ceļotāju piezīmes
|
Marija Heislere - Celma
|
Ir divi mēneši gadā - novembris un februāris, kurus mums netīk pavadīt Latvijā. Drēgnais laiks, koki bez lapām, zeme bez sniega... Tieši tad mēs cenšamies izrauties un aizlidot apciemot kādu siltāku vietiņu. Šoreiz mūsu ģimenīte - divi pieaugušie un četri bērni (1, 7, 9, 11)-izvēlējāmies septiņas dienas apceļot Izraēlu. Ņemot vērā mūsu sastāvu, nebijām iecerējuši garas ekskursijas pa vēsturiskām vietām. Nolēmām neplānot neko konkrētu - tikai rezervējām mašīnu un viesnīcu vienai naktij. Mašīnu bjām rezervējuši iepriekš pa telefonu, jo caur internetu vispār ir sarežģīti ko pasūtīt. Beigu galā sanāca vēl lētāk nekā internetā. Viesnīcas rezervēšanai izmantojām hotels.com, kur cenas norādītas LVL. Tur tiešām bija labi cenu piedāvājumi, taču ir jārēķinās, ka atcelt viesnīcas rezervāciju elektroniski nav iespējams, lai gan šāda opcija ir paredzēta – ir jāzvana uz maksas tālruni. Turklāt uz vietas arī nebija problēmu dabūt labu mājvietu pat tik lielai ģimenei kā mūsējā. Izraēlas daba un klimats krasi atšķiras valsts ziemeļos un dienvidos - ja Jeruzālemē lija un bija vēss(+17C), tad tai pašā dienā pie Nāves jūras un Eilatā - karsts un saulains (+36). Nolēmām izbaudīt no visa pa druskai. Par cik mūsu busiņš (Mitsubishi Grandis) bija ļoi ērts ceļotāju instruments - 7 vietīgs, visi krēsli ērti un regulējami - paši bijām sava ceļojuma plānotāji. Sākuma izlēmām apskatīt visas mūs interesējošās vietas un tad labākajā palikt. Tas nemaz nav sarežģīti un laikietilpīgi, jo attālumi te nav lieli - no Tel Avivas līdz tālākajam punktam dienvidos - Eilatai, ir ap 375 km, ceļi ir labi, skati aiz loga - iespaidīgi. Tel Avivā ielidojām 23.30, tad pasu kontrole, jautājumi par mūsu plāniem, u.t.t. Mūs paglāba daudzie papīri - izdrukas no interneta par viesnīcas rezervēšanu, kartes, u.c. Tas bija labākais pierādījums mūsu miermīlīgajam ierašanās mērķim. Tad vēl bagāža, auto nomas procedūra, un ap 1 naktī esam gatavi doties ceļā. Pirmajā naktī braucot (kamēr bērni saldi čuč) atradām mūsu rezervēto viesnīcu 17 km no Jeruzālemes, izpētījām Jeruzālemi - apbraucām veco pilsētu, apskatījām kur var nolikt mašīnu, ko interesantu var redzēt(lai varētu atgriezties), un aizbraucām līdz Nāves jūrai. Tur kalna galā sagaidījām saullēktu, kas mums atnesa karstumu un mušas(domāju, ka tā ir tikai Āfrikas vidienē). Tas nedaudz mazināja apetīti, tāpēc lieki nekavējoties braucām lejā uz jūru. Nāves jūra - zemākā sauszeme pasaulē! Krasti ir akmeņaini, klāti ar biezu sāls slāni. Pelde tajā visiem ir ļoti aizraujoša, ja ievēro visas instrukcijas - nešļakstīties, nelēkāt, nedzert jūras ūdeni un aktīvi nepeldēt. Jūrā vislabāk ir tēlot baļķēnu - laiski atlaisties maigajā ūdens masā un izbaudīt šo unikālo dabas parādību. Protams, ka mūsu gadu vecā meitiņa palika krastā, jo šī procedūra viņai vēl par stipru. Nerealitātes sajūtu pastiprināja 4 kaujas virsskaņas lidmašīnas, kas palidoja mums garām(nevis pāri, jo krasti bija stāvi) 30 metru virs Nāves jūras. Sajūtas bija neaprakstāmas! Karš, uzbrukums, aizsardzība...mēs minējām. Kā vēlāk noskaidrojās - tikai mācības. Labākās Nāve jūras pludmales ir atrodamas vairāk uz dienvidiem – pie Neve Zohar. Par drošību Izraēlā nav jāsatraucas, jo visu uzrauga armija, kas ir visur - lidostā, uz ceļiem, pie veikaliem. Pret tūristiem karavīri izturas ļoti laipni un ir sajūta, ka tevi sargā. Tās pašas dienas pēcpusdienā jau bijām Eilatā, kas atrodas Sarkanās jūras krastā. Pirmo peldi organizējām pilsētas pludmalē. Tā bija pirmā un pēdējā, jo pludmale bija netīra, ūdenī peldēja viss kas, tikai ne zivis. Vislabākās pludmales ir atrodamas tālāk no pilsētas centra - pie pašas Ēģiptes robežas. Tās gan ir akmeņainas, bet tīras un labiekārtotas - ideāla vieta snorkelēšanai un niršanai. Izraēlā pārsvarā visas pludmales ir publiskas un labiekārtotas. Eilatā, ja ceļo kopā ar bērniem, noteikti ir jāapmeklē Aquarium - tur var nokāpt zem ūdens līmeņa un apbrīnot zemūdens valstību - koraļļus, daudzveidīgās zivis(biļetes pieaugušajam 85 šekeļi, bērnam 75). 