26.11.2019.

Mostamies kā uz darbu – jābrauc skatīties, kas īsti tajās slepenajās ielejās slēpjas. Zinām, ka šīs dienas mērķis ir Ziro ieleja, bet tajā mīt… Cilvēki, visi ir cilvēki. Skatīšanās uz adivāsiem no augstāka plaukta ir bīstama pašiem, sirdsapziņai, tāpēc visu laiku sev atkārtoju – braucam ciemos, ciemos, ciemos… Ne mērīt galvaskausa apkārtmēru, kā to darīja nacistiski noskaņoti antropologi, ne klasificēt un pie sevis zinātniski purpināt, kā to darīja brīnišķīgais Paganels Žila Verna ‘’Kapteiņa Granta bērnos’’, bet vienkārši – it kā garām, tomēr ciemos, it kā smadzenes izvēdināt, tomēr pieķert jaunu informāciju. It kā galva būtu bezizmēra, gribas tajā sabāzt vēl un vēl… Arī adivāsus no Ziro ielejas.

Par Arunāčala Pradēšas senāko vēsturi zināms ir maz. Pirmoreiz šī teritorija minēta kādas Asamas tautas hronikā 15.gadsimtā, kas norādījuši – tur, uz ziemeļiem un kalnos, arī mīt ļaudis! Savas noturīgas karalistes te nav bijis, bet izrakumi apliecina pietiekoši senu hinduistu un budistu klātbūtni. Tā kā šeit izsenis dzīvo pat 26 dažādu cilšu pārstāvji, bet 1,5 miljoni no kopējiem 1,7 arī šobrīd ir cilšu ļaudis, tad skaidrs – tautību ornaments būs raibs! Jau vakar, pie ezera slēgtajiem vārtiem mīcoties, ievēroju visurgājēju ar lepnu uzrakstu ‘’Mongolian in Heart’’, kas likās kā no tālienes iepirkta mašīna, taču šodien jau saprotu – saknes! Dominē uzskats, ka lielākā daļa cilšu uz šejieni atceļojušas tieši no Mongolijas un Ķīnas. Daļa cilvēku izskatā ļoti līdzinās lielajiem, mežonīgajiem stepes un tuksnešu aziātiem, daļa ir robusti kā no Tibetas senākajiem kalnu ciemiem nokāpuši, daļa mazi, stiegraini, smalki, vēl citi – kā smuidri indiāņi no filmām ar Goiko Mitiču, bet citi, tirdzniecībā aktīvāku ciemu ceļmalu ļaudis, atgādina jūkošās padomju zemes pirmo kiosku biznesmeņus… Nu, īsta Bābele, kam pa serpentīna ceļiem braucot, cauri vēl skrien Indijas armijas smukie zaldātiņi – kas uzcītīgi, kas nedaudz slinkāk, kas cēli stāvot uz vietas un turot plakātu ‘’Uzmanību, šoferi, mēs skrienam, paldies!’’.
Vēl ik pa brīdim spazmu veidā parādās plakāti un iniciatīva sakopt vidi, arī pāris kareivji iet ar maisu un lasa ceļmalas netīrumus, bet kopumā miskaste ir visos grāvjos un jo īpaši apdzīvotās vietās. To ceļā nav daudz, un katru, kurā ir vairāk par desmit mājām, noteikti iezīmē kādas baptistu baznīcas krusts kalna galā vai ceļmalā starp banānkokiem – var redzēt, ka vieta misionāru vidū tiešām ir cieņā!
Taču, lai pārvietotos, nepieciešams nepārtraukts ceļu remonts. Var redzēt, ka no kalniem bieži veļas gan palu ūdeņi, gan akmeņi, braukšanas josla ir šaura, bedres milzīgas, kustība ir pārbaudījums ne tikai dibeniem, bet arī zobu plombām, taču sūdzēties nenāk ne prātā. Atliek pavērot daudzās ceļmalas barakas, kas celtas no degvielas mucu izlocītajām skārda plāksnēm kailu akmeņu vidū, lai atkal saprastu, cik priviliģēti esam. Adivāsi ir no dažādām ciltīm, kas reizēm nozīmē kaut ko līdzīgu mazas tautības vienotai melnstrādnieku brigādei. Asamā ir vairākas ciltis, kas pat mūsdienu politkorektuma gaisotnē tiek sauktas par ‘’tējas ļaudīm’’, ar to saprotot, ka viņiem ir lemts tikai tas – būt par sezonas strādniekiem milzīgajās tējas plantācijās. To viņi dara jau divsimt gadus, šķiet, ka darīs arī turpmāk… Te līdzīgi ir ar ļaužu grupu, kas vienmēr un visur tikai remontē ceļus, dzīvojot skārda būdiņās, par citu dzīvi nezinot un nesapņojot. Viņi esot kā lielceļa nomadi, ceļo noteiktā teritorijā un vienas nodarbošanās ietvaros. Bērni augot pa vidu un uzreiz ķeras pie darba. Arī mūsdienās šajā provincē 30 procenti cilvēku ir analfabēti, kuriem pievienojas arī šādu adivāsu ģimeņu bērni. Jāpiebilst, ka Arunāčala Pradēša ir pat nedaudz virs vidējā izglītības līmeņa valstī, bet uz skārda plākšņu valstību tas neattiecas.
Mēs tikmēr braucam, braucam, kamēr vairs nebraucam, jo tieši mūsu mašīnai jānomaina riepa. Urrā! Mums ir pusstunda kādā beznosaukuma ciematiņā ar visu kolorītu – sākot ar ceļmalas tirgošanos un beidzot ar šīs provinces, manuprāt, pašu galveno unikalitāti, kas mani pārsteidz nesagatavotu. Pie pirmās sarunas par to nonākam tieši šajā ciemā, jo arī citas mašīnas solidāri gaida mūsējo, bet mēs visi klīstam, kur nu kurš. Kad daļa no mums lepni apkārusies ar labi viltotām North Face somiņām, bet citi izpirkuši augļus, Guna dzen Bitulu augšup pa kādu ieliņu. Esam kā pajucis aitu bars, tāpēc labāk sadzīt kopā. Par bara karogu kļūst sarkana saule uz balta fona garā kātā, kas ik pa brīdim plīvojusi pie kāda pilsētas vai ceļmalas mitekļa. Tā signalizē, ka konkrētajā mājā dzīvo īpaši ļaudis…
Te bez atkāpes neiztikt.
Šī saule kā simbols ir radusies salīdzinoši nesen, tieši tādēļ, ka nu jau 30 procenti iedzīvotāju ir kļuvuši par kristiešiem, 29 procenti par hinduistiem, 11 procenti ir budisti, nepilni divi musulmaņi, pārsvarā ieceļotāji… Kur tad cilšu ļaudis un viņu senā reliģija? Vai tāda vispār ir un kāda, ja jau ciltis ir dažādas? Avoti atzīst, ka līdz 1947.gadā izveidotajai Indijas republikai, katra cilts praktiski ir dzīvojusi savā lokālajā kultūrvidē, par lielo valsti galvu nelauzot un īpašu identitāti nedz izjūtot, nedz vispār par to aizdomājoties. Labu gribot, Indijas jaunā valsts sāka aktīvāk iesaistīties adivāsu dzīves izmaiņā. Tas attiecās arī uz reliģiju. Kaut arī jaundibinātā Indija bija sekulāra valsts, reliģiskā invāzija kļuva arvien spēcīgāka. Aktīvi bija ne tikai kristieši, bet arī hinduisti, bet abas šīs reliģijas daudzām ciltīm bija vienādi tālas un svešas. Tas viss kopā veda uz īpaša sinkrētisma izveidi, kas nozīmē, ka dažādās reliģijas ne tikai pastāvēja blakus, bet ietekmēja viena otru, apvienojās un pat radīja īpaši eksotiskus augļus…
Lielākā no cilšu grupām šeit ir Tani ļaudis, kas sastāv no Apatani, Galo, Nishi, Tagin, Na, Mishing un vairākām citām tautām, kas pieder pie Tibetas-Birmas valodu grupas. Kopumā tajā ir vairāk kā 400 dažādas valodas un dialekti, kuros runā aptuveni 60 miljoni cilvēku, taču šeit, Arunāčalā Pradēšā, mīt salīdzinoši maza saujiņa. Arī tā ir izmētāta pa kalniem un lejām, tāpēc katrs savus dabas dievus pielūdza atsevišķi un savā izpratnē. Ticība dabas varenībai un šamaņu spēkam gan bija kopīga un ļoti spēcīga – ciltis bija izteikti animisti. Taču lielās reliģijas tik izteikti centās uzspiest savu vienīgo patiesību, ka cilšu ļaudis nolēma ne tikai neatteikties no senču ticības, bet apvienot visas kopā un izveidot jaunu – ar sauli karoga vidū!
Šī protesta kustība sākās divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados, kad kristietības un hinduisma ekspansija bija tik spēcīga, ka cilšu intelektuāļi to nosauca par ‘’ uzspiestu krīzi un apdraudējumu vēsturiskajai kultūras mozaīkai’’. Viņu mērķis bija arī apvienot visu Tibetas-Birmas folkloru zem vienotas identitātes karoga, cīnīties par tradīciju saglabāšanu, kas galu galā noveda pie jaunas reliģijas radīšanas. Apvienojot cilšu animisma un šamanisma tradīcijas, 1986.gada 31.decembrī tika oficiāli izveidota jauna reliģija ar nosaukumu ‘’Donja Polo’’ (Donyia Polo) – kustība ar sarkanu sauli karogā, kas katra gada pēdējo dienu tagad svin kā lielus reliģiskus svētkus… Paradoksālā veidā divdesmitā gadsimta beigās tika radīta sinkrētiska reliģija, kas atgriezās pie cilvēces visarhaiskākajām sakrālā izpratnes formām – ticības senču un dzīvās dabas gariem, svētbirzīm, ziedošanai un šamaņa spēkam. Šai reliģiskajai kustībai bija konkrēts ideologs un līderis Talom Rukbo, kas to pacēla zinātniskā, intelektuālā un institucionālā līmenī. Viņš uzskatīja, ka galvenais seno kultūru apdraudējums ir tajā, ka tām nav savas literatūras, svēto rakstu, tāpēc steigšus notika senā pierakstīšana, jaunā sacerēšana un skaļa, publiska dziedāšana – pamata forma ir himnas jeb slavinājumi dabas dievībām. Pirmo reizi animisma tradīcijā tika celti arī mūsdienīgi tempļi, kas drīzāk atgādināja vienkāršus saieta namus, bet sniedza galveno – kopības un identitātes sajūtu. Donja Polo kļuva par oficiālu reliģiju, un šobrīd 26,2 procenti Arunāčala Pradēšas iedzīvotāju atzīst sevi par tās sekotājiem. Visi, kas pieņem senos ticējumus mūsdienu iepakojumā, izkar pie mājas šo karogu – garā, garā kārtī, augstu debesīs, tuvāk Saulei, kas kopā ar Mēnesi ir šīs reliģijas nosaukums un pamats.
Kā tas attiecas uz mums?
Ciemā, kur tiek mainīta riepa, ieraugām pirmo bambusu un smilgu sastatni pagalmā ar tādiem kā vairākiem stāviem un kuplu pušķi augšgalā. Uzzinām, ka tas ir kaps, lai mirušais būtu pie savējiem. Pati mājiņa ir neliela, būvēta (vai drīzāk sapīta) no bambusa mizām. Zaļumu apkārt tik daudz, ka izskatās dzīvespriecīga. Karogs ar sauli uzsprausts ļoti garā kārtī, bet mango koku stumbri ir tik pat slaiki. Sarkanā saule uz karoga midžinās starp lapām, īstā spīd acīs, vējš nepūš, kā vajag, zaļie mango augļi rēgojas priekšā… Nenoķeru bildei to karogu, nedodas rokā, laikam dabas gari ir pret.
Bet Donja Polo brīnumi tikai sākas. Kad nonākam Ziro ielejā, kas ir lielākā Apatani cilts mājvieta, cauri haotiskai un netīrai pilsētiņai mūs pa taisno ved uz ciemiem, kas ir lepni par savu neo-pagānismu un cenšas to pacelt pasaules līmenī. Vismaz tā apgalvo maza auguma ņiprs jauneklis ar iespaidīgu un pēc izskata ļoti dārgu pulksteni uz rokas, kas viņam palicis kā dāvana no iepriekšējās tūrisma sezonas – kaut reti, tomēr ciemiņi līdz šejienei nokļūst. Viņš ir mūsu gids, runā labā angļu valodā un stāsta, ka Ziro ieleja gatavojas iekļaušanai UNESCO mantojuma sarakstā. Kad prasu – par ko gan, tad atbildē – saņemu – nu, par senajām tradīcijām, taču! Par kurām tieši, grūti saprast, ja jau Donja Polo kā reliģija ir jaunāka par mani… Arī vēlāk skatītā miskaste liek šaubīties par augsto titulu, taču ciemu apskate ir tiešām interesanta. Te neo pagānisms zied košiem ziediem!

Acīm redzamie kulta objekti ir divi un atrodas uz ielām. Pirmie ir ‘’lapangi’’ jeb upurēšanas galdi, kas atgādina vienkāršu darba virsmu, uz kuras varētu darīt jebko… Taču nav tik vienkārši. Vienā mazā ciemā esot vismaz 5-6 klani, katram no tiem ir savs šamanis. Tie ir tikai vīrieši. Spējas vai nu iedzimst, bet tas notiekot arvien retāk, vai kādam māceklim pašam ir jāizrāda iniciatīva. Tad var ķerties pie lietas. Kopīgās labklājības labad šamanis veic upurēšanu, bet tam vajag noteiktu vietu – šādu te galdu. Tas radies tāpēc, ka apatani cilts nav bijuši veikli kaujinieki, citas ciltis uzbrukušas un bieži nācies zaudēt, tāpēc izmisušie ļautiņi vērsušies pie senču gariem. Tad sapnī parādījies viņu pirmtēvs Abotani, kas pateicis savai tautai spriedumu: ‘’Jūs esat pārāk sašķēlušies, tāpēc visi jūs sakauj, jums vajag vienotu platformu!’’ Tas iztulkots kā ‘’upurgalds’’, kam apkārt piesien upurējamos dzīvniekus, bet šamanis skaita savus buramos pātarus.
‘’Galdam drīkst pieskarties tikai vīrieši’’, gids stāsta, ‘’ja sieviete sēž virsū, tātad kristiete!’’ Upurē visu, kas pa rokai – vistas, cūkas, liellopus vai pat mitunu, kas ir pa pusei mājas, pa pusei savvaļas dzīvnieks un visām šī reģiona ciltīm ir kulta statusā. Upurēto dzīvnieku gaļa zudībā neiet, to izdala klanam un apēd. No vienkāršas kautuves galds atšķiras ar to, ka pie ‘’lapang’’ bez šamaņa vai Donja Polo priestera nekas nenotiek, bet tie bieži ir viens un tas pats… Otra it visur redzamā zīme ciemā ir ‘’babo’’ – gara, augsta kārts, kurai galā ir divi šķērskoki, bet to galos piesieti niedru pušķi. Šis veidojums esot sastopams tikai šajā ciltī un nozīmējot to, ka tieši šajā ciemā notiks ‘’mjoko’’ – festivāls, kas notiek martā un ir veltīts draudzībai. Babo esot kā vēstnesis un tiekot uzstādīts divus gadus pirms pasākuma - kā reklāma un garu pielabinātājs. Pie reizes šo simbolu uzstāda pie mājām, kurās aug dēli, katram tiek veidots savs. Izsenis tā ir bijusi kā zīme, ka šajā mājā aug precinieki un svētku laikā meitu vecāki varējuši meklēt savai atvasei atbilstošāko partiju. Sarunātās laulības esot bijušas ļoti izplatītas, arī tagad vecākus šajā ziņā ir pieņemts klausīt, taču ne vienmēr...

Gids mūs ir atvedis līdz kādai mājiņai, no kuras tiek izvilināta veca kundzīte. Viņa ir relikts no tās ne tik senās paaudzes, kad šajā ciltī sieviešu skaistuma etalons bija tapas degunā un ietetovētas strīpas uz sejas. Versija, ka ar šādiem paņēmieniem cilts sargājusies, lai viņu sievietes nezog kaimiņu cilšu vīrieši, esot izdomājums. Apatani šie rotājumi vienkārši likušies skaisti! Viss noticis savām rokām. Kad meitām bijuši deviņi, desmit gadi, mātes pašas dūrušas caurumus gan nāsīs, gan ausīs, ielikušas koka tapas, kas, miesai augot, saglabāja nemainīgu cauruma vietu. Šī tradīcija ar likumu aizliegta 1960.gadā, tāpēc kundzītes ar tapām degunā kļūst par arvien lielāku retumu, bet tieši tāpēc par intereses objektu. Paļaujamies, ka puiši visu ir nokārtojuši materiāli, jo enerģētiski šī uzklupšana mazmazītiņai, sirmai vecenītei, kas foto krustugunīs aiz apmulsuma nobirdina pat asariņu, diez ko humāni neizskatās… Tīri vai prieks, kad atnāk otra, tāda kā ragana ar kūju, kas mūs pašus ar skatienu var nolikt pie vietas. Uzzinām, ka abas teju astoņdesmitgadīgās kundzītes no savas Ziro ielejas nekad dzīvē nav izbraukušas. Toties bērnu pietiek, dzīve gara un droši vien, ar dabas gariem sadzīvojot, arī pietiekoši interesanta. Kauninu sevi par vizuālo salīdzinājumu, bet pieplacinātie deguntiņi, kurus tapas padara vēl platākus, man ļoti atgādina nesen Kazirangā skatītos degunradžu ģīmīšus…
Tas, kas mani piesaista visvairāk, ir dzīvā tradīcija – šamanisma ‘’altāri’’ teju pie katras mājas. Tie ir veidojumi no smilgām, mizām un olu čaumalām, kam ir maģiska nozīme. Tie dalās divās daļās. Vieni tiek veidoti, lai nestu laimi ģimenei – uzliek un stāv pašiem un gariem par prieku. Citi top, kad ģimenē kāds saslimis vai ir kāda cita nelaime. Tad atsauc šamani, lai tas nāk diagnosticēt, dodas pie senču gariem un saprot, ko tie grib. Tie ir ilgstoši rituāli. Vismaz stundu šamanis tur rokā jēlu olu, tad to pārplēš un dzeltenumā lasa atbildi – kāda ir vaina un kā to dziedināt. Ja nesanāk, tad upurē vistu un atbildi turpina meklēt nokautā putna aknās. Slimniekam tikmēr tiek noteikts gultas režīms, kamēr īpaši meistari piecās līdz septiņās dienās uzmeistaro šo bambusu, smilgu un čaumalu ‘’altāri’’, ko novieto pie mājas šamaņa rituāla pavadībā. Notiek upurēšana, lai senču gari būtu apmierināti. Visbiežāk tā ir vista, bet var būt arī kāds lielāks mājlops. Šis rituāls un veidojums pie mājas signalizē ciemam, ka šeit ir slimnieks. Kad pajautāju, vai šamanis lieto kādas uzmundrinošas vielas, gids tikai nosmejas. Mēs atļaujamies secināt, ka skaidrā prātā jau olas dzeltenumā dzīvi nenolasīsi… Kur nu vēl aknās!

Tālāk mēs pa iespaidīgu dubļu taku aizejam uz mežu, kur kādā pļaviņā šo pagānisko ‘’altāru’’ ir ka biezs. Tā ir svētā birzs, pret kuru iedzīvotāji attiecoties ļoti nopietni. Arī mēs to varam aplūkot tikai no attāluma, jo priekšā ir grāvis. Šajā pļaviņā izvietotajos veidojumos ir jau vairāk izmantoto materiālu – bez bambusiem, sakaltušām lapām un olu čaumalām daudz ir arī putna spalvu un mazu, pītu groziņu, sarežģītāka ir arī veidojumu forma. Dominē divi tipi – viens līdzīgs vigvamam, otrs izskatās pēc bambusu radiatora ar čaumalu rotājumiem. Tie ir domāti diviem visai pretējiem rituāliem, kas abi izriet no slimības. Vigvamam līdzīgais veidojums tiek gatavots tad, ja rietumu medicīna nav palīdzējusi un pie lietas ķeras šamanis. Tad tiek upurētas septiņas vistas, kuru gaļa tiek izdalīta ciema ļaudīm, bet ar spalvām izrotātā šo fetišu svētajai birzij. Šajā gadījumā visi cer uz atveseļošanos. Otri, plakanie veidojumi, tiek gatavoti tad, ja slimniekam vienkārši ir pienācis laiks aiziet. Tad tas ir kā pēdējais rituāls, lai palīdzētu garam pārcelties uz mirušo valstību. Arī šajā gadījumā tiek upurētas vistas, taču to gaļu neviens neēd, bet gan izmētā. Jautāju – bet ja nu tomēr izveseļojas? Nē, nē, krata galvu mūsu pavadonis – pēc šī rituāla nomirs jebkurā gadījumā! Kas attiecas uz dzīves ilgumu – 90 – 100 gadi agrāk esot bijusi norma, tagad sākot samazināties. Un cik ilgi stāv šie dīvainie pieminekļi? ‘’Kamēr paši sadalās, vai, ja cilvēks ir izveseļojies, tad savu noņem’’, skaidro jauneklis.
Bet, ja mirst, tad kapi arī ir dažādi. Kristiešu ir pietiekoši daudz, viņu ietekmes vēl vairāk, tāpēc ir gan kristiešu kapsētas, gan atsevišķi kapi – arī mājas pagalmā. Bet ja pagānisko pārliecību gribas izturēt līdz galam, tad bēres noris ar šamaņa rituālu, ģimene kauj un visus cienā ar mituna gaļu, tā ragus ar visu galvaskausu uzliek uz augstām bambusa sastatnēm, kas tad arī ir kapu piemineklis. Nelaiķi aprok, bet sastatnes tiecas uz augšu un veido vairākus stāvus – jo to vairāk, jo vecāks bijis aizgājējs. Dabā izskatās pēc plauktiņiem, ko daži tā arī izmanto – novieto tukšas plastmasas pudeles, kurās šamanis vien zina, kas bijis iekšā… Zem bambusa piemiņas sastatnēm ir savēlusies nekopta pļava, kas vismaz praktiskas rūpes aizgājēju tuviniekiem neprasa. Jāpiezīmē gan, ka par masveidīgiem šos apbedījumus nenosauksi.
Aizbraucot uz nākamo ciemu, secinām, ka ‘’babo’’ ir daudz uz dažādi. Vai tas nozīmē, ka festivāls būs arī šajā ciemā? ‘’Lapangi’’ jeb upurējamie galdi pilnīgi mierīgi tiek izmantoti praktiskiem mērķiem – uz tiem pārkrauj preces, izliek žāvēšanai bambusus, tur spēlējas bērni un suņi, tiek atslieti mopēdi un motocikli. Daudzi veidoti no dzelzsbetona stabiem, pārklāti ar šīferi. Tantiņas ar tapām nāsīs un tetovētām strīpām uz pieres parādās gan uz ielas, gan būdiņās. Suņus virsū nerīda, pat iesauc iekšā. Mājas visas ir uz pāļiem un šķiet, ka tradicionālā kanalizācijas sistēma joprojām ir spēkā. Gids to lepni dēvē par ‘’garāko tualeti pasaulē’’, kas nozīmē – augšā mājas garumā ir tāds kā garš tilts ar platām šķirbām, kur nokārtoties, bet apakšā slīps grāvis. Viss dabiskais birst tajā, bet to apēd cūkas. Tās ir treknas un drīz tiek apēstas pašas. Mājiņu lielākā daļa ir tradicionālie bambusa mizu pinumi, bet ik pa brīdim pa vidu iespraucas pavisam modernas un pat lepnas privātmājas. Mašīnas lapu nojumītēs izskatās visai komiski. Cilvēki ģērbti mūsdienīgi, neko īpaši autentisku neredz. Tikai tie šamaniskie fetiši gan ir pie katras otrās mājas, un ir unikāla šīs vietas iezīme. Vai iedvesmojoša? Nez vai, taču ‘’stilista’’ darbs ir pat ļoti cienījams – faktūra, brūnā krāsu gamma, fetišu forma, būdiņu ritms… Te ir savs neatkārtojams sajūtu un izziņas šarms. Jo īpaši, kad sākas lietus, ceļmalās viens pie otra kuras ugunskuri, karājas noplūktas vistas un spokaini rēgojas ‘’babo’’ milzīgie kāti…
Jā, neo pagānisma tradīcijas ir dzīvas, Donja Polo rašanās stāsts ir pamācošs, bet miskaste kalna galā kopā ar upurgaldiem, zīlēšanu vistu aknās un bambusa mietiem virs kapa liek vismaz smalkjūtīgi klusēt. Te ir kāds dzīvs un raupjš ticības nervs, bet ko tas dod dvēselēm? Nezinu, pārāk īss ir šis ieskats, lai izdarītu secinājumus, bet viens ir skaidrs – pēc klasiskās Indijas te neizskatās nevienā brīdī. Ja nu vienīgi nekurinātās viesnīcas televizorā, kura neskaitāmajiem Bolivudas kanāliem nav nekā kopīga ar Ziro ielejas dzīvi aiz loga.