Velo Līgo Ālandu salās

24.08.2009
14 min lasīšanai
67 foto

Nu tā – sēžu mājās ar savām lauztajām ribām gandrīz gultas režīmā un varu paveikt sen solītos darbus - ievietot pāris ne tik senus ceļojumu aprakstus un bildes. Kuru gan interesē – vai plāns doties uz Ālandām bija sen vai spontāni radies. Tas viss ir lirika. Tātad – Ālandu salas. Būs gari, bet īsāk nesanāca – būs daudz visādas liekas detaļas, gara fotogalerija un maz kultūrvēsturiskā informācija – to jūs visu paši variet atrast! Druskas no interneta: „Ālandu salas oficiāli sastāv no 6 500 dažāda lieluma salām. Lielākās salas ir savstarpēji savienotas ar tiltiem tik pārejoši, ka izklaidīgs klejotājs kartē neskatoties pat nepamanīs, ka jau atrodas uz nākamās salas. Ceļošanai no salas un salu vēl aizvien ir regulāra prāmju satiksme. Riteņbraucējiem un kājāmgājējiem braucieni ar prāmjiem ir bezmaksas. Pārsvarā zviedru apdzīvotas salas Somijas sastāvā. Ālandu salu vienreizējā daba ir kā paradīze riteņbraucējiem un zvejniekiem. Dažādā daba, gandrīz neesoša auto satiksme, ievērības cienīgas vietas un telšu vietas atrodas viens no otra pietiekamā attālumā, un glābjošā pieturas vieta pienāk tieši tad, kad ķermenis sāk nogurt” – nu pēdējam apgalvojam tiešām var piekrist!!!! Plānošanas fāze Maija otrā puse, jūnija sākums norit plānošanas stadijā. Izzinātas nokļūšanas iespējas, izmaksas, saplānots, bet ne iecirsts akmenī vēlamais maršruts. Pasūtītas prāmja biļetes, oficiālajās tūrisma lapās pasūtītu un pa pastu saņemti info materiāli – vispārīgāki bukleti un konkrēti mazo prāmīšu saraksti utt. Daļa no braucējiem uzlabo savus velo – samaina uz gludākām riepām – braukšana pārsvarā plānota pa asfaltu, kāda iegādājas želejveidīgo uzliekamo sēdekli, lai garajos km mīkstāka sēdēšana, tiek aizrunātas velosomas, telts, kam tās vēl nebija. Rezumējot sagatavošanās darbus – mūsu brauciena plāns bija sekojošs: 1) 5 personas + auto + 5 velo (4 uz jumta, viens salocīts un izjaukts bagāžniekā) 2) Tukums - Rīga – Tallinna - ar auto 3) Prāmis – Tallinna - Helsinki 4) Helsinki – Turku – ar auto 5) Turku arhepalāgs – Ālandu salas – ar velo 6) Turku – Mājas – ar auto+prāmis Tās 5 personas: Aiga, Aiva, Linda, Jānis V, Jānis A. 18./19. jūnijs Pārbrauciena dienas. Izbraucam vēl pirms pirmssvētku sastrēgumiem. Veiksmīgi uzkrāmējamies, auto pilns līdz malām. Pārbrauciens līdz Tallinnai. Tālāk ar prāmi, kas pilns ar samērā apreibušiem somiem, kas līdzinās bomžiem, kas tradicionālas dienas zupas vietā dabūjuši kartiņas alkohola iegādei vismaz mēnesi uz priekšu. Pārbrauciens līdz Turku. Jānim A. rodas pirmās problēmas ar norēķiniem ar karti – tās tad arī pārņem Jāņa prātu turpmākās divas dienas, jo, kamēr nesazvana banku, ir pilnīga neziņa, uz kuru kontu Jānis savus ceļojumam paredzētos eiro ir pārskaitījis, un kādam kontam karte ir