Piedzīvojuma 1.daļa Kualalumpūra dra.lv/b16swD

Piedzīvojuma 2.daļa Kambodža dra.lv/b16vhS

Piedzīvojuma 3.daļa Puketa https://dra.lv/b16zG7

Lidojums no Phuket līdz Singapūrai ilgst 2 stundas. Lidojam ar vietējo lēto aviokompāniju Scoop. Lidmašīnā visiem izdala reģistrācijas kartītes.
Singapūras lidosta tā jau ir vizītkarte un liek tev saprast ka esi nonācis nākotnē. Pati lidosta MILZĪGA!!! Atnākot līdz pases kontrolei, izstāvi rindu. Iedodu pasi ar vīzas kartīti un man prasa adresi kur es apmetīšos, nebiju aizpildījis visu. Par cik es viņu adrešu sistēmu nesaprotu,uzrakstiju kas man bija norādīts Airbnb zem dzīvokļa. Izrādās tas bija tikai ielas nosaukums, savukārt iela esot ļoti gara. Man palūdza paiet malā. Labi ka ir pieejams internets. Rakstu dzīvokļa saimniekam, lai atsūta pilnu adresi. Saņēmis adresi, ierakstīju un nācās atkal stāvēt rindā, kura jau ir dubultojusies. Atkal pirkstu nospiedumi, fotografēšana un esmu Singapūrā. Ejot tālāk pa lidostu pēkšņi tu atduries pie milzīga ūdenskrituma, kas krīt no stikla griestiem, un apkārt ir tropisks parks un vienā malā monoreils staigā bez vadītāja, pārvadājot pasažierus. Vēlāk tu ej kā pa 5 stāvīgu tirdzniecības centru kurā tu vari visu ko vēlies. Vietām ir arī atrakciju parks, staigāšana pa stikla tiltu, gumijas lēkšanas. Esot arī tauriņu parks. Lidostā var pavadīt veselu dienu un nejusties kā lidostā.

Tikuši ārā pirmais gribējās uzpīpēt. Bijām dzirdējuši, ka Singapūrā ar pīpēšanu jābūt uzmanīgiem, kā arī ar kožļenēm. Te liek sodus. Pīpēt var tikai tam atvēlētās vietās. Pirmais izejot no lidostas ēkas mums pretī nāk robots. Izrādās tas ir stāvlaukuma robots, bet bija prikolīgi tādu redzēt.

Atrodam pīpētavu, uzpīpējam un dodamies meklēt veidu kā tikt līdz centram. Ielecam monoreilā, braucam līdz metro. Vēlāk ar metro uz pilsētu. Centrā , noteiktajā stacijā mūs sagaida dzīvokļa īpašnieka brālis. Tālāk viņš braucot ar mums ierāda autobusu kur un kā nokļūt uz dzīvokli. Dzīvoklis atrodas dzīvojamā kompleksā. Starpcitu pirmais dzīvoklis kurā nebija televizora. Komplekss sastāv no vairākām mājām, starp kurām ir 7 baseini, tenisa korts, atpūtas zona un atsevišķas mājiņas konferencēm un atsevišķas mājiņas svinībām. Šis telpas iedzīvotāji var izmantot iepriekš piesakoties. Cik nopratām, par cik dzīvokļi ir maziņi, tad tur tusiņus nesarīkosi, tamdēļ ir tādas atpūtas mājiņas. Kamēr tur bijām vakaros redzējām cilvēki tur svin dzimšanas dienu svinības, kāzas kā arī vienkārši cep gaļu uz grilla, vienkārši atpūšoties ar draugiem. Neredzējām ka kāds baseinus izmantoja. Mēs bijām vienīgie kas no rīta sauļojās un peldējās. Bija jocīgi ka apkārt mājas un uz tevi lūr no balkona, kautgan tas pats kā viesnīcā. Vietējie droši vien domāja vo nenormālie eiropieši peldas aukstumā. Singapūra vispār ir ļoti zaļa un var redzēt ka pie katra koka, krūma vai jebkura objekta ir piestrādājis dizaineris. Viss ir ļoti labi pārdomāts un saskaņots.

Nometot dzīvoklī čemodānus devāmies atpakaļ uz centru, skatīties uz slaveno Sand Marina Bay viesnīcu un tās apkārtni. Ieraugot mūsdienu arhitektūras šedevru, pašu viesnīcu, ir ko pabrīnīties. Pati ēka jau vien ir apbrīnas vērta, savukārt iekšā ir milzīgs tirdzniecības centrs ar ūdens kanālu, pa kuru var braukāt ar laivām, visdažādākie slaveno brendu veikali un vēl visādi tehnoloģijas brīnumi. Otrā pusē viesnīcai atrodas tehnoloģijas koki, un lai uz viņiem nokļūtu tev jāiet cauri viesnīcai. Dienas laikā tie nav tik efektīvi kā tumšajā diennakts laikā tāpēc nolēmām atnāk arī vakarā. Vakarā te vispār viss savādāk, jo ir izgaismoti ne tikai koki bet arī citi elementi. Cilvēku ļoti daudz kas ir saprotams. Pirmais ieraugot šos lielos tehnoloģijas gigantus, kokus, es pamanīju ka starp viņiem ir tilts kas viņus savieno augšā. Ta ir atrakcija par kuru jāmaksā. Man no augstuma bail bet nezinu kāpēc es gribēju tur nokļūt. Domāts darīts!!! Izstāvam rindu un uzbraucam ar liftu augšā. Izejot no lifta es saprotu ka es tomēr negribu te atrasties, bet diemžēl nav variantu, jo pa tilta vienu galu tu uzbrauc un pa otru galu tu nobrauc. Saprotu ka man izejas nav, mierinot sevi mēģinu pārvarēt bailes. Situāciju vēl vairāk sarežģī tas, ka tilts ir iekarināts un balstās uz trosēm un vējā līgojas, kā arī tilta ietve ir no gumijota materiāla. Ejot pa tiltu smadzenes apjūk. Zem kājām mīksts, vējš pūš,viss līgojas un tavs vestibulārais aparāts sāk bojāties. Pa vidu tilts sašaurinās. Es brīdi pastāvot, saņemos un vienkārši cik vien ātri var, ar trīcošām kājām, dodos uz otru tilta galu, pieturoties pie tilta margām. Daži cilvēki pat skraidīja pa tiltu, fotografējās. Man tāda doma ātri pazuda, sevišķi kad uzpūta vējš un tilts sašūpojās un priekšā tālumā negaiss zibeņoja. Tā bija svētlaime kad es nobraucu ar liftu lejā. Biju iedomājies galīgi savādākas izjūtas šai atrakcijai. Pirmais ko izdarīju nopirku alkoholisku kokteili turpat parkā.

Nākamajā dienā braucām skatīties putnu terāriju. Teritorija liela bet putnus brīžiem nevar saskatīt. Viss izveidots reālai putnu oriģinālai dzīves videi un tie protams ir džungļi, līdz ar to brīžiem putnus nevarēja saskatīt. Tas bija diezgan liels aplauziens, jo maksāja dārgi savukārt emociju nebija. Braucām atpakaļ uz centru. Iestājoties tumsai nolēmām ar kuģīti izbraukt pa kanālu. Bija interesanti.

Paspējām apmeklēt ari orhideju botānisko dārzu. Iespaidīgs, liels un ļoti daudzveidīgs. Ja nemaldos pasaulē lielākais orhideju klāsts. Te patiešām ir dažnedažādas orhideju sugas.

Veikalos cenas ir diezgan augstas. Ēdiena izvēle ir, bet sajēga nav, jo Āzijas ēdienkarte tomēr ir savādāka. Pārsvarā 7eleven izpalīdzēja. Restorānā iegājām paēst, 1 makaroni itāļu gaumē, 1 jūras veltes ,2 aliņu, saldejums un 68£ kā nebijuši

Pilsēta atrodas ne tikai virszemē bet arī zem zemes. Tur ir ne tikai metro, bet arī veikali, bāri, restorāni. Tā mēs vienreiz domājām no vienas stacijas paiet uz vienu pieturu uz priekšu. Beigās izrādījās mēs nogājām 4 pieturas. Savukārt ejot tu tik redzi eskalatorus gan uz augšu gan uz leju. Pats ej arī 2x uz augšu tad 3x uz leju brauc, tad pa labi tad pa kreisi. Brīžiem jau klaustrofobija sāka rasties un gribējās svaigu gaisu. Jo tu ej un ej un saproti ka atrodies zem zemes un sajūta, ka tas labirints nekad nebeigies.

Paši metro ir diezgan ērti, automātiski bez vadītājiem. Virs durvīm uzrāda kur tu atrodies, kāda nākamā pietura un kāds viss maršruts. Savukārt, ja vajag pārsēsties uz citu līniju tad par to ari attiecīgi ziņo. Metro diezgan pārpildīti ar cilvekiem, visur kondicionieri un daudzi cilvēki ščauda. Temperatūras krasi mainās. Ejot pa ielu ārā +35 savukārt telpās, veikalos, metro, tuneļos visur ir daudz zemāka temperatūra un brīžiem pat auksti likās. Visur kur tu ej ir kondicionieri. Ka tā padomā tas arī nav diez ko forši, dzīvot visu laiku kondicionieros.

Pilsēta pati ir ļoti harmoniska. Ļoti sakārtota likās. Gan jau ka ir arī savi mīnusi, tādi ir vienmēr un visur Uzbraucot uz Marina Bay viesnīcas 47 stāva apskates laukumu, paveras skats uz pilsētu no augšas. Sajūta atrodoties uz tāda veida apskates laukumu, apzinoties ka tu esi šīs konstrukcijas galā un zem tevis nekādu balstu nav, tomēr liek pa sevi manīt, vismaz pirmajās minūtēs. Protams apskates laukums ir norobežots no baseina. Baseinā var tikt tikai viesnīcā dzīvojošie. Itkā no šī apskates laukuma skaidrā dienā varot saskatīt Malaizijas krastu.

Visā visumā brauciens bija izdevies. Emocijas arī saņemtas. Singapūru un Kambodžu es ieteiktu jebkuram. Tās ir vietas kurās ir diezgan daudz interesantu lietu ko redzēt. Āzija tomēr ir savādāka un tai piemīt kas tāds kas aizrauj un pievelk. Varbūt tas saistīts ar to ka Āzija ir atšķirīga no Eiropas. Jo Eiropa visā visumā ir ļoti vienveidīga un pilsētas ir ļoti līdzīgas gan arhitektūras ziņā, gan stila ziņā.