Ir pagājis gads kopš došanās garās distances pārgājienā pa krāšņo Līkijas ceļu, piepildītā negaidītiem un neparedzamiem pavērsieniem, satiktiem brīnišķīgiem cilvēkiem. Kā tas dažkārt gadās, ne visi plāni realizējas par 100 procentiem. Tāpēc šogad atkal Turcija, lai pabeigtu iesākto, jo visu laiku ir tāda nepadarīta darba sajūta. Pirms gada lēcu kā aukstā ūdenī, nezinot kā ir ceļot vienai, kāds būs pats ceļš, kā tikšu ar visu galā. Šogad viss jau zināms un saplānots, cenšos nepieļaut vecās kļūdas, līdz ar to...mazliet garlaicīgi. Bet tad sagriežas visādu notikumu virpulis, rodas jauni izaicinājumi un garlaicība pazūd kā nebijusi. Piedzīvojums turpinās, bet šoreiz jau citā līmenī.

Ielidoju Antālijā 18 30. Īpašas izmaiņas gada laikā nav notikušas, ja neskaita biļešu cenu pieaugumu. Viesnīcu esmu rezervējusi nedaudz trokšņainajā vecpilsētā. Atrodu to diezgan veiksmīgi, neraugoties uz vēlo vakara stundu un vecpilsētām raksturīgajiem ielu labirintiem.

Otrā diena,trešdiena, kurā bez piedzīvojumiem nekādi.

No rīta viesnīcā nav elektrības. Teorētiski jau ir, bet praktiski ir ar pārtraukumiem un telefonu uzlādēt nevar. Iztikšu kā ir un kas tad te pilsētā var notikt. Sākumā klīstu tāpat, bet diena ir gara un nolemju aiziet līdz autoostai (8 km) noskaidrot kā rīt tikt līdz Geyikbayırı - pārgājiena starta punktam. Nekas skaidrāks netop, toties izlādējas telefons un, protams, ceļu atpakaļ neatceros. Braucu ar lidostas autobusu uz centru, paļaujoties, ka atcerēšos vietu, kur jāizkāpj. Kā par brīnumu izkāpju īstajā, bet kur tālāk, nav ne jausmas. Kaut kā uz čuju atrodu virzienu uz vecpilsētu, bet ar viesnīcas atrašanu tik labi neveicas. Maldos kādu stundu, līdz saprotu, ka saviem spēkiem galā netikšu. Iesaistot ielu strādniekus, bodīšu pārdevējus un takša šoferus, viesnīca rokā gan. Karte rāda 14 nostaigātus km, bet noteikti bija vairāk. Pārgājiens ir sācies.

Šodien dodos uz Geyikbayırı – Turcijas klinšu kāpēju paradīzi. No šīs vietas šogad sākas mans Līkijas ceļa turpinājums. Iešu pretējā virzienā līdz vietai, kur pārtraucu pagājušajā gadā. Autobusa pieturu atrodu nejauši, jo viesnīcas saimnieki neprata man izskaidrot, kur tā atrodas. Autoostā iekrītu taksistu nagos un mistiskā veidā tieku pierunāta izmantot viņu pakalpojumus. Parasti šādas greznības neatļaujos, bet tad padomāju, kāpēc gan ne. Tikai tad vēl nezinu, ka cenas Turcijā uzkāpušas 2 līdz 3 reizes.

Ciemats nav tālu, man rokās ir naktsmītņu saraksts, taču situācija, kā jau varēja paredzēt, neatbilst realitātei – telefonu numuri neatbild, skaisti izreklamēts hotelis nemaz vēl nav uzcelts un tādā garā. Jāsaka paldies taksistam, kurš apzvanīja vairākas naktsmītnes, kā arī, palīdzot vietējiem iedzīvotājiem, nogādāja mani brīnišķīgā kempingā. Nemaz nebija žēl viņam tos 13 eiro atdot. Apkārt klintis, omulīga telts granātābolu dārzā, fantastiski laika apstākļi - ko vēl vairāk var vēlēties. Turklāt telts aprīkota ar visu nepieciešamo gulēšanai un man nav jārūpējas ne par tās uzcelšanu, ne nojaukšanu.

Noskaidroju, ka ciemā, uz kuru jādodas rīt, ir tikai bungalo tipa mājiņas, kas ir jau aizņemtas, taču var palikt kempingā ar savu telti, kuras man, protams, nav. Nākas pārplānot maršrutu, divas dienas apvienojot vienā. Pieredzes skolota, palūdzu recepcijas puisim rezervēt vietu rītdienas galamērķī, kurā, starp citu, arī ir tikai viena naktsmītne un cena nav nekāda draudzīgā.

Diena sākas sešos, kad mostos. Ātri pa tumsu sakravājos, cerot, ka neko neatstāšu teltī un 6 59 jau dodos ceļā. Vēl ir patumšs un karte arī rāda melnu bildi. Šodien jānoiet 24 km 8 stundās. Sākumā nedaudz nojaucos no ceļa, jo salīdzinu abas kartes, kas atšķiras laika ziņā, līdz ar to pazaudējot kādas 40 min. Nekas traks, bet saprotu, ka pamatā jāvadās pēc vienas kartes. Iepriekšējā gadā nepratu lietot pat vienu karti, šogad man ir jau divas.

Tālāk iet kārtīgs meža ceļš un tā turpinās visu dienu. Šodien vieglā diena, lai gan pārsvarā kāpums uz augšu. Padzeru tēju un pakomunicēju ar vietējām sievietēm zīmju valodā. Atkal izlādējas telefons, par laimi krustojumā ar šoseju. Apturu mašīnu, lai pajautātu pareizo virzienu. Gandrīz būtu nošāvusi greizi. Vēl tikai 5 km pa šoseju, nu jau vairs nekur apmaldīties nevar. Laika ziņā esmu nedaudz aizsteigusies priekšā grafikam, jo esmu galā 14 50, turpretī karte rāda 15 20.

Vakar sarunājām, kad būšu pie mošejas, zvanīšu un man atbrauks pakaļ. Bet kā tad zvanīšu, ja nezinu Turcijas kodu, turklāt nezinu kādā valodā man atbildēs. Aci pret aci, turku valodā, ņemot palīgā žestus, kaut ko sarunāt varu, bet ne jau pa telefonu. Atkal izpalīdz vietējie, kam palūdzu piezvanīt uz norādīto numuru. Pēc dažām minūtēm ir klāt tepiķota mašīna, ar kuru dodamies uz sarunātajām naktsmājām. Mani gaida mīksta gulta, īsta turku pirts un dažāda kalibra kaķi un suņi, ļoti daudz. Bet putekļus no galdiņa gan varēja noslaucīt.

Nedaudz vēlāk ierodas angliski runājošs pāris un turciete, kas dodas pretējā virzienā. Cenšos iegūt informāciju par rītdienas ceļu un naktsmājām. Turciete, apjautājusies, cik ilgi esmu gājusi šodien, cik smaga mana soma, diezgan precīzi nosaka laiku, kad būšu galā rīt.

Nosaukumi kā ierasts oriģinālvalodā. Turpinājums sekos.