21 diena viena kontinenta dienvidu un austrumu plača izzināšanā

  • 27 min lasīšanai
Turpceļš – Otrdiena Latvijā bija jauka diena. Bija uzsnidzis beidzot sniegs. Un pamatīgā kārtā. Tā nu sakravājis visu atlikušo devos tālajā ceļā. Neliela atvadīšanās lidostā no visiem pārējiem, kas bija pavadīt. Un tad jau spēru pirmos soļus muitnieku virzienā ar domu, ka visur jātur plati acis vaļā. Gan jau ka tādiem pirmreizējiem lidotājiem, kāds biju es, ir norādes ko un kur un cik darīt. Air Baltic lidmašīnā izrādās bija jāsēž netālu no avārijas izejas, tādēļ arī saņēmu instrukciju, ka jāiepazīstas ar evakuācijas instrukciju, kā atvērt avāriju. Ar baudu ķēru katru notikumu, katru minūti pirmajā lidojumā. Baudīju pacelšanos, ausu aizkrišanu, pilota paziņojumus, mākoņus utt. Diemžēl Air Baltic bija viens pamatīgs trūkums – nebija bezmaksas barošana. Tāpēc nolēmu nemaz nemēģināt un pagaidīt ko labāku, jo zināju, ka uz Qantas būs ēdināšana. Lidojums ilga tikai 2.20 un nosēšanās bija Getvikā. Devos uz izeju un tur pat uzdūros coach lines vai kā viņus tur sauc. Un iegādājos biļeti uz Hītrovu. Šeit jau sastapos ar rietumu valstu superdārdzību šajā jomā – stundu ilgs brauciens pa 60 – 70 km maksāja 20GBP. Bet galvenais bija nokļūt galā. Tur uzdūros Hītrovas lidostas plašumiem. Par laimi coach šoferis apvaicājās kurp dodos. Izrādās ka būtiska nianse. Man bija nepieciešams 4.termināls. un dažreiz kāds no autobusiem nemaz nebrauc uz kādu konkrētu terminālu. Šoreiz zvaigznes spīdēja labvēlīgi (kā tas būs redzams turpmāk, arī citās reizēs viņas spīdēja vēl labvēlīgāk) un autobusa pirmā pietura bija 4.termināls. Patiešām plašs termināls. Savi 100 check in galdiņi. Un kā lai tūrists, kas pirmo reizi tur ieradies saprot kurp doties? Informācijā pastāstīja kurp doties un tur mani novirzīja uz vienu no galdiņiem. Tur sākās nākošās problēmas. Tante 15 – 20 min blenza ekrānā un smaidīja un teica ka viss ok. Tomēr pēc kāda laika šī piestiprināja šilti pie somas, ka tā dodas uz Melburnu. Man radās nelielas šaubas par pasākuma globālo būtību, tādēļ apvaicājos vai man no Sidnejas vai Adelaides būs jābrauc uz Melburnu pēc somas. Tomēr izrādījās, ka arī pats lidošu nevis uz Sidneju, bet gan Melburnu. Nomierinājies devos gaidīt lielo Boeingu. 22.00 pēc vietējā laika sākās iekāpšana lidojumam uz Melburnu caur Singapūru. Šeit sagaidīju kaut nelielu komfortu – spilvens, sega, austiņas, filmas, spēles, mūzika un barošana. Diemžēl iekritu ar snekiem  Sākumā deva vakariņas. Pēc tam pusdienas, tad sneki un beidzot arī brokastis. Snekus diemžēl tā arī neaiztiku, jo domāju vēlāk iznīcināt. Bet tā arī viņi palika uz lidmašīnas. Pēc 11.30 stundām lidmašīna nolaidās Singapūrā. Tur bija 20.00 vakarā un bija tikko nolijis lietus un TIKAI +25 grādi. Nedaudz paklejojis pa lidostu atklāju „Kaktusu bāru” kas bija izvietots uz termināla jumta. Tur cilvēki varēja iziet paelpot svaigo gaisu un uzpīpēt. Izejot ārā elpa uzreiz aizcirtās no tropu gaisa – karsta un mitra. Nekāda atsvaidzinājuma. Pēc īsām mocībām, tomēr devos iekšā lidostā un gaidīju savu reisu. Tā bija tā pati lidmašīna, tikai nomainījies personāls un daži pasažieri. Serviss tas pats. Arī lidojums turpinājās 7.30 stundas. Melburnā nolaidāmies ~6.00 no rīta pēc vietējā laika. 1.diena – Muitniecei lielus brīnumus izraisīja tas, kā es varēju nokļūt ar biļeti „Londona – Singapūra – Sidneja” Melburnā. Pēc nelielas skaidrošanās par to ka nezinu un ka esmu tikai brīvdienās, mani tomēr ielaiž valstī, lai gan man likās, ka tas notika vismaz 2 reizes ilgāk nekā pārējiem. Droši vien tāpēc, ka mēģināju pierādīt, ka Londonā ir dumji cilvēki. Lidojums no Melburnas uz Adelaidi bija labs, jo beidzot varēju tikt pie loga un vērot dabas ainavu. Tā kā bija arī rīts un skaidrs laiks, tad varēja daudz ko redzēt. Lidostā, protams, ka neviens nesagaidīja, jo domāja, ka ierodīšos no Sidnejas pulksten 11.00. Nācās zvanīt un gaidīt kad atbrauks pakaļ. Beidzot ticis pie Māra, varēju nedaudz atpūsties un apskatīt apkārtni. Viņš pastāstīja ceļu līdz jūrai un kā neapmaldīties. Sistēma pavisam vienkārša – „ja redz kalnus, tad ir pilsēta, ja neredz, tad ir jūra”  Pie jūras bija vareni auksts, jo pūta vējš. Tomēr ūdens bija patīkami silts. Šur un tur varēja redzēt arī pa kādam drosmīgam peldētājam. Pēc ilgām mocībām ap 20.00 vakarā beidzot sāku slēgties ārā pilnīgi nekontrolējami. Māris ierādīja dēla ūdens gultu, kurā es arī nogulēju līdz 7.00 rītā 2.diena – Pēc nelielas konsultācijas ar Māri, devāmies uz lidostu noīrēt automašīnu. Par 500 $ līdz 3dienai dabūju Nissan Tiida zilā krāsā. Iesēdos tajā, ieliku visas mantas un paklausījis Māra norādījumiem par aptuveno Ķenguru salas atrašanās vietu, devos turp. Pirmie skati pamatīgi aizrāva – klintis, akmeņi, plašumi. Ko tādu tiešām nevar redzēt Latvijā un tās tuvākajā apkārtnē. Tomēr pēc kāda laika dabas ainava būtiski nemainījās un uzmācās neliela vienaldzība pret to  Diemžēl nākamais prāmis uz Ķenguru salu devās tikai pēc 2 stundām. Nolēmis negaidīt to, es devos tālāk pa ceļu uz Victor Harbour. Izrādās pilsēta ir slavena ar granīta salu un 2000 pingvīniem uz tās. Šad un tad tur parādoties arī roņi un pat vaļi. Diemžēl no tā visa redzēju tikai granīta klintis  Nedz pingvīnus nedz ko citu neredzēju. Laikam parazīti maskējās tā pamatīgi. Ar mašīnu devos apkārt pa pilsētu un drīz vien vērojot, kā Mēness atspīd mierīgajā jūrā aiz Granīta salas, aizmigu stāvvietā. 