(12-14. februāris)

Klusā okeāna vidū atrodas kāda vientuļa, apmaldījusies vulkāniskas izcelsmes sala, kuru apvij īpaša maģijas un noslēpumainības aura, kas kā sirēnas jūrā vilinājusi ceļotājus kopš tās "atklāšanas" brīža. San Carlos, L'ile de Parques, Paasch Eyland, Te Pito, Te Henua (tulkojumā "Pasaules naba&quot, Mata ki Te Rangi (tulkojumā "Acis, kas runā ar debesīm&quot tie visi ir šīs salas senie nosaukumi, kuru mēs šobrīd pazīstam kā Lieldienu salu, bet vietējie iezemieši mūsdienās to vienkārši sauc par Rapa Nui jeb Lielā Rapa.

Lieldienu salai tagadējo nosaukumu piešķīra tās pirmatklājējs, holandiešu jūras braucējs Jakobs Rogevēns, kas pārējai pasaulei šo salu atklāja 1722. g. Lieldienu svētdienā. Rapa Nui, gluži kā Pitkērna un Tristana da Kuņa ir starp visnomaļākajām un izolētākajām vietām uz planētas, tik tāla un nesasniedzama, ka līdz kontinentam un Čīles krastam to šķir 3600 km, bet tuvākā apdzīvotā vieta, Pitkērnas sala, kuru par mājām sauc vien 50 cilvēki, atrodas 2100 km attālumā. Savukārt Lieldienu salas slavenās statujas, gluži kā Naskas līnijas un Gīzas piramīdas ir starp mistiskākajām un leģendām apvītākajām vietām uz Zemes, tik noslēpumainas un pārdabiskas, ka to celtniecībā tikuši piesaukti pat atnācēji no citas galaktikas. Tieši šīs gigantiskās akmens galvas, kuras sauc par moai, ir neapšaubāma Lieldienu salu vizītkarte, kā dēļ tik daudziem no mums reizi dzīvē gribas nokļūt tur un atšķetināt Rapa Nui civilizācijas mistērijas.
Lieldienu sala joprojām glabā sevī daudz neatminētu mīklu, kaut vai pirmo iezemiešu ierašanās Rapa Nui, nav īsti skaidri zināma, tā varētu būt periodā starp mūsu ēras 300-1200. gadu, bet kā ticamāko ierašanās laiku pētnieki min 600-800. gadu. Tiek uzskatīts, ka Rapa Nui civilizācija veidojusies no divām rasēm jeb tautām: hanau epe jeb "garaušu" cilts, kuriem bija raksturīga gaiša āda, sarkani mati un garas ausis un hanau momoko jeb "īsaušiem", kas bija līdzīgāki citām polinēzijas kultūrām - tumsnējāki, ar īsām ausīm un tumšiem matiem. Garauši Lieldienu salā, protams, izklausās amizanti, tomēr šai vietai ar Lieldienu zaķu tradīcijām nav nekāda sakara, tāpat kā ar norvēģu pētnieka Tūra Heijerdāla teoriju, ka Rapa Nui iezemieši ir nākuši no Austrumiem - no Peru. 1947. g. Heijerdāla organizētā Kon-Tiki ekspedīcija, kuras mērķis bija ar plosta tipa laivu no Peru sasniegt Polinēzijas salas, izrādījās veiksmīga, tomēr mūsdienu zinātne ar DNS tehnoloģiju pierādījusi, ka Rapa Nui salas pirmiedzīvotāji ir nākuši no Rietumiem, nevis Austrumiem. Tie, visdrīzākais, pašos pirmsākumos cēlušies no Taivānas vai Filipīnu salu aborigēniem, tad apmetušies Polinēzijas salās, līdz visbeidzot devušies vēl tālāk uz austrumiem un sasnieguši Lieldienu salu.
Mūsdienās, gan pavisam noteikti ir pierādīts, ka gigantisko statuju radīšanā citplatnētieši nav piedalījušies, bet moai būvniecību ap 12. gs. uzsākuši Rapa Nui iezemieši. Piecu gadsimtu laikā šī noslēpumainā civilizācija Ranu Ranaku krāterī kopā izgrebusi ap 1000 moai statuju, no kurām daudzas tika nogādātas visdažādākajos salas nostūros, bet vairāk kā trešdaļa, joprojām palikusi vulkāna pakājē. Tā kā Rapa Nui iedzīvotājiem jeb rapanuiešiem bija pieejami tikai akmens darbarīki, tad vienas statujas izgatavošanai, atkarībā no lieluma bija nepieciešami aptuveni divi gadi. Lielākās no moai statujām sasniedza 10 m augstumu un svēra vairāk kā 80 tonnas, bet Ranu Ranaku raktuvēs guļ puspabeigts 22 m garš milzis, kurš būtu svēris 250-300 tonnas. Tūra Heijerdāla pētnieciskā misija Lieldienu salā pierādīja, ka iezemieši varēja šīs statujas transportēt izmantojot koku baļķus un lielu daudzumu darbaroku. Otrs populārs transportēšanas veids bija to paceļot ar virvēm gandrīz 90 grādu lenķī un tad statujai "ejot ar kājām" izmantojot tā smaguma centru. Kad statujas tika nogādātas paredzētajā vietā, tās tika "pieceltas kājās" uz svētajām, akmens platformām, kuras sauc par ahu, kur tām uz galvas tika uzlikts sarkana vulkāniskā akmens "kronis" un ievietotas acis, kas nozīmēja, ka statuja ir pabeigta un atdzīvojusies. Rapanuieši šīs statujas veidoja par godu saviem augstdzimušajiem senčiem - vai nu savam klana vadonim vai citam elites pārstāvim ticot, ka tās iemieso garu spēku jeb "mana", kas sargās klana pārstāvjus no nelaimēm dzīvo pasaulē. Senču statujas simbolizēja saikni starp dzīvo un mirušo pasauli, tās tika pielūgtas gandrīz kā dievi, bet moai priekšā tika veikti svētie rituāli, iespējams, pat ar cilvēku upurēšanu. Mūsdienās daļa no moai, joprojām, guļ apgāztas un pamestas pēc nežēlīgā pilsoņu kara, bet citas ar cilvēku palīdzību "piecēlušās kājās". Pa visu salu ir izkaisītas atsevišķas moai statujas vai to grupas, bet Ranu Tongariki šķiet ir visfotogēniskākā no visām Rapa Nui vietām - šeit rindā viens otram blakus slejas 14 giganti, bet fonā okeāna viļņi triecas pret varenajām klintīm. Īpaši saullēktā šī vieta atklāj savu majestātiskumu. Otra Rapa Nui fotogrāfu ikona ir jau pieminētās Ranu Ranaku krātera raktuves, kur sapulcējies pārliecinoši vislielākais statuju skaits vienkopus, kas burtiski ieaugušas zemē un tikai galva ar garajām ausīm vien lūkojas laukā. Turklāt šeit labi var izprast statuju veidošanas procesus, kas redzams daļā nepabeigto moai un gūt apstiprinājumu, ka nekādi citplanētiešu mošķi šeit nav šiverējušies.

Visiem labi zināmās moai statujas pilnīgā ēnā atstājušas pārējās interesantās Lieldienu salas vietas un notikumus - tā, piemēram, reti kurais ir dzirdējis par Putnucilvēka kultu, kas šeit uzplauka 18. un 19. gs.. Pēc postošā pilsoņu kara rapanuieši bija vīlušies pastāvošajā politiskajā un reliģiskajā iekārtā, senču gari un moai statujas vairs neaizsargāja iezemiešus dzīvo pasaulē, tāpēc vajadzēja jaunu kārtību, lai glābtu civilizāciju. Salas vistālākajā dienvidrietumu punktā un visvējainākajā vietā, klints virsotnē, kas atdala bangojošo Kluso okeānu no Ranu Kau vulkāna krātera, izveidojās jauna reliģija, kam bija lemts apvienot klanus un iedibināt mieru - Putnucilvēka kults. Šeit klints virsotnē, Orongo ceremoniālajā ciematā katru gadu norisinājās dīvainas sacensības, kuru laikā tika izvēlēts "dzīvo Dievs" jeb Putnucilvēks, kuram būs ļauts valdīt turpmākos 12 mēnešus, kā politiskajam un reliģiskajam līderim, bet tā klans iegūs īpašas privilēģijas. Katrs no klaniem deleģēja vienu pārstāvi, kas dosies ļoti bīstamajās sacīkstēs pēc "svētās olas" - pirmais, kurš atnesīs neskartu tumšā zīriņa olu, kļūs par Putnucilvēku. Izklausās vienkārši, tikai problēma tāda, ka tumšie zīriņi baidījās no cilvēkiem un to kolonija mājoja uz mazas klinšu saliņas okeānā, 1,5 km attālumā no Orongo klintīm. Dalībniekiem sākumā bija jānokāpj no 300 m augstās, gandrīz vertikālās klints, kur vienmēr plosās liels vējš, tad jāaizpeld līdz zīriņu kolonijas saliņai pa ceļam mēģinot nenonākt haizivju vēderos, tad jauzrāpjas uz putnu klints pret kuru vienmēr triecās okeāna viļņi, jānočiep ola un tad tā neskarta jānogādā Orongo ceremoniālajā ciematā mērojot to pašu bīstamo atceļu. Lieki teikt, ka bija gadi, kad neviens dzīvs tā arī neatgriezās un Putnucilvēks turpināja valdīt vēl uz vienu gadu līdz nākošajām "svētās olas" sacīkstēm. Mūsdienās šeit joprojām stāv labi saglabājies ceremoniālais ciems ar akmens būdiņām, Putnucilvēka reljefiem klintīs, petroglifiem un iespaidīgiem skatiem no 300 m augstās klints uz okeāna saliņām un klinšu veidojumiem.
Tomēr Rapa Nui ir ko piedāvāt ne tikai arheoloģijas cienītājiem, bet arī dabas un atpūtas mīlētājiem - baltas smilšu pludmales, lavas tuneļi, varenas piekrastes klintis un jūras alas, un iespaidīgais Ranu Kau krātera ezers, kur kā apaļā bļodā iegūlies daļēji apūdeņots purvājs. No lavas tuneļiem īpaši jaizceļ Ana Te Pahu alas salas vidienē, kur zem zemes paveras vesels labirints ar vairākiem "debesu logiem" jeb caurumiem, kas iespīdina gaismu pazemē un ļauj uzplaukt pa kādam pazemes augam un krūmam. Savukārt Ana Kai Tangata ala okeāna krastā izceļas ar savu tumšo pagātni - tās nosaukums tulkojumā nozīmē "Ala, kur ēda cilvēkus", bet to bieži dēvē arī par "Kanibālu alu", jo pastāv teorija, ka pilsoņu kara laikā šeit karotāji mielojušies ar savu pretinieku miesu. Ja tumšā "Kanibālu ala" bija gluži kā Rapa Nui elle, tad Anakenas pludmale - gatavais "Paradīzes stūrītis" uz Lieldienu salas. Šī ir skaistākā no trim salas pludmalēm ar baltām smiltīm, dzidru ūdeni, koraļu rifu, kas aizsargā no okeāna straumēm un viļņiem, bagātīgu palmu birzi un vairākām statujām, tai skaitā Ahu Nau Nau moai grupu, kuras ir īpašas ar to, ka vēl, joprojām, galvā nēsā "kroņa cepurītes", turklāt tās ir unikālas arī ar gravējumiem uz statuju mugurām. Ne velti, karalis Hotu Matua, kurš kā mitoloģija vēsta bija pirmais ieceļotājs un Rapa Nui civilizācijas aizsācējs, nolēma savu rezidenci un apmetni uz salas būvēt tieši Anakenas pludmalē.

Lieldienu sala, gluži kā Austrālija un Jaunzēlande ierindojas starp populārākajiem sapņu galamērķiem pasaulē, tik tāla un vilinoša, ka daudziem tās apmeklējums ir dzīves notikums, nevis vienkāršs ceļojums. Tomēr aiz šī sapņa, slēpjas arī tumša un biedējoša vēsture, kas kalpo kā mācība pārējai pasaulei, ja vien to spēj saskatīt. Lieldienu salas ir gluži kā spogulis cilvēka būtībai un civilizācijas attīstībai - ieskats nākotnē, kas draud ar cilvēci un Zemi, kad tā kļūs pārāk apdzīvota un resursi sāks izsīkt. Pirmie iezemieši, kas izkāpa Rapa Nui krastā šeit ieraudzīja tropisku, kokiem noklātu salu ar daudz putniem un bagātām zvejas vietām. Tā bija lieliska vieta jaunas civilizācijas uzplaukumam, tāpēc cilvēku skaits strauji pieauga, tāpat kā moai statuju grupas, kas kalpoja kā reliģiskie pieminekļi senčiem. Uz salīdzinoši nelielās salas iedzīvotāju populācija savā Zelta laikmetā sasniedza 15-25 tūkstošus - dzīve tik gāja uz augšu, vajadzēja būvēt jaunas un vēl lielākas statujas, tomēr resursi sāka mazināties, sala nespēja uzturēt tik lielu pārapdzīvotību. Savulaik bagātās zvejas vietas sāka palikt arvien nabadzīgākas, bet plašā koku izciršana, lai varētu aizripināt un uzstādīt akmens statujas, kā arī izmantot zvejas laivu un māju būvē, sāka ietekmēt pārtikas trūkumu uz zemes - savulaik auglīgā augsne, kļuva mazauglīga. Turklāt Rapa Nui atrodas okeāna vidū un tāpēc to vienmēr apmeklēja spēcīgi vēji, bet izcērtot kokus, maz ko varēja izaudzēt, jo vairs nebija, kas aizsargātu laukus no vēju brāzmām. Salas ekosistēma sabruka, sākās bads, ēdiena zagšana un visbeidzot pilsoņu karš starp klaniem par labākajām zvejas vietām un citiem resursiem. Vairāk kā gadsimta garumā, no 17-18. gs. Lieldienu salās plosījās "bada spēles", kas, iespējams, robežojās pat ar kanibālismu. Paralēli tam sākās moai statuju demolēšana, sākumā mēģinot sagraut pretinieku klana garu cīņā par resursiem, bet vēlāk jau cilvēki aiz dusmām sāka postīt savas cilts statujas - kad cilvēks ir neēdis tad viņam vairs neiestāstīsi, ka jāceļ jauni pieminekļi vadoņiem, tieši otrādi šie monumenti, kas iemieso iepriekšējo varu un kārtību izjutīs bada cietēju neapmierinātību un dusmas. Ilgajam badam un pilsoņu karam sekoja straujš iedzīvotāju kritums, bet tad sekoja nākošā problēma - pirmie atnācēji un to ietekme. 19. gs. vidū Lieldienu salā sāka ierasties vergturu kuģi no Peru, kas laupīja iezemiešus, lai tos kā vergus varētu nogādāt Dienvidamerikā, ienesīgajā guano jeb putnu mēslu ieguvē. Kopā tika nolaupīti un uz Peru spaidu darbos aizvesti divi tūkstoši rapanuiešu - aptuveni puse tā laika Rapa Nui iedzīvotāju. Uz salas palikušie sāka celt traci, un tikai pēc Taiiti bīskapa iesaistīšanās un pasaules sabiedrības spiediena vergturi piekrita atgriezt nolaupītos iezemiešus. Tomēr lielāka daļa gūstekņu jau bija miruši no slimībām un darba Dienvidamerikā, bet vēl daļa garajā ceļā atpakaļ uz mājām. Tikai 16 nolaupīto rapanuiešu spēja atgriezties mājās līdzi aizvedot "dāvaniņu" - bakas un citas slimības, kas apkāva daudzus mājās palicējus. Tā rezultātā 19. gs. otrajā pusē salas iezemieši un dižās Rapa Nui civilizācijas pēcteči gandrīz izmira, jo uz salas bija palikuši dzīvi vien 111 rapanuiešu, tomēr tie spējuši saglabāt savu tautu no izmiršanas un mūsdienās Lieldienu salā dzīvo nu jau vairāk kā 3000 pēcnācēju. Arī mēs 21. gs. turpinam izcirst mežus, piesārņot planētu, veicināt slimības, neierobežot 3. pasaules valstīs pārāk lielo dzimstību un migrāciju, uz dabas rēķina celt un apjūsmot sakrālās būves un pieminekļus mūsu senčiem un dažādiem dieviem līdz vienā brīdī Zeme šai nekontrolētajai pārapdzīvotībai un dabas resursu ekspluatācijai pateiks PIETIEK!*
Bet, ko tur par slikto, man priekšā vēl ir eksotiskākā ballīte Klusajā okeānā - Tapati festivāla Lielā parāde!
* P.S. Šobrīd iedzīvotāju skaits pasaulē ir 7,8 miljardi, bet 2050. gadā sasniegs gandrīz 10 miljardus, savukārt 2100. gadā pa Zemi jau staigās 11 miljardi. Pēc zinātnieku domām 9 miljardi ir pats maksimums, kas ilgstpējīgi var pastāvēt uz Zemes.
Turpinājums par Lieldienu salu lielo parādi sekos...

Jānis Kreicbergs