Ir februāra vidus, Eiropu vēl nav sasniedzis koronavīrusa drudzis, un, Itālijā pat nenojauš par tuvojošos vīrusa vētru, kas uz laiku izmainīs šo valsti līdz nepazīšanai, bet es pa to laiku aizvadu pēdējās dienas, turpinot pētīt Argentīnas visnomaļākos apvidus.
Beidzot esmu nonācis jau pieminētajā Puna reģionā, kas ir tik pat kā neapdzīvots un tūristu vēl neapgūts augstkalnu plato Ziemeļargentīnas Andu kalnos pie pašas robežas ar Čīli. Te burtiskā nozīmē pusdienu var nobraukt pa sliktiem ceļiem vai bezceļiem līdz ieraugi pirmo mašīnu. Argentīnieši tikai pagājušā gadā ir uzbliezuši ceļu uz šī apvidus centru, mazo Antofagasta de la Sierra ciematiņu, bet, lai iepazītu Puna reģiona apbrīnojamos dabas skatus, nākas šo ceļu pamest un traukties pa stigām un bezceļiem pāri sāls tuksnešiem un lavas laukiem dažkārt šķērsojot pat mazas upītes. Ar to var teikt, ka šī izpētes brauciena galvenā misija - "Ekspedīcija uz Mēnesi un Marsu 3" jeb krāsaino un mēnesnīgo Argentīnas Puna apvidu ir oficiāli sākusies. Jau atkal paceļošu "galaktikā", iepazīstot vienu no planētas neparastākajiem, nomaļākajiem un krāsainākajiem nostūriem, kura dīvainās dabas ainavas liek sajusties gluži kā uz citas planētas. Uz Zemes atrodas tikai trīs reģioni, kas var kvalificēties šim neierastajam nosaukumam - Etiopijas Austrumi & Džibuti, Čīles ziemeļi & Bolīvijas dienvidi un Puna apvidus Argentīnas ziemeļrietumos. Pats "ceļš", kas no Villa Union miestiņa ved uz Antofagasta de la Sierra un tālāk uz mazo Tolar Grande ciematiņu, šķērsojot Puna apvidu, varētu būt gleznainākais, pa kādu jebkad esmu traucies, kur pa logu dominē ainavas, kas asociējas ar Mēness virsmu, bet brīžiem pat ar Marsu - pa augstkalnu tuksnešiem un sāls līdzenumiem, cauri Andu kalnu un vulkānu "džungļiem", garām krāsainiem ezeriņiem un dīvainiem klinšu veidojumiem. Nākošos trīs fotostāstos es atklāšu, kāpēc šis Argentīnas augstkalnu plato ir Dienvidamerikas lielākais noslēpums, kas agri vai vēlu tiks atklāts un piedzīvos savu zvaigžņu stundu. Pirmais no trim fotostāstiem tiks veltīts Puna krāsainajām lagūnām un vulkāniem, otrais - krāsās raibajiem kalniem un klintīm, bet pēdējais sāls tuksnešiem un "Marsa ainavām".
Argentīna, iespējams, ir krāsām bagātākā ezeru zeme uz planētas, kurai konkurenci sastāda vienīgi Bolīvija, jo Andu kalnu lagūnas šeit var atrast pat dzeltenos un sarkanos toņos. Puna reģions ir bagāts ar daudzām kalnu lagūnām visdažādākajos zilajos un zaļajos toņos, no safīrziliem līdz akvamarīna nokrāsām, bet lai tos visus apmeklētu vajadzētu ļoti daudz laika, tāpēc es šoreiz spiedu uz tiem pašiem interesantākajiem.
Mana pirmā iepazīšanās ar Puna reģionu notiek Laguna Brava rezervātā, kas atrodas dziļi Andu kalnos pavisam tuvu Čīles robežai. Tas sargā dažus kalnu ezeriņus, bet galvenais no tiem ir Laguna Brava - ļoti gara, bet sekla lagūna, kur vietām atsedzas balts sāls līdzenums, citur to klāj plāna ūdens kārtiņa tirkīza un topāza toņos, bet piekrastē saulē zaigojas mazi, krāsaini geizeriņi. Laguna Brava blakus paveras vēlviena lagūna dzelteni-zaļos toņos, kur jūtama ir nedaudz sēra smaka, kas izskaidro šo neparasto ūdens nokrāsu - vairāki minerāli kā, piemēram, dzelzs, sērs, varš, arsēns, boreks, sāls un citi ir pie vainas Puna reģiona kalnu ezeru izkrāsošanai. Vēl krāšņāku šo bildi padara sniegotu vulkānu grēda ar dažām vairāk kā 6000 m augstām virsotnēm, kas paceļas ezeru fonā, tai skaitā vieni no augstākajiem "uguns kalniem" uz Zemes - 6759 m augstais Bonete Chico un 6793 m augstais Monte Pissis, kurš ir otrs augstākais vulkāns pasaulē aiz Ojo de Salcedo un trešā augstākā virsotne Rietumu pusslodē pēc Ojo de Salcedo un Akonkongvas. Interesanti, ka ilgu laiku Monte Pissis tika uzskatīts par augstāko vulkānu pasaulē un otru augstāko kalnu Rietumu pusslodē, tomēr 2005. g. austriešu ekspedīcija ar visjaunākajām GPS tehnoloģijām izmērija, ka Pissis virsotnes augstums ir nevis 6882 m, bet gan 89 m īsāks, līdz ar to zaudējot augstākā vulkāna titulu Ojo de Salcedo priekšā.
Laguna Brava rezervāts ir ne tikai dabas ainavu, bet arī dzīvnieku svētnīca - pa rezervātu, gar ezeriem klejo lamu "brālēni", savvaļas vikuņju bari, bet to ūdeņos mājo nelielas flamingu kolonijas. Puna reģiona kalnu lagūnas apdzīvo divas no pasaulē sešām sastopamajām flamingu sugām, Čīles un Andu flamingi, bet tā kā šeit tūristu tikpat kā nav, tas nozīmē, ka garkājainie un rozīgie putni nav pie cilvēkiem pieraduši un tuvojoties tie laižas lapās.
Tālāk es dodos uz ļoti nomaļo Carachi Pampa lagūnu, kur paveras vēl sirreālākas krāsas un skats, kuru burtiskā nozīmē tikai daži cilvēki uz Zemes ir vien baudījuši. Kādu gabaliņu šeit traucamies pa bezceļiem šķērsojot vulkānisko smilšu līdzenumu, bet pēdējais posms ved pāri pārakmeņojušiem lavas laukiem līdz nonāku vietā, kur atklājas satriecoša panorāma - vienā pusē atrodas Carachi Pampa vulkāns, kura melnie lavas lauki un konuss kontrastē ar dzelteno pampas līdzenumu, bet otrā sarkanais Carachi Pampa ezers, kuram krastā atsedzas balta sāls pludmale, bet fonā paceļas Andu kalni, kas vēlas pēcpusdienas gaismā iekrāsojušies tumši zilos toņos. Šim ezeram piemīt pilna pakete jeb viss ko vien var vēlēties. Nepietiek ar to ka Laguna Carachi Pampa ieskauj jau kārtējais lieliskais vulkānu fons, flamingi te ļaujas pienākt daudz tuvāk un gar krastu kursē lamu bars, bet šai lagūnai arī piemīt apbrīnojama nokrāsa - tā ūdens gluži kā Laguna Colorada Bolīvijā ir pilnīgi un galīgi oranži-sarkanā krāsā.
Ļoti tuvu Carachi Pampa lagūnai atrodas arī visdīvainākais no Puna vulkāniem - El Jote, kas tulkojumā nozīmē "Melnais grifs". Šis vulkāns sastāv no veselu septiņu vulkānisko konusu lauka, kur krāteru piramīdas paceļas viena pie otras, bet tā vidū tumšā "El Jote 4" krāterī skaidri saskatāmas sarkana putna jeb grifa kontūras no kā arī cēlies tā nosaukums.
Visbeidzot pēdējais ezers Laguna Antofagasta neizceļas ar īpašām ūdens nokrāsām, bet skats šeit tāpat ir "pa rubli". Divi melni vulkāni, Antofagasta de la Sierra un Alumbrera, spoguļojas tā ūdeņos, apkārt plešas draudīgas, piķa melnas lavas klintis no salīdzinoši neseniem izvirdumiem, garām aizlido flamingu un pīļu bars, bet Alumbrera lavas laukā paslēpušās noslēpumainas civilizācijas cietokšņa drupas un petroglifi. Lai gan esmu pilnīgā nekurienē un ilgstošai dzīvošanai galīgi nepiemērotā vietā, kur ziemas mēnešos no jūnija līdz augustam valda stindzinošs aukstums un vējš, tomēr šis Zemes galējais nostūris senos laikos bija daudz apdzīvotāks kā šobrīd. Pirms divām tūkstošgadēm, vēl ilgi pirms inku civilizācijas parādīšanās, šeit eksistēja kāda maz izpētīta kultūra, par kuru arheologi vēl joprojām rausta plecus. Par to klātbūtni liecina petroglifi un no lavas akmeņiem būvētie mūri, kas apjoza senos cietokšņus un labi maskējās vulkāniskajā ainavā, bet vulkānu virsotnēs arheologi atraduši dažas 2000 gadus senas, tomēr lieliski saglabājušās mūmijas, kuras izstādītas Antofagasta de la Sierra ciematiņa muzejā.
Par Puna reģionu turpinājums sekos....

Jānis Kreicbergs