Septītajā dienā no Strada in Casentino ciematiņa izlemjam doties uz San Marino. Jo tad mēs būsim apmeklējuši vēl vienu valsti valstī un tas mums ir pa ceļam uz Rimini, lai lidotu atpakaļ uz Latviju. Ceļš solās būt gana īss - tikai kādas 40 minūtes. Bet īstenībā aizņem pusi dienas, jo skati apkārt ir tik grandiozi, ka stājamies visur, kur var nomest auto un skrienam bildēt. Arī pa pašiem serpentīniem ātri nepabrauksi, jo īpaši kalnā augšā ar mūsu Fiat Panda un 1.2L motoru. Bet cepuri nost, auto ir lielisks un pat 150 km/h uz šosejas tas paveic pilnīgi mierīgi.

Video 1. daļa:

Mēs visu laiku esam sajūsmā, ka izvēlējāmies paņemt īres auto. Tu redzēsi 10x vairāk, un iespaidi būs 10x lielāki nekā apmetoties tikai vienā pilsētā. Ja patīk kalnu skati un trakās panorāmu ainavas, tev šis ir jāizmēģina! Visu nofočēt un nofilmēt, lai parādītu jums, tāpat nav iespējams.

Kamēr lidinu dronu virs kalnu ielejas, Alise paspēj ieturēt pusdienas ar brīnišķīgu kalnu skatu. Tagad arī man sagribas pusdienas. Ievadam Waze pirmo ēdnīcu, kurai ir normālas atsauksmes, bet navigācija mūs aizved pilnīgi garām, un labi, ka tā. Piestājam mazā miestiņā Mercato Saraceno, kur ar google translate palīdzību tieku pie garšīgākajām pusdienām Itālijā, pavisam parastā un necilā pusdienotavā Trattoria Del Lago. Šī nav nekāda tūristu vieta, neviens nerunā angliski. Vietējie nesteidzīgi bauda pusdienas un vīnu. Vietiņa ļoti atgādina ēdnīcas, kādas apmeklējām Parīzes braucienā - super vienkārši, šarmanti un galvenais, ka ļoti, ļoti garšīgi. Kafija, ūdens plus otrais ēdiens (cepta vista ar kartupeļiem un rozmarīnu) tikai 10€.

Kad pieminēju, ka esam no Latvijas izrādījās, ka apkalpotāju brīvi runā krieviski: Ё-моё, что вы сразу не сказали... un mēs visi gardi pasmējāmies par mūsu valodas barjerām. Atvadamies un laižam pa serpentīniem tālāk uz San Marino.

San Marino ir pasaulē mazākā un vecākā republika (AD 301). Izmēros tā ieņem trešo vietu Eiropā aiz Vatikāna un Monako, bet pasaulē piekto vietu.

San Marino ir pasaulē augstākais autoīpašnieku daudzums uz iedzīvotāju skaitu, un tā ir vienīgā valsts, kurā ir vairāk transportlīdzekļu nekā cilvēku (iedzīvotāju skaits ~34 000).

Mēs apmetāmies pašā kalna augšiņā, viesnīcā Bellavista par nieka 45€. Galvenie tūristi šeit ir no Krievijas un Itālijas, jā, krievu valodu dzird pilnīgi visur. Pat veikalos ir uzraksti - Мы говорим по русски!

Vecpilsēta atrodas uz Titāna kalna (Monte Titano) 739m virs jūras līmeņa, bet kalna smailēs atrodas galvenie tūrisma objekti - trīs torņi Guaita, Cesta un Montale. Ieeja ir 4,5€, lai uzkāptu vecākajā - Guaita tornī, no kurienes paveras kolosāls skats uz uz otro un augstāko torni Cesta. Tālumā var mierīgi ieraudzīt arī Rimini un Adrijas jūru.

Pati vecpilsēta ir nekas īpašs, jo visas vēsturiskās ēkas pilda tikai vienu funkciju - pārdod Ķīnā ražotus suvenīrus. Un es nepārspīlēju. Šeit jel kādas vēsturiskas sajūtas vienkārši nav. Te ir vēl trakāk nekā Venēcijā, bet papildus katrs piektais veikals tirgo ieročus, nažus, zobenus, militāro ekipējumu un pat lokus.

Pārējie piedāvā smaržas, somiņas, glavaskausus, rotaslietas, rotaļlietas, t-kreklus.. to loriņu daudzums ir neaptverams. Pie tam, visi šie sūdiņi ir katra veikala izgaismotajās vitrīnās pat naktī. Pa retam atrodas kāda šokolāde ar uzrakstu Rimini vai kāds alkoholisks dzēriens, kurus kā suvenīrus vedīsim atpakaļ uz Latviju.

Video 2. daļa:

Bet līdzko acis pacel pāri lielajiem mūriem, tā sirds gavilē un smeldz par tik skaistiem panorāmas skatiem. Es neesmu saulrietu čalis, kas katru brīvu mirkli brauc uz Balto kāpu romantiski paraudāt, bet noskatīties saulrietā no San Marino ir iespaidīgs skats.

Līdz ko atnāk vakars, tā tūristi pazūd, kafejnīcas aizveras un ielās paliekam tikai mēs. Varbūt vasarā šeit valda lielāka kustība, nakts dzīve, bet tagad ir sezonas beigas, var baudīt lēnu, nesteidzīgu vakara pastaigu bez cilvēku pūļiem. Rīt lidojam atpakaļ uz Lietuvu.