Pienācis laiks, kuru es gaidīju visa gada garumā - brauciens uz paradīzi Filipīnas Par cik mēs jau bijām pagājušajā gadā, tad zinām arī ko gaidīt un ko gribam redzēt.

Maršruts: Manchester - Cebu - Manchester (Cathay Pacific)

Ceļojuma laiks : 3.decembris -17.decembris 2018

Biļetes nopirkām Oktobrī. Bijām plānojuši ka skatīsimies biļetes novembrī kā iepriekšējā gadā, bet ieraugot Holiday pirates aplikācijā ka Cathay Pacific piedāvā lētus lidojumus nolēmu ieiet viņu mājas lapā un pārbaudīt cenas uz manu galamērķi. Protams es visa gada garumā arī to darīju, lai orientētos cenās. Šogad izvēlējāmies tādu lidojumu, lai mums sanāk arī Honkongu apskatīties, tapēc starp lidojumu Honkongu - Cebu izvēlējāmies 9 stundu starpību.

Lidojumam mēs jau bijām gatavi un zinājām ko gaidīt. Vienīgi šoreiz mēs labāk sagatavojāmies Jetlag regulēšanai. Pāris dienas pirms lidojuma mēs trenējāmies nosist bioloģisko pulksteni, katru dienu pa stundai agrāk gājām gulēt. Un šoreiz iegādājāmies melatonīnu , lai lidojuma laikā varam aizmigt un pagulēt.

Norezervējām 3 viesnīcas. Vienu viesnīcu kā jau iepriekš pie lidostas, to pašu viesnīcu, lai var izgulēties pēc garā lidojuma. Otra viesnīca norezervējām Oslob, lai paskatītos uz Vaļhaizivīm. Trešā viesnīca un mūsu galamērķis bija mūsu paradīze Dauinā. Visas viesnīcas izvēlētas ar iekļautām brokastīm.

Mančestera - Hongkonga lidojums 12 stundas.

Lidojums labs, ērts ar 3 reižu ēdināšanu. Našķi, dzērieni. Viss kā pienākas. Lidojuma laikā uz ekrāna tu vari redzēt kur atrodies, kā lido un cik ilgi palicis līdz lidojuma beigām. Ir pieejams ļoti liels jaunāko filmu klāsts ko vari skatīties lidojuma laikā, vienīgais mīnuss, ka viss ir angļu valodā bet nav liela problēma. Ir spēles pieejamas, mūzika, kā arī žurnāli un tas viss tev priekšā planšetā. Lidojuma laikā tiek piedāvāts arī Wi-Fi, bet diemžēl par viņu jāmaksā un cena bija diezgan augsta. Stunda maksāja sākot no $10.

Honkongā ielidojām 7 no rīta.

Honkonga - Cebu lidojums 3 stundas.

Pēc 12 stundu lidojuma, šis lidojums liekas vispār nieks. Lidmašīnā atkal ir barošana, našķi utt. Lidojums paiet ātri.

Ielidojam 7 no rīta. Mums ir 9 stundas apskatīt Honkongu. Protams priekš tādas pilsētas tas ir maz, bet tomēr labāk 9 stundas nekā nekas. Lidostā nogriežam no tranzīta zonas uz muitas zonu, izejam muitu kura aizņēma diezgan daudz laiku un esam pilsētā. Pirmais mūsu mērķis ir lielais Buda. Nopērkam lidostā Octopus karti par 150 HKD (17 eur), kura derēs visa veida transportos, arī vairākās ēdināšanas vietās stacijās. Atrodam autobusu kurš iet uz Budu. Atbraucot pie Budas izrādījās, ka Buda atvērts no 10 rītā. Ilgi nedomājot par cik blakus ir metro ielecām metro un braucām uz centru. Ar metro mēs braucām kādas 25 minūtes, pilns ar cilvēkiem. Izkāpjot no metro tautu masas tevi vienkārši nes un likās ka tevi sabradās , ja tu gribēsi kaut kur nogriezties vai apstāties.

Pilsētā mājas kā skudru pūznis, kurš tiecas uz debesīm. Cilvēku un mašīnu masas visur. Karstums un sutoņa tevi spiež pie zemes. Dažās ielās jūtamas tavam degunam nepatīkamas un nepazīstamas smakas. Par cik agrs no rīta domājām ieiesim McDonald paēst brokastis vismaz jo tā vai tā viss ir ciet. Ēdienu izvēle bija diezgan jocīga un mums nepierasta. Bet mēs pamanījām ka daudzi skolnieki tur tusējas un secinām , ka laikam te tā pieņemts pirms skolas viņi brokasto McDonaldā. Mēs pasūtījām burgeri, kafiju, kruasānu un samaksājām diezgan dārgi, apmēram 25eur uz 2 cilvēkiem. Paēduši domājam iet uz veikalu jo bija jānopērk šādi tādi nieki. Plkst bija jau 11 bet nekas vēl nestrādāja, tikai sāka krāmēties. Mēs uzprasījām cikos vispār te veikali veras vaļā uz ko mums atbildēja ap 12. Veikali ir diezgan saspiesti un klaustrofobiski. Viss ir tik loti saspiests un tajā pašā laikā uz debesīm izstiepts. Ietves brīžiem iet cauri dārgajām viesnīcām vai tirdzniecības centriem, jocīga sajūta. Ļoti nepatika Honkonga.

Cebu mēs ielidojām vakarā 22. No lidostas dodamies mums jau zināmā virzienā uz viesnīcu. Viesnīca atrodas 10 minūšu gājienā. Velkamies pa ierasto ielas malu. Ielas kā parasti putekļainas un pilnas ar motorolleriem bez luksoforiem pa vidam uz krustojuma policists regulētājs. Mūsu jau zināmā viesnīca pēc izskata kā pansionāts. Bet pārnakšņošanai der.

No rīta pamostoties gājām uz brokastīm. Brokastis vieglas un garšīgas. Kafija, ola grauzdiņi, desa. Pēc brokastīm izsaucām taksi un braucām uz Cebu centru, uz mums jau zināmo tirdzniecības centru, kur noņēmām skaidru naudu un nopirkām Sim karti internetam. Paņēmām Globe sim karti uz 15 dienām 8GB par 700Php (12 eur). Ir 2 veida plāni, uz 7 dienām 350php (6eur) un uz 15 dienām. Skaidru naudu vislabāk noņemt HSBC bankas bankomātā, jo tad nav jāmaksā komisijas maksa.

Paņemam taksi un braucam uz autoostu. Atbraucot uz autoostu, autobus uz Tagbilaran vēl stāvēja. Mums jābrauc līdz Oslob. Autobusi parasti no rītiem iet. Mūsējam autobusam bija jāatiet plkst 12 it kā pēdējais, bet paskatamies ka plkst. 13.20 secinām , ka mums riktīgi paveicies. Jābrauc 4 stundas. Autobuss protams atkal atiet tikai kad autobuss pārpildīts līdz malām. Atkal tirgoņi ar savām cūku austiņām, riekstiņiem, olām ar embrijiem autobusā ielec un izlec. Krēsli autobusā ielaminēti plastikāta apvalkos. Braucam, autobuss nesās kā negudrs. Kondicionieris strādā tā, ka mēs nosalām. Ārā +35 grādi, savukārt autobusā temperatūra visu laiku pazeminās līdz +16. Visi vietējie satinušies jakās un kapučos. Mēs maiciņā. Brauciens izvērsās ekstrēms. Savukārt varēja apbrīnot kā šoferis zin kur kam jākāpj ārā. Jo konduktors tik izsit biļetes caurumus un tas ir viss. Toties kad pienāk tava pietura tad konduktors bļauj ka tev jākāpj ārā. Tā arī šoreiz bija. Autobuss apstājās 100m no viesnīcas.

Atbraucām uz Oslob tumsā. Gar šosejas malu, jo trutuāru nav, aizvilkāmies uz viesnīcu. Labi ka viesnīca nebija tālu no izkāpšanas vietas. Cilvēki uz ielām dzied karaoke, spēlē basketbolu, ēd. Un mēs baltie eiropieši velkamies gar ceļa malu ar čemodāniem. Viesnīcā mums ierāda numuriņu ar skatu uz šoseju. Numuriņš elegants ar visām ērtībām ar ļoti neparastu dizainu. Flīžu grīda ar paklāju un griesti ar izgriezumiem.

Cebu sala

Pamostoties no rīta secinām ka praktiski neesam gulējuši, jo sajūta bija ka guli uz šosejas zem autobusiem. Skaņu izolācija logiem vienkārši neeksistē , savukārt šoseja beidzas un sākas viesnīca. Pēc brokastīm samainījām numuriņu uz otru pusi.

Brokastis bija blakus viesnīcā. Viesnīca pie pašas jūras. Pa dienu izdomājām aiziet uz vietējo tirgu un sameklēt autobusa pieturu, lai uzzinātu kā autobusi staigā. Šito eiropiešu naivumu!!! Mēs nostaigājām kādus 2km un tā arī neatradām pieturu, kur nu vēl sarakstu. Vienigi nodegām, jo saule dedzina konkrēti. Izrādās pie 7 eleven veikala vienkārši stāvi un gaidi kad brauks autobuss un ja tas ir tavs tad cel roku.

+1

Tirgū visādi augļi pieejami. Nopirkām ananāsu, banānus un nepazīstamus langsat, jo pagaršojām tirgū bija garšīgi. Samaksājām ~100php. Atgriežoties viesnīcā izpeldējāmies baseinā. Viesnīca tukša, mēs atkal vienīgie. Vēlāk parādījās cilvēki no Krievijas un Vācijas. Pēc peldēšanās ēdām augļus. Banāni ļoti garšīgi, blakus nestāv tiem ko mēs pērkam veikalā. Ananāss tāpat. Langsats- kautkas līdzīgs kā ananāss kopā ar vīnogām un aveņu piegaršu. Garšīgs auglis.

Vēlāk izdomājām paskatīties kas jūrā notiek. Paņēmam masku uzvelkam čības un brienam. Ūdens dziļums līdz ceļiem. Nedaudz jāpaiet ka jūrmalā, bet jo tālāk ejam, jo vairāk jūras eži parādās. Vienā vietā vienkārši viņiem netiec garām, nākas lēkt pāri. Ūdenszāļu lauki atkal tāpat kā Bohol salā. Pilns ar jūras zvaigznēm. Bet nav forša sajūta kad peldi gar ūdenszālēm dziļumā līdz ceļiem. Kaifa nekāda, saprotam ka te darīt un skatīt nav ko. Vakarā sarunājām ekskursiju uz mūsu šīs vietas mērķi - Vaļhaizivis.

Mostamies 5 no rīta. Pie viesnīcas gaida šoferis ar triciklu, lai aizvestu mūs uz Vaļhaizivīm. Braucam pa šoseju gar jūru 20 minūtes. Saullēkts ļoti skaists. Bija riktigs paisums, ūdens bija atkāpies kadus 1,5km no krasta. Esam klāt. Cilvēku masas. Mūsu šoferis noorganizē biļetes iegādāties, ierāda kurā grupā mums jāstājas. Pārģērbjamies, noklausāmies instruktāžu un gaidam. Stāvot krastā un noskatoties uz to visu no malas, kādas cilvēku masas uz šejieni brauc, un kā tas viss notiek, kļūst žēl haizivis, taču kad tu ielec ūdenī, viss žēlums pazūd un tevi pārņem neaprakstāmas izjūtas. Pienāk mūsu kārta, kāpjam iekšā laivā. Laivā laiž pa 6 cilvēkiem. Atpakaļ braucot ievērojām ka laivās jau laiž pa 12 cilvēkiem. Ved mūs tālāk uz vietu kur ir haizivis. Piepeldam un mums saka, ka varam lēkt ūdenī, mums 15 minūtes. Sēžot laivā neko nemanu. Uzvelku masku un lecu ūdenī. Un tur tās ir. Tieši man priekšā, papeld man garām un otra peld tieši pretim virsū. Iespaidīgi. Saskaitīju 4 Vaļhaizivis. 2 no viņām bija milzīgās. Galerijā ir video. Emociju pārpilnība garantēta. Tas ir to vērts, jo tādu tu katru dienu neredzēsi. Mums paveicās ka bijām vieni no pirmajiem, jo kad mēs bijām tad cilvēku nebija tik daudz, un nebija īpaši liela grūstīšanās zem ūdens. Toties kad braucām atpakaļ cilvēku skaits bija divkāršojies. Vaļhaizivis var apskatīt no plkst. 5 līdz 12. Viņas katru dienu piebaro, tādējādi ļaujot cilvēkiem apskatīt haizivis. Cena ārzemniekiem ir fiksēta 1000 php (17€) no cilvēka. Cenā iekļauts glābšanas veste, kā ari ja ir vajadzība ir pieejamas ūdens maskas.

Atbraucot atpakaļ uz viesnīcu pēc brokastīm nezinājām vairs ko darīt, jo šajā viesnīcā apstājāmies tikai dēļ haizivīm, savukārt mums vēl viena nakts te jāpavada. Vēlāk viesnīcā satikām pāri no Maskavas, sākam runāt un izdomājām ka te darīt vairs nav ko, tad braucam tālāk uz Negros salu. Mēs sazinājāmies ar savu jau iepriekš norezervēto viesnīcu, uzzinājām vai varam ierasties 1 dienu ātrāk neka bija paredzēts. Saņemot apstiprinājumu gājām krāmēt čemodānus. Tā bija laikam ātrākā čemodānu sakrāmēšana manā dzīvē. 20 minūtes un mēs jau ar čemodāniem pie viesnīcas izejas. Aizgājām līdz vietējai "pieturai" gaidīt autobusu uz Tagbilaran. Karstums nežēlīgs +35 grādi, ēnas īpaši nav, uz maiņām stāvam uz ielas, lai nepalaistu garām autobusu. Piebrauca autobuss, pilns. Nācās stāvēt kājās, jābrauc 3 stundas. Kondicionieris atkal ieslēgts uz pilnu un temperatūra nokritās uz +16 grādiem. Kamēr aizbraucām līdz prāmim lai nokļūtu uz otru salu, paspējām nosalt. Uz prāmja samaksājām par biļetēm. 30 minūtes braucam līdz otrai salai. No prāmja līdz Tagbilaran autoostai vēl 1.5 stunda jābrauc. Sala kā vienmēr zaļa, pilna ar kokosriekstu palmām, duriānu un mango kokiem, maizes kokiem. Atbraukuši uz autoostu mēs meklējam savu autobusu lai nokļūtu uz Dauin kur atrodas mūsu viesnīca. Savukārt Maskavas draugi palika Tagbilaranā, jo viņiem viesnīca tur norezervēta. Samainamies ar kontaktiem, ja nu kas.

Atbraucot uz viesnīcu mūs protams sagaida ar welcome dzērienu, kā pagājušajā reizē. Šoreiz numuriņš mums bija galvenajā ēkā 2 stāvā ar lielu balkonu. No balkona var redzēt visu teritoriju un jūru, kura sākas uzreiz aiz vārtiem. Pludmale kā no Bounty reklāmas. Apkārt viesnīcai kokosriekstu plantācijas. Iekārtojušies devāmies paēst restorānā. Ēdiens kā iepriekšējā gadā garšīgs, neskatoties ka nomainījās viens pavārs. Satikām viesnīcas saimnieku ar sievu, viņi mūs atcerējās. Kamēr pusdienojām mums atrakstīja Maskavas paziņas, ka viņiem nepatīk viņu viesnīca un vai varam sarunāt mūsējā viesnīcā viņiem numuru ko arī izdaram. Mums jautrāk un viņiem labi, tā vai tā viesnīcā izņemot mūs, neviena atkal nav. Pēc pāris stundām jaunie paziņas atbrauc un tusiņš var sākties

Rīts sākās ar brokastīm un rīta peldi baseinā. Brokastojot izlasīju internetā ka pagājušajā naktī bijusi 5 baļļu zemestrīce, kuras epicentrs bija 3km no mums. Uzprasam viesnīcas personālam vai tā ir taisnība, saņemam apstiprinošu atbildi. Esam šokā, bet mēs neko pat nejutām. Vēlāk ejam uz jūru pārbaudīt vai korallis ko atradām iepriekšējā gadā vēl ir uz vietas. Uzvilkuši ūdens masku ar trubiņu ienirstam. Korallis uz vietas, pilns ar zivtiņām. Šoreiz pat redzējām murēnu un spārnskorpēnu. Korallis atrodas tuvu krastam, ieejot ūdenī līdz viduklim. Vienīgi šogad paisums un bēgums ļoti traucēja lūkoties uz zivtiņām. Brīžiem straume bija ļoti spēcīga un redzamība diezgan slikta smilšu dēļ un noturēties virs koraļļa bija pagrūti. Atlikušo dienu vienkārši pavadījām pie baseina peldoties un sauļojoties. Apkārt miers un klusums, tikai putni dzirdami.

Rīts sākas kā parasti ar brokastīm un peldēšanos baseinā. Baseins Filipīnās tiešām laba un vajadzīga lieta, palīdz vieglāk pamosties un justies kā cilvēkam. Pēc rīta procedūrām nolemjam paiet pa krastu uz kreiso pusi, jo nekad nebijām uz to pusi gājuši. Lēnā garā gar jūru ejot, aizgājām kādus 3km. Pāris zvejnieku mājas redzējām, bija ari dažas lielas mājas ārzemniekiem. Nonācām pie kaut kāda neliela miestiņa, dzert gribējās. Nopirkām aliņu vietējā bodītē. Miestiņā pāris mājas un viena riktīga restorānam līdzīga ēka apvilkta ar elektrisko žogu un uzrakstiem netuvoties. Izejot cauri miestam nonācām uz šosejas. Secinām ka atpakaļ kājām iet vairs negribas un spēka nav, esam vienīgi pludmales čībās. Noķērām dzipniju, kurš jau puspilns, bet mums 4iem vieta atrodas. Priekš mums pat uztaisīja papildus vietu, izvelkot rezerves beņki. Vietējie uz mums skatās kā uz brīnumiem un smaida. Braukšana kā jau dzipnijā, mums par mazu, vietējiem tieši laikā. Mēs sēžam saliekušies. Samaksājām pa visiem 4 cilvēkiem 70php(1.20€)

Pēcpusdienā pēc peldēšanās izdomājām ka gribam kokosriekstu. Pagājušajā gadā mums paveicās kad viņus tieši vāca nost pludmalē, lai krītot nenosit garāmgājējus. Šogad neviens nevāc, mēs uzprasījām vietējiem zvejniekiem vai viņi nevar mums dabūt kokosriekstus, uz ko atbilde bija negatīva pat piesolot samaksu. Izrādās, ja tā nav viņu palma, viņi nedrīkst vākt kokosriekstus. Nācās uzprasīt viesnīcā, kur ar lielāko prieku mums sadabūja kokosriekstus. Galvenais lai viņš ir nedaudz dzeltenīgs vai nedaudz brūns, tad viņš ir salds un garšīgs. Ja kokosrieksts jau tumši brūnā krāsā tad visticamāk piens viņā ir saskābis un garšo kā ieskābusi bērzu sula. Iekšā diezgan daudz sulas, kāds 1.5 litrs ir.

Rīts sākas kā parasti. Viesnīcā piedāvā daivingu un braucienu uz Apo salu, skatīties ūdens bruņurupučus. Mēs jau iepriekš internetā lasījām, ka viesnīcā cenas daudz augstākas, kā nekā viesnīca. Bet ir vēl viens lētāks variants, netālu no viesnīcas ir miestiņš ar laivu piestātni, kur organizē braucienus uz Apo salu. Nolēmām aiziet līdz viņam gar jūras krastu īpaši nedomājot, pludmales čībās un šortos. Izrādijās ka tas nemaz nav tik tuvu kā likās. Gājām kādu stundu. Pa ceļam redzējām zvejnieku mājas, kā arī pāris viesnīcas. Viesnīcas pārsvarā ar vietējiem vai ķīniešiem pilnas. Bija dažas villas. Toties nevienam tik smuka pludmale kā mums nebija. Ejot garām vienai viesnīcai nolēmām ieiet nopirkt padzerties. Ieraugot pagalmā palmu ar kokosriekstiem, izdomājām ka gribam kokosriekstu. Uzprasījām viesnīcā vai varam dabūt kokosriekstus. Atbilde mūs pārsteidza. Viņi atvainojās, bet diemžēl šodien nevar, jo cilvēks kas atbild par kokosriekstu noņemšanu šodien nestrādā un viņiem neesot viesnīcā cilvēks kas to varētu izdarīt. Palma bija manā augumā un kokosrieksti bija aizsniedzami pat sēžot. Mēs bijām gatavi paši tos riekstus dabūt, bet nomierinājāmies un nopirkām aliņu. Līdz piestātnei nemaz nebija tik tuvu kā sākumā likās. Atnākot uz piestātni diemžēl atdūrāmies pret durvīm. Izrādās viņi strādā līdz plkst. 16.00 , mēs nedaudz nokavējām, jo bija nedaudz pāri 16. Ejot atpakaļ, bet šoreiz uz šosejas pusi, ejot cauri ciematiņam, ieraugam uzrakstu, ka te notiek tirgus trešdienās. Uz šosejas atklājam ka te ir nelielas vietējās augļu bodītes un vietējais veikaliņš, barčiks. Ieraugot cik maksā alus te, mēs nevarējām nepaņemt 10 pudelītes. Sevišķi, ka ja atnesīsi atpakaļ pudeles tad dabūsi pusi atpakaļ. Viens alus maksāja 35 php(0.61€). Sapirkāmies augļus, ananāsu, mango, arbūzu un guanabana . Noķērām triciklu kas mūs aizvedīs uz viesnīcu sarunājām cenu, jo ne visi gribēja mūs vest. Līdz viesnīcai jābrauc minūtes 5-10. Samaksājām priecīgi 100php (1.70€) un gājām uz viesnīcu. Vakarā pie baseina uzrīkojām tusiņu. Tā vai tā neviena viesnīcā nav. Uzprasījām viesnīcas darbiniekiem lai mums sagriež visu. Beigās izrādījās, ka arbūzs bija dzeltenais. Tādu vēl nebijām redzējuši un ēduši. Nekā īpaša, līdzīgs kā tradicionālais sarkanais. Tad ķērāmies pie guanabana . Izrādās, kā mums pastāstīja viesnīcā, guanabana nedrīkst ēst sēklas, jo tās esot indīgas. Pats auglis garšīgs, garša līdzīga kā zemene ar ananāsu un laimu.

Brokastojot, nolēmām ka vajag dabūt motorolleri un pabraukāt pa apkārtni. Viesnīcā uzprasījām, tuvākais kur var izīrēt ir jābrauc uz centru Tagbilaranā. Noķērām dzipniju un braucam uz centru. Izkāpjot centrā, karstums un putekļiem pārpildīts gaiss. Pilsētā karstums ir jūtams vēl vairāk nekā pilsētas nomalē un pilsētā tas karstums ir vienkārši neizturams. Staigājam meklējam kādu motorolleru nomu. Ieraugot nomu, pieejam runāt. Diemžēl viņiem ir tikai mehāniskie, bet mums vajag automātu. Ejam tālāk, atrodam vajadzīgo. Esot viņiem automāti. Mums vajag 2 motorollerus. Priecīgi sakām ka mēs ņemam, un pēkšņi mums prasa pases. Bez pasēm vai tiesībām nesanāk noīrēt. Mums pirmā dzirdēšana, jo citās salās bijām ņēmuši motorollerus un nekur nevienu dokumentu neprasīja. Un līdz ar to mums prātā neienāca paņemt kādu dokumentu. Aplauzāmies konkrēti, pamēģinājām vēl pāris vietās bet visur tas pats. Karstums pilsētā nežēlīgs, nogurām, izbesijāmies gandrīz visi savā starpā sastrīdējāmies Beigās nolēmām ka krievu draugi iet uz tirgu, viņiem gribas jūras veltes, savukārt mēs nolēmām aiziet uz tirdzniecības centru iepirkties. Šajā gada laikā ir labas atlaides veikalos. Gap un Bench veikalos bija 70% izpārdošana. Daudz kur 70 % izpārdošanas.

Vakarā satikāmies viesnīcā. Krievijas draugi tirgū sapirkās milzīgās garneles un svaigu tunci. Es parasti neēdu jūras produktus, bet šoreiz pamēģināju. Par brīnumu bija garšīgi.

Brokastis paēduši īpaši nebija ko darīt. Dienu vienkārši pavadījām relaksācijā, peldoties jūrā un baseinā. Pa dienu iebrauca 1 filipīniešu ģimene ar bērniem vienā numuriņā, un vēl vienā ķīnieši. Mums tas netraucēja, savukārt mēs viņiem laikam traucējām. Mēs secinājām, ka jocīgi cilvēki. Mēs peldējāmies jūrā, laiku pavadījām pludmalē, savukārt filipīniešu ģimene baseinā. Mums apnika pludmalē un nolēmām pasauļoties pie baseina. Filipīnieši ieraugot ka mēs nākam, izleca fiksi no baseina, bērnus arī izsauca, paņēma visas savas mantas un iegāja sēdēt numuriņā. Vairs mēs viņus neredzējām. Kas tas bija mēs arī nesapratām. Bet mēs vietām ievērojām, ka vietējie uz mums skatās kā uz brīnumiem, nezinu kāpēc. Sajūta, ka viņiem par baltajiem cilvēkiem stāsta ko briesmīgu un viņiem bail no mums. Ķīniešus mēs arī pa dienu nemanījām, tikai vakarā restorānā, jo tur internetam signāls bija labs.Mēs viņus pat iesaucām par vampīriem.

Izdomājām ka vajag papildināt alus un augļu krājumus, tādēļ dodamies uz mums jau zināmo vietu pie laivu piestātnes. Izkāpjot no dzipnija, redzam ka ļoti daudz cilvēku. Izrādās trāpījāmies uz tirgus dienu. Mēs čībās, šortos kā uz pludmali. Ejam cauri tirgum. Pārdod viskautko. Zivis pārsvarā žāvētā veidā un kaut kādas galīgi maziņas. Cigaretes, visādus krāmjus, un dzīvniekus. Buļļus un rukšus redzējām. Kravu mašīnas braukā un pārvadā nopirktos buļļus. Vietējiem, cik nopratām, tā ir diena, kad var tur kafejnīcās pasēdēt un karaoke padziedāt kā arī biljardu paspēlēt. Mums uzmanība netrūka, visi mūs nopētīja un brīžiem skatījās kā uz kaut ko neredzētu. Cik nopratām eiropiešus šajā miestiņā vietējie redz ļoti reti, kur nu vēl vienkārši šortos un pludmales čībās. Nopirkām saldējumu ar mango un guabano garšu. Ļoti garšīgs. Aizgājuši līdz tirgus galam piegājām uzzināt ekskursiju cenas uz Apo salu. Cenas daudz zemākas nekā viesnīca piedāvā. Mums piedāvā norezervēt braucienu, bet mēs vēl neesam pārliecināti kad īsti brauksim. Ārā karstums un īpaši galva arī nestrādā. Apskatot vietējo sabiedrisko dzīvi tirgū, dodamies atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam sapērkoties augļus un alu. Saule cepina un gribās ātrāk nokļūt ūdenī. Atlikušo dienu tā arī pavadījām peldoties gan jūrā gan baseinā.

Brokastis paēduši domājam, ka vajadzētu nokļūt uz Apo salu. Īpaši nekur nesteidzoties pirmo dienas daļu pavadām viesnīcā un pēc 12 braucam uz laivu piestātni. Atnākot pie piestātnes mums saka, ka mazo laivu nav, ka ir pieejama lielā priekš 12 cilvēkiem. Vēlāk saka par cik mēs esam 5 cilvēki, tad mums iedos atlaidi uz to laivu un kopā tas mums visiem maksās 3500php(60€). Izklausās dārgi bet ja sadala uz 5 cilvēkiem, tad nemaz nav tik traki. Vēl mums salā būšot jāsamaksā nodeva, kā ieejas biļete 100php( 1.70€), bez tās uz salu nelaiž. Piekrītam, samaksājam un ejam uz laivu. Iekāpjam laivā gaidam. Izrādās gaidam gidu, jo izrādās arī bez viņa uz salu doties nevar. Līdz salai jābrauc 30 minūtes, laivai motors dārd, mēs viens otru knapi dzirdam, brīžiem pagadās vilnis un mēs esam slapji no galvas līdz kājām. Un tā visu ceļu līdz salai. Atbraucām izmirkuši un kurli. Bet par cik ārā 35 grādi, tad slapjās drēbes nav problēma, vienīgi kad izžuva drēbes visas bija balstos sāls plankumos. Ejam reģistrēties un nomaksāt nodevu. Un te atkal mums pārsteigums. Izrādās jāmaksā ari par gida pakalpojumiem, jo bez viņa ūdenī iet nedrīkst, protams tādu informāciju mums iepriekš neviens neteica. Labi, nav problēma tā vai tā mums nav izvēles. Samaksājam 300php. Domājam apskatīt salu, jo tur ir pāris viesnīcas, kā arī gribas redzēt pašu salu, dabu. Un te pēkšņi mums prasa cikos brauksim atpakaļ. Mēs sakām ka pēc kādām 3 stundām. Izrādās nē, jo mums esot jāizbrauc līdz 16.00, jo sala slēdzas ciet plkst 16. Tādu informāciju protams ka mums arī neviens neteica. Paskatāmies plkst 14.30 tātad mums laiks knapi papeldēt ar bruņurupučiem. Gids ved mūs ūdenī. Koraļļu plantācijas, visādi koraļļu veidi, pilns ar jūras zvaigznēm un jūras gurķiem. Jūras zvaigznes gan tievas zilas gan treknas krāsainas, ar badzekļiem un bez. Brīžiem pāris zivis peldēja, varbūt to bija pilns vienīgi es nemanīju, lūkojoties apkārt uz koraļļu dažādību. Gids mūs izvadā pa diezgan lielu teritoriju. Un tad pēkšņi mēs ieraugam bruņurupuci barojamies pie koraļļa. Piepeldam klāt, bet neaiztiekam, jo nedrīkst viņus aiztikt, bruņurupucis jūtas netraucēts, uzpeld ieelpot gaisu un nopeld atkal ēst. Pēc brīža pagriežot galvu, ieraugu netālu no mums vel 2 bruņurupučus. Piepeldot klāt, viens no viņiem lielāks par mani. Ieraugot šos mīlīgos dzīvniekus neapzināti sāc smaidīt un aizmirsti ka atrodies zem ūdens, tādējādi aizrijoties ar ūdeni. Gids mūs ved atpakaļ un pa ceļam dzirdu ka pārējie bļauj kautko par čūsku. Es protams sāku skatīties apkārt, bet neko neredzu, un labi ka neredzu. Man pietika ka redzēju tādu Bohol salā. Sevišķi zinot, ka te Filipīnās ir visindīgākās čūskas pasaulē, tad tiešām negribas tādas satikt.

Pati Apo sala cik paspējām redzēt ir smuka, ir viesnīcas ar privāto pludmali. Vieta, kur aizbēgt un noslēpties no civilizācijas.

Viesnīcā paspējuši nopirkt alu lecam laivā lai brauktu uz otru krastu. Atpakaļ atkal braucam ar laivas motoru kurli padarīti un slapji. Līdz ar mums salu pamet visas laivas kas bija piestājušas. Viena bija riktīga jahta. Viņa mums pagāja garām un kad viņa sasniedza krastu, mēs vēl bijām pusceļā. Nonākot krastā mēs sapratām kāpēc viesnīcā dārgāk maksā. Tu maksā par komfortu. Bet visā visumā bija labi, emocijas saņēmām, piedzīvojums izdevās.

Iepriekšējā vakarā mūsu Krievijas draugi sadabūja motorolleri, kuru atstāja mums, jo viņi paši šorīt jau brauca prom. Tātad esam tikuši pie transportlīdzekļa. Nolēmām braukt uz tuvumā esošo ūdenskritumu Casaroro. Google rāda netālu. Braucam pa dienas vidu. Pa šoseju pāris km un tad jānogriežas salas iekšienē uz vulkāna pusi. Braucam cauri nelieliem ciematiņiem, skaistiem dabas skatiem. Gar malām kokosriekstu palmu plantācijas, vietām rīsu plantācijas. Skolnieki staigā no un uz skolu. Dažviet kāds dedzina nokaltušus palmu zarus vai kokosriekstu čaulas . Ceļi visur labi, betonēti. Mašīnu praktiski nav, tikai motorolleri, bet arī vairāk sastopami uz šosejas.

Atbraucam uz galamērķa vietu. Redzam pie ieejas sēž daži cilvēki, daži bez krekliem izskatās kā maratonu skrējuši. Nepievēršam uzmanību. Samaksājam ieejas maksu. Par cik esam kalnā tad mums ir jākāpj lejā. Ieraugam trepes, riktīgi stāvas. Bet ejot lēja nekā grūta nav. Nokāpjot lejā nedaudz jūties aizelsies, jo karstums ari dara savu. Internetā jau redzējām ka ceļš uz ūdenskritumu nav viegls, jo iepriekš celtais ceļš jau sabrucis, līdz ar to jāmēģina pašu spēkiem lēkāt pa slideniem akmeņiem un neiekrist ūdenī. Pusceļā mēs sapratām ka tālāk mēs netiksim, jo fiziski tikt uz otru pusi nav iespējams, un kaut vai dzirdam jau ūdenskritumu, nolemjam doties atpakaļ. Nonākot pie trepēm ieraugot to stāvumu, saņemamies un kāpjam. Pirmie pakāpieni nejūtas. Vēlāk jau sāk kājas dot pa sevi manīt. Visur ik pēc 20 pakāpieniem ir uzraksti lai apstājas un atpūšas. Gribot negribot tas ir jādara jo grūti elpot un tu esi galīgi nosvīdis slapjš. Tā kāpām minūtes 25. Gabals ir diezgan liels un ļoti stāvs. Un tad mēs sapratām kāpēc pie ieejas redzējām cilvēkus kā pēc maratona. Mēs uzkāpjot atpakaļ arī tāpat jūtamies. Riktīga fizkultūra.

Atpakaļ ceļā nolēmām ka vajag kaut ko apēst tāpēc piestājām ciematiņā pie vietējā veikaliņa. Pie veikaliņa ir ari maizes ceptuve kur pārdod visdažādākās svaigas bulciņas. Nolemjam pamēģināt, nopirkām pāris bulciņas, dzeramos. Pārdevējas, jaunas meitenes, ieraugot mūs, baltus eiropiešus, sakautrējas, sāk grūstīt viena otru, kura ies apkalpot, līdz beigās puisi izsauca mūs apkalpot. Veikaliņā savukārt nolēmām nopirkt cigarešu bloku, rumu un kolu. Pārdevēja ir gados veca ome ar mazmeitu. Uzprasījām vai cigaretes ir, mums saka ka ir. Mēs sakām ka ņemsim 3, pārdevēja saprot 3 cigaretes un dod mums 3 cigaretes. Izrādās te pārdot pa cigaretei ja vajag. Mēs sakām ka 3 paciņas, tad viņas ņem taisīt jaunu bloku vaļā, mēs sakām ka lai netaisa vaļā, ka ņemsim visu bloku. To vajadzēja redzēt kāda reakcija pārdevējam bija. Viņas aiz laimes nezināja ko darīt. Bija sajūta,ka mēs ar savu pirkumu izpildījām veikala mēneša normu. Cenas ļoti lētas. Apsēžamies ēst bulciņas. Ļoti garšīgas, svaigas. Mēs vēlāk līdzi vēl paņēmām 8 bulciņas. Cigaretes Marlboro gold maksāja 68,50 php (1.15€), rums 48php (0.84€), kola 1.5l 60php (1.05€) un 8 bulciņas 20php (0.35€) kopā 196.50php ( 3.40€)

Ņemot vērā ka alkohols tur tik lēts, mēs neredzējām nevienu piedzērušos vai kādu bomzi, par ko arī pabrīnījāmies. Cik nopratām tur esot bieži laupīšanas gadījumi, spriežot pēc tā ka visas mazās bodītes ir visas režģos un ar pārdevēju sarunājies pa mazu lodziņu.

Dienu pavadījām vienkārši peldoties jūrā un sauļojoties. No rīta izdomāju aizbraukt uz miestiņu pēc bulciņām. Noķeru triciklu braucam. Šis bija liels tricikls, 6 vienīgais, jo iekšā jau sēdeja 5 cilvēki. Atbraucu līdz miestam samaksāju 12php (0.20€) par ko es pabrīnījos, jo domāju ka nepareizi sapratu. Līdz šim mēs to pašu ceļu mērojot maksājām 100php. Atpakaļ man vispār paprasīja 7php (0.12€) par ko es vispār biju šokā. Izrādās reālā cena bija no 7-12php. Un to teica tikai tāpēc ka tricikls bija pils ar vietējiem un mēs braucām pa vietējām cenām. Savukārt iepriekš par cik tricikli bija tukši un ieraugot mūs eiropiešus vadītāji vienkārši vārijās uz mums. Atbraucot uz viesnīcu izrādās viesnīcas darbiniekiem bija Ziemassvētku tusiņš. Mēs tajā nejaucāmies iekšā vienīgi no malas paskatījāmies. Visi viens otram bija sagatavojuši dāvanas, spēlēja visādas spēles un konkursus, dziedātāja dziesmas. Fotografējās pie baseina, pēc tā kā viņi visi tur fotografējās varēja noprast ka tas skaitās prestiži un forši, fotografēties pie baseina. Tusiņš ilga kādas 4 stundas. Pēc tusiņa viss kļuva ierastajā režīmā.

Pārējās atlikušās dienas pavadījām vienkārši pie baseina un jūrā.

Pēdējā diena praktiski visa tika pavadīta autobusā. Jo stulbuma pēc nolēmām braukt ar autobusu nevis lidot ar lidmašīnu līdz Cebu, par cik mums lidmašīna 9 vakarā. Vēlāk mēs nožēlojām jo pa 7 stundām autobusā var nojūgties. Sevišķi ja trāpas kaut kādi svētki caurbraucot pilsētai un viss notiek uz ielas, parāde uz šosejas. Savukārt kad līdz gala pieturai palikuši 2km un iekāpj autobusā mūķene, kura vāc ziedojumus un ieslēdz magnetafonu un dzied dziesmas, tu esi gatavs jau ar kājām skriet un nolamāt visus apkārtējos. Brauciens ar autobusu tas ir vienkārši kaut kāds ārprāts. Nonācām pie secinājuma ka nākamreiz tikai un vienīgi ar lidmašīnām pārvietoties starp salām.