piesaistīta. Vārdsakot, saviem eiro Jānis klāt netiek. Naantali - sākam meklēt telts vietu. Iebraucam kempingā, bet tas mūs „neuzrunā”, mazliet līņā, tuvojas pusnakts. Teltis uzceļam it kā pie kaut kādas elektrības būdiņas mežā. Līņā lietus, bet ir samērā gaišs. Jānis A. nonāk pie ģeniāla secinājuma – kāpēc armijas formas tērpiem bikšpriekšā nav rāvējslēdzējs – bet pogas – lai klusumā, tumsā, naktī - neviens nedzirdētu.... Jānis V. pirms došanās pie miera paziņo, ka ceļamies 6.00. Aiva jūtas vīlusies, ir taču brīvdienas! 19.jūnijs. Pārbrauciena diena, 116 km Tiešām pieceļamies 6.00. Savācamies. Auto atstājam lielāka pārtikas veikala stāvvietā turpat Naantali pilsētiņā. Nojumē, kas domāta iepirkumu ratiņiem taisām brokastis, vārām kafiju, putras, krāmējamies, pārģērbjamies u.c., vārdsakot, rīta rosība veikala novērošanas kameru klātbūtnē sit augstu vilni. Tikko esam gatavi braukšanai – ap 8.00 - protams - sāk līt lietus, kas nebūt neizskatās, ka būs īslaicīgs. Tomēr kāpjam uz velo un sākam braucienu, jo šodiena ir saplānota gana strikti – divi prāmji, uz kuriem jāpaspēj, ja vispār gribam nokļūt laicīgi līdz Ālandu salām. Jāsaka, ka pārbrauciens ir samērā garlaicīgs, un visticamāk nav rekomendējams, jo vienus 40 km nācās braukt apmērām kā pa Rīga – Ventspils šoseju, tikai ar to starpību, ka asfalta maliņa nav nodrupusi un nebija tik bīstami. Kādā īsā pauzē Jānis V. dalās savās izjūtās, ka jūtas, kā piedzīvojumu sacensībās – velo posmā, ar kontrollaiku. Bet nav jau alternatīvas – lietus tāpat līst un kaut ko pa ceļam skatīt arī īsti nav. Savukārt –tālākais pārbrauciens pa arhepalāgu atsvēra garlaicīgo mijienu līdz Kustavi. Kustavi. Pirmais prāmis. Aprunājamies ar vietējo jaunieti, kas ātri uzminēja, ka esam no Latvijas, jo studējusi Igaunijā, un turpat jau Latvija, atpazinusi mūsu valodu. Jauniete studē veterināriju un līdz ārsta praksei vēl 6 gadu nolaužami. Stāsta, ka vasarā strādā veikalā, un dzīvojas pie vecākiem. Osnas. Pārbrauciens no salas viena gala līdz otram – kur nākošā osta. Prāmis no tās aizvizinās līdz Brando, no kuras, savukārt tālāk beidzot līdz Ālandu salām. Iebraucot ostā pamanām pirmo zilo debess maliņu un saules starus, tiek izkārtas slapjās drēbes, un dodamies izstaigāt nelielo ostas miestiņu. Līdz prāmim vēl kādas 2 stundas. Tūrisma informācijas centrā strādā Ingrīda. Precizējam prāmju atiešanas laikus. Te arī mums izstāsta par saulgriežu svētku pasākumiem Brando, un silti iesaka, palikt turpat, nevis ar vakara prāmi doties līdz Ālandu salām. Iezīmē kartē vairākas vietas, kur tiek celts saulgriežu masts un viesi cienāti ar Ālandu pankūkām vai piknika desiņām (badīgiem velotūristiem jau šādi piedāvājumi vienmēr pie sirds). No rīta varot arī mierīgi aizbraukt līdz Ālandu salām ar pirmo prāmi plkst.9.00. Somijā Līgo tiek svinēts piektdienā, pastāv īpaša