1 šekelis ir 0.137LS Bet vislielākais bērnu prieks ir Sarkanā jūra ar noslēpumainajiem un krāšņajiem dzīļu iemītniekiem, kurus var apskatīt ar samērā vienkāršu ekipējumu - ar masku un trubiņu - pat seklumā. Arī dziļumā peldot sāļais jūras ūdens notur pat sliktu peldētāju. Iespaidi – neaizmirstami… Eilata ir īsts krievu kūrorts – uz Eilatu iet tiešais reiss no Maskavas, līdz ar to krievu valoda te nevienam nav sveša. Eilatā labi darbojas tūrisma informācijas centri – tur mums sameklēja labu un salīdzinoši nedārgu viesnīcu ar baseinu – Americana (165$ par nakti). Pāris dienu pabaudījuši sauli un karstumu nolēmām atgriezties Jeruzālemē, lai izstaigātu Kristus ceļus un apskatītu vecpilsētas ievērojamākās vietas. Bet par to – nākošajā stāstā :) .... nākošais stāsts:
Šovakar atkal mani piemeklē atmiņas par neseno ceļojumu tāpēc ķeros klāt apraksta turpinājumam. Un tā, pāris dienu izbaudījuši sauli un jūru mēs, mūsu ģimenīte – 2 pieaugušie un četri bērni dažādās attīstības stadijās:) 1gadu veca meitenīte un 7 , 9 un 11 gadu veci puisieši, nolemjam atgriezties Jeruzālemē, lai tuvāk iepazītu šo seno pilsētu un savām kājām izstaigātu to ceļu, pa kuru 2009 gadus atpakaļ gājis Kristus. Ceļojumu uzsākam pēcpusdienā, lai noķertu divus zaķus uzreiz – paspētu vēl reizi ienirt Sarkanajā jūrā un lai nebūtu dienas karstākās stundas jāpavada mašīnā. Ceļš no Eilatas līdz Jeruzālemei (apmēram 307km) aizņem četras stundas. Ceļam vijoties līdzenumā, aiz loga mainās ainavas – tuksneša kāpas nomaina Nāves jūras krasta josla un iespaidīgie kalni pienāk vēl tuvāk. Daba Izraēlas dienvidu daļā ir nabadzīga. Jābrīnās, no kā pārtiek tas kalnu āzis, kurš lēnām braši izslietiem ragiem pāriet ceļu un ar negaidītu grāciju pārlec pāri ceļa barjerai. Visapkārt tikai kalni, akmens kukuržņi un nāvīgi sāļa jūra… Ceļa zīmes liecina, ka te ir sastopami arī kamieļi, taču visa ceļojuma laikā tikai pēdējā dienā mums ir tā laime tos ieraudzīt - tuksnesī klaiņojošus, gana uzraudzītus. Tuvojoties galvaspilsētai mūsu mašīnā mainās klimats – lai gan klimata kontrole ir ieslēgta un nodrošina 22 grādu temperatūru auto salonā, logi strauji aizsvīst un ir sajūta, ka atrodies veļas mašīnā – ir mitrs un karsts. Pēc kāda laika atrodam šīs parādības iemeslus – ārā ir kļuvis vēsāks – tikai +17 un smidzina vēss lietiņš. Diezgan krasi pretstati – vēl nesen bija karsts un saulains(+36), bet nu jau jāmeklē siltas drēbes, Jeruzālemes skaistās mājas, Eilatas greznās viesnīcas - pretstatā beduīnu apmetnēm – no visa pieejamā materiāla saslietas būdiņas…vējā plīvojoši auduma gabali…klaiņojoši ēzelīši… raibi tērpti cilvēki… nobružāta cisterna ar ūdeni… bet visapkārt kaili kalni… Mūsu viesnīca Green Hills Country Villige atrodas 17 km no Jeruzālemes, kalna galā. Tā sastāv no daudzām glītām vācu Alpu stila mājiņām, arī klimats šeit ir atbilstošs kā Eiropas rudenī. Jūtamies kā mājās. Tās ir patīkamas pārmaiņas, jo mūs nedaudz ir nomocījusi karstā Eilatas saule. Jeruzālemes vecpilsētas apskati plānojam uz rītdienu, tāpēc vakaru pavadam pastaigājoties pa mazo ciematu kalna galā, elpojot eikaliptu un pīniju rūgto smaržu, izstudējam vietējā veikaliņa plauktus un priecājamies par negaisa ilumināciju debesīs. Rīts mūs sagaida vēss, vējš ir izdzenājis lietus mākoņus, taču nojauta saka, ka līs vēl… Pēc nelielas maldīšanās netālu no vecpilsētas mūra atrodam lielveikalu, kura pazemes stāvvietā uz 3 stundām var novietot mašīnu par brīvu. Šodien mūsu mērķis ir Raudu mūris un Via Dolorosa (Krusta ceļš). Ļaujamies intuīcijai un metamies vecpilsētas burzmā.