Tas, ka Argentīna ir kontrastu zeme, šķiet sanāks pārliecināties šajā braucienā vairākkārt. Vēl tikko pabiju mūžamežiem klātajā Patagonijas Ezeru zemē, kur ūdeņi pavērās uz visām debesu pusēm, bet tagad, pabraucot vien dažus simtus kilometrus uz ziemeļiem un šķērsojot Patagonijas robežu pie Kolorado upes, ainava ir izmainījusies pa 360 grādiem.
Visapkārt paveras sausa stepe, vai pustuksneša ainava, bet virs tās, 200 km uz dienvidiem no Malargue pilsētiņas paceļas La Payunia vulkāniskais plato, kas ir arī mana pirmā pietura šai nomaļajā apvidū. Ja La Payunia rezervāts atrastos kaut kur tuvāk pie Argentīnas tūrisma "smagsvariem", tad šeit katru dienu ierastos daži tūkstoši ceļotāju, bet tā kā šis ir nomaļš nostūris, tad pa visu dienu parkā sanāk saskaitīt labi, ja 20 ceļotājus. Ceļi te pazūd un, lai noskaidrotu ar ko tik īpašs ir šis rezervāts, jāpārsēžas džipos, lai izbraukātu tā stigas. La Payunia ir īpaša vieta visas pasaules mērogā, jo te atrodas lielākā vulkānu krāteru koncentrācija uz Zemes - kopā ap 800! Turklāt tikai šeit var vērot tādu dabas zonu, kā vulkāniskās pampas jeb melnās pampas (Pampas Negras), kur lavas laukus klāj zeltaini zālienu posmi. Vietām šie zālienu posmi ir biezāki, bet vietām pavisam šķidri ļaujot ogļu melnajiem lavas laukiem un to krāteriem izcelties šajā Mēness virsmai līdzīgajā ainavā. Vēl krāsaināku šo vulkānisko apvidu padara sārtie toņi, kas atklājas sarkanīgajā Moreno vulkāna krāterī vai Pampas Rojo (Sarkanās pampas) pauguros. Tā no Patagonijas zilajiem un zaļajiem dabas toņiem esmu nonācis piķa melnā apvidū ar dzelteno un nedaudz arī sarkano krāsu piešprici.
Lai arī La Payunia vulkāniskais apvidus varētu šķist kā dzīvībai nepiemērota vieta, tomēr zālienu apvidos ir sastopami vairāki tikai Dienvidamerikai raksturīgi dzīvnieki. Ik pa laikam skatam paveras kāds guanako bariņš, bet retāk sastopami ir nandu strausi. Vienu nandu stausu sanāca ieraudzīt, bet kamēr es sāku skrūvēt un mainīt objektīvus, tā šis notinās aiz lavas klintīm. Mazliet labāk man veicās ar trešo parka faunas pārstāvi - bruņnesi. Pirmo reizi dzīvē es redzēju šo omulīgo dzīvnieciņu, kam ir oposumam līdzīgs ģīmis, gara aste un bruņu mājiņa mugurā, turklāt veselas divas reizes. Pirmajā es atkal biju pārāk tūļīgs ar objektīviem, bet otrajā reizē vismaz pēcpusi fotogrāfijā iemūžināju. Varētu jau stāstīt cik gara spalva ir nandu strausiem, vai cik zobi guanako, bet kam gan tas interesē? Daudz interesantāk ir uzzināt to guļamistabas aizkulises, jeb ielūkoties caur atslēgas caurumu to privātajā dzīvē. Tā piemēram, kurš gan zina kā guanako tēviņi cīnās par mātītēm? Diezgan skarbi. Tie sitās ar saviem garajiem kakliem, gluži kā žirafes, kā arī nereti izmanto nelegālus ieročus mēģinot iekost pretinieka oliņās, atstājot oponentu rīcībnespējīgu. Ja gadījumā sanāk dzirdēt skaļus guanako tēviņus rēcienus, tad ziniet, ka kāds no tiem tūlīt zaudēs savu vērtīgo mantu un kļūs par einuku. Vēl interesantākas aizkulises valda Dienvidamerikas strausu pasaulē, kurā viss ir ar kājām gaisā sagriezies kā pie mums, homo sapiens. Nandu tēviņi ir tas daiļais dzimums ar skaistām spalvu frizūrām un mājas darbu pienākumiem, bet dāmas tikai vazājas pa svešām gultām. Nandu vīri rūpējas par ģimenes pavardu, tas ir iekopj ligzdu, perē olas, sagaida mazuļu nākšanu pasaulē un tad tos skolo, baro un audzina. Tēviņus parasti var redzēt ar mazuļu baru, kuru tie agresīvi aizstāv izplešot lielās spalvas, kā brīdinājumu. Savukārt dāmas nekad par mazuļiem neliekas ne zinis, tās tikai vazājas pa tēviņu ligzdām un dēj olas. Kad pie viena tēviņa mīlas prieki izbaudīti, dodas pie nākošā un tad nākošā, vienu vārdu sakot pa gultām tik vārtās. Bez gultas priekiem vēl meitenēm patīk tikai savākties kopā un paballēties, gluži kā tajā dziesmā "Girls just wanna have some fun".

