27.11.2019.

Nebija tā salšana naktī tik traka, bet agrā celšanās gan. Mašīnas ir mūsu mājas, uz tām nu atkal dodamies. Līdz paņemtās kafijas uzmundrinājums atver acis, bet tās skata to pašu, ko vakar – pelēcīgu mājokļu valstību, bedrainus ceļus, rīsu lauku ornamentus tālumā un dzeltenajā putekļu smiltī noputējušus ziemassvētku zvaigžņu krūmus. ‘’Uz riteņiem un atpakaļ’’, ir šīsdienas devīze, jo atgriežamies pa to pašu ceļu.

Ciemā, kur turpceļā mainījām riepu, piestājam arī šobrīd. Vajag uz tualeti, ko šoferītis noorganizē vienkārši – piebremzē pie kādas mājas, kur pagalma galā rēgojas cerīgā būdiņa, un saka – ejiet! Mēs tā arī darām un vēl izveidojam rindu, kamēr attapīgais Bituls ielas pretējā pusē atrod, pie kā mums paciemoties. Nokļūstam laukumā starp vairākām mājām, no kurām laukā veļas skolēni, klumpačo bērneļi un izstīvējas ziņkārīgi pieaugušie. Mēs esam apstājuši kādu tradicionālo bambusa mitekli, kura durvju priekšā izvilināts jauns, smaidīgs vīrietis. Viņa uzdevums ir nodemonstrēt mednieka ietērpu, kura eksotiskākā sastāvdaļa ir cepure ar degunraga putna knābi. Viņš pārstāvot nishi cilti, kas slaveni kā īpaši izveicīgi mednieki. Šī nodarbe tiekot piekopta joprojām, medījot visu, kas nu savvaļā mīt. Mednieks ir neliela auguma, labi veidots, stalts un simpatizē gan ar tradicionālo ietērpu, gan ar pārmērīgi nopietno attieksmi pret savu modeļa lomu. Žmiedz acis pret sauli un pozē, cik labi vien spēj. Tiekam ieaicināti arī iekšā un redzam to pašu iekārtojumu kā Ziro ielejā, kur vakara beigās paviesojāmies gan pie apātiska šamaņa, gan pāris tetovētām kundzītēm – tā ir viena liela, pustumša telpa ar atvērtu pavardu centrā, virs kura ir siets produktu žāvēšanai, apkārt trauki un cita kustamā iedzīve, pie sienām trofejas, ieroči un viss, ko var uzkarināt, mēbeļu vietā ir paklājiņi, iekarināti guļamtīkli, mazi ķeblīši. Māja ir uz pāļiem un darināta no bambusu kātu pinuma, logu nav, gaisma laužas iekšā pa pinumu šķirbām. Šim medniekam ir ģimene, divi bērni skolnieki, tādēļ vienā stūrī redzams vecs televizors, bet divās atsevišķās istabiņās dažas grāmatas. Miteklis ir tīrs un racionāls, bet uz ilgu viesošanos nevedina. Īstā dzīve ir ārā, kur skraidīt pakaļ medījumam vai censties atrast savu vietu mūsdienu dzīves ritmā. Arī mūsu mednieks strādājot algotu darbu ceļu būvē, bet īsto prieku dzīvē sagādājot tieši medības. Šis degunraga putna knābis viņa galvas rotā ir īsts, taču vairumam valdība izsniedzot veiklas imitācijas – lai lepnuma fetišs paliek, bet apdraudētos putniņus liek mierā! Bituls apgalvo, ka pie šī mednieka esam ienākuši nejauši, nekas nav iepriekš sarunāts un visi aksesuāri esot īsti. Tāpat kā kapiņš pagalma vidū, kur ar krusta zīmi virs betona plāksnes iezīmēts kāds ne tik sens aizgājējs – dzimšanas gads nav licies svarīgs, bet punkts zemes dzīvei pielikts 07.10.2002. Pa kapiņa gludo virsmu rotaļājas kucēni, ko strauji paķer smejoši bērni un staipa pa rokām, murca kā dzīvās rotaļlietas un priecājas par dzīvību – kā visur pasaulē. Mēs šeit esam tikai uz mirkli, bet nishi cilts, ja vien tas kaut ko ļoti īpašu nozīmē viņiem pašiem, paliks savā senās un modernās dzīves sajaukumā, kur mūsdienu labumi un kārdinājumi spraucas ikdienā kā spilgtā gaisma cauri sienu pinumam – spocīgi un neatvairāmi. Nav vairs iespējama senā cilšu dzīve, bet cik tajā ielaist moderno, ir ļoti svarīgs un garām skrejot neatbildams jautājums. Progress – ak, vai tas vienmēr nozīmē tikai labo? Šīs ilūzijas, šķiet, ir jau izgaisušas…

Tas, kas mani fascinē šajos mitekļos, ir atklātā uguns. Kādai filigrānai veiklībai ir jāpiemīt pavarda kūrējam, lai šī pinuma būda neuzšvirkstētu gaisā jau pirmajās brokastīs? Ugunskurs uz grīdas nav nekādi norobežots, bet visi dabīgie materiāli apkārt ir ideāls iekurs. Acīmredzot ar koncentrēšanās spēju un ‘’uzmanību šeit un tagad’’ te viss ir kārtībā, nekādus meditācijas kursus nevajag… Savukārt garīgās dzīves mikslis var mierīgi salikt kopā neiespējamo – pie savvaļas vērša jeb mituna galvaskausu rindas redzu piespraustas svētbildes. Vienā miteklī tā ir kristiešu Dievmāte, citā – hinduistu laimīgās ģimenes iemiesojums, ja vien tā var nosaukt Šivu, Pārvatī un viņu dēlēnu ar ziloņa galvu - Ganēšu. Mīlīgais un omulīgais ziloņcilvēks ir piedzimis ne bez piedzīvojumiem, protams…
Mīti gluži vai sacenšas dažādās versijās, kā mazulim tikusi ziloņa galva un izvirza vairākas. Viena vēsta, ka Šiva, kā jau askēts, kas taupa sēklu, atteicies radīt dēlu. Pārvatī ar to nav bijusi mierā un salipinājusi lelli, ko lūgusi atdzīvināt. Dusmās Šiva vispirms tam nocirtis galvu, bet vēlāk, lai nomierinātu sievas skumjas, apsolījis uzlikt kādu citu vietā. Tuvākais bijis zilonēns, kas tad kļuvis par Ganēšas galvas devēju. Šiva pie reizes nocirtis arī ziloņa ilkni, tādēļ jaunizveidotais ziloņcilvēks turpmāk ilkni tur rokā. Tie, kas Ganēšu pielūdz kā rakstniecības dievu, uzskata, ka viņš ar to pierakstījis ‘’Mahābhāratu’’. Cits mīts vēsta, ka vecāki aizmirsuši uzaicināt raudzībās dievu Brahmu, kas aiz dusmām ieradies neaicināts un ar savu skatienu vien jaundzimušā galvu pārvērtis pelnos. Tad viņš devis padomu, lai trūkstošo daļu vecāki aizņemas no pirmās dzīvās radības, kas parādīsies ceļā, un kā tāds nācis dieva Indras zilonis. Lai vai kā, bet tā nu šī radība tapusi, simbolizējot visu grotesko un neparasto, normālā un nenormālā vienotību. Viņš demonstrē, ka dievišķajam nav jābūt skaistam, lai arī pielūdzēji viņu tādu ir padarījuši. Lielā galva simbolizē viņa lielo gudrību, bet nolauztais ilknis norāda uz spēju agresivitāti pārvērst mierā. Liels viņam ir arī vēders, ap kuru bieži apsieta čūska. Tas tāpēc, ka reiz viņš jājis uz savas uzticamās peles, bet tā nobijusies no čūskas, klupusi, bet Ganēšam pēc lieliskas maltītes pārsprādzis vēders. Viņš paņēmis to pašu čūsku, kā ar jostu sasējis savu kuņģi un aizjājis tālāk. Viņa snuķis, protams, darījis milzu lietas, spējis pacelt lielus un mazus ķermeņus, tāpēc mūsdienās to aktualizē kā visu jauno projektu dievu un pielūdz pirms darbu uzsākšanas. No dzīvnieku pasaules viņam tuvas ir peles un žurkas, kas bieži tiek attēlotas zem Ganēšas skulptūrām. Tās tiek skaidrotas kā lepnuma, vēlmju un nepieklājības simbols, kas vairojas tikpat ātri kā šie grauzēji. Tās iemieso arī bailes un nervozitāti, ko Ganēša padara nekaitīgu ar savu majestātisko mieru – nu, īsta anti stresa dievība!

Jā, jā – tomēr esam Indijā, gribas uzgavilēt, kad pustumsā starp sodrējiem un putekļiem klātajiem mitunu galvaskausiem laiskojas omulīgais Ganēša. Pat toņi šajā neparastajā klusajā dabā ir ideāli saskaņoti – Šivas aristokrātiski zilā ādas krāsa pustumsā izskatās tikpat pelēka kā nomelnējušās dzīvnieku galvas. Sajūta ir un paliek spocīga. Šeit, Arunāčala Pradēšā, viss ir kopā, kārtu kārtām – mitunu galvaskausi, hinduisma dievības, kristiešu baznīcu krusti, budistu lūgšanu karogi kalnos, Donja Polo sarkanā saule pāri visam un vēl šamaņu rituāli, kas visorganiskāk piestāv vērotajam dzīvesveidam. Medības tajā tiešām iederas! Atvadāmies no jaukā mednieka ar putna knābi uz pieres un sakām ardievas. Paliec sveika, Ziro ieleja, tevi tiešām vispirms ir jāiztulko!

Ar to arī varam katrs klusītēm nodarboties, jo visu dienu tikai braucam, braucam, braucam… Vispirms pa to pašu ceļu izkļūstam no Arunāčala Pradēšas. Pēc tam jau pa Asamas ceļiem atkal braucam un braucam. Vai nu tie ir tie paši vai liekas tik līdzīgi, ka neatšķirt, bet mēs tikai braucam, braucam, braucam… Garām, bet vismaz uz priekšu. Tik ilgs ceļš nav bijis ieplānots, taču šoferīši izskaidrojuši, ka uz programmā minētā prāmja piecas mašīnas vienlaikus uzbraukt nevar, labāk pa zemi un apkārt. Varbūt viņiem taisnība, bet sanāk ilgi, pārāk ilgi. Tik ļoti, ka atkal tieši mūsu mašīnai saplīsusī riepa tiek uztverta nevis kā sodība, bet iespēja izkāp ārā, ieelpot un saprast, kādā valstī, klimatā un mentalitātē esam nonākuši. Lai arī esam uz visai dzīvas šosejas, drīz vien mums klāt ir vietējie bērneļi. Mēs esam tik ļoti izslāpuši pēc dzīvas komunikācijas, ka drīz ar mazajiem puišeļiem jau sarunājas trešdaļa grupas un nekautrējoties pieņem piedāvājumu paciemoties mājā. Tā ir turpat ceļmalā, salīdzinoši turīga, divos stāvos, ar braucamrīkiem pagalmā, visai nīkulīgu svētvietu starp dobēm, ļoti kuplu ģimeni, vētrainu, teju histērisku laipnību, kas izpaužas nemitīgā abpusējā fotografēšanā, zīdaiņu staipīšanā pa rokām, drosmīgāko puišeļu lūgumos draudzēties wacapā un izstāstītos nākotnes nodomos. ‘’Par ko tu gribi kļūt?’’ aktīvāko puišeli eksaminē Iveta. ‘’Par inženieri!’’ atbild sparīgā zemnieku atvase. Hmm, nav slikti, nepavisam nav slikti, mātišķi secinām un iedrošinām censoni. Puišeļi ir smuki, meitenītes vēl maziņas, bet nu dāmas līdz Bolivudai nevelk nekādi... Vecā kundze māk savīkšķīt seju kā īsta ragana un vēl uzsmaidīt bezzobu smaidu, viņas pustrakā meita balagānu krāšņo ar neprātīgām runām un nesakarīgu tekalēšanu, citas sievietes, kas pie pilna prāta, klusē, jo nerunā angliski, toties namatēvs cenšas cik spēj – ārzemnieki viņa pagalmā ir gada lielākais notikums! Tikmēr šoferīšu solidaritāte uz ceļa vērtējama kā ļoti augsta, jo ik pa brīdim kāda mašīna piestāj, lai apjautātos, kas noticis, un piedāvātu savu palīdzību.
Taču laipnība vien nolauzto detaļu vietā dabūt nespēj – jābrauc uz servisu. Mūs izdala pa mašīnām, kurās nu visiem jāsaspiežas ciešāk. Noskatāmies, kā mūsu mašīna aizbrauc pretējā virzienā uz pilsētu, kuru caurbraucot protestējām jau izmisīgi skaļi – kāpēc, kāpēc, kāpēc mēs nevaram apstāties kaut uz stundiņu? Kāpēc visam braucam garām? Nu, jā, pēc brīža apstājāmies spiestā kārtā – iespējams, ka domas tomēr materializējas…

Saulriets paiet mašīnā – ne pirmais un ne pēdējais. Madžuli sala, kas iztēlē uzbur kārdinošas vīzijas, kā sala tā arī neparādās. Nemanot šķērsojam kādu grāvi un viss. Pēc visas dienas ceļa mašīnā, naktsmītnē iebraucam jau vēlu, vēlu vakarā. Romantiskie namiņi un zvaigžņotā debess ir tikai mazs plāksteris pārāk ilgās braukšanas sāpei, taču ir arī pozitīvais blakusefekts – visiem gribas komunicēt un šeit to var darīt teju zem klajas debess… Arī vakariņas izrādās brīnišķīgas un darbībā redzam ‘’dabisko cepeškrāsni’’ – tas ir labi noauguša bambusa posms, kurā viss lieliski pagatavojas, pat netiekot uz atklātas uguns. Apkalpotājs apstaigā visus ar garo koku, izkrata uz šķīvjiem ēdamo, mūsu puiši cienā ar šķidriem labumiem un dzīve atkal kļūst priecīgāka. Kad uzzinām, jā – somas atbraukušas, tad jau viss šķiet savās vietās, bet saimniecei izprasītais un neveikli piekabinātais moskītu tīkls skatu uz dzīvi vērš pavisam jautru.