…šauras ieliņas… tūristu bari…tirgotāju uzsaucieni…suvenīri…rotas lietas, svētlietiņas, trauki… ceptas maizes un garšvielu smarža – tādu mēs skatam Arābu tirgu… Pusceļā padodamies arābu vīra laipnajiem piedāvājumiem un apmetamies mazā ēstuvītē iedzert piparmētru tēju, uzkost un sasildīties, jo laiks ir drēgns. Laipnais saimnieks un viņa dēli veikli uzklāj galdu – dažādas gardas austrumu uzkodas, no kurām visvairāk man iegaršojas hummus, vēl siltā pašceptā maize un aromātiskās garšvielās gatavotā gaļa…vēl tagad jūtu tās aromātu… Pēc stundiņas esam sasildīti, apčubināti un gatavi doties tālāk. Raudu mūris. Ebreju svētvieta un ne tikai…arī tūristi te norimst un iegrimst apcerē… Vīriešu lūgšanu vieta ir divreiz lielāka kā sievietēm atvēlētā. Ir interesanti apstāties un pavērot apkārt notiekošo – dažādu cilvēku dažādo uzvedību – melnsvārčainā ebreju vīra lūgšanu platmalei klanoties un melno matu vijām plandoties vējā, auduma apvītu sievietes augumu līgani kustamies gar mūri meklējot spraudziņu, kurā iespraust zīmīti ar lūgšanas tekstu…, manus četrus puišus ar baltām papīra cepurītēm galvās sastingušus ar plaukstām pie mūra … te visu sirdis runā vienā valodā – ticības un cerības un mīlestības valodā – atšķiras tikai cilvēku ārējās izpausmes… Tikai tagad atskāršu, ka šodien ir piektdiena un drīz būs trīs pēcpusdienā – saskaņā ar Bībeli šajā nedēļas dienā un laikā Kristu sita krustā…Lietus pierimst, mākoņi pašķiras un viss nostājas savās vietās…Steidzam meklēt Via Dolorosa. Jautājam ceļu ielas malā sēdošam vīrietim, kurš pasauc mazu puišeli, kas mūs pavadīšot. Pāris kvartālus tālāk viņam pievienojas vēl viens “biznesmenis”. Pēc 2 minūtēm jau esam pie meklētā, stiepju roku ar 10 šekeļiem (1,37LS) mūsu pavadoņiem, taču “biznesmenis” par to ir sašutis – “it is nothing!” Mani ļoti uzjautrina šī situācija, jo to jau bijām paredzējuši. Mans vīrs pacietīgi izskaidro, ka mūsu valstī par 3 minūšu darbu tā ir laba samaksa, citi par tādu naudu strādā veselu stundu. Puikas ir neizpratnē – kā tas ir iespējams… Mēs vēlak vēl un vēl atceramies viņu izbrīnītās sejas :) Via Dolorosa ne ar ko neatšķiras no pārējām ielām – to atpazīstam tikai pēc Krusta ceļa stacijām, kuras ir atzīmētas uz māju sienām - tur, kur, saskaņā ar Bībeli, Kristus ir kritis zem smagā krusta, kur saticis Veroniku, kur Jāzeps no Arimatejas pielikts Viņam palīgos… Pa ceļam satiekam un pievienojamies katoļu svētceļniekiem, kuri kopā ar priesteriem un mūkiem iet Krusta ceļu lūdzoties Ave Maria… Via Dolorosa vijas cauri vecpilsētai, cauri tirgum, augšup pa kāpnēm, noslēdzoties lielā katedrālē, kur ir Kristus kapavieta. Savādi, kā te viss ir aizbūvēts un visi attālumi ir tik maziņi – tepat Golgāta, tepat blakus vieta, kur Kristu apmazgāja, tepat kapavieta… tāpat kā Svētā zeme – tikpat maza cik Latvija…taču tik Liela… tik dažādu kultūru piesātināta… Atmiņā ataust agrs rīts pie Jeruzālemes vecpilsētas mūra – ir četri no rīta, bērni guļ busiņā saldā miegā, visapkārt klusums…pilsēta snauž…tukšas ielas…te no torņa ieskanas musulmaņu lūgšana kā dziesma “Allahu akbar”… Iztraucēts baložu bars paceļas spārnos un riņķo vēl naksnīgajās debesīs…
no torņa tuvākajā pakalnā lūgšana ieskanas kā atbilde “Allahu akbar”… un diena var mosties… Cik daudz uz zemes ir reliģiju, cik daudz nesaskaņu reliģisko atšķirību dēļ, cik karu, cik cietušo…kura reliģija ir pareizā, kura pirmā, kura stiprākā… Tikai Dievs(lasi - Allahs, Kosmoss, Buda, Liktenis…) no augšas noskatās un nopūšas…