3.diena – Pamodos 5.30, jo biju izdomājis pavērot pirmo Austrālijas saullēktu. Diemžēl bija vēl tumšs, tādēļ devos cauri visai Victor Harbour meklēt piemērotāko vietu. Laikam jau tādu neatradu, vai arī atradu pa pusei, jo sameklēju kādu autostāvvietu pie pludmales, devos pa kāpām kādā kalnā un gaidīju lecam sauli. Tikai pēc tam dienas gaismā pamanīju ka netālu bija uzcelta speciāla platforma tādām izvirtībām, kuru, diemžēl, nakts tumsā tā arī nespēju saskatīt. Pēc tam devos tālāk. Pa ceļam gadījās tuksnesis un upju izteka okeānā (laikam saucās „velna rīkle” vai kas tamlīdzīgi). Diemžēl nosaukumus neatceros, bet ir bildes. Nekas īpašs tajā vietā nav  Ap vieniem dienā netālu no Kingston iegriezos Granites. Kas bija vaļu mugurām līdzīgi akmens veidojumi jūrā. Tur arī sastapu kanādiešu pāri, kuri briesmīgi gribēja nobildēties kopā ar manu Jegermaistera cepuri  Pēc nelielas apspriedes ar viņiem un kartes pētīšanas nospriedām, ka līdz „12 apustuļiem” ir kādi 100-150 km. Tā nu atvadījos un devos ceļā. Tomēr pēc 45 min iebraucot Kingston Beach tā arī nejutu nekādas norādes uz tauvojošiem apustuļiem, bet redzēju tikai lēzenus krastus. 8km pirms Roube ceļojums strauji apstājās pret Toyota džipu. Mēģinot apdzīt priekšā braucošo iebraucu pretējā joslā, kas pēkšņi strauji pagriezās pa kreisi un no turienes nesās džips. Tā arī joprojām nesaprotu, kādēļ arī džips izdomāja glābt situāciju un nobraukt no ceļa, jo es jau to biju izdarījis. Kad izvilka no mašīnas visi apkārtējie ar pamatīgi ieplestām acīm skatījās uz mani. Sākumā domāju ka skatās uz kārtējo idiotu kurš nejēdz braukt, bet tad ieraudzījis mašīnu sapratu – totālākais vraks. Ieradās policija. Visi operatīvi nodeva liecības, pēc dažām minūtēm ieradās vēl daži liecinieki. Un tad jau policisti tālāk skaidrojās ar mums. Secinājuši ka es esmu ārzemnieks, viņi izrakstīja soda kvīti, jo nebija jēga mani aicināt uz tiesu. Pēc tam policisti izvilka ātruma mērītāju un ķēra nākošos pārkāpējus. Mēs tikmēr gaidījām evakuatoru. To gaidot, ieradās ātrā palīdzība, kas pārbaudīja mūsu veselības stāvokli. Tad viņi piedāvāja aizvest mani uz Roube. Kur sākās galvas sāpes. Aizveduši pie ārsta, viņi nosecināja acīm redzamo – dāāāā – ka man ir bijis smadzeņu satricinājums un nepieciešams vienu nakti pārlaist hospitālī, kas atrodas 40km attālajā Kingstonā. Ārsts teica „some one will look after u” Njā. Tagad zinu ko tas nozīmē. Tas nozīmē, ka pirmās 6stundas asins spiediens, temperatūra, acis, refleksi un sajēga tiek pārbaudīta katru stundu un pēc tam nākošās četras ik pa divām stundām. Ja tas notiek pa dienu, tad vēl ir ok. Bet tā kā viss notikās vakarā, tad nakts bija konkrētākā mocība  4.diena – Ap 11.00 devos uz Kingstonas Caravan Park, kur bija sarunāti apartamenti. Medmāsa arī sarunāja autobusa biļeti uz Adelaidi. Cenas patiešām iespaidīgas – van īre uz vienu nakti 55$, autobusa biļete 300km braucienam 48$  Pēc biļešu iegādes devos pastaigā gar vietējo okeāna pludmali. Daži cilvēki tomēr peldējās, bet ieraugot dažas dzīvās būtnes, kaut kā uzreiz pārgāja vēlme to darīt  Pēc ārkārtīgi īsa laika sapratu, ka viss kakls un rokas ir nosvilināti, tādējādi turpmākā uzturēšanās ārpus ēnas ir vienkārši sāpīga padarīšana. Tā nu devos uz saviem apartamentiem. Tur kādu stundu izdevās pačatoties ar LV, kuri modās Lieldienu rītam, bet arī pa dārgo. Tur viena stunda wifi maksā 8$ Patiesībā konkrēti ienesīgs bizness ir tūrisms Austrālijā. Taču ātri vien pēc tumsas iestāšanās devos gulēt. Nakts, atšķirībā no dienas bija vienkārši BRIESMĪGI auksta. Tur pat divas siltas miesas katrā sānā nebūtu līdzējušas. 5.diena – Slinkie austrālieši. 30 minūšu lēnu pastaigu pa pilsētu viņi uzskata par „preaty great walk through city”. Par to es dabūju 6 stundas nosēdēt vienā no viņu parkiem, jo izrādījās, ka biju pie autobusa pieturas nonācis daudz ātrāk nekā bija domāts. Visas 6 stundas pavadīju slēpjoties no saules pa ēnainām vietām, lasot grāmatu (sen tik ilgi un tik daudz vienā dienā vai vienā reizē nebiju lasījis) un vērojot vietējo aktivitātes. Puišeļi skeitoja, vecie austrālieši brauca mājās no atpūtas, bet putni diedelēja paiku. Galu galā 5.30pm beidzot ieradās autobuss. Aizmugures piekabē tika sakrāmētas somas un visi varēja doties ceļā. Bet autobusu trafiks viņiem vareni biežs ir. 2 autobusi dienā. Un sāka kursēt arī tikai pirmdienā. Kopš sestdienas vispār nebija iespējams no turienes izkļūt. 9.00pm beidzot autobuss iebrauca Adelaidē. Māris pa ceļam bija atsūtījis SMS, ka netālu atrodas viens motelis. Devos meklēt. Izrādās izskats bija diezgan glauns, lai to vispār uzskatītu par moteli, tādēļ nolēmu veikt nelielas medības un izvēlējies nejaušu virzienu devos turp. Izrādās kārtējo reizi paveicās, jo drīz vien parādījās maza zīmīte ar gultu un uzrakstu „YHA”. Sapratu, ka tas ir jauniešu hostelis un devos tā medībās. To izdevās atrast ātri un tā nu noparkojos uz 3 dienām par 32$ dienā. 6.diena – Tajā dienā es nobāzējos uz vēl divām dienām, jo sapratu, ka nav nekur jāsteidzas. Tur pat arī no rīta atklāju brīnišķīgo cenu atšķirību tūristiem un parastajiem mirstīgajiem. Tur pat netālu atradās City Market. Jeb pamatīgs kvartāls ar vairāk nekā 250 veikaliem un tirgotājiem, kas centās pārdot visu ko vien iespējams. Tur arī ieraudzīju, ka āboli, ko iegādājos Kingstonā maksā 2x lētāk. Arī tomātus bija iespējams iegādāties par 2$ kg (~80 santīmi), lielas un garšīgas plūmes par to pašu cenu. Ievilkos arī prieka pēc kāda Jung Phu Cheng Supermarket. Reāli jautrs piedzīvojums. 