Nepāla Tibeta 2.daļa

18.10.2005
7 min lasīšanai
6 foto

24.septembris Lai šoriez nekavētu lidmašīnu, Uz reisu, kas izlido 10.30 ceļamies jau 6os, un 8os esam lidostā. Ļoti rūpīga rokassomu pārbaude, tie izcilātas visas mantas. Signei somā atradās pudele ruma, uz ko pārbaudītājs noprasa - vai lieto, saņēmis apstiprinošu atbildi - galvu vien nogroza - ai, ai. Vēlāk šis fakts visos izraisa jautrību. :)) Lidmašīna nedaudz kavējas, un pēc atkārtotas pārbaudes ar metāla detektoru pie pašas lidmašīnas, beidzot iekāpjam. Lidojot pāri Himalajiemredzam Everestu un vēl vairākus 8tūkstošniekus. Lidojums ilgst tikai 1 stundu un 10 min. Pēc izkāpšanas lidostā sajūta tāda jocīga - viss kā pa miglu, viena vate. Jāaizpilda kaut kādi papīri par veselību - ar ko slimo, vai nav kādas infekcijas un beigās kaut kāds automāts visiem mēra temperatūru, ja slims, tad jāiet karantīnā. Tad visi pēc grupas vīzas saraksta šķērso robežu - esam Tibetā (Ķīnā). Pēc stundas brauciena esam Lhasā, iekārtojamies viesnīcā. Mūsu numurs izrādās ir ar skatu uz stalažām un būvlaukumu, bet par to nav liela bēda - nedzīvosim jau visu laiku viesnīcā. Tieši pretī viesnīcai atrodas viens no galvenajiem budistu tempļiem, kas darbojas - Džokang templis. Ap to visu laiku plūst lūdzēju straume. Ir doma iziet pastaigāt, tikai jākustas gan lēni, kā sper kādu ātrāku soli - tad jāapstājas un jāatņem elpa. Tādēļ šodien nav paredzētas nekādas ekskursijas, ir tikai aklimatizācija. 25.septembris No rīta paēdam standarta brokastis - divas ceptas olas (recekļainas) ar mazu čupiņu ceptu rīvētu kartupeļu, divas tostermaizes, sviests un ievārījums. Pirmais klosteris, ko apmeklējam - Drepunga klosteris. Pirmais iespaids - ļoti daudz ticīgo ar termosiem, kuros ir jaka sviests (vai tauki), kas domāti ziedošanai sviesta svecēm. Tādēļ viss apkārt budas statujām liekas tāds lipīgs, ar dīvainu veca sviesta smaku. Klostera apmeklējums ilgst kādas 3 stundas, pēc kura jūtos nogurusi. Pēc pusdienām dodamies uz Norbulinkas pili, kas ir bijusi Dalailamas vasaras rezidence, to ir dibinājis 7. Dalailama. Pēc klostera šeit viss liekas tīrs un kārtīgs. Visapkārt liels dārzs, dīķis, kurā peld krāsainas karpas. Apmeklējam arī 14.Dalailamas (patreizējā) rezidenci, kur viss ir saglabāts, kā bijis. 14.Dalailama tur ir pavadījis tikai 3 gadus, jo pēc ''kultūras revolūcijas'' bijis spiests doties trimdā. Vienā no istabām atrodas PSRS dāvināts radioaparāts - VEF ražojums. Mēs gribam to nofotogrāfēt - tomēr nedrīkst. Vakarā nolemjam nedaudz pastaigāties apkārt tuvējam Džokangas templim, jo tas nav tikai templis, bet apkārt ir saglabājusies senā lhasas vecpilsēta ar šaurām ieliņām un senām mājām, kur agrāk dzīvojuši mūki. Vakars ir jau tumšs, ieliņas pilnas cilvēku, pilns ar bodītēm, kaut kur sprāgst petardes - bērni spēlējas. Pēkšņi pēc viena tāda petardes sprādziena - visapkārt tumšs, ''beidzas'' elektrība... Liela daļa cilvēku pazūd, un mēs vēl nedaudz apmaldāmies... sajūta baisa. Pēc kādām 10 minūtēm, ejot vienā virzienā, tomēr atrodam ielu uz kuras ir mūsu viesnīca. Cita mūsu grupas daļa, nodziestot elektrībai, gājuši meklēt krogu, kur ir elektrība. Atraduši arī, varen lepnu pēc skata. Iegājuši 1. stāvā, apsēdušies, pēc laika, skatās - pa grīdu žurkas skraida. Krogam ir arī 2. stāvs, iet uz turieni, apsēžas, redz - viena žurka skrien pa galdu... Tad ātri tinušies prom.... 26.septembris. Šorīt mums ir paredzēts doties uz tuvējo Džokangas templi. Tempļa priekšā katru dienu ir simtiem ''sprīžmeši'' - ticīgie, kas lūdzas, krītot uz ceļiem, noguļoties, izstiepjoties un tad atkal tādā pašā secībā ceļoties augšā. Pie ieejas templī ir milzu drūzma - gan ticīgie garā rindā, gan tūristi (mazāk). Budiisti stāv milzum garā rindā ar ar termosiem rokā. Templis ir mazs, cilvēku daudz, atkal viss liekas lipīgs, nu tā ne visai man patīk.. 11.30 paredzēts doties uz Potalas pili, šo pasākumu visi ir ļoti gaidījuši. Pie ieejas visiem prasa pases, mums ar Raiti tās nav līdzi, bet tomēr kaut kāiekšā tiekam. No pils kādām 700 telpām izstaigājam kādas 20. Iespaids kā muzejā - visur uzraugi, kas nav mūki un modras kameru ''acis''. Izstaigājam tūristu maršrutu, noklausāmies pils vēsturi, bet tomēr īsto pils ''auru'' nejūt nemaz. Neliela vilšanās.. Vēlāk pēcpusdienā dodamies uz Seras klosteri, kas izrādās visinteresantākais. Pie ieejas dzirdami tā kā sitieni, tā kā kas. Izrādās tā ir mūku mācību stunda. Vienā rindā sēž kādi 1-4 mūki un viņiem viens skolotājs stāv priekšā. Viņš uzdod jautājumu, ko nobeidz ar plaukstas sitienu, pēc kura mācelim ir momentā jādod atbilde, ja atbild nepareizi, tad saņem plaukstas sitienu pa galvu. Brīdi pakavējamies, tad dodamies klosterī. izejam cauri lūgšnu telpai, nonākam pie Budas celles. Ejam pa vienam iekšā, pie budas ir jānoliecas un jāieliek galva zirga vēderā, pēc tam mūks ieber saujā svētītus graudus, esam saņēmuši svētību.. Sajūta interesanta, pacilājoša, šis arī bija pats interesantākais tempils visā Tibetā. 27.septembris No rīta pēc nelielas stīvēšanās ar tūrisma kompāniju par mašīnu veidu un skaitu, ap 10tiem dodamies ceļā. Līdz pirmajai kalnu pārejaiun Yamdrok Tso ezeram ceļš ir asfaltēts. Braucot no Lhasas ceļš sākumā vijas gar Bramaputras upi un pēc tam sākam celties augšā pa serpentīnu uz kalnu pāreju. Uzbraucam augšā un tur paveras ļoti skaists skats uz svēto ezeru - Yamdrok Tso. Kādu stundu braucam gar ezera krastu, vēlāk ceļš aizvijas augšup atkal uz kalnu pāreju. No sākuma braucam gar upi, kas vēlāk pārtop lielā ezerā. Izrādās tā ir HES ūdenskrātuve, gids stāsta, ka izveidojot aizsprostu, ir appludināti daudzi ciemati, kuros dzīvojuši tibetieši. Viņiem nācās pamest ieleju.' Vakarā sasniedzam Gjantses pilsētu, iekārtojamies viesnīcā un ātri dodamies pie miera. 28.septembris No rīta pēc brokastīm ir paredzēta ekskursija uz Phalkoras klosteri un blakus esošo Khumbuma stupu. Klosteri ir jau apnikuši gandrīz visiem... Pēc neilga brauciena esam otrajā lielākajā Tibetas pilsētā Šigatzē. Iekārtojamies viesnīcā, kas atrodas gandrīz blakus Tašilumpo klosterim. Pati pilsēta atkal ir stipri ķīniski komunistiska - platas ielas, betona mājas.. Tašilumpo klosteris ir viens no nedaudzajiem, kurš savu darbību nav pārtraucis līdz šodienai. Tajā atrodas viena no lielākajām apzeltītajām Budas statujām pasaulē - 26 metrus augsta, būvēta 4 gadus, pabeigta 1914. gadā un kurā izlietoti 300 kg tīra zelta. Pēc tempļa apskates dodamies uz tibetiešu tirgu, kurā var nopirkt visu ko - sākot ar adatām un rotaslietām un beidzot ar gaļu, ko pārdod zem klajas debess.. 29.septembris Šodien paredzēta tikai braukšana. No sākuma domājām, ka visu laiku būs grants segums, bet izrādās - asfalts. Skatāmies kartē, mēģinam saprast, kur esam, līdz konstatējam, ka nebraucam pa to ceļu, kur domāts. Un vispār ceļš pa ko braucam kartē nav iezīmēts. Vai nu ķīnieši ir paspējuši tik ātri tiltus un ceļus uzbūvēt, vai arī 2004 gadā izdota karte ir ''veca''. Ap 3iem nonākam Lhatzē. Neliela noputējusi pilsētiņa ar platu centrālo ielu, pa kuru dzen lopus, brauc ar traktoriem, pa starpām brauc arī dažas mašīnas. Dodamies uz viesnīcas restorānu, mēs pasūtām ceptus kartupeļus ar gaļu, ēdam - nu tā nekas, ēst var. Citiem tā nepaveicās, vai nu atnesa kaut ko attāli līdzīgu pasūtītajam, vai nu neatnesa neko, bet naudu neaizmirst paprasīt. Vakarā aizejam uz restorānu pāri ielai, kaut ko pasūtām, tikai īsti nezinām ko. Gan jau kaut ko atnesīs atnesa īsto ķīniešu virtuvi - daŗzeņi sacepti ar makaroniem, sacepti kabači, cepts tofu siers, viss ir ļoti ass, bet garšīgs. Vakars beizās ar latviešu dziesmu svētkiem un dejām tūdaliņ-tāgadiņ, ko dejoja pat viesnīcas personāls. 30.septembris Rīts iesākas agri, un 7os jau izbraucam. Gids saka, ka 160 km būšot pa sliktu ceļu. Tas izrādās vēl tiek tikai pārbūvēts, braucam gandrīz pa būvlaukumu. Ik pa 500m ir saceltas teltis, kurās dzīvo strādnieki, kas būvē ceļu. Var redzēt, ka ļoti daudz tiek izmantots roku darbs, bet darbi virzās ātri, pateicoties lielajam cilvēku daudzumam. Ap 9iem esam uz pirmās pārejas, ir ļoti auksts -5C un vējš. Skats gan fantastisks, var redzēt Everestu, Čo Oju un Makalu. Brīdi pakavējušies braucam tālāk, bezceļš turpinās, sasniedzam New Tingri. Izrādās, ka vienai mašīnai bāka pārsista, to kādu stundu labo. Pēc pāris stundām sasniedzam Tingri, aiz pilsētiņas paveras skaists skats uz 8tūkstošniekiem - Everests, Čo Oju, Makalu un Lodzi. Atkal braucam augšā uz pārejas, šoreiz tā būs visaugstākā Lalung La 5200m. Skats no pārejas ir ļoti iespaidīgs, liekas, ka sniegotos kalnus var sasniegt ar roku. Braucot lejā atvadāmies no Tibetas plakankalnes, ceļš strauji virzās lejup un vakarā sasniedzam Nyalamu, kas atrodas tikai 3000m augstumā. Vakarā tā esam noguruši no kratīšanās, ka ļoti ātri dodamies gulēt. 1.oktobris Šodien ir pēdējā diena Tibetā, līdz robežai jānobrauc vien 25km. Ceļš vijas pa kalnu serpentīnu, vietām pāri ceļam ir lielas klinšu pārkares. Vienā vietā uz ceļa krīt ūdenskritums, mūsu šoferis to izmanto un nomazgā mašīnu. sasniedzam robežpilsētu Zjangmu Rindā stāvot kādu stundu, sekmīgi nokārtojam dokumentus. Izrādās, ka līdz Nepālas robežpilsētai ir jābrauc vēl 7 km. Pilsētas kartē atrodas uz vienas līnijas, bet to augstumi atšķiras. Sasniedzam Nepālas robežpilsēu Kodari, mūs it kā vajadzētu sagaidīt autobusam un gidam, bet lielajā burzmānevienu neatrodam, jo laiku pa laikam kāds piesakās par mūsu ''šefu''. Ejam meklējot autobusu un mūs sagaida pārsteigums - autobuss ar lielu uzrakstu '' Inese & Daiga group Welcome!''. Kāds laicīņš vēl paiet, kamēr atrodam šoferi, gidu un varam braukt. No ilgās gaidīšanas sāk jau iet apkārt pudeles ar ķīniešu brūno dzērienu. Mazais Rudais tā paspēj ''pielieties'', ka kļūst gandrīz nekontrolējams. Šodien mums vēl ir paredzēts raftings pa Bhotekoshi upi. Drīz sasniedzam ''Borderland resort'', kas ir mūsu raftinga starta punkts. Īsta oāze zemes virsū! Skaists mauriņs, visapkārt ziedoši krūmi, kuros lidinās milzu taureņi - pasaka pēc putekļainā ceļa. Izrādās šodien pa upi nebrauksim, jo ūdenslīmenis par augstu. Sāksim rīt no zemākas vietas. Gids mūs uzaicina doties peldēties uz ūdenskritumu. Ūdens gāžas no 20-30m augstuma, akmeņains, bet kad tiek apakšā zem ūdenskrituma, sajūta kolosāla - īsta masāža un vēl neticami silts ūdens. Vakarā pēc ilgiem strīdiem, tiek sadalītas komandas plostos, kas ar ko sēdēs. Mūsu plostā būs tikai 5 cilvēki - Ēriks, Raivis, Anita, Raitis un es. 2.oktobris Šodien ir paredzēts ilgi gaidītais raftings. Paēdam brokastis, sākam gaidīt autobusu, tas kādu pusstundu kavējas. Tiekam līdz upei, tā kā esam vismazākā komanda, mums tiek mazākais plosts. Seko instruktāža - kā glābties, kā airēt un komandas. Sāku baidīties, kā nekā ar raftu pa kalnu upi nekad neesmu braukusi, tikai pa Amatu. Sēžos plostā, kājas trīc, dūša papēžos, nu neko, jāņem airis rokā un jāairē. Izmēģinām komandas, pārbraucam pāri nelielai krācītei un jūtu, ka man sāk patikt. Nāk pirmā lielā krāce, airējam pēc komandām un pāri esam, nu vispār super! Pēc apmēram 1,5 stundas brauciena, piestājam, paēdam pusdienas un atkal pie airiem. Pēc kāda laika atkal piestājam, mūsu instruktori iet skatīties, kāda ir krāce priekšā, esot bīstama. Ķeramies pie airiem un braucam tālāk. Iebraucam krācē, airējam, pēc komandas ''gulties'' , ceļamies unredzam, ka Ērika nav, šoks pamatīgs. Bijām uzbraukuši uz akmens un gandrīz apgāzāmies. Pēc vairāku sekunžu neziņas redzam, ka viņš izpeld un Ēriku paņem mūsu pavadošais katamarāns, dzīvs ir, vesels arī, tātad viss ir ok. Pēc tam tik briesmīgas krāces vairs neseko un pēc kādas stundas brauciena mūs jau gaida autobuss, kas mūs aivizina uz Katmandu. Viesnīcā atgriežamies jau kā mājās. Pilsēta liekas tik mīļa un pierasta. Vēl dažas dienas paklīdīsim pa Katmandu un tad sekos ceļš atpakaļ uz mājām...... Secinājums Noorganizēt braucienu uz Nepālu nav sarežģīti, it sevišķi, ja tur vienreiz ir jau būts. Ja kāds vēlas varu nedaudz palīdzēt. Iespējams, ka teksts varbūt vēl tiks papildināts, pēc pārējo ceļotāju ieteikumiem. :))

Nepāla Tibeta 2.daļa

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem