Uz kapu svētkiem Latgalē

  • 2 min lasīšanai
Nezinu pat, kā sanāca, bet tiku nostādīts fakta priekšā - man jābrauc uz kapu svētkiem. Uz Latgali. Zinu jau, ka sieva ar savu tēti, tēva māsu reizi gadā tur, uz zilo ezeru zemi kaut kur aiz Rēzeknes brauc reizi gadā, lai kapus apkoptu. Zinu, ka sievastēvs cēlies no turienes, lai gan kara laikā, kad visa ģimene ielikta Salaspils nometnē, viņš, vēl zīdainis būdams, no nometnes izņemts, un tā nokļuvis savā audžu ģimenē, un uzaudzis Siguldā. Pa ceļam man top stāstīta visa garā vēsture. Pagastā dzīvojušas divas Šļaru ģimenes, katram sava māja, turpat netālu viena no otras. Sievastēva vectēvam bijuši divi dēli, viens nomiris no diloņa 38. gadā, bez bērniem. Otrs, sievas vectēvs tātad, izkopis mājas, bet tad sācies karš. Pirms kara, krievu valdītajā gadā kāds brālēns aizgājis par milici strādāt, un, kad vācieši ienākuši, tad bēguļojis. Vai nu tas brālēns ir vai nav slēpies Šļaros, zināms nav, bet vācieši visu ģimeni aizveduši uz Salaspili. Pēc kara, kad tikuši no Salaspils ārā, devušies uz savām mājām atpakaļ, vispirms sievas vectēvs viens pats, bet viņš pēkšņi saslimis, un Rēzeknes slimnīcā nomiris. Vecmamma vēl kādus gadus mēģinājusi viena saimniekot bet tad sācies kolhozu laiks, māja pārdota kaimiņiem, kas to noplēsuši malkā. Tāpat arī kaimiņu Šļaru mājas nav saglabājušās, un tā nu pagastā vairs neviena Šļara nav, izņemot tos, kas guļ kapos. Kapu kopšana ir liela lieta - sausās vasarās, kad dīķītis pie kapiem ir izžuvis, ūdeni kapu laistīšanai ved kannās no mājām līdzi. Kad ierodamies pie kapiem, esmu pārsteigts par to, cik mazi tie ir. Un visi ļoti sakopti, tīri, pat tie kapiņi, kuru piederīgie sen zuduši. Kapu vidū neliela nojumīte, zem tās krucifikss. Tur trijos nākšot mācītājs. Katrā no četriem kapu stūriem neliels dzelzs galdiņš. Nobrīnos, kam tas, bet pirms mācītāja ierašanās galdiņi tiek apklāti ar izrakstītām sedziņām, uzlikti krusti un sveces. Lielākoties kapi jau sakopti vakar, tik mēs, un citi tādi tālinieki vēl steidz sakopt savus. Kad sakopjam, vēl ir drusku laiks, un aizbraucam uz Šļaru māju vietu. Visi lauki aizauguši, tik palikusi vectēva stādītā liepu gatve. Māju pamatu vietu tikko var nojaust tādā kā meža norā. Kad atgriežamies pie kapiem, auto nākas atstāt uz ceļa, jo viss ir pilns ļaužu. Jauni, veci, zīdaiņi uz rokām, un vecas māmiņas ratiņkrēslos - visi ir te, kapos. Pazīstamie sarunājas, smejas, tenko. Mums paziņu mazāk, stāvam, vērojam. Ierodas mācītājs, tīri jauns, varbūt ap 30, viņam palīdz uzstādīt skaņu iekārtu. Tā nav ļoti skaļa, bet labi dzirdama. Notiek dievkalpojums, līdzīgi kā baznīcā. Kārlis (8 gadi) prasa lai tulkoju. Un, vai Latgalē esot sava nauda, ja jau cita valoda. Mācītājs arī tīri neslikti dzied, un viānm piebalso aktīvākās sievas. Visām rokā dziesmu grāmata. Dievkalpojuma beigās tiek svētīti bārni un izrunātas citas draudzes aktualitātes. Tad kapu svētku dalībnieki ar mācītāju priekšgalā dziedādami iet pie visiem sapostajiem galdiņiem, pie katriem teikdami lūgšanu. Viss, stundas laikā kapu svētki ir beigušies. Mācītājam paliek pilna ziedojumu lādīte, kapiem - puķes, dalībniekiem vēl jādodas pa mājām uz mielastiem. Mēs dodamies pie Malvīnes, kas nemaz nav rada, tik paziņa, jo Šļaru un viņas ģimenes kapi ir blakus. Tur mūs protams pabaro kā kāzās, padzirda ar pašbrūvēto alu, un notiek saviesīgas sarunas, pie kam glāzes saskandināt nav atļauts, lai mirušie netiek traucēti.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais