspriežam iespējas ceļot tālāk uz Berberu, kā arī apmeklēt klinšu gleznojumu vietu Las Geel nākamajās trijās dienās. Apstiprinās ceļvedī minētā informācija, ka braucieni no Hargeisas uz iepriekš minētajām vietām iespējami tikai ar taksi kopā ar pašu apmaksātu bruņota apsarga eskortu. Kad esam vienojušies par cenu, tiek noslēgta vienošanās par trīs dienu tūri uz Berberu un Las Geel. Priecīgs esmu ne vien es, bet arī Saids, kurš reizē ar gandarījuma pilnu nopūtu ar roku noslauka sviedrus no savas pieres, kas tur radušies sarunu laikā ar mums.

Nākamās dienas rītā precīzi norunātajā laikā ar taksi kopā ar diviem Muhamediem – taksistu un apsargu dodamies ceļā no Hargeisas uz ostas pilsētiņu Berberu. Ceļā uz to atkal ir pieci militārie kontrolposteņi, kuri šoreiz tiek šķērsoti pavisam raiti, jo tiklīdz taksī tiek pamanīts mūsu apsargs, vairs nav nekādi jautājumi un mēs varam braukt tālāk. Gar ceļa malām redzam gan pērtiķu barus, gan kamieļu grupiņas. Ceļš aizrit nemanot, mums tīksmē noraugoties pa auto logu redzamajos dabas skatos un gar ceļa malām ik pa laikam pamanāmo somāļu ciematu ainavās. Ierodoties Berberā, mūsu izraudzītā viesnīca mūs gatava pieņemt tikai vēlā pēcpusdienā, tāpēc vispirms papusdienojam vietējā restorānā, nobaudot svaigi ceptu zivi. Pēc tam taksists mūs aizved uz 4 km attālumā no Berberas esošo Baathela pludmali pie jūras, atstāj auto atslēgas man, bet pats dodas prom. Tikmēr mūsu ar automātu bruņotais apsargs mūs turpina apsargāt arī pludmalē, lai arī tāda praktiska nepieciešamība nav pamanāma, tomēr izjūtas katrā gadījumā ir nepieredzētas un interesantas, var vismaz daļēji iedomāties kā jūtas svarīgas amatpersonas, kad tās nemitīgi tiek apsargātas, t. sk. atpūtas brīžos. Pludmale ir burvīga, ik pa gabalam pamanāmi pa kādam paprāvam krabim, kas pat īpaši nebēg, tik skatās ar savām lielajām, skaistajām acīm, apkārt nav neviena tūrista, tikai nedaudzi vietējie peldas, kuru vidū arī meitenes, viņas gan peldas tikai ar visām drēbēm. Ūdens Adenas līcī ir pat nedaudz siltāks nekā pagājušā gada novembrī Karību jūrā Venecuālai piederošo Los Roques salu arhipelāga krastos, līdz ar to pelde ir dievīga un kādas trīsarpus stundas paiet gandrīz nemaz neiznākotno ūdens, nemitīgi cīnoties ar viļņiem Adenas līcī. Dienas otrajā pusē pie mums pienāk kāds drošāks vietējais puika un jautā, vai esam zinātnieki, ka esam šeit atbraukuši? Pirms vakara iestāšanās aizbraucam atpakaļ uz Berberas pilsētiņu, iekārtojamies viesnīcā divvietīgā numuriņā par 6 USD diennaktī, ar dušu un WC numuriņā un ar logu skatu uz Berberas ostu. Mūsu apsargs un taksists iekārtojas tajā pašā viesnīcā kādos no blakus numuriņiem. Iestājoties krēslai, dodamies vēl iepazīt Berberu, iepirkt svaigus augļus un atspirdzinošus dzērienus vakariņām. Drīz iejūkam nelielai pilsētiņai salīdzinoši rosīgā tirdziņā, kur aktīvi tiek tirgoti un košļāti arī jau iepriekš pieminētie Āfrikas salāti, kā arī daudzviet tiek pārdots kamieļu piens, un, protams,arī dažādi augļi. Viesnīcā atgriežamies pavēlu un izbaudām pa īstam jūras gaisa aromātu, kas spiežas arī mūsu viesnīcas numuriņā.

Faktiski visu nākamo dienu izmantojam tikai pludmalei un peldei Adenas līča ūdeņos, turklāt esam uz dienu atteikušies no privātā bruņotā apsarga un taksista pakalpojumiem, lai netraucēti izbaudītu Berberas aromātu. No paša rīta gan vēl tiekam ieaicināti vietējā migrācijas dienestā, kā arī mūs uz sarunu pie sevis uzaicina vīrs, kas stādās priekšā kā vietējās policijas priekšnieks, sakot, ka šeit mēsdrīkstot pārvietoties tikai ar apsardzi, līdz ar to savu sardzes eņģeli esam spiesti piecelt gluži no gultas, tomēr drīz vien policijas priekšnieks zaudē interesi par mums un varam bez apsarga doties uz pludmali. Vēl agra rīta pusē, ierodoties pludmalē, redzam milzum daudz gliemežu, kas, mums tuvojoties, pa smiltīm samērā veikli un interesantām kustībām skrien uz priekšu ar savām mazajām kājiņām un mājiņām uz muguras. Dažas stundas vēlāk gliemežu parādes vietā ir parādījušies krabju bari, kas jau pa gabalu lielos pulkos gluži vai pa simtiem bēg, bet, ja tiek panākti, tā vietā lai padevīgi skatītos acīs, aši ierokas smiltīs, ka tikai caurums smiltīs paliek redzams. Turpat blakus pludmalei vietējie zvejnieki izvietojuši desmitiem tīklus, citi jau nāk pretī ar noķertajām zivīm. Kopumā šajā dienā Adenas līča ūdeņu izbaudīšanai veltam vairāk kā sešas stundas, beidzot tiek gūts arī pienācīgs iedegums. Interesanti, ka šoreiz pludmale ir gandrīz pilnīgi tukša, pat vietējie vairs nepeldas, vien no paša rīta redzam vienīgo tūristu pārīti, no kura viņu bruņotais apsargs neatkāpjas neko tālāk par 4-5 metriem, bet, kurš vakarpusē, mums īsi pirms tumsas iestāšanās dodoties prom no pludmales, jau ir pazudis.

Trešās dienas rītā Berberā pabrokastojam vietējā labākajā restorāniņā un tūlīt pēc tam dodamies atpakaļceļā uz Berberu, pa ceļam apmeklējot aizvēsturisko, pirms aptuveni 3000-8000 gadu pirms Kristus dzimšanas radīto klinšu gleznojumu vietu Las Geel, kas atklāta un sākta pamatīgāk izpētīt tikai 2003.gadā. Gleznojumi ir radīta specifiskās formās, koši, krāsaini, interesanti un skaisti, tajos attēloti gan cilvēki, gan dažādi mājdzīvnieki – govis, vērši, aitas, kazas, suņi u.t.t. Las Geel darbinieki mums uzdāvina vairākus mazus asus akmens priekšmetus, nedaudz līdzīgus tādiem kā akmens nazīšiem, paskaidrojot, ka tie izmantoti dažādām sadzīviskām vajadzībām kā naži, t. sk., lai skūtos.

Pēcpusdienā atgriežamies atpakaļ Hargeisā. Liels ir mūsu pārsteigums, kad iekārtojoties atkal Oriental Hotel viesnīcas numuriņā, viesnīcas darbiniece kopā ar dvieļiem, ziepēm un šampūniem atnesmanas draudzenes pirms trijām dienām iepriekšējā viesnīcas numuriņā aizmirsto jaciņu. Godīgums un uzmanība pret klientu šeit patiesi nav pēdējā vietā.

Dienas atlikusī daļa tiek veltīta, lai turpinātu apskatīt Hargeisas pilsētu,lai iepirktu pa kādam suvenīram, iegādātos svaigos augļus un sulas. Draudzene ielas zelta tirdziņā atrod ļoti simpātiskus zelta auskariņus, kurus par skaistiem atzīstu arī es, un kurus pēc kaulēšanās mēģinājuma un arī kāda pārdomu brīža beigās nopērk, jo zelta izstrādājumiem šeit ir pievilcīgas cenas un tie ar savu krāšņumu burtiski aicina, lai tiek nopirkti. Vēlā pēcpusdienā paēdam vēlas pusdienas ceļveža ieteiktajā restorāniņā, kurās nobaudām garšīgu, ceptu zivi. Kamēr pusdienojam, turpat netālu no mūsu galdiņiem brīvā dabā pastaigājas divi brieži, viens paliels, mazliet svītrains un simpātisks, otrs pavisam maziņš, sīkiem, tieviem kauliņiem, bet tāds ar grāciju savā stājā un kustībās. Ievērojam, ka vīrieši šeit restorānos pārsvarā atpūšas bez sievietēm, savukārt sievietes ar aizsegtām sejām (vien atklātām acīm) pulcējas restorānos un kafejnīcās īpaši ierādītās, atsevišķās telpās, kur svešu vīriešu acu skatienu neiekārotas var mierīgi noņemt savu sejas aizsegu un mierīgi, baudot maltīti un malkojot kādu kafijas tasi, var papļāpāt ar savām draudzenēm un paziņām vai tāpat vien ļauties atpūtas mirkļiem. Vakarā viesnīcā laipnie viesnīcas samnieki jautā par mūsu rītdienas plāniem un paši piedāvā mūs no rīta bez maksas aizvest uz 2 km attālumā no pilsētas centra esošo kamieļu tirgu.

Nākamās dienas rītā pēc brokastīm pie ieejas viesnīcā mūs jau gaida taksis ar šoferi un tiekam aizvizināti uz kamieļu tirgu. Kamieļu tirgū ir īsta eksotika, kamieļu daudzums vien jau ir iespaidīgs, redzam, iespējams, tuvu pie simta kamieļu, ir gan lieli, gan arī mazi, gan dūšīgi, gan mazāk dūšīgi. Tiklīdz tajā ierodamies, momentā tiekam ielenkti no ziņkārīgiem vietējiem, kurus mūsu ierašanās ir acīmredzami krietni vien pārsteigusi vai pat nošokējusi, un kurus visvairāk interesē mūsu ierašanās patiesais mērķis. Mums arī šeit tiek jautāts, vai esam žurnālisti, ka esam šeit ieradušies? Kad viena kamieļu bariņa pārdevējam lūdzu atļauju kamieļus nofotografēt, uzreiz piesteidzas klāt vēl arī daudzi citi tirgotāji un mēģina pateikt, ka viņi par šādu ideju nav sajūsmā, arī kamieļi nedaudz satraucās un mazliet tā kā palecās, cenšas draiski iespert viens otram un grib rauties mūsu virzienā, par ko gan saņem ar nūju pa sāniem no saviem saimniekiem. Tomēr kad mūsu takša vadītājs tirgotājiem mūs un mūsu nodomus šeit kamieļu tirgū pāris minūtēs ir pārliecinoši izgaismojis gaišās krāsās un nevainīgos toņos, gan tirgoņi, gan kamieļi nomierinās un turpmāk pret mums izturās izteikti viesmīlīgi un draudzīgi, ja neskaita vienu lielu kamieli, kurš mazliet vēlāk cenšas sākt mēdīties vai pat mēģināt raidīt kādu spļāvienu mūsu virzienā, lai gan tomēr visbeidzot tik tālu nenonāca. Pēc tam dodamies tālāk un arvien sajūsmināmies par aristokrātiskajiem, lielajiem dzīvniekiem, kuru šeit ir tik žilbinoši daudz. Rodas lieliska iespēja pasapņot arī par sava tuksneša kuģa iegādi. Kā noskaidrojam, pieauguša kamieļa cena ir aptuveni 500,- USD. Nedaudz nostāk no kamieļiem, tiek tirgotas arī kazas un aitas, kas pa krietnam bariņam kājās ar striķiem sasaistītas kopā, bet vēl nedaudz tālāk tiek tirgotas arī govis un vērši. Par kamieļu tirgus apmeklējumu esam vairāk nekā gandarīti. Kad grasāmies atstāt viesnīcu, lai dotos uz takšu piestātni Hargeisā, kur nolīgt taksi braucienam uz Etiopijas robežpilsētiņu Wajaale, viens no viesnīcas vadītājiem Abdi Abdi atkal pret mums izturās ar īpašu laipnību, gluži vai nolasījis mūsu domas no acīm, piedāvā ar sava darbinieka starpniecību parādīt ceļu uz vietējo pilsētas autobusu, jo citādi mēs varot nomaldīties pa ieliņām bez nosaukumiem. Tā viesnīcas darbinieks mūs aizved pa nelielajām ieliņām uz vietu, kur piestāj pilsētas busiņi, tiekam busiņā un pēc neilga brīža jau esam takšu piestātnē, kur drīz nolīgstam vienu taksi-apvidus auto un kopā ar kādiem 7-8 citiem takša pasažieriem dodamies uz Wajaale. Viena no takša pasažierēm ir sieviete, kurai seja aizklāta, vien acu līnija redzama. Tomēr tiklīdz sasniedzam pirmo kontrolpunktu, padzīvojis karavīrs sejas aizsegu viņai liek noņemt, paskaidrojot, ka Hargeisā viņa to var nēsāt, bet šeit kontrolpunktā viņai bez ierunām jāatklāj sava seja, un turpmākā ceļā sejas aizsegs tā arī vairs netiek izmantots, jo seko vēl atlikušie četri karavīru kontrolpunkti līdz Etiopijas robežai, kur jāievēro šī pati prasība. Pa ceļam uz brīdi apstājies, takša vadītājs steidz vēl nopirkt savu ikdienišķo Āfrikas salātu devu un visu atlikušo ceļu aktīvi to košļā, pakāpeniski kļūdams arvien dzīvespriecīgāks un aktīvāks sarunu biedrs takša pasažieriem. Jāpiebilst, ka Somaliland alkohols ir aizliegts, šajā zemē nav iespējams iegādāties ne vīnu, pat ne alu, nemaz nerunājot par stiprākiem alkoholiskiem dzērieniem. Pēcpusdienā esam atpakaļ Wajaale un bez starpgadījumiem atgriežamies Etiopijā, lai turpinātu apceļot Etiopiju. Somaliland ceļojums ir vairāk nekā izdevies, tas ir norisinājies krietni vien vienkāršāk, ērtāk un lētāk nekā aprakstīts Lonely Planet ceļveža „Ethiopia &Eritrea” Somaliland sadaļā. Tiem, kas vēlas totāli neparastu ceļojuma pieredzi, droši iesakāms ceļa mērķis ir šī viesmīlīgo somāļu zeme.