Pirmā daļa atrodama :

Pēc 5 brīnišķīgi pavadītām dienām paradīzē uz Negros salas, mums laiks doties uz nākamo salu un nākamo viesnīcu. Šoreiz uz Bohol salu uz visā pasaulē slaveno Alona pludmali.
Iepriekšējā vakarā ar viesnīcas saimnieku sarunājām transportu līdz Dumaguete ostai. Viesnīcā ir arī savs transports. 7 no rīta paēdam brokastis un gatavi braukt. Šoferis ar dzipniju gaida recepcijā. 20 minūtes un esam jau ostā.
Lai nokļūtu Ostā ir jāiet cauri skanerim. Biļešu kases atrodam. Nopērkam biļetes Dumaguete - Tagbilaran. Cena bija apmēram 500 php (£7.50) Sistēma ļoti jocīga. Pie kases tu nopērc biļetes + bagāžu. Sēžam gaidam prāmi. Sākas iekāpšana, mēs sēžam vēsā mierā, gaidam kamēr rinda paies. Kad rinda samazinās lidz minimumam, ceļamies lai ietu uz prāmi. Mums prasa uzrādīt biļetes un nomaksātu nodokli. Mums pirmā dzirdēšana par nodokli, jo par nodokli tev neviens nesaka un to zināt var tikai vietējie nevis tūristi. Prāmis tūlīt aties bet mūs nelaiž uz tā, neskatoties ka tev ir biļetes. Mums parāda kurā kasē jānomaksā nodoklis, fiksi to izdaram un skrienam uz prāmi. Izrādās, pie vienas kases tu nopērc biļetes un tad ej uz nākamo kasi un samaksā nodokli. Nodokli nevar nomaksāt tajā pašā kasē kur pērc biļetes. Kāpēc nodokli nevar uzreiz iekļaut biļetes cenā mēs nesapratām.

Uzkāpjam uz prāmja, meklējam savas vietas, jo vietas ierādītas. Sēdvietu izvietojums 2-5-2 Izrādās pastāv arī biznesa klase un ari var nopirkt vietas atvērtā gaisā. Mēs braucām econom klasē ar logiem. Brauciens ilgst 3 stundas. Pie sienām ir plazmas televizori pa kuriem iet jaunākās filmas. Sēdvietas ir atkal domātas priekš vietējiem. Pēc stundas sēdēšana tu jau nezini kur kājas likt, jo ceļi atduras pret priekšā esošo krēslu. Tirgoņi ar saviem pārtikas maisiem staigā pārdodot atkal cūku austiņas, olas ar embrijiem, riekstiņus, dzeramos.
Prāmis brauc ātri. Mēs jau bijām sagatavojušies jūras slimībai, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi Ēģiptē uz jahtas, tāpēc iepriekš Aliekspress nopirkām plāksterus pret jūras slimību. Bet izrādījās nebija vajadzības. Viļņus īpaši nejūti. Brīžiem tik varēja just ka gadās lielāks vilnis, bet ja viļņi nav lieli tad ir normāli. Protams lielos viļņos un vētrās prāmis neiet.

Tagbilaranā izkāpjot krastā, jāgaida bagāža. Cilvēku masas, āzijas haoss nekāda organizētība, kas jau sāk uz nerviem krist. Rindā stāv cilvēki, tad sākās grūstīšanās. Čemodānus izdod 1 cilvēks. Vēlāk tu ej ar saviem čemodāniem, gar malām pilns ar taksistiem, triciklu vadītājiem un visādu tūrisma gidiem, kuri tev plijas virsū lai tik tu ar viņiem brauc. Izrādās uz šīs salas ir pieejami takši. Man nogurums un karstums iesita pa galvu tā , ka es gribēju tikai un vienīgi taksi neskatoties cik viņš maksā. Sanāca uzrīkot nelielu skandālu, bet kam negadās Ar triciklu es jau biju braucis un es vairs negribēju kratīties, man pietika pieredzei. Ar taksi braucām neilgi apmēram 20 minūtes. Skatoties pa logu secinām, ka Bohol salā daba atkal ir savādāka kā arī mājas. Vietām redzējām pat villu rajonus. Celtniecības stils atgādināja portugāļu stilu.

Viesnīcu ieraugot bija neliels aplauziens, sevišķi pēc iepriekšējās viesnīcas. Smuks pagalms, numuriņi pārsvarā visi aizņemti ar ķīniešiem, pagalmā restorāns. Baseina te nav, bet jūra 5 minūšu gājienā, līdz ar to domājam ka nav tik traki kautgan vēlāk sapratām un nožēlojām savu kļūdu. Pagalmā kokosa palmas un papaijas. Bet ievērojām, ka šeit kokosa palmas ir maziņas un kokosrieksti ir mazāka izmēra kā arī savādākas formas. Kokosus var aizsniegt ar rokām. Izrādās viņi atšķiras un iedalās. Baseina trūkums bija ļoti izteikts un tā svarīgums ar katru minūti vien auga. Ārā karstums ar siltumnīcas efektu. Nespēj uz dušu skraidīt.

No viesnīcas 5 minūtes līdz pludmalei. Ejot uz pludmali, pie pašas pludmales, sanāk garām iet interesantam īpašumam. Kautkas lidzigs ka lauku māja ar hipsteru pieskaņu. Var redzēt ka tas nav filipīnas stilā. Nodomājām oriģināla viesnīca, jo baseini bija. Aizejot uz pludmali, ieraudzījām lielu baneri Krievu daiveru klubs. Nedaudz izbrīnījāmies. Vēlāk iegājām tajā un ļoti labi papļāpājām. Daudz ko uzzinājām.

Pludmale skaista ar baltām smiltīm. BET!!! Baltas smiltis no saules atstaro gaismu tā, ka tev brīžiem acis sāp un vajag saulesbrilles. Noslēpties no saules nav kur. Ūdenī ieiet tu vari tikai maksimums līdz ceļiem, jo tālāk ir ūdenszāles kuras ir pilnas ar dzīvību- jūras zvaigznes, jūras eži, čūskas, jūras gurķi utt. Ūdenī drīkst iet tikai ar čībām. Ūdenszāles nav ka latvijas Jūrmalā, bet gan kā pļava zem ūdens. Un ja ari tu peldi vietām ir tā ka ūdenszāles vai jūras eži tev aizskar vēderu. Peldēties īpaši nav kur, jo visur ir piesietas laivas, pārsvarā sanāk peldēt starp laivām. Ir dažas mazas peldvietas kur nav laivas, un tas or pludmales galā. Otrā pludmales galā ir privātā pludmale, kura pieder 5* viesnīcai.

Pie pludmales ir veikaliņi, restorāni un daudz daivinga centri, jo šī ir slavena daivinga vieta. Promenāde itkā ir, bet ļoti sliktā stāvoklī vai nepabeigta, mēs nesapratām. Brīžiem bija grūti nosaukt to par ceļu un brīžiem bija bīstami vispār iet. Secinām, ka vienkārši labi izreklamēta pludmale, kurai nekā īpaša nav. Un vispār pludmale īpaši neatbilst bildēm internetā. Ka viņi to dabū gatavu nesapratām, bet visas bildes internetā par so pludmali ir nofotošopētas. Jo pārsvarā bildes internetā ir bez laivām, tīra pludmale. Diemžēl tā nav taisnība. Pilns ar laivām jebkurā dienas laikā, un pludmale ir piesārņota.

Pusdienas izdomājām paēst viesnīcas restorānā. Pēc iepriekšējās viesnīcas pieredzes jau esam droši ka varam ēst. Es pasūtīju vistas spārniņus ar rīsiem. Kad man atnesa ēdienu mēs secinām ka tas nav to ko mes uzskatām par vistas spārniņiem. Tur bija visi atgriezumi, skrimšļi un kauli no vistas, bet ne viens vistas spārniņš. Nācās aprunāties ar pavāru un pateicām, ka mēs par šo nemaksāsim. Saņēmām atvainošanos un pārtaisītu porciju kur tiešām bija vista

Sēžot gaidot savu ēdienu piefiksējām, ka pie blakus galdiņa sēž amerikānis, ka izrādījās vēlāk viņam 67 gadi, viņš ceļo pa pasauli. Bet viņam blakus sēdēja 2 jaunas filipīnietes. Vecumu filipīnietēm grūti noteikt. Šis izskatījās uz gadiem 25 maksimums. Arī pludmalē un uz ielām mēs pamanījām daudzus tādus variantus, un nevienmēr vīriešu kārtas pārstāvji bija gados veci. Krievu daivinga klubā mums pastāstīja ka tas Filipīnās ir normāli. Tās ir vietējās izīrejamās sievietes, kuras var būt gan kā gides, majsaimnieces, vienkārši kompanjones nu un arī kā mīļākās. Starp amerikāņu pensionāriem ļoti izplatīts. Skats no malas dīvains, vecs 70 gadīgs onka ar 20 gadīgu meitenīti. Taču tādā veidā valsts legalizēja un kontrolē prostitūciju, jo viņas iziet medicīnisko apskati regulāri. Izrādās sievietes arī piekopj vīriešu izīrēšanu, protams ne tik ļoti lielā pieprasījumā kā Zanzibarā. Mēs kad ielidojām Cebu lidostā muitā mums uzprasīja kur mūsu lēdijas, mēs vēl nesapratām kāpēc mums to jautā. Tagad skaidrs kāpēc prasīja.

Izdomājām ka vajag aizbraukt apskatīt Šokolādes kalnus un mazos dzīvnieciņus Tarsijus. Viesnīcā noīrējām mopēdu uz 2 dienām. 800php (£12) pa divām dienām. Google ievadījām maršrutu uz tuvāko Tarsiju vietu. Te viņas ir vairākas.. Braucām starp rīsu laukiem, starp kalniem un laukiem. Kad tuvojāmies galamērķim, sāka līt lietus. Labi ka bijām jau galamērķī. Katrai grupai tiek piešķirts gids kurš izvadā pa nelielo mežu parādot Tārsijus. Pa dienu viņi guļ un ir grūti saskatāmi dēļ sava mazā izmēra.

Nogaidījuši lietus beigas dodamies tālāk. Google rāda, ka līdz Šokolādes kalniem jābrauc 1h10min 50km. Braucam ar googles palīdzību. Pieredze braukt ar mopēdu mums nav, līdz ar to brīžiem kalnainie ceļi un sevišķi līkumi, mums sagādā problēmas. Laiku pa laikam līst lietus un braucot ar mopēdu vienā maiciņā sanāk pārsalt, neskatoties ka ārā ir 35 grādi. Pēc 3 stundām nolemjam griezties atpakaļ nesasniedzot galamērķi Šokolādes kalnus. Vienā vietā redzējām tālumā ko līdzīgu un ar to arī pietika. Pa ceļam uz viesnīcu apstājāmies pie vēl viena Tarsiju apskates parka, bet negājām skatīties, bet gan restorānā paēst, jo bijām noguruši un nosaluši. Uz viesnīcu atbraucām tumsā. Beigās plānotais 2 stundu brauciens izvērtās visas dienas garumā

Nākamajā dienā nolēmām braukt pameklēt kādu normālu peldvietu. Krievu klubā mums ieteica vienu vietu salas otrā galā. Pludmales visas te ir skaistas, ne vienmēr pieejamas un dēļ ūdenszālēm nevienā dziļāk par ceļiem ieiet nevar. Atbraucot uz pludmali redzējām mangru kokus, vietējo iedzīvotāju dzīvi pludmalē. Daudzi vietējie dzīvo pašā jūras krastā. Vienkāršā būdiņā, bērni skraida basām kājām. Skatoties uz to no malas bija gan žēlums gan skaudība. Skaudība, ka viņi bauda dabu, dzīvo dzivi bez tehnoloģijām, ka nav atkarīgi no mūsdienu tehnoloģijām. Staigājot pa pludmali pamanījām interesantu koku ar interesantiem augļiem. Nekad agrāk tādu nebijām redzējuši. Tikai vēlāk uzzinājām, ka tas ir Pandāns. Auglis ir ēdams un lapas izmanto gan ēdienā gan celtniecībā.

Atpakaļ ceļā apstājāmies paskatīties pilsētiņu. Pamanījām vietējos cilvēkus sēžam uz soliņiem, daži pļāva savus zālājus. Zāli te pļauj ar dārza šķērēm, to mēs pat viesnīcās ievērojām.

Vēl mēs ievērojām ļoti lielo skolu skaitu. Skolas bija visur un daudz. Eiropā tādu daudzumu skolas nevar redzēt kā šeit. Nelielā miestiņā obligāti būs skola un pēc kādiem pāris km būs vēl viena. Tāpat ievērojām baznīcas ir bieži manāmas. Tāpat basketbola laukumi visur, jo basketbols Filipīnās esot populārs tāpat kā karaoke. Tikai nesapratām kāpēc basketbola laukumi atrodas pie baznīcas ieejas.

Pienāca ceļojuma beigas un bija laiks krāmēt čemodānus un doties atkal uz prāmi un vēlāk uz lidostu. Iespaidi un emocijas bija ļoti daudz un ļoti pozitīvas. Secinājām, ka nākamgad brauksim vēl. Nākamajā gadā bijām skatīties vaļhaizivis un bruņurupučus.

Valsts lēta, cilvēki laipni. Problēmas ar pārvietošanos, jo ceļošana starp salām un iekš salām aizņem ļoti daudz laika. Ielās pārsvarā visi brauc ar motorolleriem. Bet tajā pašā laikā jūties tomēr paradīzē