90% no paikas ķīniešu vai kādos citos hieroglifos. Pats Jung Phu Cheng stāv pie kases un savā aziātiskajā izloksnē tik saka „trī dollars...trī dollars”  Tomēr neko neuzdrošinājos pirkt. Nākošajā tāda paša veida supermārketā iegādājos Lipton Ice Tea, jo bija viens no saprotamākajiem uzrakstiem visā veikalā. Pirms tam es mēģināju atrast kādu elektronikas veikalu, lai varētu beidzot savām elektroniskajām ierīcēm iedot nedaudz paēst. Jo pašam šitāds dzīves ritms jau bija atņēmis ~3kg no liekā/neliekā svara  Iegāju vienā veikalā. Vārds pa vārdam ar tirgotāju. Tas palūdza no somas izvilkt eiropiešu elektrības vadu. Izrādījās, ka viņiem nekas tāds nav pa rokai. Kā par brīnumu, man somā bija pilnīgi visi vadi. Pārdevējs paņēma tos visus un pēc brīža atgriezās ar austrāliešu vadu nobeigumiem, kurus viņš tā arī atdeva. Kā nedaudz ģeogrāfiski tendētam cilvēkam, līdz šim bija iestrādājies debespušu noteikšanas mehānisms. Kaut vai pēc saules. Tomēr Austrālijā viss ir pilnīgi otrādi, tādēļ joprojām šajā jomā neesmu aklimatizējies, lai gan attiecībā uz pārējām ķermeņa funkcijām viss pagaidām ir ok  Vēl trešajā dienā viņš sūtīja nepārtrauktus signālus, ka esmu pārāk ilgi aiztusējies un laiks ir atgriezties pie normālas dzīves. Tomēr es izrādījos spēcīgāks par ķermeņa ieradumiem  Pastaiga pa pilsētas centru ilga kādas 3 – 4 stundas. Apskatīju visus centra debesskrāpjus un vēsturiskās baznīcu celtnes, devos atpakaļ uz jauniešu hosteli. Tagad šādus iestādījumus uzskatu par zelta vērtiem. Te bija viss. Naktsmājas, izklaides, internets, darbs, cilvēki no visas pasaules, informācija. Kas ir pats galvenais. Te bija ziņojumu dēlis, pie kura visi piesprauda savu informāciju. Galvenokārt par mašīnām, kuras tiek pārdotas, ceļojumiem un darba piedāvājumiem. Ceļojumus sauc par Lift. Ap 3.00 pm piespraužu lapiņu, ka gribu doties ceļojumā uz Melburnu un Sidneju un jau pēc minūtes zvana. Diemžēl tas izrādījās Europcar, kas gribēja lai aizpildu car acsident report. Tur visiem bija zili brīnumi, jo izrādījās, ka mašīna ir kaut kur pazudusi, ka policisti neko nav paskaidrojuši. Tomēr pēc kāda laika viss tiek atrisināts ar man piemītošo attieksmi – viss būs ok. Un tieši ar tādu attieksmi arī viņi dzīvo – bez steigas un stresa  Atgriezies hostelī nolēmu nedaudz atpūsties. Un tad arī saņēmu ziņu par lifta piedāvājumu no kādas Annas. Mazliet vēlāk tā kārtīgāk iepazinos ar visu Hosteli. Sajūta kā jau īstās kopmītnēs. Pieejams bija gandrīz viss – internets, virtuve, gultas, grāmatas, spēles, TV utt. Vārdu sakot pat telpas iekšienē kūsāja dzīve. Lasot grāmatu saņēmu zvanu par vēl vienu lifta piedāvājumu. Tomēr arī tas bija orientēts vairāk uz nedēļas nogali. Tādēļ nolēmu, ka uzmanīgi jāuzklausa abi piedāvājumi un labākais jāizvēlas  7.diena – No rīta veicu nelielu pastaigu pa North terrace. Jeb principā vairāk devos uz ziemeļiem aiz un ap to. Pēc nelielas pastaigas uzdūros viņu lielākajam iepirkšanās centram. Nedaudz pastaigājis pa to secināju, ka tur vajadzētu vismaz veselu dienu, lai tā nedaudz iepazītos ar visu piedāvājumu, tā kā tādām lietām laiku nevēlējos tērēt, devos ārā uz gājēju ieliņas, gar kuru bija izvietoti daudzi mazie veikaliņi. Ap 11.00 mēģināju satikt Annu, diemžēl viņa nekur neparādījās un arī nedeva nekādu ziņu. Tā nu es nolēmu doties uz SA Muzeju un Botānisko dārzu. Apmēram pēc 6 stundām pastaiga beidzās. Biju arī izstaigājis visu gājēju ieliņu (joprojām nezināju tās nosaukumu, bet bija doma nākošajā dienā kaut kur to piefiksēt) un tās veikalus. Visvairāk fascinēja specializētie veikali – komiksiem, dārglietām, filmām utt. Kur bija atrodams tikai un vienīgi viss par konkrēto tēmu. Tā, piemēram, komiksu veikals bija piebāzts ar vis dažādākajiem komiksiem, to varoņiem, interpretācijām un suvenīriem. Kā arī pats veikala pārdevējs izskatījās zinošs it visās lietās, jo pavisam mierīgi nomierināja kādu pircēju, ka viņš nav palaidis garām Star Wars kārtējo komiksu, kurš tiks piegādāts tikai nākošajā dienā  Ar pamatīgu nogurumu un jau nākošās dienas plānu, doties uz Zoodārzu, atgriezos Hostelī. Tur priekšā jau bija jauns iemītnieks – kāds grieķis, kurš sapakoja savas mantas un devās „hunting beer”. Es tikmēr mēģināju izdomāt ko mierīgāku. Iešāvās prātā izmantot hosteļa ikdienas piedāvājumu. Ap 7.30pm bija paredzēta tautas savākšanās reception un došanās uz kaut kādu iestādījumu ēst lētās picas. Izrādījās, ka lētās picas maksā 10$, kurā ir iekļauta pamatīga izmēra pica un 2 alus kausi, katrs apmēram 300 ml. Bet ok. Tur bija iespējams arī aprunāties ar citiem YHA iemītniekiem. Četri no tiem bija aziāti, kuri turējās nomaļus un nez kāpēc savstarpēji sarunājās ārkārtīgi sliktā angļu valodā. Laikam jau katrs no viņiem bija no savas valsts. Trīs bijām baltie un viens melnādainais. No šīs četrotnes es biju vienīgais, kurš nebija Austrālijas iedzīvotājs. Apmēram kādu stundu notika dalīšanās ceļojumu pieredzē un tad jau visi devās atpakaļ uz YHA. Tur es beidzot saskāros ar lielāko šādu iestādījumu trūkumu. Nu labi. Vienu no lielākajiem, akurāt pēc pārtikas un mantu zagšanas. Respektīvi, istabas biedra nakts krākšanu  Līdz šim mēs dzīvojām 3 – viens amerikānis, kurš izturējās kā karībietis, viens baltais (seja tāda dusmīga, un viņš vienmēr ārkārtīgi ātri devās gulēt, ne ar vienu nepārmijis ne vārda) un es un neviens no mums pa nakti nekrāca. Šajā dienā uzradās jauns istabas biedrs – padzīvojis grieķis, kuram padevās ļoti lieliski krākšana. 