Veiksmīgi sasniedzis Argentīnas krāsām bagātākos ezerus jeb lagūnas, es turpinu noslēpumainā un no civilizācijas noslēpušos Puna reģiona izpēti tālu Andu kalnos.
Puna apvidū, kas neapšaubāmi ir viens no elpu aizraujošākajiem reģioniem uz planētas, un pēdējais lielais Dienvidamerikas noslēpums, no krāsām bagātām dabas vietām nekādīgi nav iespējams izmukt, tās pavada ik uz stūra.

Īsta "mākslinieku palete" man acu priekšā atklājas sasniedzot ieleju ar nosaukumu Quebrada el Penon (tulkojumā "Klints grava&quot. Šeit augstkalnu tuksneša ielejā atklājas neticami krāsaini smilšakmens kalni, veidojot apbrīnojamas krāsu gammas un kompozīcijas - tie noteikti ir krāsainākie kalni uz Zemes! Ja vien Argentīnā tūrisma darboņi labāk pārzinātu savu zemi un būtu kreatīvāki mārketinga ziņā, tie necilā nosaukuma vietā būtu piešķīruši kādu sulīgāku un vairāk piemērotu vārdu kā, piemēram, Varavīksnes kalni vai Salvadora Dali ieleja. Piemēram, to kaimiņi jau sen savu krāsaino līdzenumu ar pakalniem Bolīvijas galējos dienvidos pārdēvējuši par Salvadora Dali tuksnesi, bet Quebraba el Penon kalni ir daudz augstāki, savukārt krāsu gammas daudz iespaidīgākas un daudzveidīgākas par "brālēnu" otrā robežas pusē - te var redzēt gandrīz vai visu varavīksnes toņu plejādi.

Turpat netālu no Quebrada el Penon atrodas vēl kāda dīvaina ieleja jeb kanjons - Quebrada de la Troya. Klintis šeit nevar lepoties ar īpašām krāsām, bet to tekstūra gan ir unikāla. Quebrada de la Troya ir vieta, kur sadūrušās tektoniskās plātnes tādējādi "uzarot" senos Zemes slāņus, kas pacēlušies gandrīz 180 grādu lenķī, savukārt Andu kalnu upīte izpraukusies caur šo sārti-brūno klinšu apvidu izveidojusi vairākus lielus lokus padarot šo ainavu vēl gleznaināku. Ļoti iespējams Quebrada de la Troya tuvākā vai tālākā nākotnē kļūs par palentologu "svētceļojumu" vietu, jo uzartās klintis brīvi atsedz aizvēsturisku mošķu pēdu nospiedumus, bet mazliet parokoties tur noteikti varētu atrast arī dinozauru kaulus.

Vienā no Andu ielejām starp Quebrada el Penon un Quebrada de la Troya kalniem atklājās neierasts skats, kur savvaļas guanako un vikuņjas brālīgi dalīja zālienu un kopā ieturēja maltīti. Tā nudien ir reti novērojama parādība, jo guanako apdzīvo zemākās ielejas maksimums līdz 3500 m augstumā, bet vikuņas mājo augstākās ielejās parasti augstumā virs 4000 m. Neskatoties uz to, ka vikuņjas ir aizsargāti savvaļas dzīvnieki, tomēr dažiem indiāņiem šajā apvidū ir speciālas atļaujas tās ķert un apcirpt kā aitas, pēc tam palaižot atkal brīvībā. Vikuņjām ir pati mīkstākā un dārgākā vilna dzīvnieku pasaulē, un tās iegūšana un pārvēršana siltās šallītēs vai pončo ir viens no retajiem izdzīvošanas avotiem tiem dažiem iezemiešiem, kas joprojām apdzīvo šo "Dieva aizmirsto nostūri".

Puna augstkalnu plato apvidū daba ir izpaudusies ne tikai kā "gleznotāja", bet arī "tēlniece" vietām izveidojot tādus kā "skulptūru labirintus", kur Campo de Piedra Pomez klinšu lauks ir visinteresantākais no tiem, un, iespējams, vissireālākais dabas veidojums vispār Puna reģionā. Zem šī garā nosaukuma slēpjas milzīgs, baltu klinšu labirints, kas izkaisīts tumši pelēku, vulkānisko smilšu un akmeņu līdzenumā jeb tuksnesī, tas ir tik plašs, ka lai to izstaigātu pilnībā kāda nedēļa būtu nepieciešama. Laiks, lietus un īpaši vējš šī baltās pumeka akmens klintis, kas radušās vulkāna ekspozijas rezultātā, ir pārvērtis klinšu kolonnās un pīlāros. Campo de Piera Pomez akmens lauka ziemeļdaļā klintis ir vairāk izrobotas un atdalītas cita no citas, bet vidienē un dienviddaļā, kur vējš tikai tiek klāt klinšu augšējiem slāņiem, tās burtiskā nozīmē izskatās kā "akmenī sastinguši okeāna viļņi vētras laikā".
Blakus šim klinšu laukam atrodas vēl kāda melnbalta ainava - Dunas Blancas, kur varena izmēra, baltas smilšu kāpas iegūlušās starp pelēko līdzenumu un tumšajiem, vulkāniskajiem kalniem. No apakšas liekas, ka uzkāpšana vienā no kāpu virsotnēm tāds nieks vien ir, bet realitātē, tās ir tik lielas, ka augstkalnu apstākļos elpa sitas ciet jau pusceļā.

Par Puna reģionu turpinājums sekos....

Jānis Kreicbergs