Ceļojuma laiks: no 19.09.2019. līdz 03.10.2019.

Nokļūšana: ar aviokompāniju Turkish Airlines maršrutā Rīga – Stambula – Teherāna – Stambula – Rīga.

Vakara lidojums no Rīgas uz Stambulu. Dažu stundu gaidīšanas laikā līdz lidojumam uz Teherānu iepazīstam Stambulas jauno lidostu.

Drīz pēc pusnakts lidojums no Stambulas uz Teherānu. Atšķirībā no lidojuma uz Stambulu netiek piedāvāti nekādi alkoholiskie dzērieni. Ap sešiem rītā esam Teherānas lidostā. Vispirms iegādājamies vīzas noformēšanai obligāto apdrošināšanu. Pēc tam samaksājam vīzas maksu un komisijas maksu tās noformēšanu. Nekāds apliecinājums par vīzas piešķiršanu gan netiek izsniegts, tajā skaitā netiek iespiests zīmogs pasē. Pie vīzas noformēšanas neredzam tūristu rindas, ir vien 2 cilvēki bez mums, kas arī kārto vīzas.

Ar metro nokļūstam uz mums vajadzīgo autoostu Teherānas dienvidu daļā, no kuras ar autobusu braucam uz Kashan pilsētiņu. No Kashan autoostas ar taksi nokļūstam Kashan vecpilsētā, iekārtojoties mūsu rezervētajā naktsmītnē Sana Historical Hostel. Laukā ir ap plus 39-40 grādi. Pievakarē dodamies pirmajā pastaigā pa pilsētiņu, apskatām tuvākās mošejas, t. sk. Aghabozorgh Mosque, iepērkam svaigos augļus, padzeramies pie kādas mošejas pasniegto karsto tēju ar cukuru kopā ar safrānu. Vakaru izbaudām, mielojoties ar arbūzu, vīnogām un vīģēm hosteļa iekšpagalmā.

Apmeklējam sultāna pirtis (Sultan Amir Ahmad Bathhouse), Tabatabaei Historical House, Abbasi Historical House, Kashan vēsturisko tirgu (Old Bazaar). Sultan Amir Ahmad Bathhouse apskatām gan tās iekštelpās, gan arī uz tās jumta terases, turklāt jumta terasi novērtējam gan dienas vidū, gan arī saulrieta laikā.

Ar taksi dodamies tūrē uz Fin Garden, kas ir 16.gadsimtā izveidots parks ar 500 gadīgiem kokiem un baseiniem ar avotu ūdeni. Agra šeit izmanto iespēju nofotografēties ar smaidošu un čalojošu irāņu skolnieču grupu. Priekšpusdienā apskatām seno Abyaneh pilsētiņu Karkas kalna (3899 m) piekājē ar sarkanīgu dubļu ķieģeļu mājiņām ar režģotiem logiem un koka balkoniem, šaurām ieliņām un tradicionālos apģērbos tērptiem iedzīvotājiem, kas runā vidus persiešu dialektā.

Naktī uz šodienu Irānā pulkstenis ir pagriezts par vienu stundu atpakaļ, līdz ar to, lai paspētu uz saulrietu tuksnesī, plkst. 14:30 sākam tūri uz tuksnesi ar nakšņošanu tajā ar virkni apskates vietām (objektiem) pa ceļam:

- tuneļu kompleksu jeb „pazemes pilsētiņu” (Nushabad „Underground City”);

- ūdens apgādes un dubļu pili Noush Abad;

- svētnīcu un reizē mošeju (The Holy Shrine of Mohammad Helal) Aran va Bidgol pilsētiņā, kur uz brīdi ielūkojamies arī lūgšanu telpās, kas vīriešiem un sievietēm ir atsevišķas;

- kanjonu un smilšu kāpām tuksnesī (Maranjab Dessert), kur pavadām laiku nedaudz pirms saulrieta;

- klejojošiem kamieļiem tuksnesī;

- sālsezeru tuksnesī, kur vērojam saulrietu un uzcienājamies ar šofera (gida) pasniegto arbūzu (šis sālsezers mums atgādina Bolīvijā redzēto, atšķirība tik tāda, ka šis ir pelēcīgs, kamēr tā Bolīvijas līdzinieks bija gandrīz vai pilnīgi balts);

- tuksneša karavānu apmetni (caravanserai), kas šovakar ir arī mūsu naktsmītne.

Kad vakara tumsā Irānas ražojuma auto piebraucam pie mūsu paredzētās naktsmītnes, tās ārdurvis ir slēgtas, tajās viss ir tumšs un gids (šoferis) saka, ka laikam būs jāmeklē citur naktsmājas. Kad sākam lēnām braukt prom, naksnīgajā tuksnesī tomēr parādās divi cilvēki - vīrietis un sieviete, un pēc gida (šofera) sarunas ar viņiem, karavānu apmetnes milzīgās durvis tiek atvērtas, apmetnē iedegas gaismas un esam laipni aicināti ieņemt savu istabiņu. Nevienu citu ceļotāju (viesi) neredzam. Apmetnes telpas izskatās gluži kā tikko atjaunotas, pieejama ne vien elektrība, bet arī ūdens, tajā skaitā dušas. Drīz vien tiekam pie siltām vakariņām, kas mums tiek atnestas uz paplātes un noliktas pie istabiņas durvīm. Vakara noslēdzošā izklaide ir kamieļu bara vērošana pie apmetnes ārdurvīm. Lielākā daļa kamieļu ir pelēki, bet daži ir arī baltā krāsā. Izrādās, ka kamieļu pie apmetnes ieradušies veldzēt slāpes, jo šeit viņiem ir nodrošināta iespēja padzerties. Pārsteidz, ka šie dzīvnieki ir samērā nosvērti, mierīgi. Noskaidrojam, ka šo tuksneša iemītnieku bariņš sastāv tikai no mātītēm (tēviņi parasti esot krietni bīstamāki un varot būt agresīvi un apdraudēt cilvēkus).

Pēc pirmo reizi dzīvē tuksnesī pavadītās nakts, ap plkst. 5:30, kad gaismiņai austot, izejam no apmetnes, kamieļus vairs neredzam, tie jau ir devušies savās gaitās. Mūsu agrās celšanās iemesls ir saulrieta vērošana tuksnesī. Ir skaisti un interesanti.

Pēc gardām brokastīm apmetnē, kad mums ir parādīta laimīga suņu mamma kopā ar pirms trim dienām dzimušiem diviem kucēniem (kas izrādās vienīgie redzētie suņi visā Irānas ceļojuma laikā), tiekam vizināti atpakaļ uz Kashan pilsētiņu. Brauciena laikā, skanot patīkamai irāņu mūzikai, un pa mašīnas logu turpinot vērot apkārt esošās tuksnesīgās ainavas, ir gandrīz vai skumīgi atvadīties no tuksneša.

No Kashan ar autobusu tālāk ceļojam uz Irānas trešo lielāko pilsētu Esfahan. Kad no Esfahan autostacijas uz ielas meklējam ceļu uz metro, lai nokļūtu pilsētas centrā, kāds laipns irānis mums ceļu sāk rādīt braucot mums pa priekšu ar autobusu, un pēc tam vajadzīgo virzienu mums turpina rādīt, ejot mums pa priekšu. Pie ieejas vārtiņiem uz metro, viņš mums priekšā pie vārtiņiem novicina savu metro karti, pēc kā tie atveras un viņš tik mudina mūs veicīgi iet iekšā un doties uz metro.

Esfahan pilsētā kā naktsmītni esam izraudzījušies Sean Guesthouse, kur konstatējam, ka šodien esam vienīgie viesi, līdz ar to varam justies tā it kā būtu noīrējuši visu dzīvokli, kura telpās izvietots šis viesu nams.

Mūsu šodienas mazais pārsteigums ir tāds, ka pēcpusdienā nevaram atrast nevienu darbojošos augļu tirgotavu, neskatoties uz to, ka tikai pirms nepilnas stundas tādas redzējām vairākās vietās, jo, kā pēc tam uzzinājām, vairums tirdzniecības vietu šeit ir slēgtas no plkst. 14:00 līdz 17:00.

Vakarā, kad laukā nav vairs tik karsts, paklejojam pa pilsētas centrālo laukumu (Naqsh-e Jahan (Imam) Square), kas iekļauts Unesco pasaules kultūras mantojuma sarakstā un esot viens no lielākajiem publiskajiem laukumiem pasaulē. Vakars ir laiks, kad pilsētas ielas un laukumi ir burtiski pilni ar irāņiem, kas čalodami pastaigājas vai sēž uz soliņiem vai uz zālītē izklātiem paklājiņiem un vakariņo.

6.diena.24.09.2019. Intensīva Esfahan iepazīšanas diena, kuras laikā apskatām pilsētas ainaviskos tiltus (Pol-e Khaju Bridge, Si-oSeh Pol Bridge, Pol-e Chubi Bridge), Armēņu kvartālu (kurā dzīvojot kristiešu kopiena, sastāvoša no aptuveni 6000 cilvēkiem) ar tās katedrāli (Vank Cathedral), kuras iekštelpu sienas un griestus grezno krāšņi gleznojumi, vienu no pilsētas iespaidīgākajām mošejām Masjed-e Sheikh Lotfollah Mosque, kā arī novērtējam apjomīgo tirgu (Bazar-e Bozorg), pa kura iekštelpām novērojama regulāra motociklu satiksme.

7.diena.25.09.2019. Pārbrauciena ar autobusu no Esfahan uz Yazd diena. Sunny Land Guesthouse, jaunajā apmešanās vietā, no autostacijas nokļūstam ar taksi. Yazd pilsētas ielās redzam konservatīvāk ģērbtus cilvēkus salīdzinājumā ar Esfahan, īpaši sievietēm apģērbā vairāk dominē tumšie toņi, visvairāk melnā krāsa. Viesu namā šovakar esam vienīgie klienti, toties tā iekšpagalmā sastopam neparastu iemītnieku – runājošu putnu, bet ne papagaili. Mums līdz pusnaktij ir nodrošināta arī pietiekami skaļa izklaide- mūsu istabiņu sasniedz intensīvas mūzikas un dziesmu skaņas no tuvākā apvidus, kas dod pamatu uzskatīt, ka netālu notiek pamatīga, jautra ballīte.

8.diena.26.09.2019. Atzīmējam Agras dzimšanas dienu ar tūri uz Yazd pilsētas apkārtnes interesantākajām vietām: iedzīvotāju pamestu vismaz 1000 gadus vecu dubļu ķieģeļu pilsētiņu Kharanaq (ar vislabāk saglabājušos mošeju un tās minaretu un iepretī tai atjaunoto karavānu apmešanās vietu (caravanserai)), Chak Chak ciematu ar zoroastriešu svētvietu ar mūžīgo uguni - Pir-e Sabz Fire Temple klints pakājē, ne mazāk kā 1800 gadus seno dubļu ķieģeļu pilsētiņu Meybod (ieskaitot pilsētas seno cietoksni Narin Castle (kura vecākās konstrukcijas esot būvētas ap 4000 gadus pirms Kristus dzimšanas), skaisto, atjaunoto baložu torni (Kaboutar Khaneh Tower jeb Pigeon Tower), izmantotu mēslojuma iegūšanai un paredzētu ap 4000 putnu ligzdošanai, un neparasto 400 gadus veco struktūru - ledus māju (Meybod Yakhchal jeb Icehouse), kas izmantota ledus glabāšanai. Dienas izskaņā Yazd pilsētas centrā uz kādas ēkas jumta terases esošajā Cafe Fook baudām svētku mielastu irāņu stilā, sēžot nevis pie galda, bet gan uz persiešu paklāja, un mielojoties ar kamieļa gaļas burgeru, klāt piedzerot granātābolu sulu.

Pēc pārdomām iepriekšējā dienā braukt vai nebraukt uz Klusuma torņiem (zoroastriešu mirušo atdusas vietām netālu no Yazd pilsētas), esam izlēmuši par braukšanu un tā šodien apmeklējam minētos torņus (Dakhmeh-ye Zartoshtiyun jeb Towers of Silence), uzkāpjot abu torņu virsotnēs, kur mirušie zoroastrieši tikuši nogādāti un atstāti putniem par barību, pēc kā no viņiem pāri palikušais esot apliets ar īpašu skābju šķidrumiem, lai veicinātu tā sadalīšanos. Secinājums viens – noteikti bija vērts pabūt šeit.

Atgriezušies Yazd pilsētā, viesojamies zoroastriešu templī (Ateshkadeh jeb Zoroastrian Fire Temple), kur izvietota svētā mūžīgā uguns, ko zoroastrieši esot saglabājuši nepārtraukti degošu kopš 470.gada.

Yazd vecpilsētas (kas, saskaņā ar Unesco datiem, esot viena no senākajām cilvēku apmetnēm visā pasaulē (šeit cilvēki esot apmetušies uz dzīvi jau vismaz pirms 5000 gadiem), un kurā ietilpstot arī 2000 gadus vecas ēkas, kas būvētas no saulē kaltētu dubļu ķieģeļiem) labirintus iepazīstam, tuvojoties saulrieta laikam, sastopot daudzus vietējos irāņu tūristus. Saulrietu sagaidām pie trīsstāvīga mošejas fasādes kompleksa (Amir Chakhmaq Mosque Complex). Šajā vietā, iespējams, ir kaut kas mazliet maģisks jeb fascinējošs, jo šeit atgriežamies vēlreiz arī vēlā vakara stundā, kad esam devušies naksnīgā pastaigā pa Yazd pilsētas ieliņām.

Autobusa vietā ceļam no Yazd uz Shiraz pilsētu izvēlāmies taksi ar gidu (šoferi). Pirmais ilgākais apskates punkts ir Aberqu pilsētiņā, kur izstaigājam Aghazadeh Historical Complex, kura attēls redzams uz Irānas 2000 riālu naudas zīmes. Apskatām arī ēku kompleksā esošos senos vēja torņus jeb ventilācijas sistēmas (The Badgir), kas joprojām funkcionē, spējot svelmaini karstā dienā nodrošināt kaut nedaudz vēsuma telpās.

Tūres turpinājumā aplūkojam senlaicīgās Pasargadae pilsētiņas drupas (tās pirmsākumi stiepjoties līdz pat 546.gadam pirms Kristus dzimšanas), pēc kā ierodamies citā senā vietā Naqsh-e Rostam, kur milzīgā klints sienā izveidotas 4 seno persiešu valdnieku kapenes, ap kurām klintī izcirstas impērisko karagājienu un karalisko ceremoniju ainas. Dienas izskaņā divas stundas pavadām, staigājot un rāpjoties pa antīkās Persepolis pilsētiņas drupām (šī pilsēta esot izplānota un sākta būvēt jau 520.gadā pirms Kristus dzimšanas, izmantota galvenokārt ceremoniālām vajadzībām, īpaši Jaunā gada svinībām un, ko 330.gadā pirms Kristus dzimšanas gandrīz pilnībā esot nopostījusi Aleksandra Lielā armija). Vislielāko iespaidu atstāj pilsētas vārtu ceļš (Xeres Gataway jeb Gate of All Nations, kur esot sagaidītas svarīgas ārzemju delegācijas), kas sastāv no četriem grandioziem klints bluķiem ar tajos izgrebtiem mītiskiem dzīvniekiem un tēliem, un dārgumu glabātavas atliekas (Aleksandram Lielajam, lai aizgādātu prom visus no tās salaupītos dārgumus, esot bijuši vajadzīgi 3000 kamieļi). Neaizmirstams ir arī skats saulrietā uz visu pilsētiņu kopumā, kas paveras no kalniņa ar viena no valdniekiem kapenēm (Tomb of Artaxerxes III). Kad jau pustumsā ejam laukā pa Persepolis galveno vārtu ceļu, ir kaut kāda maģiski eiforiska sajūta. Stundas laikā mūsu laipnais šoferis mūs nogādā kādreizējā Irānas galvaspilsētā Shiraz, aizvedot līdz pat rezervētajai naktsmītnei BB Hostel.

Shiraz ielas arī vakara tumsā ir pārsteidzoši dzīvīgas, salīdzinājumā ar Yazd šeit gan satiksmes, gan cilvēku plūsmas ir krietni intensīvākas. Vakariņās tiekam pie nepieredzēti saldām vīģēm, gaišajām vīnogām un gatavām hurmām.

Pēc brokastīm hostelī pievēršamies aviobiļešu no Shiraz uz Teherānu rītdienas vakaram meklēšanai tūrisma aģentūrās (internetā tās nav iespējams iegādāties) un pēc vairāku aģentūru piedāvājumu izvērtēšanas tiekam pie ļoti saprātīgas cenas aviobiļetēm.

Apmeklējam Spoguļu mošeju (Imamzadeh-ye Ali Ebn-e Hamze), kurā gan sienas, gan griesti klāti ar gan mazākiem, gan lielākiem spoguļstikliem. Vizītes noslēguma mošejas laipnais darbinieks mūs vēl uzcienā ar atsvaidzinošu rožūdeni un gardiem cepumiem.

Agra ir atradusi kārtējo persiešu pērli, ko mums apmeklēt, un šoreiz tā ir Rozā mošeja (Masjed-e Nasir-al Molk). Līdz šim visapmeklētākais objekts Irānas ceļojuma laikā. Skaistākajās un fotogēniskākajās vietās uz fotografēšanos jāgaida pagarā rindā, turklāt, ja kāds rindu sagaidījušais sāk pārāk ilgi aizrauties ar foto uzņemšanu dažādās pozās un sejas izteiksmēs, nepacietīgie rindās gaidītāji nepakautrējās skaļi atgādināt, ka laiks doties prom, dodot vietu nākamajam. Visaizrautīgākie un arī ilgākie fotografēšanās entuazisti ir tie, kas izskatās kā no Ķīnas, Japānas un / vai Korejas nākuši. Mošejas iekštelpu skaistumu pamatā veido daudzkrāsainie logu un durvju stikliņi ar visdažādākajiem zīmējumiem un ornamentiem, kas rīta saules staru iespaidā, metot krāsainas ēnas uz krāšņajiem krāsu pārbagātajiem persiešu paklājiem, rada lielisku gaismu un krāsu parādi.

Mūsu Shiraz hostelis jau otro dienu mūs pārsteidz ar mazu extru – hosteļa viesiem veldzei no karstuma pusdienlaikā bez maksas tiek piedāvāts arbūzs.

Pievakarē ar metro braucam uz Shiraz lidostu, no kuras ar vietējās aviokompānijas ATA Airlines lidmašīnu patīkamā lidojumā (ar vakariņām biļetes cenā) nokļūstam Teherānas vietējo lidojumu lidostā (Mehrabad Airport). Kad ieejam metro stacijā, lai tiktu uz Teherānas centru, metro darbinieki mums biļešu kasu vietā norāda uz metro ieejas vārtiņiem, kurus speciāli mums atver, un skaļi mums sauc, lai skrienam pa atvērtajiem vārtiņiem ātrāk uz tūlīt pienākošo metro sastāvu. Mēs klausām uz vārda un skrienam arī (šķiet pirmo reizi Irānā), pēc mirkļa citi irāņi mums parāda, kur jāskrien vēl tālāk, lai tiktu pie vajadzīgā metro. Metro vagonā es ielecu pirmais, durvis jau taisās ciet, bet Agrai vēl gabaliņš ko skriet, tāpēc ar roku aizturu durvis, tās atlec atpakaļ un metro sastāvs paliek uz vietas vēl dažas sekundes, kuru laikā arī Agra jau paspējusi ieskriet vagonā. Super priecīgi braucam metro . Izkāpjam pieturā, kuras tuvumā, vadoties no telefonā ielādētās karšu aplikācijas MapMe būtu jābūt mūsu naktsmītnei. Kad sasniedzam vietu, kur būtu jābūt konkrētajam hostelim, konstatējam, ka tā tur nav. No citas viesnīcas darbiniekiem noskaidrojam, ka mums interesējošais hostelis esot pilnīgi citā Teherānas pusē. MapMe mūs pirmo reizi ir samānījis. Meklējot šo naktsmītni MapMe vēlreiz rūpīgāk, un ievadot precīzu, pilnu tās adresi, secinām, ka tā ir tikai kādus aptuveni 4 km tālu, kas vairāk nekā 8,5 miljonu iedzīvotāju pilsētai ir vien tāds nieka attālums. Raita aptuveni 40-45 minūšu pastaiga pa naksnīgo Teherānu un drīz vien pēc pusnakts esam laimīgi ieradušies vecākajā Irānas hostelī – Seven Hostel.

Hostelis Teherānā izceļas ar dzeramo un uzkodu iegādes kārtību: virtuvē, kur pastāvīgi neatrodas neviens hosteļa darbinieks, pie ledusskapja durvīm norādīta katra dzēriena vai uzkodas cena, par ko konkrēto lietu var iegādāties, noliekot naudiņu turpat uz galda esošā publiski pieejamā naudas kastītē, kurā jau guļ nelielu naudas zīmju žūksnīši.

Teherānā vispirms apmeklējam bijušās ASV vēstniecības Irānā ēku, kur tagad ierīkots muzejs US Den of Espionage. Ar aizrautību bijām skatījušies filmu „Argo”, kurā vairāk vai mazāk pareizi atspoguļota 1979.gadā notikusī vēstniecības ēkas ieņemšana un tai sekojošā ķīlnieku krīze (vēstniecības darbinieku sagrābšana, turēšanā minētajā ēkā veselas 444 dienas, daļas no ķīlniekiem bēgšana u.t.t.).

Pēcpusdienā ar metro aizbraucam uz Azadi Tower (Borj-e Azadi), kas 1971.gadā uzcelts par godu Persijas pirmās impērijas 2500.gada dienai, un no kura skatu punkta iespējams novērtēt plašas Teherānas ainavas.

Noslēdzošā pilnā diena Irānā. Dienas pirmajā pusē apskatām Golestan pili, kas izceļas ar iekšējo greznumu, neskaitāmiem spoguļiem un spogulīšiem, kas izdaiļo gan sienas, gan griestus, daudzām krāšņām lustrām, skaistām gleznām, gan arī pils ēku kompleksa ēku sienu spilgtajiem, krāsainajiem gleznojumiem. Pēcpusdienā vairākas stundas pavadām, staigājot pa Teherānas lielāko tirgu (Grand Bazaar), ko turpinām darīt arī vakarpusē. Ja vien nebūtu pieejama karte telefonā, apmaldīties šajā tirgū nebūtu nekādu problēmu. Garlaicība arī nedraud. Tirgus darbinieki nemitīgi raitā tempā velk vai stumj dažādus ratus, piekrautus ar visdažādākajām precēm, vai arī tās vienkārši nes, pārsvarā kravas (nastas) izskatās tādas, ka prasītos pēc motorizēta transporta, bet šeit priekšrocība tiek dota tieši fiziskā spēka pielietošanai darbā. Īpaši patīkami pastaigāties garšvielu, žāvēto augļu, riekstu un tējas tirgotavu tuvumā, kur sajūtama bagāta dažādu patīkamu aromātu buķete.

Noslēdzošo vakaru Teherānā izmantojam, baudot gardu picu, augļus, mūsu acu priekšā spiestu granātābolu un burkānu sulu, kā arī pēc irāņu ieteikuma atklājam jaunu gardumu – mango saldējumu kopā ar svaigi spiestu burkānu sulu.

Hosteļa administrācijā iepriekšējā dienā esam pasūtījuši taksi uz lidostu plkst. 3:30, ar ko arī savlaicīgi nokļūstam lidostā. Irānu atstājam, tā arī nesaņemot nekādu atzīmi pasē.

Cenu sadaļa:

Maksa par Irānas vīzu – EUR 75.

Komisija par vīzas noformēšanu – EUR 2.

Maksa par vīzas saņemšanai nepieciešamo apdrošināšanu – EUR 14.

Valūtas kurss euro maiņai pret Irānas riālu Teherānas lidostā 20.09.2019. 1 EUR = 125000 riālu.

Maksa par divvietīgu naktsmītnes istabiņu ar labiekārtotu tualeti un dušu kopā ar iekļautām brokastīm un internetu neierobežotā apjomā (WiFi) vidēji EUR 20,34.

Aviobiļete Rīga-Teherāna-Rīga 1 personai EUR 228,66.

Aviobiļete Shiraz-Teherāna 1 personai EUR 30,80.