23.11.2019.
DZĪVNIEKI UN DIEVĪBAS

Šilongas lepnākajā viesnīcā jau izrotāta milzīga Ziemassvētku egle - mākslīgā, protams. Kliedzoši spīdīgi rēgojas laimīga jaunā gada vēlējumi, uz sienām rotājas indiešu ornamenti un dievības, bet no nakts kluba pagrabstāvā vilinoši izlaužas globāli atpazīstami muzikālās aizmiršanās ritmi.

Pēc bagātīgajām vakariņām ir minūtes uzrāviens, kad liekas – nu tik dejosim, nu tik būs, bet iekšējās sajūtas un veselais saprāts pēc mirkļa tomēr aizvelk uz gultu. Badīgi baudām komforta labumus, jo zinām – ar katru naktsmītni ‘’ekstras’’ mazināšoties… Tā nu matu mazgāšana izkonkurē gorīšanos naktsklubā, bet interneta sakaru tvarstīšana aizstāj došanos ielās. ‘’Varbūt paliekam vecas?’’ ķircinām viena otru, līdz pietiek prāta paskatīties cauri žalūziju spraišļiem. Un tad abas lecam kājās kā dzeltas – tur, tieši zem mūsu loga, ir īsts zivju tirgus, primitīvs, vitāls un paskaļš, kas pelēksidrabaino zivju sānus mirdzina līdz pat mūsu trešajam stāvam. Tā ir šaura iela, kurai abās pusēs satupuši cilvēki un žestikulē ap bļodām un kastēm, sasaucas, sver, nošķeļ galvas un astes, pilnīgā tumsā visapkārt, vien dažu spuldzīšu apgaismojumā, barošanās ķēdē, kur cilvēks katru dienu grib ēst, ēst, ēst… Cilvēcei ir kopēja gremošanas sistēma, kur svaigām zivīm ir simboliska nozīme. Dievs, daba dod, cilvēks zvejo, makšķerē, ķer, tirgo, ķidā, tīra… Pircējs osta, baksta, izvēlas, un dzīvā saikne sniedz pievienoto vērtību. Fasēts ir divreiz miris, šīs ielas zivis sola daudz garšīgāku, svētīgāku maltīti. Zvīņas uzmirdz vien, it kā no debesīm kāds laistu slepenus saules zaķīšus. Ir jāiet!
Šoreiz žēl, ka esam jau pabarotas un neceļojam ar pannu mugursomā. Tad šīm zivīm būtu cita – pielietojamā – vērtība! Tagad tik ejam garām visam, pat augļiem un zaļumiem, kas kārdinoši rotā nakti un liek sajust neērtību pārdevēju priekšā. Man vienmēr gribētos kādu iepriecināt ar savu pirkumu, taču kuņģis nav bezizmēra, piedodiet… Ieliņa vijas uz augšu un tumsā, nekā bīstama nemana, izgaismotos kambarīšos sēž aizstrādājušies šuvējmeistari, kuru bodītes krāšņo jau gatavās kleitas, koši karogi pat visnošņurkušākajā ceļmalā. Taustām un runājam droši, jau zinām, ka viss būs tapis uz pasūtījuma, nekā lieka, bet uz rītdienu varētu uzšūt… Šoreiz grafiks ir tāds, ka neuzspēt, taču komunikācija silda sirdi. Katrs grib justies novērtēts un mūsu interese meistarus iepriecina – jaunus, vecus, modīgus un ne tik ļoti… Te nav gluži austrumnieciskā hiper-krāšņuma, tomēr kleitas spīd, laistās un mirguļo pašsaprotamā sievišķā lepnumā - unisekss vēl visu nav nomušījis. Nosmejam, ka ar pasaules kārtību šeit viss ir pareizi, nedaudz pastrīdamies, vai spīguļiem rotātā, uzkrītoši krāsotā kroplīte uz kruķiem ir prostitūta vai nē, uzlaikojam pāris rūpnieciski ražotas kleitas, secinot, ka mūsu izmēri šajā mazo cilšu zemē nez vai būs atrodami, un liekamies mierā. Mazais goda aplis Šilongā šoreiz tiešām ir pārāk mazs, lai izdarītu jel kādus secinājumus. Arī visai Megalajai jau sakām uzredzēšanos, lai cilvēku vietā liktu dabu un tās galveno rotu – dzīvniekus.

Bagātīgās brokastis no rīta ir kā ilgā ceļa pielabināšana. Mums jābrauc vismaz septiņas stundas, labāk, lai organismam ir ko darīt – gremot. Tas nav ne labi, ne slikti, bet paēdis prāts tiešām ir mierīgāks. Pat ceļš, kas turp braucot likās drūms un tracināja, tagad, miega un ēdiena stiprināts, kļūst vieglāk pievarams. Mūsu ceļš ved uz Kazirangas nacionālo dabas parku, kas ir viens no Asamas provinces galvenajiem lepnumiem un, dziļāk ielūkojoties, stāsta vairāk kā tikai par dzīvniekiem vien – aiz katras dzīvās radības ir kāds filozofisks, mitoloģisks vai pat reliģisks izplatījums.
Pirmie dzīvnieki, kas mūs sveicināja pie Guvahati lidostas, bija visa veida degunradži, ziloņi, tīģeri, stirniņas, čūskas un citi zvēri, kas bija atveidoti visai žēlīgās ceļmalas skulptūrās, sienu zīmējumos un atrakciju parkos. Pilsētas haotiskajā drūzmā tie izskatījās visai bēdīgi un apjukuši, taču galveno cerību sniedza – ir arī dzīvi un īsti! Mākat tikai atrast!
Pirmie dzīvnieki pilsētā, kas nebija pat jāmeklē, atradās pie senā šaktistu tempļa. Kaziņas ar sarkano punktu pierē baudīja pirms upurēšanas privilēģijas – klīda, kur vēlējās, apēda ziedojumu puķu vītnes, maisījās cilvēkiem pa kājām un izblēja savu vēl nenojausto likteni. Daudz priviliģētāki bija mazie mērkaķīši, kas kā spocīgi tumsas tēli kūņojās ap templi. Te viņi sēdēja mierīgi kā mazi jogas, te aizleca kā naglu dibenā dabūjuši, te ziņkārīgi tuvojās, te nievājoši slaiki paslēpās koka zaros un vēroja cilvēkus no augšas. Asamas mērkaķīši vismaz mums savas huligāniskās tieksmes neizrādīja, bet jau izsenis viņiem Indijā ir atļauts un piedots viss. Viņi, līdzīgi kā citi dzīvnieki, nes sevī dievišķo daļu – indiešu mitoloģijā viņi visi ir kādas dievības pilnīgs vai daļējs atveids. Vēdas, eposi un purānas, dažnedažādi svētie teksti, čum un mudž no dievībām, kas ir pa daļai cilvēks, pa daļai viens, otrs vai vairāki dzīvnieki kopā, iemieso labo, ļauno, dievišķo, dēmonisko, dažādus spēkus, kas plūst un mainās, bet galu galā visi ir pielūdzami. Ja ne vienā, tad citā hinduisma virzienā, savs goda pjedestāls atrodas katrai dzīvajai būtnei, ko muļķa citzemnieks redz tikai kā lopu, bet viedais indietis saskata kā veselu pielūgsmes panteonu. Dzīvnieki Indijā ir visai priviliģēta ‘’kasta’’!
Tuvojoties Kazirangai, pamanu arvien vairāk mājas svētnīcas, kas ceļmalu ņirbā uzzibsnī kā krāšņas teātra dekorācijas – sevi cienošs hinduists ne tikai regulāri apmeklē senos tempļus, bet arī savā pagalmā, būdiņā vai villā atrod stūrīti altāra izbūvei. ‘’Būve’’ tam var būt gan reāls, gan visai nosacīts apzīmējums, jo pārsvarā ceļmalas rotā visai aizkustinoši veidojumi – spilgti krāsoti vai aplupuši, zemē iegrimuši vai uzstutēti uz paaugstinājuma, tīri vai ne īpaši. Mājas altāros, tāpat kā lielajos tempļos, blakus dieviem un dieviņiem noteikti ir viņu līdzgaitnieki - dzīvnieki. Gar acīm tā vien ņirb lauvu, čūsku un jo īpaši ziloņu tēli, kas, snuķus gaisā saslējuši, simbolizē spēku un auglību. Mēs braucam tālāk, bet tās dievības, kas pārvietojas jau kopš Vēdu laikiem, ceļošanai seglo vai iejūdz dzīvniekus. Visu varenais radītājs Brahma pārvietojas ar gulbi, pasaules uzturētājs Višnu visur nokļūst debesu valdnieka, mistiskā putna Garudas mugurā, laimes dieviete Lakšmi pārvietojas ar pūci, visa sagrāvējs un no jauna radītājs Šiva savos varoņdarbos dodas ar baltu vērsi, bet mīlas un ģimenes dievieti Pārvatī ceļā ved lauva…
Arī katrā dievu ģimenē kāda dzīvnieku daļa ir klāt. Tā mīlīgais un omulīgais Ganēša, ziloņcilvēks, ir piedzimis Šivas un Pārvatī ģimenē, ne bez piedzīvojumiem, protams. Mīti gluži vai sacenšas dažādās versijās, kā mazulim tikusi ziloņa galva un izvirza vairākas versijas. Viena vēsta, ka Šiva, kā jau askēts, kas taupa sēklu, atteicies radīt dēlu. Pārvatī ar to nav bijusi mierā un salipinājusi lelli, ko lūgusi atdzīvināt. Dusmās Šiva vispirms tam nocirtis galvu, bet vēlāk, lai nomierinātu sievas skumjas, apsolījis uzlikt kādu citu vietā. Tuvākais bijis zilonēns, kas tad kļuvis par Ganēšas galvas devēju. Šiva pie reizes nocirtis arī ziloņa ilkni, tādēļ jaunizveidotais ziloņcilvēks turpmāk ilkni tur rokā. Tie, kas Ganēšu pielūdz kā rakstniecības dievu, uzskata, ka viņš ar to pierakstījis ‘’Mahābhāratu’’. Cits mīts vēsta, ka vecāki aizmirsuši uzaicināt raudzībās dievu Brahmu, kas aiz dusmām ieradies neaicināts un ar savu skatienu vien jaundzimušā galvu pārvērtis pelnos. Tad viņš devis padomu, lai trūkstošo daļu vecāki aizņemas no pirmās dzīvās radības, kas parādīsies ceļā, un kā tāds nācis dieva Indras zilonis. Lai vai kā, bet tā nu šī radība tapusi, simbolizējot visu grotesko un neparasto, normālā un nenormālā vienotību. Viņš demonstrē, ka dievišķajam nav jābūt skaistam, lai arī pielūdzēji viņu tādu ir padarījuši. Lielā galva simbolizē viņa lielo gudrību, bet nolauztais ilknis norāda uz spēju agresivitāti pārvērst mierā. Liels viņam ir arī vēders, ap kuru bieži apsieta čūska. Tas tāpēc, ka reiz viņš jājis uz savas uzticamās peles, bet tā nobijusies no čūskas, klupusi, bet Ganēšam pēc lieliskas maltītes pārsprādzis vēders. Viņš paņēmis to pašu čūsku, kā ar jostu sasējis savu kuņģi un aizjājis tālāk. Viņa snuķis, protams, darījis milzu lietas, spējis pacelt lielus un mazus ķermeņus, tāpēc mūsdienās to aktualizē kā visu jauno projektu dievu un pielūdz pirms darbu uzsākšanas. No dzīvnieku pasaules viņam tuvas ir peles un žurkas, kas bieži tiek attēlotas zem Ganēšas skulptūrām. Tās tiek skaidrotas kā lepnuma, vēlmju un nepieklājības simbols, kas vairojas tikpat ātri kā šie grauzēji. Tās iemieso arī bailes un nervozitāti, ko Ganēša padara nekaitīgu ar savu majestātisko mieru – nu, īsta anti stresa dievība!
Bet mēs, laiski vai stresa pilni, ceļmalas dievības uzraudzīdami ar patiesu interesi vai neslēptu smīnu, tuvojamies Asamas un visas Indijas lielākajam dabas parkam – Kazirangai, kas izgūlusies 430 kvadrātkilometru platībā un abpus cauri tekošajai Bramaputrai sniedz gleznainu patvērumu dzīvnieku tūkstošiem. Pats galvenais lepnums ir 2416 Āzijas vienraga degunradži, kas veido divas trešdaļas no to populācijas pasaulē. Tā, savukārt, mīt tikai Indijā, un tāpēc arī mēs esam šeit – pie Kazirangas degunradžiem, kurus apsargā ne tikai UNESCO vispasaules dabas objekta statuss, bet arī reindžeri ar šaujamieročiem. Kāpēc tā? Kur tad hinduistu miers?
Dievībām savi ziedojumi, bet nauda paliek nauda. Degunradža ilknis ir tik ļoti pieprasīts melnajā tirgū, tik ļoti pārslavēts kā maģisku zāļu devējs pret visām kaitēm, ka cilvēka negausības rezultātā jau gandrīz bija pazudis no pasaules kartes. Tieši tā arī sācies Kazirangas stāsts, kurā vēl šobrīd godbijīgi tiek pieminēta nevis kāda dievība, bet konkrēta lēdija – baronese Mērija Kurzona (Curzon). 1904.gadā viņa apmeklēja Asamu un ļoti vēlējās redzēt šī apgabala slaveno simbolu – vienraga degunradzi. Kad vizītes laikā viņai savvaļā neizdevās ieraudzīt pat vienu vienīgu īpatni, viņa piedabūja savu ietekmīgo vīru sākt cīņu ar malumedniecību. Pirmais solis bija saglābt vēl esošos degunradžus - tā 1905.gadā radās 152 kvadrātkilometrus liels rezervāts, kurā esot bijis vien pavisam niecīgs degunradžu daudzums. Tas, ka šobrīd to skaits ir izaudzis līdz precīzi uzskaitītajam skaitlim ‘’2416’’, no kuriem 1641 ir ‘’pieaugušais’’, ir viens no veiksmīgākajiem apdraudēto sugu atjaunošanas piemēriem pasaulē. Līdzās degunradžiem neapdraudētas savvaļas esības prieku parkā bauda ievērojamas ziloņu, ūdens bifeļu, purva briežu un tīģeru saimes, kas manīgi slēpjas garajā tīģerzālē vai droši laiskojas gluži atklātās vietās.
To visu ceram ieraudzīt! Kazirangā nokļūstam pusdienlaikā, steigšus iekārtojamies viesnīcā un, senās mītnes koloniālo šarmu neizbaudījuši, sēžamies vaļējos džipos. Uz priekšu! Pie dzīvniekiem!
Taču šīs dienas safari brauciens mani nebūt neiejūsmo. Ja parkam tuvojoties, pirmos ziloņus un pat degunradžus acīgais šoferītis mums parāda jau ceļā – pat ne kā mazus punktiņus, bet normālas ‘’gubas’’ ceļmalā, tad traucot ar speciālu džipu slaidos lokos, nerādās nekas. Pēcpusdienas saule ir tik spilgta, ka ziloņi tālumā nomirdz kā mirāža, degunradžu dibeni kustina tikai krūmus, ainava teju neatšķiras no mūsu laukiem, kratāmies bez īstas jēgas un pilnīgi tukšajā ainavā mūs nelaiž ārā pat ‘’zaļajā pauzē’’, jo tīģeri to vien gaidot, kā mums uzbrukt! Drīkstam izkāpt tikai pie Bramaputras, kas uzrāda pirmo no pēdējo gadu nelaimēm – tie ir plūdi un krastu iebrukšana. Visas mājiņas parka teritorijā ir celtas uz pāļiem. Domājām – putnu vērošanai, bet nekā. Plūdi šai apkārtnei kļuvuši par milzīgu problēmu, Bramaputra aizrauj līdzi krastus, kokus, zvērus, mājas, iedzīvi… Degunradži nesūdzas, bet cilvēkiem ir, ko pārdomāt – varbūt nav īstie dieviņi pielūgti? Toties te ir milzīgas ziloņa kakas, tātad jābūt arī zvēriem!
Šī apziņa dod cerību un pēc garšīgas maltītes arī labu miegu. Tam palīdz arī senlaicīgā interjera nomierinošais šarms un ārpusē dzirdamās dabas skaņas. Nekāda mašīnu trokšņa un putekļu, bet kaut kur netālu – dzīvnieki, dzīvnieki, dzīvnieki… Varbūt arī kāda dievība pa vidu.