No rīta izrādās, ka naktī pa mūsu nometni ir dzīrojušas vāveres – Gunai ir sagrauzta soma, arī citu mantas ir cietušas. Mēs bailēs no tarakāniem visu bijām cieši aizvilkušas līdz pēdējam rāvējslēdzim, tāpēc esam palikušas bez piedzīvojumiem. Man gan ir sava versija, kāpēc vāveres mūs likušas mierā – labā noskaņojumā Ivetai patīk krākt. Kad naktī aizrādu vai no rīta atgādinu, tad mana optimistiskā kaimiņiene ir sajūsmā un saka, lai nākamreiz es to noteikti uzfilmējot!

Tā nu lieliskā noskaņojumā esam gatavas pārgājienam. Pēc kustībām esam nocietušies visi. Nebūtu bijusi tumsa, varējām jau vakar staigāt apkārt – te salinieku dzīve sākas uzreiz aiz nometnes vārtiem un izrādās iedziļināšanās vērta. Jā, esam atkal pie cilšu ļaudīm, par ko, urkšķot un kasot muguras, rīta agrumā spilgti liecina melnās cūkas pie katras mājvietas – šie mājlopi ir tikai adivāsu ‘’privilēģija’’. Visas mājiņas ir uz pāļiem. Tas tāpēc, ka salā ir nemitīgi plūdi, un arī tādēļ, ka pēc tradīcijas zem mājas dzīvo cūkas vai atrodas stelles. Gan vienas, gan otras redzam daudz. Ciematiņš kā reiz mostas jaunai dienai, esam agri putniņi, kas ielūkojas ik pagalmā. Nē, nekādi norobežoti privātīpašumi te nav, viss kā lielā kopienā. Pirmais pārsteigums ir tīrība. Par spīti cūku rikšiem un pieticīgai rocībai, meitenes slauka ielas, tantes pucē pagalmus, vīrieši mazgā sevi vai kādu braucamo. Kaut kur ļaudis vēl tikai mostas, kaut kur jau primitīviem līdzekļiem atdala graudus no vārpām – bradā ar kājām paši vai griež lielu bambusa vāli. Vecās tantiņas sēž apātiski, bērni smaidīgi, pieaugušie jau gatavi dienas rūpēm. Pa ceļam Bituls parāda skolu, kas ir remontu nekad nepieredzējusi būve ar vienu klases telpu. Tajā – vien gari, robusti soli un galdi, kam pretī vairākas kārtu kārtām norakstītas tāfeles. Pie sliekšņa dažas kurpes, bet iekšā neviena nav. Varbūt apavus bērneļi vēl vakar aizmirsuši?

Sejas vaibsti satiktajiem cilvēkiem šķiet nesen redzēti un kā nu ne – te dzīvo mising cilts, kas ir atnācēji no Arunāčalas Pradēšas. Viņi veido lielāko komūnu uz salas, bet tā ir pavisam īpaša. Izrādās, ka Madžuli uz Bramaputras ir pasaulē lielākā apdzīvotā sala uz upes un kā tāda ir ierakstīta arī Ginesa rekordu grāmatā! Šobrīd te dzīvo vairāk kā 150 000 ļaužu 144 ciemos, kas veido iedzīvotāju blīvumu aptuveni 300 cilvēku uz kvadrātkilometru. Salas platība šobrīd tiek rēķināta 352 kvadrātkilometri, kas varētu šķist ļoti daudz, ja vien divdesmitā gadsimta sākumā teritorija nebūtu bijusi 880 kvadrātkilometrus liela. Kopš 1853.gada salas izmērs samazinājies par divām trešdaļām. Jā, Madžuli cieš no milzīgas erozijas, pret kuru šobrīd tiek veikti dažādi ‘’pretošanās’’ pasākumi. Lai arī upi šeit vēl neesam redzējuši, zinām, ka Bramaputra ir tiešām varena – iztekot no Himalaju ledājiem Tibetā, apvijot svēto Kailaša kalnu, savācot dažādas pietekas un radot sarežģītu straumju sistēmu, šī upe vietām ir pat astoņpadsmit kilometrus plata. Ieplūstot Bengālijas līcī, tā veido otro lielāko deltu pasaulē. Vidējais dziļums ir 38 metri, dziļākā vieta – 120. Pasaulē tā ir devītā lielākā, piecpadsmitā garākā, bet vienīgā upe, kas nes indiešiem tik svēto Brahmas vārdu un tulkojumā no sanskrita nozīmē ‘’Dieva dēls’’. Šī upe ir viena no retajām, kas Indijas subkontinentā nosaukta vīriešu dzimtes vārdā, arī pasaulē tādu piemēru nav daudz. Taču kaprīzes – gluži kā sievietei!

Madžuli sala arī nav radusies miera vējos, bet gan nopietnā zemestrīcē. Līdz pat septiņpadsmitā gadsimta beigām tā ir bijusi vien šaura zemes strēle starp divām paralēli plūstošām upēm, no kurām viena, protams, ir Bramaputra, bet otra ir tās kādreizējā pieteka, ar kuru tā savienojusies kādu gabalu uz priekšu. Laikā no 1661.līdz 1696.gadam notika zemestrīču virkne, bet 1750.gadā bija piecpadsmit dienas ilgi plūdi – tik vareni un baisi, ka līdz šim ir saglabājušies dažādos svētajos tekstos un tautas folklorā. Plūdi kā pasaules sākums vai gals ir ļoti simbolisks mīts, kas raksturīgs lielai daļai pasaules tautu. Arī viena no indiešu mitoloģijas versijām pasauli rada no ūdens… Bet te pēc plūdiem tiešām radās sala! Abu upju saplūšanas punkts pavirzījās 190 kilometrus uz leju, zeme starp krastiem kļuva daudz lielāka. Aptuveni tajā laikā arī šeit no ziemeļu Ķīnas caur Arunāčalu Pradēšu ieradās ‘’cilvēki no kalniem’’, kā tiek tulkots mising cilts nosaukums. Un te nu viņi ir – savās bambusa mājiņās, plūdu dzenāti un Indijai pieskaitīti aziātisku vaibstu adivāsi! Bet, kur gan citur viņiem būt, ja ne pie upes, kas ar savu vareno plūdumu veido Ķīnas, Indijas un Bangladešas robežas… To, ka mising cilts pārstāvju šeit ir daudz, apliecina arī valodas lietojums – tā ir otrā lielākā aiz asamiešu, kas salā ir galvenie saziņas līdzekļi. Kopā gan missing cilts nav pārāk liela – vien aptuveni 800 000, kas izkliedējušies arī citās tuvējās teritorijās.

Lai arī rīta saulē ciematiņš izskatās visai idillisks, Bituls stāsta – šī tauta esot no cilšu saraksta apakšgala. Viņiem garšojot rīsu alus un degvīns, esot visai degradējušies, uz zinībām nepavisam ne kāri un nolaidušies. Nolemti palikšanai uz salas… Bet valdība tomēr atbalstot, piemēram, programma ‘’elektrību un gāzi visai Indijai’’ te izpildīta godam – uz katras, pat vispieticīgākās bambusa būdiņas rēgojas milzīgs elektrības skaitītājs, kas šķiet pat neiederīgāks kā dzīvā uguns zem salmiem. Pirmo gadu elektrība tiek dota bez maksas, pēc tam ieslēdzas skaitītājs. Tiekot atbalstītas arī kultūras aktivitātes, kas, kā visiem šejienes cilšu ļaudīm, izpaužas ar dažādiem vairāku dienu festivāliem. Ceļā redzētie plakāti liecina, ka arī te cieņā folklora un atkritumu vākšanas propaganda, kas, atšķirībā no Arunāčala Pradēšā redzētā, ir atradusi dzirdīgas ausis – vismaz šis ciematiņš ir tīrs.

Kājas rītausmā izlocījuši, esam gatavi atkal braukt. Vispirms ieraugām ūdeni un redzam vienu no garākajiem bambusa tiltiem, cauri skrejot apskatām sadzīvi un lauksaimniecības laukus, bet nedaudz ilgāka pietura veltīta kādam šīs salas fenomenam – satru kultūrai. Žēl, ka to iepazīstam tik maz.

Jau Asamas ceļmalās it bieži pamanīju vaļējas lūgšanu zāles visai lielam cilvēku skaitam. Varēja redzēt, ka tas nav templis klasiskā izpratnē, bet nav arī ģimenes pasākums. Joks, ka tā ir vietējā disko zāle, nemaz nebija tik tālu no patiesības, jo satru kultūrā sakrālā deja ir viens no pamatiem. Kas tad ir satra, šis Asamas reģiona fenomens, un kā tā radusies?

Vienkāršoti sakot, jau mūsu ēras sākumā Indijas tautas bija jau sākušas pagurt no milzīgā dievību daudzuma, kas pārpludināja reliģisko izplatījumu. Kā instinktīvs pretmets radās kustības un kulti, kas sāka vienu no dievībām izvirzīt par galveno, pārējās atstājot par krāšņu svītu. Kā pirmais uzplauka Višnu kults, kas arī šobrīd ‘’vaišnavismu’’ padara par visdaudzskaitlīgāko un izplatītāko hinduisma virzienu. Asamas reģionā iepriekš (un arī šobrīd paralēli) dominēja tantriskais šaktisms, kas pieļāva un pieprasīja gan sarežģītus rituālus, gan dzīvnieku upurēšanu. Līdzīgi kā citviet Indijā, arī šeit uzplauka vēlme pēc miermīlīgākas, gaišākas un priecīgākas reliģisko jūtu izpausmes, kas radīja tā saukto bhakti jeb padevīgas mīlestības virzienu hinduismā. Par galveno dievību bhakti kultā izvirzās Višnu, kas vienlaicīgi ir arī Krišna, Rama, un visas citas tā avatāras. Višnu daudzveidīgie veidoli ir ticīgo pielūgsmes un kalpošanas objekts, vienlaikus esot neviltota prieka avots.

Satras vaišnavismā parādās tieši Asamā un tas notiek septiņpadsmitā gadsimta vidū. Šeit, ziemeļos, izceļas svētie domātāji, kas nostājas pret kastu sistēmu un izveido īpašus centrus ar sakrālo un izglītojošo nozīmi. To galvenā iezīme ir atvērtība visiem, kas gatavi kalpot Višnu. Galvenā personība Madžuli reliģiskajā vēsturē ir Srimanta Sankardeva – sociālas dzīves reformators, novators, plaša vēriena domātājs, mākslas darbonis, rakstnieks, dzejnieks, mūziķis… Viņa dzīves dati tiek norādīti kā 1449-1568, kas gan šķiet nedaudz pārspīlēti pat svētajam, tāpēc tiek pierakstīts skolnieku un hronistu vēlmei šo personību padarīt vēl svarīgāku un ietekmīgāku, it kā ar to, ka visi viņu uzskatījuši par paša Višnu reinkarnāciju vēl nepietiktu! Lai vai kā, bet tā ir reāla personība un tikpat reāls ir viņa paveiktais, ko vēlāk turpināja viņa sekotāji. Sankardeva piedzima augstā kastā, kur visa ģimene bija šaktisti. Agri zaudējis tēvu, agri aprecējies, agri mirusi sieva, agri izprecināta meita, un Sankardeva, namtura pienākumus izpildījis pirms laika, gluži kā senajā vēsturē varēja uzreiz ķerties pie nākamā dzīves posma – garīgās pilnveidošanās. Ja senie askēti devās uz mežu, tad Sankardeva uzsāka svētceļojumu, kas ilga divpadsmit gadus. Viņam nebija jāsāk no nulles, jo no agra vecuma viņš bija ieguvis labu izglītību un visus pārsteidzis ar savu dzejnieka un domātāja talantu. Tāpat viņš agri bija sācis nodarboties ar jogu, ko gan vēlāk pārtraucis. Viņš bijis arī fiziski ļoti stiprs un leģenda vēsta, ka spējis pārpeldēt Bramaputru pat plūdu laikā. Svētceļojums viņu veda caur tobrīd nozīmīgākajiem vaišnavītu reģioniem, viņš uzturējās dažādās vietās, uzsūca esošas zināšanas un dalījās ar jaunām – tulkoja un skaidroja Purānas, pārvērta tās dzejā, dejā un teatralizētos uzvedumos, meklēja veidus, kā dievam Višnu kalpot radoši un ar prieku. Atgriezies dzimtajā vietā, viņš visas saimnieciskās rūpes par īpašumiem atstāja znota ziņā, pēc vecmāmiņas spiediena apprecējās vēlreiz, un sāka savu galveno misiju – sociālo darbību. Uz tēva mājas drupām uzcēla satras priekšteci, atvērtu zāli zem jumta, kur tikties ar cilvēkiem. Viņš izveidoja mācību Ekasarana, kuras pamatā ir Bhagavata Purānas pielūgšana. Sankardeva Višnu avatāru Krišnu izvirza par galveno dievību un visam rod skaidrojumu paša komentētajās purānās. Viņš neizvirza neko revolucionāri jaunu, bet jau esošo ticību ietērpj īpašos kultos. Viņa mācībā liela emocionālā nozīme ir dažādām sakrālajām dejām un teatralizētiem uzvedumiem, kuros viņš pats piedalījās gan kā aktieris, gan mūziķis. Viņa izveidotais reliģiskais virziens organiski iedzīvojās tautā, ar līdera enerģiju izplatījās visā reģionā un vēlāk guva nosaukumu neo-vaišnavisms. Sankardeva izrādījās ļoti labs diplomāts un organizators, viņam izdevās savas idejas iedzīvināt pie dažādiem valdniekiem, izveidot milzīgu sekotāju loku, kas kopumā ieviesa satru institūciju. Tā tika dēvēti šie ticības centri ar vaļēju lūgšanas zāli, kā arī dzīvojamām un mācību telpām. Tajās dzīvoja gan šķīstības zvērestu devušie, gan laicīgie mūki, kas kopīgi vadīja saimniecību, izglītojās, lūdzās un pieņēma sabiedrības locekļus. Madžuli sala kļuva par visas Asamas reģiona kultūras un garīgo centru, tajā vien bijušas vairāk kā simts satras, kas līdz ar reliģiskajām jūtām apmierināja arī iedzīvotāju kultūras vajadzības. Sankardeva ieviesa arī literāro valodu, daudz deva dzejas, mūzikas un mākslas izplatībā visu kastu ļaudīm – satras tam ir dzīvs piemineklis. Šobrīd gan Madžuli ir palikušas vien divdesmit viena, taču kopējais skaits Asamas provincē un Bengālijā tiek uzrādīts visai iespaidīgs – 862.

Mēs uz pavisam īsu brīdi esam ieradušies vislielākajā satrā – Kamalabari, kas dibināta 1673.gadā. Izskrienam cauri, pamanot, ka daļa no simts mūkiem strādā labības apstrādē, daži iegrimuši apcerē pie savām mazajām cellītēm, mazie audzēkņi dodas uz skolu, kamēr lūgšanu zālē jau pēc grupas aiziešanas ieklibo deviņdesmit grādu leņķī savilkts vecūksnis, kuru, šķiet, varētu ielikt jebkurā no iepriekšējiem gadsimtiem. Lūgšanu zāle ir tradicionālā atvērtā telpa ar kolonnu stabiem apkārt un lielu svētās grāmatas jeb Bhagavata Puranas atveidu centrā. Dažādo dievību skulpturālajiem un zīmētajiem atveidiem pievērsties nepaspējam, jo prāmis negaida. Mūs steidzina skriet un tas ir jādara…

Ja vēlētos kaut nedaudz izjust satras un Sankardevas īpašo pienesumu hinduisma kultūrai, vislabāk būtu redzēt kādu no reliģiskajām dejām, vislabāk Cihna-yatra - tieši tā radās kā pirmā svētceļojuma rezultāts. Tajā tika ielikta visa Sankardevas izprastā reliģiskā būtība - prieks, padevība un mīlestība, kas neko neprasa pretī. Deju uzveduma vajadzībām Sankardeva pats uzgleznoja ‘’septiņas debesis’’, pats spēlēja, dzejoja… Tieši šī uzveduma katarsē viņš esot sapratis, ka ir gatavs nest savu reliģisko izjūtu tālāk un dot citiem. Deja joprojām ir viens no visu neo-vaišnavistu spēcīgākajiem izteiksmes līdzekļiem. To redzēt būtu vērts…

Pie prāmja pieskrienam laikus. Ir brīdis tualetes rindai, pāris fotogrāfijām, es vēl paspēju nopirkt mazas, eļļā ceptas, avīzē ietītas zivtiņas, kas uz vaļējās laivas klāja garšo lieliski. Zem vējā apskretuša hinduistu karoga stundas, pusotras laikā šķērsojam Bramaputru. Noskatāmies, kā krasta tīrības nolūkos saslaucītie mēsli mierīgi tiek sašķūrēti ‘’Dieva dēlā’’, un saprotam, ka tā vienkārši notiek. Tālāk mūsu ilgstošais ceļš ved uz Nāgalendas provinces robežu, ko krāšņo vien dienišķā ruma meklēšana – rajonā, uz kuru braucam, ir sausais likums, tāpēc par visu jāparūpējas laikus. Bet ‘’viss’’ pienāk, jo desmit un vairāk stundas mašīnā nudien nav nekāds nieks.