8.diena – Par laimi grieķis tajā rītā devās prom un varēju atviegloti uzelpot, jo nakts tiešām bija drausmīga krākšanas koncerta klausīšanās  Lielais ķīniešu supermārkets bija pabriesmīgs. Pēc aptuveni stundu ilgas klejošanas pa to, es tikai vienā mazā supermārketiņā spēju atrast pienu brokastīm. Tā arī paliku bez kārotām maizītēm ar ievārījumu, jo izrādās, ka viņiem laikam tāda jēdziena kā ievārījums nemaz neeksistē. Vismaz līdz 8.dienai tā arī neko tādu neesmu redzējis. Pastaigājoties pa pilsētu atklāju, ka mājupceļš sanāk lētāks nekā šurpceļš. Par aptuveni 1200 $ varēja nokļūt Londonā (~490 Ls) vai par 100$ lētāk Frankfurtē. Atradu arī kaut kādu tūristu žurnālu par Austrāliju, kur bija dažādi ieteikumi par to ko vajadzētu apskatīt vai apmeklēt šajā zemē. Nedaudz pastudējis Sidnejas un Melburnas ieteikumus, sāku gaidīt vakaru, kad beidzot varēs satikties ar vienu no iespējamajiem lifta ceļabiedriem un apvaicāties ko viņa ir ieplānojusi darīt un redzēt. Jo pagaidām tā arī nav pagājusi vēlme ieraudzīt „12 apustuļus”. Vakarpusē satikos ar meitenēm no Vācijas vai Austrijas. Izrādījās, ka mašīnas īpašniece tomēr brauks pirmdien uz Melburnas pusi. Diemžēl es atteicos no ceļojuma, jo pārāk ilgs laiks bija jāgaida. Mašīnas īpašniece devās prom, bet austriete vēl mazliet uzkavējās un dalījās pieredzē par ceļošanu un vietējiem hosteļiem, kuros mīt dažādi kukaiņi, toties no rītiem brokastis ir  Mazliet vēlāk es rezervēju 6dien no rīta biļeti uz Melburnu ar domu „kas būs, būs”. Diemžēl izdarīju vienu kļūdu – nenorezervēju hostelī apmešanos, kuru izlaboju nākošajā dienā. Apmešanās bija Melbourne Metro Hostel. Vazājoties pa pilsētu, pamazāk sāka apnikt tā viņu dīvainā transporta sistēma, kad vienmēr nepieciešams piespiest pogu, lai luksofors ņemtu vērā arī gājējus. Plus tam visam klāt vēl milzīgi ilgās gaidīšanas (~1 minūte līdz 1.5 minūtes) līdz zaļās gaismas iedegšanai. Un vēl viena dīvainība. Pie zaļā cilvēciņa iedegšanās nekad ejot nav iespējams šķērsot ielu. Apmēram, kad ir sasniegts vidus, iedegās mirgojošais sarkanais cilvēciņš. 9.diena – No rīta ietestēju japāņu gatavotās pankūkas. Kā arī pusdienas laikā lētos suši, kas maksāja 2.2$ gabalā un daudzuma ziņā līdzinājās tiem, ko Rīgā pasniedz par 7 – 8 Ls, un garšas ziņā bija aptuveni tādi paši ko pasniedza Latvijā. Lai nosistu kaut kā laiku, pavazājos līdzi Džordžam pa gājēju ielu, kur norisinājās aktīva tirdzniecība, jo tajā dienā iekrita, ka ir kaut kādi tematiskie notikumi, kam par godu ielā parādījās ielu muzikanti un ielu burvju triku darītāji. Šī diena bija zīmīga ar to, ka uz ielas pamanīja vairāk glītu meiteņu nekā pārējās 8 dienas kopā ņemot. Tā arī nesapratu kas tam bija par iemeslu, bet līdz vakaram tiku galā tikai ar diviem iemesliem. Pirmais – bija piektdiena un droši vien smukās meitenes tad pamodās, lai dotos dzīvē  Otrs – sāku pamazām pierast pie viņu skaistuma etaloniem. Džordžs bija lāga amerikānis. Cik nopratu, tad Austrālijā viņš ieradās kaut kādās skriešanas sacensībās vai konferencē, tā arī īsti neiebraucu, jo viņš runāja par saviem running groupe. Aptuveni 50 gadus vecs vīrelis, kurš savilcis savus džinsus tā pamatīgi uz augšu, ka no aizmugures viņš atgādināja karlsonu. Un nepārtraukti vārījās. Visu laiku kaut ko stāstīja un komentēja. Par laimi viņam piemita divi labumi – viņš pa naktīm nekrāca un viņš runāja amerikāņu izloksnē, kas bija saprotamāka nekā austrāliešu. 10.diena – Ierašanās Melburnā. Pie lidostas mani pārķēra kāds ķīniešu taksists un piedāvāja ātrāk aizvest uz centru, pat īpaši neklausoties iebildumos, ka autobuss ir par 1$ lētāks. Par laimi ķīnietis bija paķēris vēl divus braucējus, kuri maksāja 20$ katrs, tādēļ man sanāca tikai 15$. Pilsētas centrā ķīnietim apvaicājos par iespēju tikt līdz YHA. Viņš norādīja uz vienu vietu un teica ka tur būšot. Pats taksists bija interesants tipiņš. Visu laiku savā izloksnē teica „o šit”. Un viņam pat bija karšu lasītājs. Diezgan attīstīti pat priekš nelegālajiem taksistiem. Pēc neliela laiciņa devos uz to pusi un atklāju, ka ķīnietis it nemaz neorientējas pilsētā, jo man bija jāiet pavisam uz citu pusi. Es biju nokļuvis Melburnas centrālajā stacijā. Tā nu novērtējis aptuveno YHA hosteļa atrašanās vietu, devos tajā virzienā. Pēc aptuveni 40 min ar 12 kg smago somu uz muguras un tik pat smago portatīvā datora somu rokā nosecināju, ka esmu apmaldījies Ziemeļmelburnā. Tomēr pāris garāmgājēji izlīdzējās ar padomu un es atradu ilgi meklēto hosteli. Hostelī izdomāju paņemt tūri uz Great Ocean Road, kas bija paredzēts nākošajā dienā. Pēc tāda darbiņa devos pilsētas iekarojumos. Hostelis atradās apmēra 20 – 30 min gājiena attālumā no centra. Pastaiga ilga aptuveni 6 stundas kuru laikā apskatīju visus debesskrāpjus, vienā no tiem pat uzkāpu un pavēroju pilsētas skatu no 88.stāva. Tad ievērtēju Crown kompleksu un izstāžu centru. Un tad jau devos atpakaļ uz hosteli, garām noejot Viktorijas centrāltirgum, kurš pēc tirgus dienas izskatījās kā izgāztuve. Hosteļa istabā iepazinos ar Enriki, no Brisbenas. Viņš ieteica dažus ceļa mērķus, kurus diemžēl tā arī neizdevās realizēt. Un tad līdz 00.00 skatoties no hosteļa jumta uz naksnīgo Melburnu iznīcinājām pāris Austrālijas alus, salīdzinot dzīves apstākļus abās valstīs. 11.diena – Bija jāceļas jau agri no rīta, jo bija paredzēta GOR tūre. Par laimi ceļotāju savākšana bija pie hosteļa, tādēļ nebija jāuztraucas par nomaldīšanos un nokavēšanu. Tūres pirmā apstāšanās bija Torquay pilsēta, kas ir viena no slavenākajām sērfotāju pilsētiņām un pludmalēm pasaulē. Tur pat laikam tika rīkotas olimpiskās spēles sērfotājiem, vai kaut kas tamlīdzīgs. Tur es nosecināju, ka man ir sabojājies fotoaparāts  Nākamā pietura bija Bells beach pie Split point ar lielu bāku un stāvām klintīm. Galvenais ka ik pa brīdim lija lietus un pūta stiprs vējš. Bet es kā latviešu tūrists vienā t-kreklā ceļoju apkārt. Braucot uz Kennett Bay pa ceļam noķērām daudz brīnišķīgu skatu ar dzidri zilu okeāna ūdeni. Diemžēl pašā Kennett Bay mūs piekāsa koalas, kas tajā brīdī tomēr gulēja nevis bolījās riņķī un ēda kokus. Ap 12.30 bijām sasnieguši jau Appollo Bay. Tur mēs ieturējām nelielas pusdienas un pavērojām mierīgo pludmali, kurā neviens diemžēl nepeldējās. Ap 14.00 mēs ieradāmies Rainforest. 20 minūšu laikā izskrējām tam cauri, jo tur patiešām bija pilns ar lietu. 15.20 beidzot sasniedzām vienu no galvenajiem ceļa mērķiem – Port Campbell un „12 apustuļus”. Visu romantiku kā parasti bojāja vējš un lietus, kurš parasti pārstāja pūst un līt tieši tad, kad mēs braucām ar autobusu. Tomēr tajā dienā arī nedaudz paveicās. Ierodoties helihopteru starta vietā, izrādījās, ka esmu vienīgais, kas piekritis tādai tūrei. Un man nācās gaidīt, kad ieradīsies kāda cita grupa. Šeit paveicās visvairāk. Nākošā grupa bija japāņu ģimenīte, no kuriem kompānija noplēsa 150$ par katru, pie reizes iesēdinot arī mani lidaparātā un izvadājot 2x vairāk nekā es biju samaksājis un nekā man bija paredzēts. Pēc nosēšanās grupa devās uz London Bridge. Pēc kura apskates beidzot atpakaļ uz Melburnu. Kas ilga ~4 stundas. 12.diena – To mēs ar Enriki pavadījām vazājoties pa Melburnu. Viņš ieteica ka braukt ar tramvaju ir izdevīgāk, jo viņš nekad nepirka biļetes un nekad neviens nepārbaudīja biļešu esamību. Tā nu mums izdevās tikt ļoti ātri pilsētas centrā, kur atkal sāka līt lietus. Slēpjoties no lietus, mēs ieklīdām tūristu informācijas centrā, kur pasmēlāmies nedaudz informācijas un tad jau devāmies uz Docklands. Pēc tam atpakaļ uz Federal square, kur pavērojām īsfilmas un Austrālijas čempionāta tiešraides filmēšanu videospēļu spēlēšanā. Pēc tam mūsu ceļš veda uz Crown Kazino. Tur Enrike briesmīgi gribēja uzspēlēt kazino. Viņš paņēma 20$ un mēģināja no manis izvilināt visādus laimīgos ciparus. Beigās ļoti negribīgi, bet tomēr palīdzēju viņam vinnēt vēl 20$, kurus vēlāk vakarā viņš iztērēja alum. Dzerot 3.vakaru pēc kārtas alu uz YHA jumta un vērojot naksnīgo Melburnu dzima ideja par to, ka braucot uz mājām varētu arī apmeklēt Parīzi vai Romu, vai Amsterdamu. 13.diena – No rīta sakravājis visas mantas un atvadījies no Enrikes, devos Franklin st Autobusa stacijas meklējumos. Pēc nelielas maldīšanās devos paprasīt vienai ceļa strādniecei, kur varētu būt stacija. Izrādījās, ka jau kādu laiku tur tādas stacijas vairs nav un ka man ir jāmēro ~30 min ilgs ceļš līdz centrālajai stacijai. Tomēr es nepadevos un devos uz tuvāko backpackers iestādi un tur noskaidroju, ka lidostas autobuss tomēr piestāj te pat netālu mazā pieturā. Tur arī sagaidīju autobusu, kurš laicīgi nogādāja lidostā, jo autobusa grafiks bija pieskaņots lidojumu grafikiem. ~14.30 jau biju laimīgi nolaidies Sidnejā. Kur ar vilcienu devos uz savu nākošo mītnes vietu. Par laimi Sidnejā vilcienu vai metro satiksme ir viena no labākajām un regulārākajām satiksmēm ko vien man ir nācies redzēt – uz centru dodas tikai viens vilciens un tas pats ik pēc 15 minūtēm. Šis hostelis izskatījās vēl ekstravagantāks un labāks par iepriekšējiem diviem. 14.diena – Visa diena tika pavadīta grandiozā ekskursijā. Ekskursijā uz Blue Mountains. Kuri atradās kādus 80 – 100 km uz rietumiem no Sidnejas. Pašu kalnu būtība slēpās tajā apstāklī, ka viņi bija kā liels kanjons. Tur arī kādā parkā pirmo reizi izdevās ieraudzīt brīvus ķengurus  Tas notika Euroka parkā. Pēc tam ekskursijas grupa sadalījās divās daļās – čaklajos un slinkajos. Čaklie devās ar kājām 3 stundu pārgājienā pa parku, bet slinkie tikmēr ar autobusu apbraukāja neskaitāmas parka vietas un veica tikai 45 min pārgājienus ar kājām. Lieki piebilst, kas es biju pie tiem slinkajiem. Kā izteicās gids, tad abas grupas tā īsti pat nevar salīdzināt. Čaklajiem tika savādāki un tik pat aizraujoši skati kā mums. Tur arī guvu labu mācību. Ja gids neapstājās pie elpu aizraujoša skata, tas nozīmēja, ka tālāk ir kas labāks. Un pēc tāda principa mēs 4 slinkie sekojām gidam visu dienu. Un tā arī bija. Pirmajā apstāšanās reizē visi 4 tūristi ķērās pie saviem fotoaparātiem, lai iemūžinātu brīnišķīgo kanjona skatu, bet gids tikai teica „dont stop there, it is a preaty crapy sight” un viņam bija taisnība. Pēc n-tajiem kanjona skatiem, devāmies pavērot ārkārtīgi šauro robežu starp mūža mežu un atklāto eikaliptu mežu. Kā arī mūžameža skatus. Ap 7.00 bijām atpakaļ Sidnejā, kur devos uz virtuvi, lai iznīcinātu savus pārtikas krājumus. Tur vēlreiz atklāju hosteļu burvību – tika rīkots picas vakars. Katrs varēja sastādīt pats savu picu un to par 5$ + dzeramo uztaisīja. Pica bija apēdama ar grūtībām, jo garnējums netika žēlots. Tā nu pēc picas un alus par 5$ (kas priekš Austrālijas ir lēti) devos tālāk un uzdūros „free sangria and free salsa lessons”  Šeit diemžēl nepaveicās un salsas kursu pasniedzēja mēģināja piedabūt mani dejot. Par laimi kaut kā izdevās atkratīties, tikai ar to iekritu viņai acīs un pēc salsas kursiem viņa speciāli man noorganizēja vēl vienu glāzi vīna  Jāsaka, ka šeit situācija bija diametrāli pretēja kā var novērot Latvijā, kad uz dejošanu visbiežāk vairākumā ierodas meitenes. Šeit nabaga pasniedzēja dabūja skraidāt pa hosteli un meklēt meitenes, piesolot viņām visus pasaules labumus. Un parasti pēc šādām nodarbībām tika demonstrēta kāda vietējā filma. 15.diena[b] – Tika pārlaistas divas nedēļas Austrālijā. Šo dienu biju nolēmis veltīt Sidnejas pilsētas džungļu izpētei. Ap 10.00 devos medībās. Pēc neliela pārgājiena šķērsoju Hyde Park, kur bija uzcelts kārtējais memoriāls Austrālijas karavīriem un neliela strūklaka aizvēsturiskiem varoņiem. Pēc tam pavēroju kārtējos botāniskos dārzus. Šeit sastapos ar diviem brīnumiem – putniem un zirnekļiem sprīža lielumā. Ā un vēl bija pilni koki ar sikspārņiem. Pāris balti papagaiļi un daži dīvaini koki, kurus neredzēju Adelaidē. Tā nu ejot cauri parkam nonācu pie slavenā operas nama. Kuru izdevās iemūžināt no vairākiem skatu punktiem. Viens no tiem bija Harbour bridge. Jāsaka ka tā arī tajā dienā nepamēģināju pakāpelēt pa to tiltu, jo atdūros pret vairākām problēmām – gribējās čurāt, bet tuvumā nebija tādu aprīkojumu, negribējās gaidīt kamēr nokomplektēsies kārtējā grupa, bija bail par izmaksām, jo redzēju kā viena jaunkundze uz kasiera galda nolika četras 50$ naudas zīmes. Tā nu nolēmu atgriezties hostelī un kārtīgāk uzzināt par izmaksām. Hostelī biju atpakaļ apmēram 3.00. Un jau ar domām par nākošo ceļojumu uz Brisbenu, no kuras bija arī doma doties atpakaļ uz Eiropu. [b]16.diena – No rīta atkal devos pilsētas iekarojumos. Šoreiz uz Harbour. Kas bija diezgan pievilcīga prāmju un jahtu osta. Pilna ar cilvēkiem un dažādām atrakcijām. Kā arī cilvēku atsaucību uz atrakcijām. Pēc kārtīgas ostas apskates devos ieturēt maltīti. Šoreiz par upuri krita kāda turku ēstuve  Pēc tam pēc nelielas atpūtas devos apskatīt vienu no Sidnejas parkiem. Diemžēl nekādas informācijas par šo parku nebija, tādēļ gājiens vairāk bija orientēts uz tīrāko laika nosišanu. Tas arī lieliski izdevās, jo kā vēlāk izrādījās, tad ceļš uz šo parku bija diezgan sarežģīts, ja izvēlējās ne tur nogriezties, ko es arī vairākas reizes sekmīgi izdarīju. Tomēr 16.dienas aklimatizācija pie dienvidu puslodes dabas īpatnībām neļāva pilnībā pazust pilsētā un es spītīgi devos rietumu virzienā uz parka pusi. Pēc ilgiem klaiņojumiem ap Ian Torp aquatiq centre (vai kā viņu tur sauc ,tiešām neatceros), beidzot atradu kaut nelielu ielu uz parka pusi. Tomēr arī šeit izbaudīju Sidnejas īpatnību – būvēta divos stāvos. Un kā izrādījās, tad esmu nokļuvis uz ielas, kas ir otrajā stāvā un priekšā viņai bija nenozīmīgais vārdiņš „upper”. Beigu beigās pēc kārtīgas klaiņošanas atradu ilgi meklēto parku un jutos pamatīgi vīlies. Divi koki, pieci mauriņa stiebri un kaut kāda sporta iestāde. Neko. Vismaz biju kārtīgi izstaigājies jau otro dienu pēc kārtas. Vakarpusē joprojām nevarēju rezervēt naktsmītni Brisbenā, bet tomēr panikā nekritu, jo biju izdarījis citu labu darbu – sadabūjis biļeti atpakaļceļam caur Milānu. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, tā bija gandrīz viena no retajām vēl pieejamajām biļetēm no Brisbenas uz Eiropu, izmantojot Singapore Airlines (tās izvēlējos, jo kāds bija ieteicis šo aviokompāniju kā lētu un ļoti labu). Pie rezervācijas arī izmantoju iespēju rezervēt sēdvietas pie logiem, lai varētu pabaudīt pasaules dabas skatus. 17.diena – Sākumā dienu biju domājis veltīt atkal pilsētas apskatei un noskatīto suvenīru veikalu apmeklēšanai. Diemžēl šāds plāns ātri izjuka, jo Sidnejā valdīja baisais karstums, kas pat kondicionētā istabā lika svīst pamatīgus sviedrus. Plus vēl tam visam klāt pusgulēta nakts pateicoties kaimiņa ārkārtīgi skaļajai krākšanai. Tomēr ap pusdienas laiku izdevās visu nokārtot un tad ejot nejauši garām Sidnejas kartei ieraudzīju lielo pludmaļu piedāvājumu. Nedaudz papētījis pludmales un transportu uz tām, devos Shark beach medībās. Diemžēl atdūros pret vienu būtisku šķērsli. Autobusa šofera nezināšanu par tādu pludmali. Pateicoties tam, izkāpu kādā nezināmā rajonā un devos nezināmā virzienā. Par laimi deguns nepievīla un nokļuvu ūdens malā ar nedaudz smiltīm. Palaiskojies kādu stundiņu karstajā saulē un smiltīs, drīz vien devos prom. Nebija nekāda vēlme pāris nedēļās vairākas reizes nosvilināt savu ādu līdz „nepieskaršanās” līmenim. 18.diena – Šausmīga diena. No rīta beidzot tiku projām no krācošā istabas biedra. Ātri uz vilcienu un tad uz lidmašīnu. Brisbenā ierados 9.30 un laimīgi nosecināju ka nekur nav kur apmesties. Tomēr nekritu panikā un ar abām smagajām somām +25 grādu vēsumā un lietus mākoņiem, kas neatlaidīgi tuvojās, devos backpackers medībās. Apmetot slaidu apli ap centru, kaut kā uzdūros visitor centre. Tur mani nogrāba patīkama austrāliešu tantiņa un visu izprašņājusi rokā iežmiedza neskaitāmus bukletus par hosteļiem un dienu tūrēm. Kā arī ieteikumu doties uz hosteli B caur hosteli A, tikai uzmetot tam acis. Nu ok. Es jau pieradis paklausīt vietējos tā arī izdarīju. Hostelis A izskatījās liels, tomēr devos uz B, kas bija 20 min tālāk. Dā. Tas bija pilns un piedāvāja tikai privāto istabu par 100$ naktī. Neko. Devos uz hosteli B...lieki piebilst, ka neveiksme mani nebija pametusi un arī tas izrādījās pilns. Par laimi viņiem bija buklets ar citiem hosteļiem. Vienu no tiem sazvanīju un rezervējis istabu devos tajā virzienā. Lieki piebilst, ka hostelis, kurā apmetos uz pēdējām 4 dienām Austrālijā, atradās aiz hosteļa B. Par laimi arī tur neveiksme nebija mani pametusi un tur es tapu informēts, ka man piedāvātā istaba tomēr ir upgradet iepriekšējam iemītniekam. Tomēr. Viņi bija tik laipni, ka noplēsa vismazāko cenu kādu esmu pagaidām maksājis par hosteļiem un pateica, ka lai ar to vaučeri dodos 100 metrus atpakaļ uz Chill hostel un tur dabūšot istabu. Un šajā momentā nelaime mani pameta. Hosteļa darbiniece ilgi bolījās par tādu cenu, līdz beidzot iesmaidīja vienu 5vietīgu istabu. Kura bija daudz mazāka par pārējos hosteļos piedzīvoto šaurību. Lieki piebilst, ka totāli pārguris un slapjš no sviedriem, ievelkoties pēdējā hostelī, sāka līt lietus. Tomēr līdz vakara pusei nedaudz samierinājos ar likteni un pasūtīju divas tūres. Diemžēl arī šeit piemeklēja nelaime. To nevarētu nosaukt par nelaimi, drīzāk vietējo īpatnību. Niršanas un jahtošanas izvirtības tika piedāvātas vairāku dienu kursos (3 dienas + 2 naktis). Tā ka nākošreiz kad atgriezīšos Austrālijā uz barjerrifa niršanas izvirtībām, pieteikšos kaut vai uz veselu nedēļu. Vārdu sakot pašas labākās izklaides ir ārkārtīgi grūti sameklēt tādā apjomā kādā varēju atļauties un kādos vēlējos. Vēl laikam jāsaka kāds biezs vārds par viņu „pārtikas apgādes sistēmu”, kad pēc normālas pārtikas jāvelkas 20 – 30 min tālu. Respektīvi, visi apkārtējie stūri bija piebāzti ar vienu tīklu – „7 eleven” tomēr tas ir pārāk draņķīgs tīkls. Veikals ir plašs, pa vidu viens stends, gar malām vēl daži un ledusskapis ar burbuļūdeņiem. Stendos divi veidi maizes, dārgie sagrieztie sendviči un vēl pāris nenozīmīgu sīkumu. Vārdu sakot NEKĀ. LV 3 reizes mazākā pārtikas bodītē, kas nesēž zem lielo tīkla zīmes, var atrast 3 reizes vairāk pārtikas. Pēc pārtikas iegādes ievērtēju hosteli. Savā veidā atgādināja Melburnā redzēto – ar jumta izvirtībām un skatu uz naksnīgo pilsētu, kuru arī pabaudīju rakstot par šīs dienas priekiem un sarūgtinājumiem. Jā un vēl viens secinājums, kas radās vakara gaitā. Cilvēki visur ir vienādi slimi uz jauno talantu šoviem. Sēžot uz hosteļa jumta un vērojot pilsētu vakarā varēju novērot, kā pēkšņi radās milzīga kustība. Televizors tika ieslēgts uz skaļāko, tika sabīdīti krēsli un galdi un cilvēki metās skatīties vietējo dejo ar zvaigzni ento šovu. Tiešām amizanti un smieklīgi. 19.diena – 7 no rīta jau devos ekskursijā uz Byron Bay, kas ir Austrālijas kontinenta pats tālākais austrumu stūris. Ceļš veda caur Golden Coast un Surfers paradise. Abas šīs vietas ir slaveni kūrorti. Vietējo vidū viņi ir slaveni arī kā padārgi kūrorti. Par laimi iepriekš paklausīju Enrikes ieteikumam un turp nedevos, jo viņš to vietu raksturoja kā neinteresantu un dārgu. Tā arī bija. Skaista vieta, bet tas arī viss. Pietiekama lai dzīvotu 4 vai 5 zvaigžņu viesnīcā, ne par ko neuztraukties un visu dienu laiskoties skaistā pludmalē. Vairāk nekā. Golden Coast mēs savācām pārējos grupas locekļus un devāmies tālāk. Diemžēl kārtējo reizi laiks nelutināja mūs un Byron Bay ieradāmies kopā ar pamatīgu negaisu. Tomēr neskatoties uz to šoferis mūs izlaida pilsētiņas centrā un deva divas stundas laika. Par laimi, pēc īsas iestiprināšanās ar vietējiem kebabiem, laiks uzlabojās un varēja pabaudīt vietējo peizāžu. Skatu uz Light house un pāris akmeņiem tālu jūrā. Kā arī papriecāties kopā ar sērfotājiem par pamatīgajiem viļņiem, kas apskaloja tīro pludmali. Pēc divu stundu ilgās laiskošanās šoferis mūs atkal savāca un aizveda uz kalnā esošo Light house. No turienes veda pāris taciņas uz kontinenta tālāko austrumu punktu. Vērojot klinšainos krastus vienu brīdi varēja saklausīt mazo bērnu prieka un izmisuma pilnos saucienus „dolphins, mum, there are doplphins”. Izmisuma tādēļ, ka līdz delfīniem bija vismaz 200 – 300 metru taisnā līnijā, jeb kādi 50 metri zemāk no klintīm un vēl kādi 100 metri tālāk jūrā. Pēc bākas apskates devāmies it kā atpakaļ, bet caur Tropical Fruit World. Iesākumā vieta lika vilties. Tādēļ, ka mūs neveda ekskursijā pa to pasauli, kas iesākumā bija kā Austrālijas valdības eksperimentu laboratorija, taču vēlāk vietējie to noprivatizēja un tagad audzē tropiskos augļus un tirgo viņus. Pēc tam mums tika piedāvāti kādi 7 – 8 tropiskie augi degustācijai. Tas nedaudz uzlaboja omu, jo garšoja katrs no viņiem daudz savādāk nekā iepriekšējais. Vakars gan tika pabojāts pamatīgi. Nerangas pilsētā tikām izsēdināti ārā no autobusa un ielikti citā, kurš devās uz 70 km attālo Brisbenu. Nelaime bija tāda, ka šofere izrādījās nepraša Brisbenas ielās un kādā nelielā ceļa posmā nostāvēja 30 minūtes, lai it kā par spīti visiem brauktu pareizi. Tā vietā lai pabrauktu kādus pāris kvartālus uz priekšu un nogrieztos pa citu ceļu. Lai nu kā, bet vakarā vēl dabūju nedaudz iespringt, lai beidzot dabūtu biļetes ceļa posmā Milāna – Rīga. Un šoreiz paveicās ar EasyJet, kuri izlidoja no tās pašas Malpensa lidostas, kurā ielidoja Singapore Airlines. 20.diena – Rīts sākās agri. 8.30 jau vajadzēja būt Brisbane Transit Centre uz kārtējo savākšanos ceļojumam uz O’Reillys & Mt Tamborine. Pirmā nopietnā pietura bija Mt Tamborine pilsētiņa. Tur mūs sacienāja ar rīta tēju un austrāliešu nacionālo maizīti, kura atgādināja uzblīdušu bulciņu. Viņa bija jāpārgriež uz pusēm un tad jāziež virsū viss ko vien pasniedz vai sirds kāro. Pēc vieglajām brokastīm bija vīna degustācija. Divas japānietes bija tādas ašākas vīna testētājas un cik novēroju, tad šīs notestēja kādus 3 – 4 vīnus un vismaz 3 porterus, līdz beidzot arī iegādājās visus trīs porterus. Pēc tam devāmies pa nacionālo parku uz O’Reillys mītnes vietu. O’Reillys izrādās bija pirmie baltie cilvēki, kas šeit ieradās, lai atklātu un apdzīvotu jaunas Austrālijas zemes. Vieta patiešām bija skaista. Ceļš veda caur kalniem, kur ātrāk par 30 km/h nemaz fiziski nevarēja pabraukt, tādēļ 36 km garo ceļa posmu mērojām gandrīz stundu. Jāpiebilst, ka šoferītis šoreiz pagadījās vareni runīgs. Viņš savā ziņā atgādināja zoodārza darbinieku – sirmu bārdu, salaveča vēderu, zili šorti, garas zeķes. Tipisks zoodārza darbinieks. Un ceļa posmā no Mt Tamborine līdz pat O’Reillys viņš nepārtraukti kaut ko stāstīja, lai gan jau ceļa vidū es saskaitīju vismaz 9 guļošus (no 16) cilvēkus. Pats kalns bija iekārtots pēc iespējas ērtāk tūristiem – restorāns, veikals, info centrs, viesu nams un pāris takas. Protams, vairākas no takām veda caur kalniem un mežiem un uz tām bija rakstīts „21.4 km” vai „19 km” Bet bija arī mazākas taciņas, kas veda caur mežu uz Mountain Garden. Pie kalnu dārza bija uzcelta arī gaisa pāreja, tā lai cilvēki varētu staigāt gandrīz virs koku galotnēm. Vienā no augstākiem kokiem bija uzrīkotas vēl divas platformas no kurām pavērās vēl lieliskāks skats. Mežā ganījās mazie ķenguri. Pie viesu nama papagaiļu kolonija, kurai varēja iegādāties pārtiku un ķert skatus kā uz rokām sēž papagaiļi un barojas. Visdraņķīgāk gāja tiem tūristiem, kas ieradās akurāt pēc kārtējās maltītes. Tad varēja novērot kā viņi ar izmisuma pilniem acu skatiem vērās papagaiļos, kuri pieēduši pilnas guzas, gozējās vēsajā kalnu saulē un nemaz nedomāja nolaisties uz kādu roku, lai vēl iestiprinātos. Kā arī gar kājām maisījās tītariem līdzīgi putni. Atpakaļ ceļā iegriezāmies vēl vienā vīnu ražotnē un degustāciju restorānā, kur mums piedāvāja vismaz 5 vīna šķirnes nogaršot un vēlāk arī tās iegādāties. 21.diena – Pagājušas jau apaļas trīs nedēļas, kopš ierados šajā brīnišķīgajā zemē. Pēdējo dienu biju nolēmis nedaudz veltīt vietējās pilsētas apskatei – Brisbenai. Un nelielai atpūtai. Atpakaļceļš – 4diena no rīta pamodos no kārtējās krākšanas istabā. Izrādījās pulkstenis bija tuvu 8 no rīta, tādēļ nemaz necentos ar segas un spilvena palīdzību apklusināt spāņa krākšanu. Tā vietā skaļi piecēlos un sakravājos prombraucienam. Ap 10.00 biju jau lidostā. Izkāpis no vilciena, ievilku pēdējo reizi šajā ceļojumā svaigo Austrālijas gaisu un devos iekšā lidostā, kur pie grāmatas un karstas šokolādes nonīku 4 stundas. Ap 22.20 (izlidoju 14.45) ierados skaistajā Singapūras lidostā. Pārāk kārtīgi un labi viss izskatījās. Un elektrotehnika nepieklājīgi lēti, lai gan zināju, ka pilsētas centrālajos veikalos varēja dabūt vēl lētāk. Tā kā man tāda iespēja pagaidām nebija, samierinājos ar cenu vērošanu (kā piemēru varu minēt Play Station 3, kas vietējo naudas izteiksmē maksāja nedaudz virs 500 vietējiem rubuļiem...nedaudz vienkāršojot aprēķinus, šo summu izdaliet ar 3 un iegūsiet Latvijas latu aptuveno ekvivalentu ar nelielu novirzi). Ļoti iepatikās lidojums. Nepārtraukti tika piedāvāti dažādi dzērienu. Ceļa posmā uz Singapūru nepārtraukti baudīju vīnus. Diemžēl tas pamatīgi atspēlējās sakarā ar straujo augstuma maiņu un ilgo lidojumu. Nākošajā lidojumā izdzertais vīna alkohols lika manīt ar pamatīgām dehidrācijas sekām. Un šeit es nerunāju par galvas sāpēm, bet gan par neapturamu vēlmi padzerties. Un tā nākošajā lidojumā, ar to pašu Singapore Airlines, izlietoju ārkārtīgi daudz ābolu sulas. Bet cepuri nost kompānijai. Viss par velti, savas 2 – 3 reizes tika piedāvāti mitrie dvieļi, daudz dzeramo, laba video un TV programmu izvēle. Tikai viens mīnuss – skaļais Airbuss. Boeingi patika labāk – pie nosēšanās un pacelšanās boeinga lidaparāti ir krietni vien klusāki. Ja turpina par lidostu. Bezmaksas internets visās vietās, Xbox spēles, bērnu spēļu laukumi, kaktusu dārzs (kuru tā arī otrreiz neatradu), lētā elektrotehnika un pilns ar līdz zobiem bruņotiem karavīriem. Nu labi. Pilns nebija, bet bija daudz. Un izskatījās tiešām baisi. Jo karavīri nestāvēja tā vienkārši ar ieroci pie sāniem. Viņiem visu laiku pirksts bija uz automātu gaiļa, tur pat džungļu nazis ar žiletes asumu un gar sāniem pāris vieglie šaujamie. Vārdu sakot dienvidaustrumniekiem ir nepieciešams parādīt kā jāuztur kārtība  Ak jā. Pat labierīcības varēja apmeklēt ar baudu. Apsardze, kā jau minēju, bija pamatīga. Pat pie iekāpšanas lidmašīnā. Pārbaudīja kārtīgi pases un izlases kārtībā arī rokas bagāžas. Dažam labam mafiozo izskata vecam itālim tika konfiscēts viskijs, ko viņš pasniedza kā zāles. Nākošās 12.30 stundas un 10800 km pagāja šķērsojot Indiju, Pakistānu, Afganistānu, Irānu, Irāku, Kaukāza reģionu, Krieviju, Ukrainu un Eiropu līdz pat Milānai. Tur ierados kā paredzēts – īsi pirms 7 no rīta pēc vietējā laika. Diemžēl Itālija mani neiepriecināja. Visu dienu lija lietus un nācās nonīkt 12 stundas Malpensas lidostas 2.terminālī. Tur es iemanījos pazaudēt nākošo lidmašīnu biļešu rezervācijas numurus, kurus atradu vietā, kur biju sēdējis kādas 30 minūtes pirms atklāju ka esmu pazaudējis. Par laimi apkopēja vēl nebija pastrādājusi. Visu dienu bija iespēja pavērot Itālijas ļaudis. Izskatījās, ka viņiem ir drausmīgi maz sieviešu un vīrieši iedalījās divās daļās – jaunākie atgādināja futbolistus (gandrīz visi  ), bet vecākie kādu no mafijas klana pārstāvjiem.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais