25.11.2019.
Rīts sākas ar laivu braucienu pa Kamengas upi Nameri nacionālajā parkā, kas ir rāms un gleznains. Vienā upes krastā paveras Asamas līdzenumi, otrā saskatāmi Arunāčala Pradēšas kalni, bet tālumā slejas Himalaju sniegotās virsotnes. Putni, kuru dēļ izveidots šis parks, gan rādīties negrib, tādēļ atslābstam un baudām straumi. Jāairē mums nav, to dara veikli puiši, mēs tikai gozējamies saulītē. Divas stundas paiet nemanot. No peldēšanas gan mūs attur – ūdens esot auksts un upe strauja… Mums ar Ivetu tā neliekas, taču no laivas jau neizleksi, bet galapunktā negribas citus kavēt. Apkārtne ir visumā tīra, tāpēc brauciens sagādā estētisku baudījumu.
Pēc vēlajām brokastīm vēl ir laiks mierīgi sakravāties un iziet ārpus nometnes, kas iepriekšējā vakarā tika aizliegts pavisam stingri – savvaļas ziloņi esot satrakojušies, bradājot zemnieku rīsa laukus un arī mūs varot samīt kā niekus… Dienas gaismā draudi tik lieli nešķiet, tādēļ paspēju izpētīt, ko, satupuši bariņā, ļoti koncentrēti un kaislīgi dara teju visi apkārtnes jaunie puiši – cer uz laimestu bingo loterijā! Aizpildījuši lapiņas, visi nervozi dīdās un klausās skaļi uzgrieztu radio – ja nu pēkšņi zelta kalns nobirst tieši te… Arī mūsu airētāji ir saspringuši un cerīgi, kamēr vientuļš, pašcieņas pilns musulmanis uz mopēda ved saldējamo kasti un tirgo dzīvas zivis. Sadzīve te rit krāšņa, ikdienas rūpju un kolektīvisma pilna. Cik ļauj noprast ceļmalās vērotais, šajā rajonā dominē islāms, taču mums gar to šoreiz maza daļa. Apčamdījuši dārgos zīda audumus, atmetam tiem ar roku un sēžamies mašīnās, jo priekšā mums tāls ceļš uz jaunu apgabalu – Arunāčala Pradēšu. Nav ne jausmas, ko tas piedāvās, bet stundu mašīnā būs daudz… Atliek vismaz iemācīties galvaspilsētas nosaukumu – Itanagara un pārslēgties uz citu vilni.
Tā vienmēr – katrs jauns vietvārds, kas pasaules mēlēs vēl nav apbružāts, manī raisa daudzsološas gaidas. Ne jau bingo naudas kalnus vai reliģisku apskaidrību, bet kaut ko, kas sakņots tikai tur un citur nav pārstādāms. Itanagara man, nez kāpēc, izklausās pēc ūdenskrituma, bet tas, ka Arunāčala Pradēša joprojām sasniedzama tikai ar īpašām atļaujām, manī tikai vairo autentiskas idilles gaidas. Kaut kur taču jābūt kādai miera lejai, domāju, vērojot joprojām cilvēku pārpilnās ceļmalas, kas ar rīsa laukiem nomainās vien tuvāk provinču robežai. Ak, arī ieplānotais budisma klostera apmeklējums liek gaidīt citu kultūru un dzīves stilu…
Uz štatu robežas sapiktojamies uz mūsu šoferīšiem. Kamēr tiek kārtoti dokumenti, gribam paēst. Ceļmalas tirdzniecība ir visai žēlīga, tāpēc abas ar Ivetu metamies tuvējā ieskrietuvē. To, ka tas ir publisks iestādījums, apliecina salmu piknika būdas ārpusē, bet virtuvē par mums neviens neliekas ne zinis un purina galvas. Mēs tomēr neatlaižamies un cilājam kastroļu vākus, bakstām ar pirkstu esošajā, jo skaidrs, ka neko jaunu un pa savam neiestāstīsim. Dabūjam aukstus rīsus ar nenosakāmas izcelsmes mērci, ko lepni tiesājam, skaitot pātarus pret caureju un citām kaitēm. Kad esam izsalkumu remdējušas, pasnaikstāmies tālāk un ieraugām mūsu šoferīšus sukājam iekšā kārtīgu ēdienu daudzumu – ar pirkstiem šķīvī un smaidu uz lūpām. Nostrostējam, lai nākamajā reizē arī mums parāda īsto vietu, citādi mums nebūs spēka sēdēt mašīnā!
Lai vai kā – visi ir apmierināti. Uz robežas esam paskatījušies sadzīves ainiņas. Smuks, gadus astoņus vecs puisītis jodelē ar mazāku brālīti uz muguras, bišķi piespēlē mums par prieku, demonstrē, ka uzkāpj uz mopēda un tūlīt brauks prom ar visu brālīti ap kaklu, tad, nosmējis par mūsu vientiesīgo izbrīnu, smaidīdams aizlēkā uz citu pusi. Nedaudzajos cilvēkos jūtama dabas bērnu vienkāršība un prasme ieturēt distanci, kas, manuprāt, ir ļoti laba kombinācija.
Šķērsojot robežu, ainava nomainās kā uz pasūtījuma – esam zaļu, augstu pakalnu ielenkumā, kas atgādina iedvesmā vai dusmās sašķūrētas zemes virsas krokas. Ceļš ir līkumains, katrs kalns iznirst kā mistisks veidols ar savu formu pret debesīm, savu rakursu pret mums, savu raksturu un vēstījumu. Ja kāds zaļais sāns ir nošķelts, tad redzama sarkanīgi dzeltena smilts, bet tādu robu ainavā ir daudz – nākamais iespaids pēc dabas ir haotiskā, visur esošā un gandrīz nekur nepabeigtā būvniecība. No sākuma nopriecājos, ka ceļa malā ir vien pa retai bambusa lapu būdiņai uz pāļiem – kaut primitīvi, tomēr autentiski un dabiskajiem apstākļiem atbilstoši mitekļi, taču tuvāk Itanagarai un visā tās apkārtnē būdiņas nomaina smagnēja un agresīva būvniecība. Viss ir izrakņāts, rosās tehnika un cilvēki, gandrīz neviena būve nav pabeigta, taču nākamā tiek celta blakus, it kā svarīgs būtu nevis rezultāts, bet nebeidzams process…
Nekādas idilles kalnu zemes noslēgtībā – Itanagara fascinē kā drudžains, enerģisks, pa pusei brūkošs, pa pusei kopā sastutēts skudru pūznis, kas rosās labākas dzīves veidošanai vai vismaz esošās saglābšanai. Izskatās, ka te parautas vaļā kādas ekonomiskās slūžas, taču viss notiek tādā kā ‘’mežonīgo Rietumu’’ garā, kam īpašu eksotiku piešķir izteikti aziātiskie vaibsti. Te no Indijas ir tikai atsevišķi iespraudumi ainavā (pa kādai sari tērptai sievietei, ķēdes lielveikalam vai hinduisma propagandas celtnei – slimnīcai, templim), citādi dominē Ķīna. Tas, protams, ir tikai likumsakarīgi, jo tieši šīs valsts pierobežā atrodamies, bet sadzīves un kultūras raibo miksli veido dažādas vietējo cilšu grupas jeb adivāsi, kā tos oficiāli pieņemts saukt Indijā. Interesants ir fakts, ka visā Indijā pie cilšu ļaudīm jeb adivāsiem pieder aptuveni 8,6 procenti ļaužu (104 miljoni!), bet šajā valsts daļā to proporcija ir daudz, daudz reizes lielāka – pat līdz 80 procentiem.
Arunāčala Pradēša ir lielākā no septiņām Ziemeļaustrumu Indijas māsām un atrodas tās ziemeļos – kā tāds izliekts jumts. Garākā robeža ir ar Ķīnu, rietumos tā atduras pret Butānu, bet austrumos tiekas ar Mjanmu. No Indijas štatiem Arunāčalai Pradēšai pieguļ Asama un Nāgalenda, bet reģiona mežonīgo savdabību nosaka Indijas un Ķīnas teritoriālās domstarpības – abas valstis šo kalnu novadu ar Tibetas kultūrai piederošajām ciltīm grib ieskaitīt savā daudznacionālajā pulciņā. Dienvidu Tibetu Ķīna ir okupējusi, bet Arunāčala Pradēšu Indija ir noturējusi sev – pateicoties savai spēcīgajai armijai, kas pasaulē ir ceturtā lielākā gan cilvēku skaita, gan bruņojuma ziņā. Reāls bruņots konflikts notika 1962.gadā, kad šo strīdus teritoriju bija ieņēmuši Ķīnas bruņotie spēki. Kaut arī sadursmē bija iesaistīti 80 000 Ķīnas armijas kareivju un tikai 10 000 – 12 000 Indijas militāristu, kara iznākumā Indija noturēja savu kontroli pār šo reģionu. Tiesa, arī cilvēku upuri Indijas pusei bija lielāki ( 1383 nogalināti, 1696 pazuduši bez vēsts, 3968 saņemti gūstā, 1047 ievainoti) un nācās atdot vienu no strīdus teritorijām – 518 kvadrātkilometrus lielo Aksaj-Čin apgabalu Kašmīras provincē, taču lielākais ‘’kumoss’’ – 82 880 kvadrātkilometri jeb gandrīz visa Arunāčala Pradēša palika Indijai.
Konflikta pamatā ir fakts, ka Ķīna neatzīst 1914.gadā izstrādāto ‘’Mak-Magona līniju’’ – robežšķirtni, kuras garums ir 890 kilometri. Tā iezīmēja robežu starp Indiju un Tibetu, kas apmierināja abas puses, taču pret to nostājās Ķīna. Tā uzskata, ka Tibeta 1914.gadā nebija suverēna, tādēļ nedrīkstēja šādu līgumu slēgt. Ķīnas kartēs pat 150 000 kvadrātkilometri lejpus šai līnijai tiek atzīmēti kā piederoši Dienvidu Tibetas autonomajam apgabalam, tātad – lielajai Ķīnai. 1962.gada konfliktu izprovocēja fakts, ka Ķīna caur Indijas teritorijai bija uzbūvējusi ceļu uz Tibetu tās okupēšanai, savukārt, Ķīnas valdību saniknoja tas, ka Indija bija devusi patvērumu četrpadsmitajam Dalailamam, kas bija devies trimdā no okupētās dzimtenes. Uzliesmoja konflikts un kara darbība, kas augstkalnu apstākļos bija īpaši smags pārbaudījums. Kaut arī rezultātā tika noslēgts pamiers, abas puses joprojām ir kaujas gatavībā. Tāpēc visu turpmāko laiku un arī šobrīd šajā pierobežas reģionā ir pastiprināta armijas klātbūtne. Ārzemnieki var iebraukt tikai ar speciālām atļaujām un labāk gida pavadībā – dzīve te joprojām rit nedaudz kā uz pulvera mucas…
Ģeogrāfiski Arunāčala Pradēša ir sadalīta grūti pieejamās ielejās - provinci pāršķeļ no Himalajiem iztekošā Bramaputra, kurai ir daudzas straujas pietekas. To starpās tad arī iegulst atsevišķi apgabali, ko bieži apdzīvo atšķirīgu cilšu ļaudis. Cik tie ir dažādi, vēl redzēsim savā ceļā, bet līdz apgabala lielākajai svētnīcai tomēr netiksim. Iespējams, ka šis templis ir arī viens no robežu nesaskaņu galvenajiem iemesliem – tik nozīmīgs tas ir Tibetas budismam. Ja abi pasaules lielākie klosteri šobrīd būtu Ķīnas pusē, tad atliek tikai minēt, kas no šīs ticības būtu vēl palicis pāri… Jā, Arunāčala Pradēšas pašos rietumos, Butānas pierobežā, Himalaju kalnos, 3300 metru augstumā atrodas otrs pasaulē lielākais Tibetas budisma jeb Gelupas skolas klosteris Tavanga. Lielākais ir Potala Ķīnas okupētajā Lhasā, bet šis, tapis 17.gadsimtā pēc piektā Dalailamas vēlējuma. Reliģiski nozīmīgais un vizuāli iespaidīgais klosteris paredzēts septiņiem simtiem mūku, tas sastāv no vairāk kā 65 atsevišķām, pārsvarā trīsstāvu ēkām, tā pakļautībā atrodas vēl 17 mazāki, tostarp, sieviešu klosteri. Šobrīd Tavangā mītot aptuveni 450 mūki, ar Dalailamas svētību notiek klostera atjaunošana, kompleksā ir ievērojams skaits relikviju, izcila bibliotēka ar senajiem manuskriptiem, par lamu un ciemiņu apskaidrību rūpējas astoņus metrus augsta Budas statuja īpaši greznā izpildījumā, bet lielākie svētki ir Vesak, kas vienlaikus veltīti lielā skolotāja dzimšanai, apskaidrībai un aiziešanai para-nirvānā (nāvei Zemes dzīvē). Saskaņā ar ortodoksālā budisma jeb teravādas mācību tas viss ir noticis gada vienā dienā – maija pilnmēnesī. Tavangā šie svētki esot īpaši grandiozi, bet citā laikā un ļoti regulāri klostera pagalmā notiek reliģiskās dejas un masku ceremonijas, kurās izpaužas Tibetas budisma galvenā savdabība – ciešā saplūsme ar vietējo šamaniski reliģisko bon ticību, tās tēliem un to īpašo maģisko spēku. Tas noteikti ir krāšņs un neaizmirstams rituāls gan šīs mācības sekotājiem, gan tiem pasaules ļaudīm, kas ar cieņu izturas pret pasaules lielajām reliģijām, nezaudējot savējo. Par budismu zinātnieki vēl joprojām strīdas – vai tā vispār ir reliģija, ja neatzīst Dievu Radītāju un individuālu dvēseli, bet dažas skolas ir pilnībā ateistiskas… Taču mums, ceļā uz Itanagaru un cauri tai, šie filozofiskie disputi ir labi tālu. Mūsdienu realitāte ir pavisam citāda, un senais klosteris šīs provinces tālajā galā šķiet kā romantiska Himalaju rota, kas uz mums, diemžēl, neattiecas.
Pirmo reizi mēs pilsētai izspraucamies cauri, lai nonāktu pie it kā skaista ezera, bet izrādās, ka trepes uz to pirmdienā ir slēgtas. Spraucamies atpakaļ un iekļūstam mokošā sastrēgumā. Kaut arī visā provincē kopumā dzīvo mazāk par pusotru miljonu cilvēku un Itanagarā esot vien kādi 35 tūkstoši, viņi visi, šķiet, vienlaikus iznākuši ielās gan ar kājām, gan dažādos braucamajos rīkos, bet viņu dubultnieki drudžaini strādā un tirgojas ceļmalās. Nav jau tā, ka iela ir tikai viena, nepavisam, bet mēs iesprūstam kā slazdā. Esam priviliģēti tajā ziņā, ka neelpojam putekļus un sarkanās smiltis, kas te ceļas mākoņos no jebkuras celtniecībai izrakņātas vietas – ne velti Itanagaras nosaukums nozīmē ‘’ķieģeļu pilsēta’’. Ielas un ejas to malās ir taciņu, grāvju, dubļu, akmeņu, pāreju un būvgružu mudžeklis, kam pāri steidz dažādi pilsoņi ar sejas maskām un noteiktu vajadzību. Laiskojoties nevienu neredzam, visi kaut ko drudžaini rosās. Kņada un kustība ir tāda, ka gribas vai nu tajā iesaistīties vai neredzēt, bet mums ir trešais ceļš – uz templi. Protams, ka šajā reģionā tā pienākas, žēl tikai, ka ceļš vienas it kā nelielas pilsētas ietvaros izvēršas tik ilgs un mokošs. Gompu jeb Tibetas budisma templi uzkalna galā sasniedzam īsi pirms saulrieta. Tas ir uzcelts pavisam nesen, gadsimtu mijā, un vairāk apliecina politisku vēlmi šīs reliģijas atkal atzīšanai šajā reģionā. Lai arī vēsturiski nozīmīgs, budisms mūsdienās savu vadošo lomu ir zaudējis – šai reliģijai sevi pieskaita vien 11procenti iedzīvotāju. Toties templi iesvētījis pats Dalailama, Gunai ir iespēja dalīties savās enciklopēdiskajās zināšanās, pārsteidzot pat mantras lasošo lamu, mums ir brīdis pavērot lūgšanu karogus uz kalnu fona, iegriezt lūgšanu dzirnavas, atcerēties, kas no budisma simboliem palicis atmiņā, ieskatīties svētlietu bodītē un atkal meklēt savas mašīnas. Viesnīcu uz galvenās ielas jau pamanījām, tagad vien ceram tur nokļūt ātrāk kā turpceļā.
Tas izdodas, un mums līdz vakariņām ir kāda pusotra stunda. Visi kā izšautas skrotis izbirstam maziem būcenīšiem un lieliem veikaliem pilnajā ielā, lai ļautos cilvēciskām tieksmēm – apčamdīt, iepirkties, pagaršot… Teju visa grupa satiekamies tuvējā lielveikalā ‘’Indian Bazar’’, kur tik ļoti laikojam visu pēc kārtas un plosāmies, ka gan pārdevēji, gan citi pircēji grib ar mums nofotografēties – tādu balto cilvēku uzlidojumu viņi, šķiet, nav pieredzējuši. Mēs ar Ivetu aizskrienam vēl tālāk un mums izdodas īstenot iecerēto – pirmajā skaistuma salonā tiekam pie sejas un muguras masāžas. Salons gan šai mazajai istabiņai ir pārāk skaļš nosaukums, bet divas lāvas atrodas un masieres arīdzan. Uz vakariņām paspējam desmit minūtes pirms beigām un lepnā vientulībā izbaudām, kā iztapīgi oficianti mūs apkalpo personiski.
Galu galā diena ir izdevusies, viesnīca ir liela un varena, te darbojas pat internets, bet manu uzmanību vairāk saista dažādi gleznojumi ar dīvaini tērptiem cilšu ļaudīm – par viņiem domāju pirms iemigšanas, cerot skatīt vaigā.