tradīcija izpušķota saulgriežu masta pacelšana, kas apmērām varētu tikt pielīdzināta mūsu ugunskura masta celšanai. Tikai viņi neko nededzina. Mēs lēmumu vēl neesam pieņēmuši, bet tā kā sliecamies tiešām palikt tajā Brando. Bet līdz Brando vēl jātiek – tā kā līdz prāmim vēl krietns laiciņš – turpat pie ostas taisām pusdienas, ko nu kurais – bet uz prīmusiem ūdens vārās šņākdams. Brando. Priekšā 20 km līdz salas otram galam, kur galā osta, no kuras tālāk prāmis nepilnās 3 stundās vizina līdz Ālandu salām. Nobraucot no prāmīša un veicot pirmos metrus, uzreiz rodas tā īpašā salas sajūta. Sarunās iezogas tās izreklamētās Ālandu pankūkas, ar kurām cienā saulgriežu svētku dalībniekus. Mēs gan nezinām, kādas tās pankūkas izskatās, bet gan jau katrs gara acīm redzēja savas mīļākās pankūkas - kāds varbūt plānās, kāds rauga, kāds kartupeļu, kāds parastās biezpiena. Gan jau arī zapte figurēja uzburtajās ainiņās. Jānim A. velo kaut kas čīkst, mums it kā netraucē, Jānim pašam - ļoti traucē, tāpēc rodas uzmācīga ideja – jāatrod eļļa. Pēc vairākiem nesekmīgiem mēģinājumiem, beidzot Jānis tiek pie ieeļļošanas, piedāvātas pat vairākas zortes eļļas. Braucot pa salu – sajūta, ka visi kaut kur aizdevušies, caurbraucot nesatiekam nevienu cilvēku, tikai vienā vietā 3 bērneļus, nu un eļļas piedāvātājs vienā mājās pagalmā. Iebraucam ostas ciemā, parādās pirmie ļaudis, te saulgriežu mastu cels jau 19.00, tā Ingrīda no TIC stāstīja. Nobraucam līdz ostai, kas ir tik vien kā neliela piestātne ar mazu (5 cilvēki tajā var piesēst) uzgaidāmo būdiņu un tualeti. Jāsāk jau domāt arī par telts vietām, jo paliekam šajā saliņā un tālāk – uz Ālandām dodamies no rīta, 9.00 ar prāmi. Sastaptie ļaudis parāda vietu, kur tiks celts Saulgriežu masts. Atrodam uzkalniņu ar mastu, konstatējam, ka tas vēl nav izpušķots, tā kā salai caurbraucot vienā miestā ceļa malā jau bijām redzējuši mastu, kas jau izpušķots, saprotam, ka šis ciems mazliet slinko. Nu ko, jāglābj situācija. Piesakāmies sieviņai, kas tur šiverē – palīgā, un tiekam aktīvi iesaistīti, viens plūc koka zariņus, cits asistē to iesiešanu virtenē ar striķīti. Mūsu čadīgo roku pulciņam arvien pievienojas ciema ļaudis un bez īpašas izrīkošanas, katrs atrod sev darāmo un pamazām masts pušķojas, tomēr darbiem neredz galu. Aivai ir mazliet jau apnicis, un viņi saka, ka esam „ieberzušies” ar šo pasākumu”. Bet nu – iesākts ir – jāpabeidz, vēl jau tas masts jādabon kaut kā augšā, un gribas ar` redzēt, kā tie vietējie līgos. Beidzot tiešām masts skaitās uzpušķots, un nu lielais celšanas pasākums. Pie virvju vilkšanas – sievietes; masta celšanas – vīrieši. Nu tāda tur tā tradīcija. Ar lielām mokām, centieniem, pauzēm, koriģēšanām – masts uzslienas. Visi gandarīti. Metas jau tumšs un mums vēl nav atrasta telts vieta. Pametam svinību vietu, kur sāk dziedāt dziesmas, papildinām dzeramā ūdens krājumus un dodamies naktsguļas meklējumos. Ir nomācies un visi jūtamies slapji un nosaluši. Ceļam teltis egļu (vai priežu) mežiņā, blakus vasaras mājai – esam saņēmuši atļauju – tik nezinām, vai atļaujas devējs ir kaut kā saistīts ar šo vietu vai tikai trāpījās garāmejot. Jānis V. atkal noziņo celšanās laiku – 7.00. 9.00 prāmis – kamēr sapaunosies. Aiva atkal ir vīlusies un nesaprot, kāpēc tik ātri jāceļas. 20.jūnijs. Brando sala – Hummelvik (Vardo saliņa) - caur Sund un Saltsvik pašvaldību teritorijām – Geta – 76 km Prāmis ar kafetēriju. Aiva jau sen plāno kārtīgas brokastis un tikko ir uz prāmja, tā pasūta lielu porciju ar kaut ko kartupeļveidīgu. Aiva nav vīlusies – nepavisam, garšojot labi. Nepilnu 3 stundu pārbrauciena laikā paspējam gan paēst, gan pagulēt, gan nomazgāties bērnu pārtīšanas istabiņā. Prāmis pietur nelielā ostiņā Hummelvik, kas patiesībā atrodas uz nelielas Vardo saliņas, kuru ar Ālandu salām savieno vairāki mazie pārcelšanās prāmīši. Ālandu salas mūs sagaida ar zilām debesīm un spožu sauli! Secinām, ka labi vien bija, ka palikām iepriekšējo nakti Brando! Pirms brauciena esmu sazinājusies ar savu bijušo klasesbiedreni, kas nu jau vairākus gadus dzīvo Ālandu salās, esmu saņēmusi instrukcijas par viņas dzīves vietu, kas sanāk tieši pa ceļam braucot Getas virzienā, kas ir mūsu šodienas galamērķis. Veiksmīgi atrodam Daces mājvietu. Pēdējā e-pastā, ko viņa rakstīja – bija teikts: „Uz durvīm kaķis ar velkommen ķepā. Ejiet droši iekšā, ja arī manis nav. Durvis ir vaļā. Meklējiet tēju, kafiju, vāriet un dzeriet, arī ledusskapis jūsu rīcībā. NB. 1. Neizlaidiet laukā kaķi!!! 2. Tualetes durvīm vienmēr jābūt atvērtām, jo tur ir arī kaķīša tualete, citādi atradīsiet dāvaniņu kurpē!!!” Mūsu vidū visu ceļu valdīja intriga – nez, kāds izskatās uz durvīm esošais kaķis ar velkommen ķepā. Satiekam Daci, kas ir mājās, dzeram kafiju, tēju, Dace pastāsta par dzīvi uz salas. Riņķī apkārt rosās kaķis, kuru nedrīkst izlaist laukā. Fonā iet Latvijas televīzija, sieviešu basketbola spēle, laikam ar Slovākiju???. „Šķīvis” atvests no Latvijas. Tā jokaini – būt ārzemēs un skatīties LV kanālus. Nu, bet tak 21.gadsimts!!! Uzzinām arī, kādas ir Alandu pankūkas, jo Brando tās tā arī nedabūjām. Izrādās – biezs tipa sacepums, kura sastāvā ir arī mannā, tiek pasniegts ar putukrējumu un ievārījumu. Pļāpājot, esam krietni iekavējušies un sākam rosīties uz tālāku braukšanu. Samērā liels gabals vēl priekšā braucams. Pārbrauciens līdz Getai – līkloči pa kartē iezīmēto velomaršrutu, pa ceļam piestājam pie kādas baznīcas, viena ciemata centrā - ieturam īsu launaga pauzi. Sekojot brūnajai zīmei, kas norāda uz apskates objektu (neiztulkojams nosaukums, bet kaut kas svarīgs), nobraucam pie ezera, pie kura pilskalns, nu tāds paaugstāks akmens krāvums. Jūtamies mazliet vīlušies. Neliela uzkodu pauze, kuras laikā Jānis A. konstatē, ka savu pasi atstāji iepriekšējās pauzes vietā ciematiņā pie veikala – vai nu uz palodzes (ārpusē), vai tāpat turpat zemē nokritusi – pārvelkot drēbītes. Nu neko – tikai 10 km jāpabrauc atpakaļ – kas tas ir - jaunam un neprecētām (Jānis ir jaunākais kompānijas biedrs). Mēs braucam uz priekšu, Jānis atpakaļ. Tikšanās vieta – Getas baznīca. Minam, minam, jauki nobraucieni no kalniņiem, cītīgāka mīšanās kalnup. Nav garlaicīgi. Ik pa laikam minoties, Aivai pavīd doma, ka Jānis jau būs priekšā, kas gan ir maz ticams, bet ne neiespējams. Pieripinām pie Getas baznīcas, apstaigājam apkārtni, iekārtojamies saulītē gaidīt Jāni, nepaiet - domājams, ne 20 minūtes, kad Jānis dvielim vējā plīvojot - tuvojas. Jānis paspējis vēl nopeldēties pa vidu un pase tiešām turpat pie veikaliņa nokritusi stāvējusi. Geta – kārtējais mazais miestiņš ar veikalu un dažām sabiedriskām ēkām. Turpat arī norāde un salas otro augstāko kalnu - Getas kalnu. Minam augšā. Jā, skats no kalna labs, nu tā kā ceļvežos. Pavīd doma, ka še būtu īstā vieta Ālandu pankūkām. Ir jau arī krietni vakars. Vēlmes pārvēršas īstenībā. Kalna galā esošā kafejnīca strādā (!!!!) un mēs tiekam pie Ālandu pankūkām. Man bija doma baudīt pankūku ārpusē uz terases ar jauku skatu, savukārt tieku pierunāta palikt turpat iekšpusē ar argumentu, ka mēs jau otro dienu dzīvojamies pa āru un vēl 3 dienas un naktis plānojas tikai pa ārpusi, tāpēc labāk ir palikt iekšpusē – lai dzīvē mazliet pārmaiņas.... Turpat pie kalna arī skatu tornis. Visi vēlāk redzētie skatu torņi – tādi paši pēc savas konstrukcijas – nu šis tāds secinājums, ka projekts viens, un iespējams ražotājs viens – tātad – iespējams ekonomiski efektīvs pasākums bijis. Nu šī tāda profesionālā kretīnisma atkāpe. No Getas kalna braucot - sākam meklēt naktsguļas vietu, pēc iespējas tuvāk Hallo, no kura sanākošā dienā plānots pārbrauciens ar īpašo veloprāmīti, kas tiek sazvanīts un pieteikts speciāli, jo vēl nav īsti sezona, un braukšanas grafiks nesakrīt ar mūsējo grafiku, jo gribam jau no rīta turpināt ceļu. (Protams, Jānis V. ir tas, kas plāno rīta celšanās laiku). Mūs „uzrunā” neliela reklāma ceļa malā pie mājas „Organic bread”, saskaņā ar darba laiku, esam diemžēl jau krietni pēc. Nezkapēc piestājuši ceļgalā risinām skaļāku diskusiju – varbūt te lūkot pēc kādas telšu vietas, un cikos braukt no rīta .... Mums panāk pretī saimnieks, vārds pa vārdam, un esam sarunājuši telts vietu viņa dārzā, brokastis no rīta, un iespēju nomazgāties saimnieku personiskajā dušā, saimnieks izrāda arī suvenīru veikalu un maizes veikaliņu. Slienam teltis, dedzam prīmusus, vārām vakariņas, nu šovakar pa solīdo, dārza mēbelēs vakariņojam, esam tīri, nomazgājušies. Labi, ka līdz ir pārtika, jo faktiski jau otro dienu braucot vēl neviens pārtikas veikals nav bijis, un tas, kas bijis – ir bijis ciet. Svētki un brīvdienas. Nav ko strādāt. Jānis V. svinīgi paziņo, ka ceļamies vismaz 7.30. 8.00 pasūtītas brokastis. 9.30 prāmis. Aiva - kā vienmēr - jūtas atkal vīlusies. 21.jūnijs. Geta – Eckero – Godby – 84 km Kārtējā saulainā diena. Pasūtinātās brokastis ir labu labās. Parunājamies vēl ar saimnieku, kas pastāsta par savu biznesu, izrāda mazo ceptuvīti, top jau gatava pirmā maize, iepērkam klaipiņu pusdienām, un vēl kaut ko našķim turpat pie brokastīm. Lindai ar Jāni ir līdz vēl neapēsta Ķelmēnu saldskābā maize, kas arī ir „Organic bread” – iedāvinām to saimniekam. Šo vietu tiešām varam rekomendēt, kā labu pieturvietu, 2km pirms Hallo piestātnes. Piestātnē sagaidām pasūtīto veloprāmi, uzkrāmējamies. Biļete – 9 EUR/personai. Kāds 20 minūšu brauciens un esam otrā pusē. Šodien mums plānos tikt kaut kur līdz Marienhamnas apkārtnei. Pārbrauciens caur Hammarland pašvaldības teritoriju līdz Eckero. Pa ceļam iebraucam bijušajā krievu armijas artilērijas piekrastes divizionā, šādas armijas paliekas ir vēl 10 vietās uz salas, un saglabājušās no 1916.-1918. gada, kad tās veidotas kā aizsardzības līnija pret Vāciju. 1918.gadā, kad Somija ieguva neatkarību no Krievijas, arī no Ālandu salām Krievijas armija izvācās un tās armijas būves tika nojauktas. Te arī uzcelts kārtējais skatu tornis, infostendi ar vēsturisko informāciju. Pēc tādas īsās vēsturiskās pauzes turpinām ripojumu Eckero virzienā. Eckero visos ceļvežos tiek pieminēta kā osta, un vieta, kur atrodas vecākais Pasta muzejs. Tas arī mūsu mērķis. Iebraucam Eckero, kas izrādās samērā mazs miests jebšu arī mums bija neatbilstošas ilūzijas, ka tai jābūt lielai pilsētiņai. Nākošais „aplauziens” ir ar to Pasta muzeju, kas izrādās īstenībā ir izvietots vienā mazā istabiņā. Pārējā izbijušā (ja pareizi sapratu) - pastā ēkā izvietota viesnīca, mākslas galerija ar suvenīru tirgotavu, kafejnīca. Te laiskojamies saulītē krietnu laiciņu, kaut kāds slinkums ienāca. Noskaidrojam, ka ostā ir vienīgais atvērtais pārtikas veikals, kas patiesībā, mums bija samērā nepieciešams, jo pārtikas krājumi pamazām sāka rukt, pēdējais laiks papildināt, kas arī tiek izdarīts. Turpat pie ostas – piknika – atpūtas vietā – taisām kārtējās pusdienas, katliņiem šķindot un gāzes deglītim rūcot. Pārbrauciens līdz Godby. Pa ceļam kārtējais skatu tornis, līdz kuram taka. Nonākam Godby, te gandrīz identisks iepriekšējam vakaram pasēdējiens uz kalna kafejnīcā pie liela skatu torņa un skaistas ainavas. Apklaušināmies par potenciālām telts vietām. Bārmenis nav vietējais, bet zin teikt, ka telti var celt jebkur, tikai nedrīkst traucēt nevienam un demolēt. [Iedomājos mūsu privātīpašniekus....un to īpašo attieksmi pret ikvienu, kas iet kaut vai garām viņa īpašumam. Eh...] Atrodam ideālu teltsvietu peldvietā, turpat netālu. Abi Jāņi iedrošinās nopeldēties. Lēdijām tomēr ūdens šķiet stipri par aukstu. Top vakariņas, manuprāt – kaut kas neēdams, es atturos, tāpēc – bez sīkākiem paskaidrojumiem un komentāriem. Man jau arī pašai ir īpatnēji ēšanas paradumi. 22.jūnijs Pēdējā diena un nakts uz salas – 92 km +15 km līdz auto Jānis V. bijis pielaidīgāks ar celšanos – ceļamies, ja nemaldos – 8.00. Pārbrauciens līdz Marienhamnai. Pirms Marienhamnas Jānis A. atdalās no mūsu kompānijas, jo grib izmest lieku vienu lielāku līkumu, pilsēta viņu tik ļoti neinteresējot, un tā kā, pēc mūsu ieteikumiem Aiva nav sagādājusi Jānim A.vīgriežu tēju, kas nomierina , tad enerģija puisim ir atliku likām, tad jau jāliek lietā!!! Lai tik vīlē! Marienhamnā Tūrisma informācijas centrā izklaušinām meiteni ar visādiem jautājumiem – kur paēst, ko apskatīt, kur vēl aizbraukt utt. Pēc labām pusdienām, kas beidzot - ne pašu gatavotas – aizripinām līdz vecam kuģim – Aiva vienīgā ieiet izpētīt - kas tas par kuģi un ko tur iekšā var apskatīt. Pārējie laiskojas ārpusē, arī Jānis A. ir jau pievienojies. Mūsu rīcībā ir vēl visa diena un nakts, jo Viking line prāmis no Langnas uz Turku atiet 3.30 naktī. Pēc tūrisma informācijas centra ieteikuma – dodamies uz saliņu no Marienhamnas dienvidu virzienā. Tiešām – ainava kā no ceļvežu vākiem. Salas galā no jūras veļas miglas vāli, braucot pa ceļu, ik pa laikam izminam cauri vēsai miglas joslai. Neierasti. Salas galā, pie kādas nelielas piestātnes sauļojamies saulīte, ir pilnīgs miers, un prāts vien nesas uz slinkošanu un nekā nedarīšanu. Laika limits ir pietiekošs, lai nekur nesteigtos. Citviet, bet turpat salas galā – adītava ar veikaliņu un omulīga kafejnīca ar visādiem netradicionāliem gardumiem. Es nopērku cepuri ziemai – kaut kas piemiņai un praktiski lietojams. Dzeram kafijas, atkal jau ēdam Ālandu pankūkas un citus našķus. Pilnīgs miers, un braukt prom arī negribas. Šeit noteikti atbrauciet!!!! Vēlā pēcpusdienā esam atpakaļ Marienhamnā, pirms pēdējā izrāviena līdz ostai (ap 30 km), Aiva konstatē kārtējo „ieberzienu” – pils, ko viņa pirms brauciena informācijas plūsmā konstatējusi, kā apskates vērtu, īstenībā nemaz nav Marienhamnā, kā viņai licies, bet netālu no vietas, kur pirmā dienā braucām garām. Aiva ir saskumusi. Pēdējais izrāviens līdz ostai, Jānis V. mazliet aizdomīgs, kāpēc tas lielais Viging Line kuģis iet nevis no Marienhamnas, bet no tādas mazas osteles, varbūt tomēr no Marienhamnas, bet izdrukātās biļetes turpat Marienhamnas Vikingline birojā ir pārliecinošs apliecinājums, ka prāmis tiešām iet no mazas ostiņas nekurienē. Manā rīcībā ir pretrunīga informācija par ostas ēkas darba laiku. Mājas lapa vēsta, ka atvērta no 00.40 (kas mums nozīmē, ka jādomā, ko darīt līdz 1.00 naktī), Tūrisma informācijas centrs vēstīja, ka osta tiek atvērta tikai pirms kuģa atiešanas, līdzīgi arī Vikingline birojā – kas nozīmē, ka mums pa nopietno jādomā, kur un kā pavadīt pusnakti apvidū, kur ir dažas dzīvojamās mājas un baznīca. Bet no sākuma – jau līdz turienei jānokļūst. Pārbrauciens ap 30 km garumā vakara noskaņās ir feins, samērā mazapdzīvots apvidus cauri Lemland un Lumparland pašvladībām, pa kādam mazam ciematiņam, nu tā pa smuko. Tūlīt aiz Marienhamnas uztrāpām tieši uz 20.00, kad izgriežamas tilts palaiž jahtiņas. Tāds tilts taisīts, lai nebūtu jahtotājiem un citiem augstākiem ūdenstransporta līdzekļu turētājiem jābrauc liels aplis apkārt salai. Līdz ar krēslu esam galā, ostas māja tiešām slēgta, pirms tam esam noskatījuši jauku aprīkotu peldvietu 2km attālumā no ostas, tur tad varētu arī nonīkt nakti – iekārtojoties ģērbtuves mājiņā. Vēl pagrozāmies ap ostas māju, pavērojam vietējā kuģīša darbošanos, kad - acīmredzamais – neticamais – ostas mājas automātiskās durvis atveras. Neviena cilvēka un durvis virinās kā spoku mājā, tāpat arī iekšpusē. Jānis V. ir izprasījis blakus mājā esošajiem ostas darbiniekiem, ka – jā – ostā varot mierīgi iet iekšā un gaidīt prāmi. Iekārtojamies uzgaidāmā zālē, taisām vakariņas, mazgājamies – viss kā pie cilvēkiem. Esam gandrīz vienīgie, vēlāk - kāds dīvains onkulis piebiedrojas. Līdz prāmim vēl laiks, un ejam turpat uz krēsliem pagulēt. No rīta esam atpakaļ Turku, vēl 15 km pārbrauciens līdz Naantali, kur atstāta mašīna, sapakošanās, uzkrāmēšanās un pārbrauciens uz mājām. Ceļojums beidzies, līgo svinības Latvijā sākušās. Tā mums sanāca divi saulgriežu svētki šajā gadā. Ālandu salās dzīvo arī padaudz latvieši. Savā laikā – cik zinu – no Tukuma rajona Zemītes, tur tiešām daudzi brauca dažādos sezonas darbos un brauc joprojām, daļa jau ir iegādājušies mājiņas, tad jau uz palikšanu pavisam. Tur dzīvojošie latvieši pat izveidojuši mājas lapu - www.azeme.lv. Rezumējums: 1) Ciemi un ciematiņi, ko redzat kartē – tiešām ir mazītiņas apdzīvotas vietas. 2) Ir tikai 4 lielākas apdzīvotas vietas – Marienhamna, Geta, Godby, Eckero, nu varbūt vēl kāds mazs ciemats. 3) Velobraukšana ir tiešām ideāla, satiksme neliela, tādēļ - posmos, kur nav veloceliņi - arī droša. Daudz veloceliņi – un joprojām tiek ierīkoti jauni. Caur salu izveidots marķēts velomaršrutu tīkls, kas atvieglo orientēšanos. 4) Ja brauciet izejamo dienu periodā – tiešām vēlams apgādāties ar pārtikas rezervēm, jo pa ceļam var netrāpīties darbojošies veikali un bads velobraucējam ir jau no ļoti traucējošs. 5) Izmaksas man jau ir aizmirsušās, tik atceros, ka kopumā iekļāvos +/-100LVL. Nu ja vēl kas interesē un plānojat turp doties, jautājiet, bet katrā ziņā – tiešām rekomendējams galamērķis velobraucējiem. Vietējiem, ja esmu kļūdījusies, lūgums palabot!!!

Velo Līgo Ālandu salās

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem