(22-23. februāris)
Pametis neskarto Puna augstkalnu plato apvidu, es atgriežos civilizācijā un esmu uzņēmis tālo ceļu uz pēdējo reģionu Argentīnas izpētes braucienā - Saltas pilsētu.
Tuvojoties šai Ziemeļargentīnas tūrisma citadelei, uzreiz ir redzams, ka Salta ir iecienīts ceļotāju galamērķis - piknika pusdienu vietā kaut kur nekurienē tagad pieejamas maltītes gaumīgos restorānos, vienkāršu viesu namu vietā komfortabli viesnīcu kompleksi, bet bezceļu vietā parādās tāda pēdējās dienās aizmirsta ekstra, kā asfalts.
Saltas pilsēta, kas kalpo kā lieliska bāzes vieta, lai iepazītu apkārtnes dabas ainavas ir vilinājusi ceļotājus jau vismaz pēdējās pāris dekādes.

Argentīna, atšķirībā no Brazīlijas, Kolumbijas un Peru, nevar lepoties ar daudzām koloniālās arhitektūras pērlēm, tomēr Salta ir patīkams izņēmums. Bēdīgi slavenā un īpaši nežēlīgā konkistadora Hernando de Lerma 1582. g. dibinātā Salta ir vissimpātiskākā koloniālā vecpilsēta Argentīnā, kurai konkurenci sastāda vienīgi Kordovas pilsēta valsts vidienē. Saltas pašā sirdī iekārtojies palmām un strūklakām bagātais 9. jūlija skvērs jeb galvenais laukums, kuru ieskauj sniegbaltais un vairāk kā 300 gadus senais Vecais rātsnams, kā arī citas glaunas ēkas un muzeji, tai skaitā Kalnu arheoloģijas muzejs, kurā glabājas Argentīnas vērtīgākais atradums - trīs vislabāk saglabājušās inku mūmijas pasaulē, kuras 1999. g. atrada Llullaillaco vulkāna virsotnē. Savukārt, vecpilsētas firmas zīme noteikti ir Saltas krāsainie dievnami - no sarkanās Sv. Franciska baznīcas un zilās Dievmātes baznīcas, līdz rozā katedrālei un bēšīgajam, 16. gs. beigās izveidotajam San Bernardo karmelītu klosterim, kas ir pilsētas visvecākā būve.

Saltai, kopš dibināšanas, Ir bijusi nozīmīga loma visa reģiona attīstībā, tai skaitā 19. gs. sākumā pilsētas slavenākais dēls un viens no diviem Argentīnas varoņiem, ģenerālis Martin Miguel de Guemes no šejienes vadīja savu gaučo armiju un izcīnija uzvaras Neatkarības karā pār spāņu kolonijas armiju. Šīs pilsētas nozīmīgumu apliecina arī leģendārais Tren a la Nubes (tulkojumā "Vilciens uz mākoņiem&quot - viens no augstākajiem dzelzceļiem pasaulē, kas Saltu savienoja ar Čīles robežu Andu kalnos. Tā laika inženierijas brīnuma radīšanai vajadzēja 29 tiltu, 21 tuneļu un 13 viaduktu izbūvi, kā arī divu spirāļu un divu zigzagu izveidi klintīs, lai vilciens varētu šķērsot kalnu grēdas. Tren a la Nubes galvenā un visfotogēniskākā "zvaigzne" ir La Polvorilla viadukts - 224 m garš un 64 m augsts, pusloka formas gaisa tilts, kas 4200 m augstumā virs jūras līmeņa šķērso Andu ieleju. Šobrīd dzelceļa izmantošana vairs nav ekonomiska un racionāla, jo tas vienkārši priekš 21. gs. ir lēns kā gliemezis, tāpēc "Vilciens uz mākoņiem" mūsdienās saglabājies tikai kā vēsturisks transporta objekts, galvenokārt, tūristiem. Pirms dažiem gadiem tas vēl kursēja 217 km garā posmā no Saltas līdz La Polvorilla viaduktam, kas nebija pat pusceļš no orģinālā ceļa līdz Čīles robežai, bet tagad darbojas vairs tikai 20 km īss posms tūristiem no San Antonio del Cobres pilsētiņas līdz La Polvorilla viaduktam. Tomēr tā vēsture un izbūve, joprojām ir interesanta - Tren a la Nubes plānošana un izpēte tika uzsākta jau 1889. g., bet dzelzceļa būve reāli sākās tik 1921. gadā. Lielās depresijas laikā, 1932. g. nogalē tika pabeigts La Polvorilla viadukts, kas 4200 m augstumā iezīmēja līnijas augstāko punktu, bet līdz dzelzsceļa pilnīgai pabeigšanai vēl vajadzēja 16 gadus - tikai 1948. g. 20. februārī beidzot tika atklāts leģendām apvītais "Vilciens uz mākoņiem". Cerēsim, ka ar Rail Baltica darbi ies raitāk.
Lai gan Saltas vecpilsēta nudien ir simpātiska un piedāvā visas ceļotājiem vajadzīgās ekstras, tomēr tās dabas ainavas, un jo īpaši krāsainās klintis ir galvenais magnēts, kāpēc ceļotāji iecienījuši šo galamērķi Argentīnas ziemeļrietumos.

Saltas apkārtnē atrodas divas garas un platas ielejas, kur zemes slāņi atsedz īpaši krāsainas klintis. Pa ceļam uz Saltu jau sanāk šķērsot vienu no šīm ielejām - Quebrada del Toro, kur ne tikai vairākās vietās no kalniem spiežas ārā dzeltenas, oranžas, sārtas un sarkanas klintis, bet arī interesanti klinšu veidojumi piešķir šeit Andu kalniem neierastas formas. Vēl viena Quebrada del Toro ielejas vizītkarte neapšaubāmi ir augstie Cardon sugas kaktusu lauki, kas noklājuši ielejas apakšu un tās klinšu sienas, piešķirot šai ainavai Mežonīgo Rietumu garšu.

Vēl krāsaināki kalni gan vērojami dodoties izbraucienā uz otru lielo ieleju - Quebrada de Humahuaca, kas iestiepjas kaimiņu provincē līdz pašai Bolīvijas robežai. Humahuakas ielejā ir divi galvenie krāsaino klinšu puduri, kur vietā ar nosaukumu Paleta del Paintor ("Gleznotāja palete&quot no pelēki brūnām klintī laukā spraucas dzelteni zemes slāņi, bet otrā vietā Cerro de los Siete Colores ("Septiņu krāsu kalns&quot pie Purmamarkas ciematiņa paceļas oranžas, rozā, sarkanas, bēšas, violetas un sārtas nokrāsas pakalni.

No simpātiskā Purmamarkas ciematiņa, ceļotāji parasti dodas uz netālo Salinas Grandes balto sāls līdzenumu, tomēr Puna reģions mani lutināja ar daudz iespaidīgākām sāls tuksnešu ainavām, kuras turklāt varēja baudīt pilnīgā vientulībā, tāpēc es nolēmu tā vietā doties uz Humahuakas blakus ieleju, pār kuru noraugās krāsainais Cerro de Hornocal kalns. Cerro de Hornocal noteikti ir viens no krāsām raibākajiem kalniem uz Zemes, kuras visspilgtāk atklājas pēcpusdienas saulē, tāpēc vietējie tam piešķīruši "14 krāsu kalna" iesauku. Četrpadsmit krāsas, gan man neizdevās Hornocal klintīs saskaitīt, ja nu vienīgi zilās debesis un zaļo zālīti pa kuru aizjoņo dažas savvaļas vikuņjas piepluso 12 kalna toņiem klāt.
Tik raiba, krāsaina un ainavām daudzveidīga bija Argentīnas Rietumu daļa, no Bariločes Patagonijā līdz Saltai valsts ziemeļos. Jāatzīst, ka šai valstij ļoti paveicies, jo tai ir viss, ko dabas ceļotājs vien var vēlēties - majestātiskie Iguasu ūdenskritumi, milzīgie Patagonijas ledāji, sniegotie Andu kalni, melnie vulkānu masīvi, varavīksnes krāsu klintis un pēdējais lielais Dienvidamerikas noslēpums - unikālais Puna apvidus, kas sniedz iespēju sajusties kā uz Mēness un Marsa. Reti kura valsts pasaulē var lepoties ar tik daudziem dabas brīnumiem, ja nu vienīgi varbūt ASV un Ķīna tai var sastādīt konkurenci.

Turpinājums par Lieldienu salu sekos...

Jānis Kreicbergs