Ar otru Malargue departamenta, jeb apriņķa īpaši gaidīto vietu Volcan Malacara man gan tik labi neveicās. Iepriekšējā naktī nogāza ceturtā daļa gada lietus normas un aplūdināja daļu no Malakaras vulkāna aizas. Paši vietējie bija pārsteigti pa tādu lietus daudzumu, jo februāris nav lietus sezonas mēnesis un Malargue reģions galu galā lielākoties ir pustuksnesis, kur lietus nav bieža parādība. Tā nu Malakaras vulkāna rezervātu uz pāris dienām aizklapēja un man šī unikālā iespēja pa šauru, stāvu, brūni-pelēcīgu aizu doties pārgājienā iekšā apdzisušā vulkāna krātera sirdī izpalika. Un vēl daži te netic globālajai sasilšanai un klimata brīnumiem, kas pēdējā laikā ar vien biežāk notiek visos pasaules nostūros.

Savukārt nedaudz uz ziemeļiem no Malargue pilsētiņas es tiku arī pie ezeriem, tiesa pēc platības tos drīzāk pa dīķiem būtu piemērotāk saukt. Pozo de Animas jeb Dvēseļu akas ir divas karsta kritenes ar maziem, zaļganiem krātera ezeriņiem to dibenā. Abas karsta kritenes atrodas pilnīgi blakus un tās atdala šaura grēda, kas tā vien liekas, ka tuvākos gados sabruks. Vēl interesantāka ūdens nokrāsa gan piemīt Laguna de la Nino Encantada jeb Apburtās sievietes ezeram, kas atrodas tikai dažus kilometrus nostāk. Ūdens šai mazajā ezeriņā mainās šķietami visos iespējamajos zilajos toņos, atkarībā no skatu punkta, mākoņu daudzuma un saules staru leņķa. Leģenda vēsta, ka šeit noticis gandrīz vai Romeo un Džuljetas stāstam līdzīgs notikums, kas beidzās traģiski dāmai metoties ezerā, lai tik nebūtu jāprecas ar nevēlamo precinieku no otra klana.

Pati Malargue pilsētiņa, lai gan ir lielākais miests plašā apkārtnē, tomēr izmēru ziņā nav lielāka par Valmieru. Par to neviens ārpus Dienvidamerikas nebūtu dzirdējis, ja vien Argentīnas kalnos tuvu Malargue pilsētiņai nebūtu atgadījies kāds pretrunīgi vērtēts, bet varonīgs izdzīvošanas stāsts, kurš officiāli pazīstams kā El Milagro de los Andes jeb Andu brīnums. Runa ir par liktenīgo Urugvajas regbija komandas reisu, kas lidojumā uz Čīles galvaspilsētu Santiago 1972. gadā 13. oktobrī nogāzās Andu kalnos uz Argentīnas ledāja, kuru vēlāk nosauca par Glaciar de las Lagrimas jeb Asaru ledāju. Šis neparastais stāsts, kas pāršalca pasaules presi un iedvesmoja grāmatu sarakstīšanu, pēc kā 1993. gadā tika uzņemta arī filma "Alive", sākās ar lidmašīnas avāriju slikto laika apstākļu dēļ. Avārijā no 45 pasažieriem izdzīvoja tikai 28 cilvēki, kuri 72 dienu garumā skarbos Andu kalnu apstākļos un 3570 m augstumā uz ledāja Malargue departamentā uzsāka cīņu par izdzīvošanu. Izdzīvojušajiem bija jāsaskaras ar lieliem izaicinājumiem, dažus no biedriem aiznesa lavīna, citus sniega valnis iesprostoja mazā lidmašīnas atlūzu telpā, kur tie gandrīz gāja bojā no skābekļa trūkuma, bet galvenās galvassāpes sagādāja pārtikas un ūdens trūkums, kā arī stindzinošais sals, kas regulāri sasniedza -30 grādus. Galu galā tie bija Urugvajas spēlētāji un viņu ģimenes locekļi, kas visi bija dzīvojuši siltumā pie jūras un lielākā daļa sniegu pat dzīvē nebija redzējuši. No sēdekļiem gatavotie guļammaisi atrisināja nosalšanas problēmu, ēdot sniegu varēja ķermenim nodrošināt nepieciešamo ūdeni, bet ko darīt ar pārtikas neesamību? Uz 28 izdzīvojušajiem bija tikai 8 šokolādes batoniņi, viena bundžiņa ar mīdijām un pāris mazas kārbiņas ar riekstiem un datelēm. "Varenie" pārtikas krājumi jau beidzās pēc dažām dienām un izdzīvojušie sāka ēst kokvilnu un ādu no lidmašīnas sēdekļiem. Sapratuši, ka sēdekļus ēdot paliek tikai sliktāk un atrodoties vairākas dienas badā, urugvajieši nolēmuši, ka vienīgā izeja izdzīvot ir ēst savu kolēģu un tuvinieku gaļu. Būdami strikti katoļi, no sākuma šo ideju daudzi neatbalstīja, bet vēlāk arvien vairāk un vairāk izdzīvojušie pievērsās kanibālismam - pēdējā sieviete, kas pretojās šai idejai nomira no bada 60 dienas pēc avārijas, viņas svars esot bijis tikai 25 kg! Sākumā urugvajieši ēda tikai cilvēka gaļu, bet vēlāk arī iekšējos orgānus un pat smadzenes. Izdzīvojušo grupā iniciatīvu sāka uzņemties vīrs vārdā Nando Parrado, kurš pirmās trīs dienas pēc avārijas nogulēja komā un avārijā zaudēja gan māti, gan meitu. Pēc vairāk kā mēneša cīņas par dzīvību, Nando sapratis, ka neviens viņus neizglābs, ja vien paši nedosies pēc palīdzības. Pirmais mēģinājums doties uz austrumiem, tālāk Argentīnas teritorijā cieta neveiksmi un Nando bija spiests atgriezties avārijas vietā. Vajadzēja vēl gandrīz veselu mēnesi un dažus mirušos, lai Nando Parrado kopā ar Roberto Canassa saņemtos doties otrā glābšanas ekspedīcijā, šoreiz uz rietumiem - uz Čīli. Bez kāda kalnā kāpšanas ekipējuma, viņi iekaroja 4670 m augsto virsotni, kas iezīmēja robežu ar Čīli un 10 dienu pārgājienā laikā sasniedza čīliešu fermeri, kas izsauca palīdzību. 23. decembrī, īsi pirms Ziemassvētkiem uz Asaru ledāja 14 atlikušie izdzīvojušie sagaidīja brīnumu - glābšanas komandu, kas izbeidza viņu 72 dienu cīņu par dzīvību. Mūsdienās ir pat "traki ceļotāji", kas no Malargue dodas uz Asaru ledāju nedēļu garā ekspedīcijā ar zirgiem un pilnu kalnu ekipējumu, kur joprojām atrodas Urugvajas lidmašīnas atlūzas un memoriāls aizgājējiem.

Jānis Kreicbergs