Turpinot pētīt Argentīnu, mans ceļš ved tālāk gar Andu kalniem un Čīles robežu uz ziemeļiem, līdz es nonāku Mendosas pilsētā. Šeit, atšķirībā no Malargue, tūristu nav nekāds retums un viņu ierašanās iemesls arī nav nekāds noslēpums - tos visus šeit atvilinājis labākais Argentīnas vīns! Mendosa ir Argentīnas vīndaru citadele un lielākais vīna ražošanas reģions Dienvidamerikas kontinentā, kas īpaši slavens ar Gaučo zemes firmas zīmi - no Malbec vīnogām darinātajiem sarkanvīniem.

Mendosa dibināta jau tālajā 1561. g., tātad neilgi pēc Francisko Pizarro ierašanās Peru un Inku impērijas pakļaušanas, un pilsēta tika nosaukta pa godu Čīles gubernatoram Donam Mendozam, kurš organizēja pirmo ekspedīciju pāri Andu kalniem, lai izveidotu bāzi no kuras varētu "civilizēt" un nokristīt vietējos Huače indiāņus. Vīna darināšanu šeit uzsāka jau pirms 4,5 gadsimtiem līdz ar pirmo spāņu ieceļotāju ierašanos no Čīles teritorijas, jo svētajiem tēviem vajadzēja vīnu baznīcas rituāliem, bet konkistadoriem, lai izklaidētos šajā tā laika Dieva aizmirstajā nostūrī. Mendosa atrodas daudz, daudz tuvāk Čīles galvaspilsētai Santiago kā Buenosairesai, tāpēc nepārsteidz tās ciešās attiecības ar kaimiņzemi. Patiesībā vairāk kā divus gadsimtus Mendosas province atradās spāņu Čīles teritorijā un tikai 18. gs. beigās to pievienoja jaundibinātajai Platas upes vicekaralistei, uz kuras bāzes tikai četras dekādes vēlāk radās neatkarīgā Argentīna. 300 gadu jubileja gan bija skumjākais brīdis Mendosas vēsturē, jo 1861. gada zemestrīce aiznesa līdzi gandrīz visas senās koloniālās celtnes un trešdaļu iedzīvotāju dzīvības. Tomēr pilsēta atdzima jaunā veidolā - pēc zemestrīces franču arhitekts Ballofets Mendosu izveidoja par elegantāko pilsētu Argentīnā uzreiz pēc "Dienvidamerikas Parīzes" Buenosairesas. Argentīnā, un visdrīzāks visā kontinentā, nav otras tik zaļas pilsētas, kur simpātiski parki un strūklakām dekorēti palmu skvēri seko viens aiz otra, bet platās ielas un avēnijas ieskauj koku alejas - kopā šīs tuksnesī radītās pilsētas ielas ieskauj 100000 koki jeb gandrīz viens koks uz katru iedzīvotāju, bet zaļumus pie dzīvības uztur 500 km garā ūdens kanālu sistēma, kas nāk no Andu kalniem un apūdeņo arī vīnogulājus.
Lai gan pilsēta nav nekādu pasaules ievērības cienīgu apskates vietu, tomēr izstaigāt Mendozas galvenos skvērus ir tā vērts, jo katrs no tiem ir īpašs ar kaut ko savu - Plaza San Martin starp palmām paceļas ģenerāļa Hosē Sanmartina statuja, bet apkārt laukumam slejas elegantas banku ēkas, Plaza de Chile ir veltīts tuvajām saitēm ar Čīli, Plaza de Italia ar Senās Romas tēmas statujām un kolonādēm attaino daudzos itāļu imigrantus, kas uzcēluši pilsētu, Plaza Independencia ieskauj pilsētas galvenās celtnes, bet Plaza Espana bija mans favorīts - puķu podus, laternu stabus, soliņus un lielo strūklaku-baseinu te klāj krāsainas keramikas flīzes, bet skvēra galā atrodas piemineklis ar apgleznotu flīžu sienu, kur var vērot ainas sākot no Dona Kihota līdz pat Kristofera Kolumba Amerikas atklāšanai.
Mendosa ir vieta, kur baudīt vīnu un dzīvi - pilsētas centru klāj eleganti vīnu restorāni un veikali, bet ārpus pilsētas vīna darītavas, kur saulainā dienā virs vīnogulājiem paceļas sniegotie Andu kalni fonā, tai skaitā varenā Akonkagvas virsotne, kuras nosaukums cēlies no senās inku jeb kečua valodas un nozīmē "Akmens sargs". Nav slikti iemalkot glāzi laba Malbec vīna un pie reizes vaigā skatīt 6962 m augsto kalnu, kuram pieder tik daudzi tituli - Akonkagva ir ne tikai augstākais kalns, gan Rietumu, gan Dienvidu puslodēs, bet arī augstākā virsotne pasaulē ārpus Lielās Himalaju grēdas.
Pirmais "Amerikas Everestu" 1897. g. iekaroja šveiciešu alpīnists Matiass Curbrigens, kurš ir arī pirmais cilvēks, kas pabijis 6590 m augstā Tupungato vulkāna virsotnē, ko redz pa ceļam uz Akonkagvu, un, kas tehniski ir daudz sarežģītāks kalns. Akonkagvas skats ir varens, bet vēl labāks paveras no kalnu pārejas, kur uz pašas Argentīnas-Čīles robežas slejas Kristus statuja ar abu valstu karogiem. Šī Kristus statuja ir draudzības simbols, kuru uzstādīja 1902. g. pēc tam kad tika atrisināts strīdīgais robežas jautājums, kur abas valstis gadu desmitgadēm lauza šķēpus par Andu kalnu grēdas, Ugunszemes un stratēģiski nozīmīgā Bīgla šauruma sadali. Akonkagvas apkārtnes sausie kalni ir iemūžināti vairākās Holivudas filmās, tai skaitā vienā no manām favorītēm - "7 gadi Tibetā" ar Bredu Pitu galvenajā lomā. Filmēšanas komanda toreiz pamatīgi nopūlējās, lai Andu kalnos pie Mendozas uzslietu veselu tibetiešu pilsētu, kas attainotu seno Lhasu un tās simbolu - Potalas pili. Žēl tikai, ka visas instalācijas ir novāktas, jo to varēja saglabāt, kā savdabīgu kino pieminekli un atrakciju tūristiem.

Turpat blakus Akonkagvai atrodas vēl kāda interesanta vieta, kas ir mazais Argentīnas dabas brīnums, bet ar vēstures piešprici. Punta del Inca klinšu tiltu senie inki izmantoja, kā savu uz dienvidiem tālāko robežu impērijas Zelta laikmetā, un, lai šķērsotu Rio de la Cuevas upīti. Tomēr daudz iespaidīgākas ir košiem oranžiem un dzelteniem toņiem bagātās travertīna nogāzes, kas ieskauj Punta del Inca no abām pusēm. Tās izveidojušās pateicoties sēra ūdeņiem, kurus senāk izmantoja pirmie ceļotāji ārstniecisko nolūkos, bet tagad no senā termālo avotu kompleksa palikušas vien pelēcīgas drupas starp krāsainajām sēra nogāzēm. Vietējie šeit izdomājuši interesantu piepelnīšanās veidu - tie avotu ūdeņos novieto visdažādākos priekšmetus un divu nedēļu laikā tie apaug ar oranžu sēra kārtiņu un ir gatavi pārdošanai, kā unikāli suvenīri.

Tomēr Mendosa ir vieta, kur baudīt dzīvi, tāpēc es iegriežos, joprojām darbojošajos termālajos avotos Termas de Cacheuta, kuras aizā iegūlušajos baseinos, joprojām var relaksēties un paņemt pauzi pēc garā ceļa.
Katrā Gaučo zemes pilsētā var atrast Sanmartina ielu, avēniju, bulvāri, parku vai laukumu, vai arī visus kopā, bet nevienā Argentīnas vietā ģenerāļa Hosē de Sanmartina vārds neieņem tādu nozīmi kā Mendosā. Tieši Mendosa bija Argentīnas nacionālā varoņa ģenerāļa Hosē de Sanmartina štābs, no kuras viņa tā saucamā Andu armija veica reidus atbrīvošanas karā ar Spānijas karaliskajiem spēkiem. No sākuma viņš palīdzēja atbrīvot dzimto Argentīnu no spāņu koloniālajiem spēkiem un piedalījās neatkarības pasludināšanas kongresā, pēc tam 1818. g. viņš veica pārgalvīgu manevru no Mendosas, šķērsojot bīstamos Andu kalnus, lai divās varonīgās kaujās sakautu spāņu armiju un atbrīvotu Čīli. Savukārt pēdējā viņa misija 1821. g. veda uz Limu, kur stājoties pretī lielam karalisko spēku pārspēkam, Sanmartins atbrīvoja arī Peru, kļūstot par tādu kā pirmo prezidentu, kura oficiālais nosaukums bija Peru Aizsargātājs. Pēc Peru atbrīvošanas notika visdīvainākais - 1822. g. Guayaquil pilsētā mūsdienu Ekvadorā tikās abi dižākie Dienvidamerikas neatkarības varoņi Hose de Sanmartins un Simons Bolivārs. Tikšanās bija privāta un tai nebija liecinieku, bet iznākums bija noslēpumiem tīts, jo pēc Guayaquil randiņa Sanmartins steigšus atgriezās Peru, kur atkāpās no sava pārvaldnieka titula un arī Andu armijas virspavēlniecības. Sanmartins atgriezās Mendozā, bet pēc gada, viņš pameta Dienvidameriku un devās uz Eiropu, kur aizgāja pilnīgi pagrīdē no politikas un nomira mazā franču mazpilsētiņā. Tomēr viņš arī pēc 200 gadiem ieņem gandrīz vai svētā statusu Dienvidamerikā, vismaz Argentīnā un Peru noteikti.

Jānis Kreicbergs