Ceļojuma 1.daļa

No Kualalumpūras līdz Siem Reap lidojums ilgst 1.5 stunda. Lidojam ar AirAsia. Tā ir lowcost aviokompānija Āzijā tāpat kā mums Ryanair, bet labāka ar labāku servisu. Lidostā ejot cauri muitai jāuzrāda vīza, tiek noņemti pirkstu nospiedumi. Vīzu iepriekš pasūtījām internetā e-Viza. Izejot no lidostas mūs sagaida no viesnīcas atsūtīts šoferis ar savu rikšu. Te populāras ir rikšas kas man personīgi lika justies neērti un ļoti nepierasti. Līdz viesnīcai 7km tā ka atbraucām ātri un pie reizes apskatījām apkartni. Ārā ļoti karsti +36 saule riktīgi dedzina. Atbraucot uz viesnīcu fiksi iereģistrējāmies un domājam ātrāk doties uz ankorvata tempļiem taču mums recepcijā teica ka pārāk vēls, jo plkst jau 15.30 savukārt tempļi slēdzas pēc stundas un to apskatei vajadzīgs kā minimums 3 stundas. To visu uzklausot, secinam ka dosimies rīt no rīta. Pasutijām rikšu uz plkst 9 pēc brokastīm. Savukārt šodien atlika vien pastaigāt pa pilsētu. Viesnīca atrodas nedaudz nogriežot no galvenās ielas. 12km no tempļiem. Pati viesnīca vienkārša ar baseinu. Numuriņš mājīgs ar lielu plašu balkonu uz nekurieni toties ar akmens vannu. Vakarā aizgājām uz centru apskatījām slaveno pub street, apskatījām vietējās delikateses un tirgu. Nekā īpaša kārtējā tūristu vieta. Drēbes, visādi kaitēkļi, lakati, sudrabi, zelti, garšvielas, augļi. Tirgū jākaulējas, lai varētu dabūt labāku cenu, un, ja pēc kaulēšanās tu pagriezies un ej prom, tad tev vēl cenu nometīs. Man personīgi nepatika Hmeru balss tembrs, tas bija iemesls neko nepirkt. Balss gan vīriešiem gan sievietēm skan kā amerikāņu filmās parasti attēlo lētas prostitūtas, kuras tev plijas virsū ar ņaudošu balsi. Pati pilsēta daudz maz līdzinās vairāk laukiem nekā pilsētai. Vietām nogriežoties no galvenās ielas bija vienkārši smilšains zemes ceļš ar vistām un visādiem mājdzīvniekiem gar malām. Netīrība un smiltis apkārt. Karstums visu laiku, pa dienu saule dedzina, bezvējš. Vakarā vieglāk uzturēties uz ielām. Uz galvenās ielas pa dienu var redzēt nedaudz rikšas un pāris mašīnas, savukārt tuvāk tumsai nākot, iela pilna ar mašīnām un rikšām un mopēdiem. Bet salīdzinoši ar Kualalumpūru, te visi brauc pieklājīgi un vienā ātrumā, vidējā ātrumā ne vairāk par 50kmh.
No rīta pirmais nogājam pie baseina uz restorānu, kur mūs gaidīja brokastis. Pabrokastojot pie viesnīcas izejas mūs jau gaidīja vakardienas rikša. Izrādījās ka šī rikša bija mūsu rīcībā no ielidošanas līdz izlidošanai. Braucam uz ankorvata tempļiem. No sākuma jabrauc uz kasēm, kura ir vienīgā vieta kur var nopirkt ieejas biļetes uz tempļiem. Tevi tur nofotografē un izdod biļeti. Ir 3 veida biļetes. Uz 1 dienu 37$ uz 3 dienām 72$ un uz 7 dienām. Mēs paņēmām uz 1 dienu jo laika vairāk nebija. Ar rikšas vadītāju iepriekš bijām sarunājuši ka mēs ņemam mazo tūri, un labi ka izvēlējāmies mazo tūri. Tūre iekļāva lielāko tempļu apskati. Rikšas vadītājs mums visu laiku rādīja karti un teica kur braucam un kur viņš mūs sagaidīs pie katra tempļa. Ļoti labs un ērts serviss.

Pirmais bija ankorvat templis. Ļoti iespaidīgs un milzīgs. Saule cepina, cilvēku pilns sevišķi ķīniešu grupas. Templis ir 3 līmeņos. Visas sienas ir izgravētas ar dažādiem rakstiem un dieviem visādos izmēros. Trepes starp līmeņiem ļoti stāvas, kas priekš manis bija īsts varoņdarbs, jo man paniskas bailes no augstuma, bet tomēr apzinoties, kur atrodos nācās saņemties. Īsti nesapratām kāpēc nevarēja trepes izlocīt lai vieglāk pa viņām uzkāpt nevis uzrāpties. Vienīgais kas prātā nāk ir tas, ka viņi gribēja, lai cilvēki izjūt kā bija oriģinālajā versijā, uzliekot mūsdienīgas trepes virsū vecajām. Savukārt tas rod vairāk jautājumus, piemēram kā viņi ikdienā tur kāpelēja ar savām īsajām kājelēm pa tik stāvām un augstām kāpnēm, kur nu vēl ko uznest augšā vai nonest, jo paši Hmeri ir neliela auguma cilvēki. Uzkāpjot augšā, skati protams no augšas ļoti skaisti un iespaidīg,i skatoties uz tempļu ielenktajiem mežiem. Apskatot galveno templi, kas savukart aizņēma 2,5 stundas, devāmies uz ar šoferi norunāto vietu. Rikšu pilns laukums, īsti neatceramies kā mūsējā rikša izskatās, kur nu vēl kā izskatās šoferis Par cik bijām iepriekš lasījuši par šādu situāciju, tad jau iepriekš nofotografēju mūsējo rikšu. Atradām rikšu ar guļošu šoferīti. Pamodinājām un braucām tālāk uz nākamo templi.

Šoreiz tas bija templis ar 4 sejām uz visām pusēm. Šoferis atkal norādīja kur tikties un mēs devāmies staigāt. Šis templis vēl viss nav pilnībā savākts un atjaunots. Vienā tempļa pusē var redzēt drupas un sabrukušus templim piederošus akmens bluķus. Savukārt vienā daļā bija strādnieki kuri strādāja pie atjaunošanas, ar krāniem cēla un novietoja vietās iepriekš sanumurētus bluķus un statujas. Atjaunotā templī var redzēt ka akmens bluķi ir vienkārši salikti viens uz otra kā viņiem jābūt taču starp viņiem nav ne cementa ne kāda cita materiāla kas viņus satur kopā. Apbrīnojama precizitāte. Nākamais templis bija blakus līdz viņam ejot pa ceļam satikām pērtiķu saimi. Staigāja netraucēti, savukārt ieraugot budas lielo statuju nebija brīnums kāpēc pērtiķi te tik mierigi, jo viņi vienmēr pabaroti. Bija ļoti nepierasti redzēt pērtiķus brīvā dabā staigājot, kā pie mums eiropā staigā kaķi. Mēs laikam trāpījāmies laikā kad pērtiķīši bija paēduši, jo bija ļoti mierīgi un pieklājīgi.

Uz templi veda sava veida ceļš kā pjedestāls. Pats templis liels un ļoti stāvs. Trepes atkal tik stāvas ka sajūta tu uz debesīm rāpies. Savukārt pēc viņām seko vēl vienas trepes vēl stāvākas un vēl vienas. Kāpelēšana riktīga. Pēc šī tempļa lai nokļūtu uz nākamo templi jāiet cauri mežam. Vismaz kautkāda ēna. Neliels gabals jāpaiet un tu iznāc pie tempļa drupām. Īpašas intereses vairs nebija, jo karstums un staigāšana dara savu. Bija vēl nelieli tempļi blakus, bet nogurums bija tāds ka jau nedaudz piegriezās skatīties. Un sevišķi ejot uz nelielu templi ar ezeru, kur bija mazāk cilvēku, no otra dīķa krasta jau tev bļauj pilnā kaķu ņaudošā balsī tirgotāji, piedāvājot preces. Nedaudz izbesīja tirgoņu uzbāzība. Izņemot dzeramo man no viņiem neko vairāk nevajadzēja. Vēl varēja augļus nopirkt, bet nejau kreklus, bikses un vēl visādus suvenīru štruntus. Katram protams savs bet tādā karstumā lupatas ir pēdējais par ko tu domā, jo tev gribas nomest visu no sevis, nevis vēl sapirkt. Atrodam savu šoferīti, viņš mums atkal parāda kur brauksim mums jau vienalga. Karstums tāds, ka brīžiem gribējās ielekt apkārtējos dīķos kas bija pie tempļiem. Ritīgs nogurums, kājas pulsē un vairs negribas neko, savukārt mums atlicis vēl viens templis. Sajūtot vēja brāzmas sēžot rikšā paliek tik labi ka varētu palikt rikšā lidz tumsai.

Atbraucam pie tempļiem, ejam pa aleju un ievērojam ka mēs neesam vienīgie pārgurušie tūristi. Mums jau otrā 2L pudele iet uz beigām. Atvelkoties lidz templim un ieraugot lielos kokus saprotam ka esam tajā slavenajā templī kur Angelina Jolie filmējās Tom Rider filmā. Koki milzīgi un visādās formās, ar savām saknēm vijoties pāri un dažviet cauri akmeņainajiem mūriem, veido ļoti iespaidīgus skatus. Daži koki izskatās it kā vairāki koki saauguši un sapinušies kopā, savukārt dažiem kokiem stumbrs itkā sadalījies vairākās saknēs kuras augšā savienojas kopējā stumbrā. Pats templis pareizāk sakot drupas ir labirinta veidā, tūristu pilns un visi mēģina fotografēties lidz ar to vietām veidojās rindas. Vienā vietā, arī mēģinot dabūt labu kadru, pēkšņi viens no apsargiem pienāk un parāda no kuras vietas labāk fotografēt un kur sanāk labākas bildes. Tādā veidā 10 minūšu laikā mēs bez rindām un grūstīšanās redzējām un nobildējām visas labākās un populārākās vietas, jo apsargs vienkārši sarīkoja mums ekskursiju. Mēs pat īsti nepaspējām apskatīt visu kārtīgi un vēlāk pēc ekskursijas nesapratām kā no turienes iziet. Lēnā garā kāju aiz kājas velkot, ejam uz rikšu caur meža aleju. Paskatāmies pulkstenī nedaudz šokā. Mēs pavadijām 5 stundas staigājot pa visiem tempļiem un redzējām tikai mazākumu. Aizvelkoties līdz rikša, mēs īsti parunāt vairs nevarējām kāds bija nogurums.

Pa ceļam, braucot atpakaļ uz viesnīcu, beidzot ēst sagribējās līdz ar to šoferītim pateicām lai viņš mūs izlaiž netālu no viesnīcas. Ieraudzijām 2 restorānus. Protams nav pārliecības ka mēs tur atradīsim mums piemērotu ēdienu, bet, gluži iecienītajās ķīniešu ielu ēstuvēs ar zemajiem plastmasas krēsliem un galdiņiem negribējās sēdēt uz ielas. Ieejot vienā restorānā pirmais redzam ka neviena cilvēka nav. Uzprasam vai kartes viņi pieņem, oficiantes mūs nesaprot . Mēs viņām vēlreiz uzprasam vai norēķināties ar karti var, uz ko saņemam restorāna vizītkarti. Saprotam ka te angļu valodā neviens nerunā kur nu vēl saprast. Pēkšņi viņas pasauc vienu oficianti kura kaut cik runā angliski un paziņo ka viņi nestrādā tagad. Ieejot otra restorānā mums pasaka to pašu, ka viņi nestrādā. Jau izmisuši un gatavi iet mēģināt vietējās ielas ēdienu šosejas malā, pēkšņi ieraugam automazgātuvi. Pieejot tuvāk saprotam ka viņiem ir arī savs restorāns. Uzprasam meitenei vai viņi pieņem bankas kartes, meitene samulsa, paķiķināja un mēs saprotam, ka viņa mūs nesaprot, jo nav angļu valodas zināšanas. Pēkšņi viņa pagriežas un aizskrien prom, mēs stāvam kā idioti un nesaprotam kas notiek un kas tas par servisu. Pēc kāda laika atnāk cita meitene un apstiprina ka viņi pieņem kartes un ka varam paēst. Šito laimi!!! Apskatoties uz šo vietu tu nekad neiedomātos ka te ir restorāns un kā izrādījās lēts un ļoti garšīgs. Mums atnesa ēdienkarti ar riekstiņiem un mitru dvielīti. Dvielis piesātināts ar citronellu un piparmētru aromātu. Ēdienu izvēle diezgan plaša korejiešu, ķīniešu, vietējā un eiropiešu virtuve. Porcijas lielas. Kad mēs atnācām mēs bijām vienīgie, savukārt pēc kāda laika ienāca 3 ķīniešu večuki, gan jau redzēja ja jau eiropieši sēž tad var iet ēst :))) Ķīnieši jocīga nācija, pilnīgi savādāki nekā eiropieši. Mums atnesa mūsu pasūtījumus, večuki pēc kārtas, itkā nemanot, nāca skatīties ko mums atnesa un tad pasūtīja to pašu Bija smieklīgi. Paēduši iegājām veikalā nopirkām japāņu plūmju uzlējumu, lai vakarā uz balkona baudot vakaru iedzertu. Uzprasijām vai veikalā ir cigaretes, pārdevēja atbildēja ka ir, tur tajā skapī kas atrodas zāles otrā galā no kasēm. Piegājām pie skapju, tiešām cigaretes. Cenas dažādas, kuras cik maksā nesaprast, vienkārši ņem cik tev vajag un ej prom Ļoti jocīgi bija, par cik visur Eiropā un Āzijā cigaretes ir aiz letes pircējam neaizsniedzamas. Paņēmām 2 paciņas un gājām uz kasi.

Viesnīcā sēžot uz balkona bija tik forši, silti, sienāži sisina, kaut kur suņi rej, gaiss smaržo pēc dedzinātiem zariem. Sajūta kā laukos. No rīta agri ceļamies, jo jābrauc uz lidostu. Reģistratūrā mums iedod līdzņemšanai sagatavotas brokastis. Saule vēl nav uzlekusi un ir diezgan pavēss. Lidostā ierodamies ar saullēktu. Atvadamies ar savu rikšas šoferīti, atdodam viņam visu atlikušo Kambodžas naudu un ejam reģistrēties nākamajam lidojumam uz Taizemi.