Pa zaķi uz Urāliem

17.07.2009
13 min lasīšanai
16 foto

Triju cilvēku sastāvā – Aldis Putniņš, Mareks Kilups un Mareks Mūrmanis ... ups, bija vēl arī Santa Plūme, bet viņai bija viena maza problēma – viņa nebija diez ko līdzīga Agnesei Avotiņai, tātad, devāmies ceļojumā uz Dienvidurāliem. Laiks tika izvēlēts pats piemērotākais – 1996.gada maijs, jeb sesijas laiks LU ģeogrāfijas fakultātē. Jau no paša sākuma ceļojums izvērtās ne gluži kā domāts. Triju cilvēku kodols izveidojās diezgan ātri, bet, tā kā bija paredzēts stopot pa pāriem vajadzēja dabūt vēl ceturto. Tie ar ko mēs gribētu braukt nevarēja, tie kas gribētu braukt ar mums bija vai nu pārāk gari, vai īsi, vai nu pārāk gudri, vai nu pārāk dumji, vai nu vēl kaut kas. Līdz kādu dienu Aldis, vairāk pa jokam, piedāvāja šo vakanci Santai. Uz ātru roku viņai nekāda vaina netika atrasta un varēja pievērsties citām problēmām. Mēģinājumi nokārtot sesiju paātrināti mūsu pasivitātes dēļ vairāk nokaitināja pasniedzējus, nekā deva ierakstus studiju grāmatiņā. Santa cik nu varēja centās izgāzt pasākumu, Aldis cik nu varēja jutās vainīgs ka uzaicinājis Santu piebiedroties. Santa aizmirsa izņemt Krievijas vīzas, nosauca Aldi par Zvirbulīti – par ko viņš pirmajos kursos dikti skaitās, plus tam visam vēl pazaudēja pasi. Te nu arī uzpeld Agnese Avotiņa – Santas māsa, ar kuras pasi viņa taisījās braukt uz pašu plašo Krieviju. Nu ja ļoti gribēja, tad kaut kādu līdzību atrast varēja... Par spīti visam tam un daudzām citām sīkām problēmām, ar otro piegājienu beidzot laižam uz Zilupi. Pirmais piegājiens neizdevās jo Santa ieradās ar trijām lielām šokolādēm un paziņoja ka nebrauks – vairs neatceros kura no miljons iemesliem dēļ. Tātad. Vilciens Rīga-Zilupe, braucam pa zaķi. Kaut kur ap Ogri uzpeld kontrole – samaksājam gandrīz latu uz četriem, kaut kur ap Ludzu uzpeld vēl viena kontrole... toreiz mēs vēl nezinājām ka tā kļūs par mūsu ikdienu. Zilupē izkāpjam no vilciena un dodamies uz Terehovas robežpunktu, kur ierodamies jau tumsiņā. Šķērsojam Latvijas robežu – mūsējie robežsargi ilgi pēta Santas-Agneses Plūmes-Avotiņas bildi – saka ok, bet Krievijā varot būt problēmas. Vai tas tā būtu, uzreiz noskaidrot neizdodas – Krievijas robežu ar kājām šķērsot neļauj, un tā kā ir jau nakts, un dīvainā kārtā Terhovas robežpunkts ir tukšs, dodamies atpakaļ. Pārsimts metrus pirms robežas uzceļam telti. Četriem vietas gan īsti nepietiek. No rīta Santa atkal paziņo, ka nebrauks – šoreiz neviens neko neiebilst – pietiekoši zīmīgs bija robežsarga skatiens Santas pasē. Turpmākajā mēnesī pases mums tika pārbaudītas reizes 15... Ātri tiekam pāri robežai un sākam stopot uz Maskavu. Es ar Aldi, Kilups viens pats. Maskavā domājam satikties pēc dienas Kremlī – nekā daudz cita Maskavā tāpat nezinām. Mēs ātri nostopaojam smago mašīnu un pēc vairāk kā pus dienas nepārtrauktas braukšanas jau dziļā naktī tiekam izlaisti pie slavenā MKAD (Moskovskaja koļcevaja avto doroga). Besis ir tik pamatīgs ka telti uzceļam metrus 50 no MKAD vienu telts galu atsienot pret kaut kādu mazdārziņa sētu... Nakts paiet mierīgi. Pamostamies 1.maija rītā – metro var braukt par brīvu. Ātri tiekam līdz Kremlim. Kilupa vēl nav. Neko prātīgu neesam ēduši jau vairāk kā diennakti. Nauda līdz ir tikai dolāros – lai nodrošinātos pret rubļa kursa krišanu. Visas bankas 1.maijā slēgtas. Toreiz vēl nezinājām ka dolārus var samainīt gandrīz katrā kioskā, un gandrīz pie ikviena cilvēka simts metru rādiusā no stacijām un citiem objektiem ar lielu cilvēku apgrozījumu. Pēc kādas stundas uzrodas Kilups – viņam ar stopošanu tik ļoti neveicās, lielāko daļu ceļa dabūjis braukt ar vilcienu. Tālāk domājam, cik nu tas būs iespējams, pārvietoties kopā – tas ir ar vilcieniem pa zaķi. Aptuveni piemetam virzienu un lecam iekšā pirmajā eļektričkā uz Voskresensku. Tik piebāztu vilcienu savu mūžu nebiju redzējis, 1.maijs – pus Maskava cenšas tikt uz saviem piepilsētas mazdārziņiem. Brauciens vilcienā Rīga-Jūrmala „Jaunā viļņa” laikā ir tīrā izklaide. Tik piebāztā vilcienā arī kontrole neiekāps. Turpmākās dienas tādā garā arī pārvietojamies. Katra eļektrička mūs pietuvina Urāliem par dažiem simtiem kilometru, pēc tam jāsēžās nākamajā. Jo tālāk no Maskavas, jo retāka kļūst vilcienu satiksme, dažkārt tikai pa vienam vilcienam dienā. Gandrīz katrā vilcienā iekāpj kontrolieri. Mēs katru reizi stāstam vienu un to pašu stāstu –„Pazaudējām grupu, biļetes pie grupas vadītāja, naudas nav, tagad kaut kā jātiek līdz ...(kā nu kuro reizi – Samārai, Ufai utt), kur mēs ceram viņus noķert.” Strādā ideāli. Kontrolei bieži vien seko pāris miliči un pārbauda dažiem pases – neatceos nevienu gadījumu ka mēs nebūtu iekļuvuši starp šiem dažiem. Par mūsu galveno nodarbi šajā laikā kļūst bezjēdzīga laika nosišana. Eļektričkas reti kad kustās uz priekšu ātrāk kā 50 km/h. Starp vilcieniem bieži vien mums ir pus diena laika, tad nu nositam to kā mākam. Parasti atejam biški no dzelzceļa un taisam ēst, vai vienkārši vāļājamies lasot Sport-Ekspress jaunāko numuru. Vienā šādā reizē pie mums pienāk kaut kāds dzelzceļnieks un pabrīdina lai mēs nededzinot vilcienus – laikam jau te kāds tā dara. Naktis bieži pavadam eļektričkās, ja paveicās tad arī teltī. Kādā īpaši garlaicīgā brīdī sadomājam sevi palutināt un uztaisīt plovu. Kaut kas līdzīgs arī izdodas – diemžēl no tā visa ir ēdami tikai no Latvijas līdzpaņemtie rīsi. Uz vietas pirktā kečupa ražošanā diez vai ticis izmantots kaut viens tomāts, par desu labāk nemaz nedomāt. Tas gan nestrādā par mācību un vēlāk izdomājam sevi palutināt vēl – šoreiz ar jogurtu – to ka tā nebija laba doma es sapratu jau pēc gramiem pieciem... Ik pa brīdim pamanāmies sev piesaistīt nevēlamu uzmanību. Sizraņā ejot pa tiltiņu pāri vilciena sliedēm nofotografējam to no augšas. Nokāpjot no tiltiņa mūs jau sagaida pāris miliči – fotografēt stacijas un dzelzceļus esot aizliegts. Tiekam aizvesti uz iecirkni kur mana filmiņa tiek izgaismota. Nedaudz uzjautrina viens milicis, kurš cenšās kaut ko saskatīt izgaismotajā filmiņā. Nokļuvuši Samārā atklājam, ka līdz nākamajam vilcienam atkal ir padaudz laika, tāpēc izdomājam ar kaut kādu piepilsētas vilcienu izbraukt no pilsētas un pārmaiņas pēc pārnakšņot teltī. Pētot Samāras nomales drūmos apveidus pamanām, ka vilcienā iekāpj kontrole. Pašiem jau tā apnicis stāstiņš par pazaudēto grupu, ka svētā miera labā izkāpjam no vilciena – gaidīsim nākamo. Tomēr vilciens pieturā uzkavējas tik ilgi, ka paspējam pārdomāt. Nogaidījuši kad kontrole izķemmē mūsu vagonu kāpjam atkal iekšā. Tomēr kontrolieri ir pietiekami rūdīti – viens no viņiem visu vēro pa logu. Mūs ievērot arī nav grūti – lielas somas, vidējais augums virs 190cm, plus vēl runājam kaut kādā nezināmā valodā. Vilcienam atsākot kustēties atkal ieraugam kontroli tuvojamies, tomēr bez cīņas nepadodamies – tiekam pieķerti brīdī kad mēģīnam trijatā ielīst tualetē, kurā vietas pietiek labi ja pus otram. Atkal mēģinam stāstīt veco pasaciņu, bet īpaši tālu netiekam un sākam smieties. Pēc brīža smejas jau pus vagons, kontroli ieskaitot – kontrolieriem atšķirībā no miličiem ar humora īzjūtu viss ir kārtībā. Sirsnīgi aprunājamies ar kontrolieriem par dzīvi, izstāstam ka meklējam vietu kur uzcelt telti un pārnakšņot. Kontrolieri savā starpā pastrīdās par to kur mums būtu vislabāk apmesties, līdz beidzot vienojas par kaut kādu upes ieloku. Tā arī nedēļas laikā tiekam līdz Ufai. Pēc plāna tagad bija paredzēts atrast Ufas universitāti – cerējām ka tāda eksistē. Tad domājām ģeogrāfijas fakultātē dabūt kaut kādas sīkākas apkārtnes kartes un vienkārši aprunāties. Šis gājiens mūs izglāba no iepējamām pamatīgām nepatikšanām. Mūsu ierašanās Ufas universitātē tika uztverta ar lielu entuziasmu, divas simpātiskas pasniedzējas – baškīrietes, pameta pusratā savus darbus un lekcijas, un ņēmās mums skaidrot kas un kā. Galvenais, kas kļuva skaidrs, ka plānotā uzkāpšana Dienvidurālu augstākajā virsotnē Jamantau(1640m) tiek atcelta – tuvumā atrodoties kautkādas radioaktīvo vielu raktuves, kuras pamatīgi apsargā vīriņi bez humora izjūtas. Tā vietā mums iesaka kāpt otrajā augstākajā virsotnē – Boļšoj Jeremeļ(1582m). Piebilst gan ka tagad neesot labākais laiks tādam kāpienam, vēl vajadzētu būt lielam sniegam. No Ufas uz Inzeru izlemjam braukt visnotaļ netipiskā veidā – ar pasažieru vilcienu, iepriekš iegādājoties biļeti... Pēdējās pāris eļektičkās mums regulāri tika pārbaudītas pases un mums jau sāka rādīties ka mūs izseko – nodod no rokas rokās. Tomēr pirmā un vienīga legālā pārvietošanās ar vilcienu izvēršās ne gluži kā plānots. Iekāpjam vagonā un ieņemam savas vietas, un tad pa logu ieraugam ka viena grupa netiek ielaista vilcienā jo nav paņēmuši līdzi pases. Cik var dzirdēt viņi taisījās braukt uz Belorecku – tieši tur kur vajadzētu mums. Izdomājam izmantot viņu nelaimi un mierīgi „noguļam” savu pieturu, cerot ka konduktore nenoorentāsies situācijā, kā arī notiek. Beloreckā ierodamies dziļā naktī. Tālāk vilcieni neiet. Uz Tirļansku – pēdējo kaut cik lielo apdzīvoto vietu pirms došanās kalnos, jātiek ar stopiem. Šoriez viens pats stopoju es. Nostopoju jau pirmo mašīnu un pēc stundas esmu pie Tirļanskas „autoostas”, kur mums bij nolemts atkal satikties. Autoosta ir pamatīgi noplukusi neliela būdiņa bez jebkādām norādēm. Paiet stunda, divas ... Kilups ar Putniņu tā arī nerādās. Es šinī laikā gozējos saulītē un vēroju nesteidzīgo pilsētas dzīvi – klaiņojošus mājdzīvniekus, vīriņu ap 60 kurš ierodas nomazgāties pie „kolonkas” un pāris dzērājus, kuri vienkārši grib parunāties. Pēc stundām trijām, kad es jau sāku sacerēt plānu B, beidzot ierodas mani ceļabiedri – viņi lielāko ceļa daļu veikuši ar kājām. Atrodam vietējo veikalu un iepērkam šādu tādu pārtiku tuvākajām pāris dienām. Divainā kārtā veikalā nav maizes, kura tik pat dīvainā kārtā uzrodas no letes apakšas tiklīdz pārdevēja izdzird, ka mēs sarunājamies ārzemju valodā. Nākošajā dienā paredzēts kilometru 20 gājiens uz nelielo Nikolajevkas ciematiņu, kas kļūtu par pēdējo apdzīvoto vietu Urālu piekājē. Šis gājiens man kļūst par pamatīgām mocībām, tieši pirms brauciena nopirktie un vēl neienēsātie džinsi pamatīgi berž kājas. Tāpēc orientēšanās tiek pilnībā atstāta Alda un Kilupa ziņā. Pēc noietiem kilometriem 10 rodas šaubas vai neesam novirzījušies no ceļa. Aldis ar Kilupu cenšās kaut kā noorientēties stipri apšaubāmajā kartē, es nedaudz nomaļus gaidu ko viņi izdomās. Par nelaimi viņi īsti nespēj vienoties par mūsu atrašanās vietu un piespiež mani iesaistīties apspriedē. Cik nu spēju sakoncentrējos un parādu kartē kaut kādu vietu kur mēs aptuveni varētu būt. Spriežot pēc Kilupa sejas izteiksmes, un tā, ka karte man turpmākajās dienās vairs netiek rādīta, mana atbilde viņus diez ko neapmierina. Tomēr pret vakaru esam Nikolajevkā. Pārejam pāri upītei un telti uzceļam kopējās ganībās ar ciema govīm. Tuvāk vakaram gan govis izdomā peldus doties doties mājās. No rīta optimistiski novācam telti un sākam taisīt ēst, kad mums piebiedrojas viens vietējais. Saka ka esot gids – pavisam nesen ar skolēnu grupu mēģinājis iet uz B.Jeremeļ, taču nespējuši šķērsot pārplūdušu upi un domā ka arī mēs to nespēšot. Kamēr ēdam apspriežam situāciju. Ja mēs būtu klausījuši visus brīdinājumus kuri sākās vēl Buļļu kojās un ik pa brīdim turpinājās visa ceļa garumā, tad diez vai būtu tik tālu tikuši, tāpēc ignorējam arī šo. Tomēr, sākuši iet, pēc pāris minūtēm satiekam to pašu gidu un vēl pāris vietējos, kuri mūs tomēr atrunā no šī gājiena un iesaka mēģināt iet caur netālo Mahmutovu – līdz Mahmutovai mūs labprāt aizraušot vietējais milicis. Milicis par mūsu lūgumu gan nav sajūsmā, tomēr ar gariem zobiem, iepriekš kārtīgi nopētijis mūsu dokumentus, piekrīt. Beidzot dodamies prom no civilizācijas. Pēc pāris stundu gājiena sastopam liellopu baru un vēlāk arī ganu zirgā. Gans – vietējais baškīrs, ir visai runīgs, bet saprast viņa krievu valodu ir diezgan grūti. Pēcpusdienā izdodas sazīmēt tūristu taku par kuru mums stāstīja vēl Ufas universitātē, tomēr ātri vien to atkal pazaudējam – precīzāk izsakoties to gan atrod, gan pazaudē Aldis ar Kilupu... Pamatīgi nomocījušies – noieti vismaz 30, bet varbūt arī pāri par 40 kilometriem, liekamies gulēt. No telts paveras skats uz B.Jeremeļ, kuru iekarot paredzēts nākamajā dienā. Ar to iekarošanu gan sanāk tā paknapāk. Lai to paveiktu sākuma jāšķērso neliela ieleja starp kalnu grēdām – vizuāli novērtējam, ka tās šķērsošna kopā ar kāpienu kalnā neaizņems vairāk par stundām 4-5, tāpēc telti nenovācam, cerot ka pievakarē jau būsim atpakaļ. Tomēr esam atpakaļ krietni ātrāk. Ieleju šķērsot vienkārši nav iespējams – jo zemāk nokāpjam jo grūtāk atrast kaut cik sausu vietu, līdz beidzot brienam jau ūdenī līdz viduklim. Īstais laiks atcerēties viena iereibuša mednieka brīdinājumu – „Tam voda do ..., a to i po boļše”. Finišējam pie nelielas 3-5 metrus platas, straujas upītes. Kamēr mēģinam atrast vietu kur to tomēr varētu šķērsot ieraugam priekšā krietni lielāku upi kuru šķērsot nespētu nekādā gadījumā. Nekas cits neatliek kā doties atpakaļ. Šinī brīdī Mareks Kilups atkārto pasaules rekordu attapībā – atradis sausāku pauguriņu viņš izdomā pārvilkt sausas zeķes, lai pēc minūtes atkal kāptu ledainajā ūdenī ... Vispār, gan nedaudz mazākā mērā, ar attapību problēmas ir mums visiem. No rītiem vienveidīgās un nepietiekošās pārtikas dēļ moka galvassāpes, aizpampušas acis un diezgan liela apātija. Paiet pāris stundas kamēr ieejam ritmā. Nākamajos ceļojumos šo problēmu gandrīz pilnībā atrisināja paši prastākie vitamīni... Lai ceļojumam tomēr būtu kaut kāds loģisks galamērķis (un pamats iztukšot par godu šim gadījumam līdzi nesto vīna pudeli), nākamajā dienā uzkāpjam kaut kādā beznosaukuma virsotnē par kuras augstumu mums ir tikai stipri aptuvens priekšstats. Sākas atpakaļceļš. Kilups ar Aldēnu ik pa brīdim ierauga zemē kaut kādas dzīvnieku pēdas, tai skaitā lielas, iespējams lāča. Es neko tādu neatceros, kaut gan kājas vairs tik ļoti nesāp un iet kļuvis krietni vieglāk. Orientēšanās atpakaļceļā pilnībā tiek uzticēta Aldim, kas izrādās veiksmīga doma – pēc kāda laiciņa sākam atpazīt apkārtni, līdz atkal sastopam to pašu liellopu baru kuru jau sastapām pirms pāris dienām. Pārējais ir tikai tehnikas jautājums, un pievakarē esam atpakaļ civilizācijā. Tomēr atgriešanās civilizācijā mūsu izvēlētā pārvietošanās veida dēļ vēl nenozīmē ceļojuma beigas. Līdz Beloreckai Alda un Kilupa bēdīgās stopošanas pieredzes dēļ izdomājam braukt ar autobusu. Pārdesmit iztērētie santīmi noteikti ir tā vērti. Jau gaidot autobusu noskatamies lielisku izrādi. No ganībām tiek dzīti mājās ciema lopi. Pie tiltiņa pāri upei tos sagaida īpašnieki un ved mājās. Tomēr ne visiem lopiņiem saimnieki ir ieradušies pakaļ – daži paliek gaidot, citi dodās mājās paši uz savu galvu, apguļās pie vārtiņiem un pacietīgi gaida kad saimnieks būs gana atskurbis lai spētu atvērt vārtus. Brauciens autobusā mūsu gaastāvokli uzlabo vēl vairāk. Autobuss faktiski ir smagā mašīna kuras piekabei uzlikts jumts un ievietoti sēdekļi – un kas mūs uzjautrina visvairāk - nekādas amortizācijas. Mēs nosēžamies pašā aizmugurē un ar ovācijām atzīmējam katru bedri, kad tiekam pamesti gaisā par centimetriem 10-20. Par šādu uzvedību pārsteigti ir vietējie, kuri visas neērtības pacieš stoiciskā mierā. Ceļā uz Ufu mūs pirmo un vienīgo reizi izmet no vilciena – trāpās tas pats kontrolieris kurš pirms kādas nedēļas no mums bija dzirdējis sirdi plosošo stāstu par pazaudēto grupu... Ufas dzelzceļa stacijā pirmo reizi ceļojumā ieejam dušā (ceļā esam jau kādas trīs nedēļas) – dīvainas sajūtas atkal būt tīram. Atpakaļ izlemjam doties pa citu dzelzceļa līniju – gan tāpēc ka tā ir interesantāk, gan lai atkal nesatiktu tos pašus kontrolierus kuri tik saprotoši neizmeta mūs no vilciena šurpceļā – viņi varētu justies nedaudz apčakarēti. Par nelaimi pa šo līniju vilcieni kursē vēl retāk. No Urusiem tāds ir tikai viens dienā – četros vai piecos no rīta. To arī veiksmīgi noguļam. Mēģinājumi iekļūt pasažieru vai pasta vilcienos ar panākumiem nevainagojas (principā tas jau bij zināms- jau iepriekš pāris reizes bijām mēģinājuši). Tad nu nīkuļojam nākamās 24 stundas pie kaut kāda neliela pīļu dīķa. Pīles šinī dīķī tiešām bija, kas pēc kāda brīža Aldim rada vīziju par pīļu cepeti... Alda līdzpaņemtā makšķere gan līdz šim vairāk devusi man un otram Marekam iespēju sacensties asprātīgu piezīmju iztekšanā, nekā bijusi zivju bieds. Arī šoreiz nekā – pīles neuzķerās uz tik ļoti apetīti rosinošo baltmaizes bumbiņu. Tas gan Alda entuziasmu nemazina un vēlāk šo pašu medību paņēmienu viņš (ar tiem pašiem rezultātiem) izmēģina uz vārnu. No netālās Buguļmas eļektrička tālāk iet tikai nākamajā dienā. Bezjēdzīgi nosist vēl vienu dienu mums nav spēka, tāpēc sadalamies un tālāko ceļu veicam ar stopiem. Viens pats stopo Kilups – nākošreiz mēs viņu satiksim jau Buļļu kojās (un kā vēlāk atklāsies gandrīz satiksim arī Naberžnajos Čelnos). Izejot no Buguļmas spoži spīd saule un kādā vietējā kasešu (kādreiz bija arī tādas) kioskā skan Black „Wonderful Life”, kas līdz ar to kļūst par šī ceļojuma tituldziesmu. Stopojās itin viegli, ja neskaita ka ļoti daudzās nostopētajās mašīnās šoferi prasa naudu, ko mēs maksāt nevaram atļauties. Ņižņi Novgorodā atkal pārejam uz pārvietošanos ar eļektričkām. Kadā dzelzceļa stacijā, kuras nosaukums jau aizmirsies, tiekam aizvesti uz vietējo milicijas iecirkni. Dokumentu pārbaude. Somu izkratīšana. Nekas krimināls netiek atrasts un mēs, jau krietnā tumsiņā, varam doties meklēt teltsvietu. No rīta pamodušies saprotam vakardienas milicijas uzmanības iemeslu. Pa nakti esam iemaldījušies kaut kādā armijas bāzē. Agri no rīta atveram telti un kādu laiku nespējam noticēt savām acīm – pārdesmit metru attālumā no mūsu telts smukās rindiņās stāv kādi pārsimts helikopteri. Telti novācm ātrāk kā citas reizes. Neviens uz mums nešauj... Ar eļektričkām ātri izbraucam cauri Maskavai un samērā ātri tiekam līdz Rževai. Atkal esam spiesti pāriet uz stopošanu, jo nākošā eļektrička no šejienes iet pēc vairāk nekā diennakts. Vietējie mums iesaka stopot uzreiz aiz GAI punkta, vai pat sarunāt ar gaišņikiem un stopot tieši kontrolpunktā. Kādu pusstundu pastopojam metrus 50 aiz GAI punkta, līdz gaišņikiem tas apnīk un viņi sarunā divus smago mašīnu šoferus lai „aizvāc” mūs no šejienes. Tieši tas mums arī ir vajadzīgs... Dziļā naktī nokļūstam Terehovas robežpunktā, kur tiekam arestēti, jo neesam reģistrējušies vīzā norādītajā ceļojuma galapunktā Ufā. Arests gan izrādās tikai piecas minūtes garš un vēl pēc piecām minūtēm esam atpakaļ Latvijā. Līdz vilcienam Zilupe-Rīga ir pāris stundas laika, kuras pavadam pie ugunskura mežmalā pāris kilometrus pirms Zilupes. Atceramies pēdējā mēneša drudžainos notikumus, jauki pasmejamies par kursabiedriem, kuri laikā kad mēs kāpām kalnos, cīnījāmies ar kontrolieriem, centāmies noķert pīli uz maizes bumbiņas un citādi jautri pavadījām laiku, kārtojuši padsmit eksāmenus un ieskaites... Pēc dažām stundām esam atpakaļ Buļļu kojās. Kilups ieradies jau vakar un paspējis atbrīvot mani un Aldi no nepieciešamības desmit reizes pārstāstīt ceļojuma gaitu. Varam pievērsties kam patīkamākam – ceptiem kartupeļiem un tomātiem ar krējumu ... ps. Es biju plānojis šinī ceļojumā iztērēt 30 latus – no kuriem gandrīz puse bija jāsamaksā par vīzu, par retajām transporta biļetēm un soda naudām tika samaksāti nepilni 5ls, vēl kādi 5 par Latvijā pirkto pārtiku. Tomēr 30 latos iekļauties neizdevās – atpakaļceļā nācās aizņemties no Kilupa 10 dolārus. Tā kā var teikt ka Urāli tika izbraukti par 35 latiem. Nedomāju ka vēl kādreiz man izdosies tik interesanti „notriekt” tādu naudu. ps2. Tā kā tika fotografēts ar ar tā zaucamajiem „ziepju traukiem”, fotogrāfijas ir no cita ceļojuma – arī Urāli, tikai pavisam citur. (Foto- G.Grebežs un A.Puriņš)

Pa zaķi uz Urāliem

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem