Esmu iekārtojies blakus šoferītei. Vēsmai patīk stūrēt autiņu. Aizmugurē – nopietnā kaimiņiene Dacīte. A, kas man nekait – varu vērties ar skatu uz apkārtni un iemalkot aliņu, jo ne jau man liks pūst trubiņā. Daba kā glezna! Saulesbrilles kontrastu vēl pastiprina. Ganās raibas gotiņas. Dzeltenas pieneņu pļavas, dzelteni rapšu lauki. Tādi paši kā jau manis uzmālētie, tik bez baismīgā negaisa mākoņa (skati bildi albumā!). Limbaži. Baznīcas. Un mūsu „Dievs, svētī Latviju!” Baumaņu Kārļa piemineklis. Tāds sīciņš (par pieminekli). Tālāk ar domu par Aloju. Pa labi paliek Rumbiņi, kur Friča Bārdas dzimtā puse. Rodas drusku dzejisks noskaņojums skaitīt kādu pašsacerētu divrindīti. Ne ta’ jambā, ne daktilā. Ak, jā! Kāda atšķirība starp sakāmvārdu un parunu? Lauzu galvu, tomēr skaidrojumu atmiņā nevaru atsaukt. Neapgāžama patiesība – vienam vārdam 10 burti, otram tikai 6... Gaužām vienkārši. Esam Ozolmuižā garām grafiti dekorētai busa pieturvietai, pie ezera. Kāds bezkaunīgs putns bagātīgi apķēzījis kapotu. Jānomazgā. Puikules muiža un parks ar neaizmirstulītēm kā zilu segu. Sieviete rosās pie ieejas. Izrādās, ka atbildīga pašvaldības darbiniece. Pilij durvis vaļā. Tiekam aicināti iekšā. Gleznas un pārējais... Nesākšu uzskaitit. Tas jāredz pašam. Bijusī skola. Krāsns apkure. Daudzas telpas, stāvas trepes un stāvi, t.sk. pagrabs, kurā daži ... kruti moči. Tie esot igauņu, kuri te viesojas. Viss ir sakopts, gide aizrautīgi izstāsta, izrāda. Un to visu uztur, atjauno, papildina ar minimāliem līdzekļiem. Apbrīnojami. Valdībai naudas gana vien kvēlās runās, un valstij citas prioritātes. Darbošanās notiek uz brīvprātības un labdarības pamatiem. Laipni aicināti piedalīties! Vēlreiz pārliecinos, ka muzejniekam jābūt sava darba fanātiķim. Ļoti ļoti iesaku tur pabūt. Dodos projām garīgi bagātināts. Alojā pie skolas Ausekļa piemineklis, šobrīd skatāms no pakauša, jo tuvu sejai metāla sētas režģis. Skolu remontē, teritorija iežogota. Kaut gan sestdiena, daži strādnieki vēl rosās. Viņi beidz darbu. Ieeja aizliegta, lai nākot citu reizi. Blakus laukumā trenažieri, kuriem piekļuve netiek liegta. Izmantoju iespēju. Vēl drusku krampis saglabājies, bet nav kā kādreiz bija. Jaunība, jaunība, sārtais vīna trauks... Tā sen aiz kalniem jau. Sameklēta ēstuvīte. Kafejnīca vai krodziņš „Mieriņš” (bijusī frizētava). Nosaukumiņš tāds mīlīgs. Tieši prasās kādu nieku uzkost, iekost. Cenas demokrātiskas, darbiniece laipna un smaidīga. Bet, porcijas! Jo, mojo, kā teiktu praporščiks Šmatko, personāžs no krievu seriāla. Fantasķika. Vēl neķeroties tai klāt, saprotu, ka to vinnēt un pieveikt vienā paņēmienā nebūs man pa spēkam. Ko darīt – tāds ir jautājums! Tepat gan iespēja pasviedrēties pirtī, palikt pa nakti un procesu turpināt brokastīs. Jaušot satraukumu un veroties manā izmisuma pārņemtajā sejā, simpātiskā meitene piedāvā trauciņu pāri palikušā līdzi ņemšanai. Mīļš paldies! Iesaku tādiem vājēdājiem, kā šī piedzīvojuma autors, neņemt pilnu porciju. Kā smejies, mums trijiem būtu pieticis ar vienu sadalītu uz trīs šķīvīšiem. Var iegādāt arī netālajā Staicelē tecinātu dzērienu un, lai cik dīvaini tas neizklausītos, Šitaki sēnītes tējai. Ja Piebalga zināma ar ūdensrozēm un ratiņiem, tad Staicele ar stārķiem, gan kā mūsu jauno futbolistu kalve. Futbola laukums gluds kā galds. Milzīga futbola bumba reklāmā. Tiesa, tāda nedaudz aplupusi, kaut arī jaunekļu nespārdīta. Līdz Ainažiem gabaliņš vēl braucams. Ainažu jūrskolas muzejs. Tur vairākkārt esmu bijis, tāpēc nav liels kreņķis, ka vārtiņi ciet. Pagalmā vairāki enkuri, dzenskrūve. Šķiet, to palicis vairāk. Nevar sacīt, ka neesam gaidīti. Pie kājām glaužas pūkains un mīlīgs kaķītis, ļaujas pabužināt vaidziņus. Prieks mums abpusējs. Ieraugu uzrakstu, kas rada vēlēšanos iepazīt sortimentu, apaļu un plakanu. Plašs sortiments nevien apskatei, bet arīdzan līdzi ņemšanai. Lieki bilst, ka jūtos piedāvājuma valdzināts. Randu pļavas. Te kādreiz risinājies „Kluba” nakts pasākums. Līdz jūrai patālu, toties pamatīga šmuce tepat klāt šosejas malā. Metāla konteiners. Tam apkārt atkritumu ekspozīcija, un turpat līdzās stends ar aprakstu par dabas objektu. Nez’, kam būtu jāatbild par sakoptību? Kā nekā starptautiska štrāse E67 – Via Baltica. Ko varētu padomāt igaunīši šķērsojot netālo robežu. Cūcība! Kauns pa visu ģīmi. Tālāk uz Salacgrīvu. Deg sarkanais signāls. Vienu ceļa posmu remontē. Pa labi paliek Zvejnieku parks, kur kaut kad teltīs esam nakšņojuši un rīta agrumā skrējuši jūrā peldēties. Salacgrīvā būts svētkos un kultūras namā skolēniem līdzi uz konkursu. Atmiņā iepazīšanās ar toreiz tikko no Dienvidāfrikas atceļojušo Endiju (ak, tie puķuzirnīši...). Te izbaudīts ekstrēms izbrauciens ar ātrumlaivu. Lielo placi labiekārto. Bocmanis jau kuro gadu ciet. Tagad citas kafejnīcas. Jauks, silts un saulains novakars pēc ieilgušā drēgnā laika. Ostmala. Tauta tusē. Ļauži priecīgi, komunikabli. Kaut kāda tur vīrusa karantīna pie kājas. Lai tas Kariņš, Viņķele ar savu plejādi iet ieskrieties! Ja grib, lai gudro ierobežojumus – cietākus vai mīkstākus, sien uz sejas maskas. Kā gan maskots baudīsi vīnu un bučosies! Tepat arī Žoržiks kā dzīvs no žurnāla vāka nokāpis un nemaz jau gadiem nav mainījies. Izrādās slēgts pasākums, kaut namiņa durtiņas vaļā. Dalībnieki atsaucīgi, bet, pardon!, ir jāprotas. Blakus cits iestādījums ar latīnisku nosaukumu „ab initio”, kas latviski – no sākuma. Atvērts nesen. Daudz stikla, interesants interjers, āra terase. Skaidro, ka īstenota itāļu stila iecere. Rums ar ledu ļauj labāk saskatīt Salacas ieteku jūrā. Tilts pār Salacu. Mazgāju volviķīti, baltas putas vien pagriežas. Saulīte slīd uz apvārsni, kad Tūja ir klāt. Tik ātrāk pie jūriņas – pasapņot un viļņos raudzīties. Sendienās apkārtne bija sarkanu māla putekļu klāta, ar auto krasta tuvumā piebraukt nedrīkstēja, jo bija jāsaudzē daba. Tālie padomju laika gadi. Tagad kempingi un kempingotāji. Par samaksu, tad viss iekļauts. Vēlētos bez maksāšanas tikt pie lolotā mērķa. Rātni pa celiņu garām uzņēmumam ripinām uz priekšu, bet nekā – sētas, iežogoti privātīpašumi, kā nu kurš varējis, jaudājis. Ar drātīm, pa kurām laikam neplūst strāva un nav zem sprieguma, pagaidām. Tā notiek. Lepnības gars neļauj diedelēt atļauju tikt liedagā. Kas zin’,var jau gadīties, ka tā netiktu liegta. Bet varbūt... Ko tu, latvieti – vienkāršais, sagribēji! Tikt pie jūriņas? Pigu tev, ne Dzintarjūru. Rūgtuma kamolu lejā drusku noskaloju. Skumju sajūta mazinās, jo tāda ir dzīve, dzīvīte. Liels iedzeltens krēsls ceļmalas laukā rāda ceļu uz Rakariem, kas aicina ar izpriecu piedāvājumu. Krēsls ir augsts un milzīgs, tā ka vietas vairākiem, ja spējīgi uzrāpties. Piestājam Vitrupē. Te privātīpašnieciskās tieksmes tik augstu vilni nav uzsitušas. Cerēsim, ka teritorija paliks pieejama ikvienam. Jūra mierīga. Apvārsnis knapi nojaušams. Tēlaini izsakoties, ūdensklajs saplūdis ar debesjumu. Tiecos jūrā nopeldēties, jo Gaujā plunčājos kopš Sieviešu dienas, 8.marta. Pēc pirts, ja patiesi. Patīkama smiltiņa, tālāk gan cieta un rievota kā veļas dēlis. Ūdens nav stindzinoši auksts, ne arī silts kā piens. Pa pliko nesanāk, jo neesmu gluži viens. Peldbikses slapjas. Tak’ nevilkšu uz tām sausas džinsenes. Vienā zeķē izberzies baigais caurums, otra cauruma neskarta. Kā tā! Cik soļu noiets pedometrs atteicis skaitīt. Uz māju vēlreiz Limbažos. Vēl Ungurmuiža, kura slīgst tumsā. Tik kāds gaišs logs. Bārmeņi pucē glāzes, bet gatavi kādu no tām pārpucēt vēlreiz...

Gribēju īsi, bet nesanāca. No vienpadsmitiem rītā līdz aptuveni vienpadsmitiem vakarā nobraukti 394 kāem, nebūsim sīkumaini – veseli četri simti kilometru. Punkts.