Piedzīvojuma 2 daļa:

Galamērķis tika izvēlēts spontāni. Kārtējo reizi šķirstot aviokompāniju mājaslapas ieraudzīju lidojumu uz Cebu. Par cik bija skatīts raidījums Орёл и решка nolēmām ka uz turieni gribētos aizlidot. Apskatoties kad ir lētākie piedāvājumi kā arī lidojumu connections nolēmām ka jālido. Labākais piedāvājums bija aviokompānijai Cathay Pacific. Biļetes rezervējām novembrī. Biļešu cenas bija samērā lētas £504 no cilvēka. Lidojums sanāca liels Manchester-Londona- Honkonga - Cebu. Bet visur bija labs conection. Kopā lidojums bija 18 stundas. Tāds lidojums vēl nebija piedzīvots. Ilgākais un tālākais lidojums manā dzīvē līdz šim bija 6 stundas uz Ēģipti Bet tas bija to vērts un atstāja tādas emocijas ka nākamajā gadā braucām atkal

Ceļojuma laiks:
5.12 - 15.12.2017

Cebu-Dumaguette-Bohol - Panglao - Cebu

Lidojumi:

Manchestera - Londona (British Airways) 40min
Londona - Honkonga (Cathay Pacific) 12h
Hongkonga - Cebu (Cathay Pacific) 3h
Cebu - Hongkonga (Cathay Pacific) 3h
Hongkonga - Manchestera (Cathay Pacific) 12.5h

Transporti:

Oceanjet speedboat, tricikli, jeepney, takši prāmis, autobuss, motorolleris.

Park Hill Hotel Mactan 2* £14 (Brokastis iekļautas)

Wellbeach Dive Resort 3* £30 pa nakti (Brokastis iekļautas)

Alona42 Resort £35 pa nakti(Brokastis iekļautas)

Naudas vienība : Filipīnas peso (php)

Londona - Honkonga lidojums 12 stundas. Lidojums bija ērts neskatoties ka economy plus klasē lidojām. Es varētu nosaukt to par all inclusive savā ziņā. 3reizes ēdināšana un našķi kā arī dzeramie cik gribi. Par cik pieredze tādam lidojumam nebija tad aizmigt bija grūti nācās 3 glāzes vīna izdzert. Izkāpjot Honkongā mums bija laiks 2 stundas līdz nākamajai lidmašīnai. Hongkongas lidosta ir milzīga. Tranzītā nokļūt līdz nākamajam terminālam mums aizņēma 30-40 minūtes. Diezgan ērti un visur ir norādes. Galvenais uzmanīgi tām sekot

Honkonga - Cebu lidojums 3 stundas. Un atkal ēdināšana, našķi, dzērieni. Ielidojām Cebu jau bija vakars. Ārā tumšs plkst bija apmēram 22 cik atceros. Izkāpjot no lidmašīnas uzreiz sajūti tropisko karstumu. Pirmā viesnīca mums bija paņemta blakus lidostai vienkārši lai pēc garā lidojuma varētu iekrist gultā un gulēt. Norezervējām booking.com viņa bija lētāka un vienkāršākā. 14£ pa nakti. Par cik atceramies ka viesnīca bija tuvu, tad taksi neņemam un nolēmām iet ar kājām. Viesnīca atrodas10 minūšu gājienā no lidostas. Google palīgs rokā un ejam ar 20kg čemodānu un 10kg čemodānu. Protams mums nebija ne jausmas kas darās uz ielām un kāda te ir satiksme. Ielas putekļainas, karsti 28 grādi, motocikli pilns, dažas mašīnas pa vidum. Motorolleri, tricikli un dzipniji pīpina ( vietējie transporta līdzekļi) .

Luksofori praktiski neeksistē. Trotuāri vietām arī nav. Velkamies pa putekļaino ceļa malu. Toties pilsētas dzīve notiek pilnā sparā. Veikali, bāri, kafejnīcas strādā. Atradām viesnīcu. Ieraugot viesnīcu iespaids radās uzreiz ka tā ir vieta kur vietējie "nakts tauriņi" apkalpo klientus. Bet nu mums vienalga, jo nogurums pēc lidojuma un vēl karstums dara savu. Pamostoties no rīta gājām uz brokastīm. Aizpampuši, sajūta ka būtu dzerts nedēļu bez pārtraukuma. Izrādās tas bija jetlag , kā vēlāk uzzinājām , jo 8 stundu starpība ar mūsējo Anglijas laiku. Brokastis iekļautas cenā. Brokastis garšīgas. Nekā īpaša. Sula kafija tosts un cepta ola un desa vai cīsiņš.

Apskatoties rīta gaismā kur atrodamies secinām ka nav tik traki kā likās. Viesnīca 2* diezgan tīra. Wi-fi par brīvu. Brokastīs pamanījām, ka brīžiem vietējie jocīgi skatās uz mums. Sevišķi sievietes, bet nepievēršam uzmanību. Vēlāk uzzinājām kāpēc. Toties personāls izturas normāli bez problēmām.

Pēc brokastīm sākam domāt kā nokļūt līdz autoostai, jo jābrauc uz otru viesnīcu kur pavadīsim 5 dienas. Recepcijā noorganizēja mums taksi. Gribējām ņemt triciklu, bet mums teica ka nevar, jo tālu jābrauc lai ņemam labāk taksi. Nolēmām aizbraukt lidz pilsētas centram, jo jānoņem skaidra nauda un jānopērk sim karte internetam. Jau iepriekš izlasījām, ka centrā ir HSBC banka, kura ir vienīgā banka, kura neņem komisiju par naudas noņemšanu bankomātā, savukārt pāri ielai atrodas arī tirdzniecības centrs kurā var nopirkt interneta Sim karti un vēl visu ko. Līdz Cebu centram braucam minūtes 30-40. Samaksājām 250 php (£4)

Nopirkuši visu ko vajag paņemam taksi pie tirdzniecības centra un braucam uz autoostu. Braucām minūtes 10. Samaksājām ~100 php (£1.50) ieskaitot autoostā iebraukšanas nodevu.

Autoosta pilsētas centrā. Cilvēku masas, dzipniji, motorolleri,tricikli, karstums, putekļains gaiss. Autoosta vairāk līdzinās pēc autobusu piestātnes pie tirgotavas. Atrodam vajadzīgo autobusu, biļetes kur pirkt nav ne jausmas. Beigās izrādās autobusā. Izrādās ir 3 veida autobusi: ar kondicionieri, bez kondicioniera un ar dabīgo kondicionieri- vaļējiem logiem. Cenas atbilstoši komfortam. Izvēlamies busu ar kondicinonieri. Autobusi iet no rītiem , mūsējais bija it kā 12.00 pēdējais. Autobusam jāatiet pēc 10 minūtēm. Iekāpjam autobusā gaidam, autobuss pustukšs. Autobuss normāls ar televizoriem izņemot to ka krēsli laminēti plastikāta apvalkos. Paiet 15 minūtes. 25 minūtes un nekas nenotiek. Visu laiku ik pēc 2 minūtēm kāds iekāpj piedāvā nopirkt karstus pīrādziņus, cūku austiņas, olas ar embrijiem (tradicionāls ēdiens) vai vel kādus niekus. Beigās autobuss sāka braukt tikai tad kad autobuss piepildījās līdz malām pilns. Google rādīja ka līdz Dumaguete pilsētai mums jābrauc 219km 4h ieskaitot prāmi jo viesnīca atrodas blakus salā. Bet neticiet googlei !!!!. Jo īstenībā bija jābrauc 6h. Daba apkārt skaista, palmas , banānu koki. Cebu salā pārsvarā banānkoki. Tie viņiem aug visur kā Latvijā bērzi mājas ceļa malā, trotuāru praktiski nav. Vietām ir pat tā ka šoseja beidzas un sākas mājas siena. Visa dzīve notiek uz ielas. Ēd, vāra, mazgā, dzied karaoke. Mājas pārsvarā no dēlīšiem sasistas būdas. Pilsētās mājas no betona bet viena otrai praktiski virsū uzbūvētas. Uzreiz var secināt, ka te valda nabadzība. Bet neskatoties uz nabadzību cilvēki ir laimīgi un laipni. Kaut gan bija arī būdiņas kuras bija 3x4 lielas bet iekšā stāvēja liels plakanais televizors

Satiksmes noteikumi sastāv no 2 elementiem. Viens uzpīpiens nozīmē esmu tev aizmugurē, palaid. 2 uzpīpieni nozīmē es tevi apdzenu. Autobus nesās kā negudrs. Uz salas ir tikai viena galvenā šoseja kas iet apkārt salai. Pagājušas jau 4 stundas bet mēs vēl pat līdz prāmim neesam nokļuvuši. Pa ceļam laiku pa laikam tik autobusā parādās tirgotāji ar olām, pīrādziņiem, cūku austiņām un tad mēs piefiksējām ka autobus vispār neapstājas bet pārdevēji mainās.Sākam vērot kā tas notiek. Izrādās autobuss nesas pa šoseju un brīžiem it kā samazina ātrumu un atver durvis un tajā laikā uz šosejas stāvošais tirgotājs ar saviem pārdošanas maisiem ielec autobusā un vēlāk tāpat notiek izkāpšana.Sistēma apbrīna vērta jo ko tādu nebijām nekur redzējuši. Vel viens moments kas lika mums pasmaidīt bija biļešu pirkšana autobusā. Autobuss pilns ar cilvēkiem, brīžiem cilvēki stāv pat kājās. Un te pēkšņi starp cilvēku pūļiem spraucas konduktors kuram uz kakla iesiets rullītis ar biļetēm un aparāts ar kuru viņš biļetēs taisa caurumus. Izzsit cenu attiecīgi pa cipariem uz biļetes. Cena kopā ar prāmi uz cilvēka bija 340 peso( £5.35) tas ir 270 peso ( £4.25) autobus un 70 peso (£1.10) prāmis. Saprotam ka mēs kavējamies tāpēc arī autobus nesās kā negudrs. Piebraucot pie prāmja autobus uzreiz uzbrauca uz prāmja. Izrādās mēs kavējāmies par stundu un prāmis gaidīja stundu tikai mūsu autobusu jo visi pārējie transportlīdzekļi jau bija uz prāmja. Ar prāmi jābrauc 40 minūtes uz Negros salu. Izkāpjam no autobusa uz prāmi, otrajā stāvā apsēžamies un protams atkal konduktors bet šoreiz prāmja konduktors. Sistēma ar biļetēm tā pati kā autobusā. Sāk krēslot. Bet mums vēl jābrauc 2 stundas līdz Dumaguete pilsētai.

Daba un dzīves līmenis Negros salā atšķiras no Cebu salas. Negros salā daba arī ļoti zaļa, loti daudz kokosa palmas, mango koki, maizeskoki, papaijas. Banānkoki bija bet ne ļoti daudz. Mājas arī te ir savādākā stilā daudz eiropiskā stilā. Protams ir arī būdiņas bez viņām nekādi.

Atraucām uz Dumaguete autoostu bija kādi plkst. 6 vakarā tumšs, bet ielās dzīve pilnā sparā, sastrēgumi.

Izkāpjot no autobusa nogurums neizsakāms. Bet mums vēl jātiek līdz viesnīcai, kura atrodas aiz pilsētas centra, rajonā Dauin. Domājām paņemt taksi, bet par izbrīnu šajā salā takši neeksistē. Ir tika vai nu tricikli vai dzipniji. Paskatoties uz dzipnijiem mēs sapratām, ka mums tur vietas nav un mūsu čemodāniem vēl jo vairāk jo dzipniji pārpildīti tā ka dažiem pat uz jumta cilvēki sēž. Nogurums ir tāds ka parunāt grūti un līdz ar to gribās kaut kādu komfortu bet uzzinot kāda dotā situācija es saprotu ka izvēles nav un jābrauc ar triciklu.Cik tālu jābrauc zinām tikai apmēram pēc Google datiem , bet pieredze jau parādīja ka viņai nevar uzticēties. Protams vietējiem acis iemirdzējās mūs ieraugot. Pat nevarēja vienoties savā starpā kurš mūs vedīs. Bet kad pateicām uz kurieni jāved tad vest gribētāju kaut kā samazinājās. Mums protams nav ne jausmas kas un kāpēc un uz kurieni. Beigās atrodam vienu vecīti kuru pielauzām aizvest mūs piesolot 400 Peso (£6). Kā mēs vēlāk secinājām, tad šis skaitījās 2 vietīgais tricikls. Pēc būtības princips kā vecajos padomju laikos mocis ar blaķeni, tikai blaķene uztaisīta kā kabīne. Lielo čemodānu viņš piesēja aizmugurē un mēs sēdējām viens pret otru. Man čemodāns aiz muguras. Braucām minūtes 30-40. Varētu teikt kratījāmies. Maziņš, lēns, neērts un skaļš kā jau motocikls. Tā jau esi noguris, vēl motocikls tev pa smadzeni triec, neskaitot vēl ka gais tik putekļains ka elpot nav ar ko un plus tu vēl kraties un mēģini piefiksēt vai aizmugurē tavs čemodāns nav izkritis un palicis uz šosejas. Atbraucot uz viesnīcas vietu, piestājam pie viesnīcas izkārtnes. Izrāpjoties no tricikla tu esi kurls, visas malas sāp jo triciklā tu sēdēji 3 līkumos saliecies, par cik tricikli ir domāti vietējiem nevis eiropiešiem. Jo izrādās pat es ar savu dižo 1.65m augumu tur sajutos milzis. Ārā tumšs, mēs uz šosejas. Saprotam ka lauki konkrēti, jo klusums apkārt un pa ceļam tuvāk viesnīcai nevienu triciklu vai dzipniju nemanījām. Tad uzzinājām kāpēc daudzi atteicās vest mūs. Kā mums tricikla vadītājs paskaidroja tas nav viņu rajons. Kā ari mēs nedomājām ka 40 minūtes būs jākratās. Atvadījušies no vadītāja mēs saprotam ka jāiet no šosejas lejā pa zemes ceļu. Ārā tumšs, apgaismojuma nav. Ejam klupdami, jo tu neredzi kas zem kājām, bet tik jūti ka tas nav asfalts. Labi ka nebija tālu jāiet, minūtes 5. Recepcijā mūs sagaidīja ar dzērienu, kas bija ļoti laikā un ļoti garšīgs. Ierādīja mums numuriņu, izrādās mums bija atsevišķa mājiņa no galvenās viesnīcas ēkas. Nometām ātrāk čemodānus un ielecām sēdēt baseinā vēlāk gulēt.

Pēc 48 stundām, 3 lidmašīnām, 2 takšiem, 1 prāmi, 1 autobusu un 1 triciklu esam beidzot viesnīcā:):)

Pamodos, skatos ārā tumšs. Dzirdu ārā gāž lietus, bet nevaru saprast kāpēc tumšs. Aizgāju gulēt bija tumšs un pamostoties atkal tumsa. Paskatoties pulkstenī un man izbrīns plkst. 5 no rīta. Bet man sajūta ka esmu izgulējies. Izlīdu ārā uzpīpēt. Uzpīpeju vienu cigareti, uzpīpeju vēl vienu. Secinu ka man nenāk vairs miegs. Izrādās neesmu vienīgais, jo no numuriņa iznāk arī mans ceļabiedrs un viņam tas pats. Sēžam ārā pie mājiņas skatāmies kā tropiskais lietus gāž. Riktīgs siltumnīcas efekts. Iegājam iekšā skatīties TV. Labi ka bija labi TV kanāli. Bija ko skatīties. Tā mēs līdz plkst. 7 nosēdējām. Izrādās mums jetlags par kuru bijām dzirdējuši, bet nevarējām iedomāties ka tas ir tik smags process. Mums 5 dienas vajadzēja lai pierastu pie vietējā laika. Baseins no rītiem glāba un lika justies normāli. Plkst. 7 sākas brokastis un teritoriju atslēdz. Jo uz nakti teritoriju apsargs aizslēdz, lai sveši un vietējie netiek iekšā. Vietējie tur maz, apkārt pāris zvejnieku būdiņas. Bet viņi nedrīkst nākt viesnīcas teritorijā bez atļaujas. Tālākais kur viņi atnāk, pārsvarā bērni, tas ir pie vārtiem nodziedāt Ziemassvētku dziesmas, tādā veidā naudu prasot. Bet viņus bieži apsargs vai viesnīcas darbinieki dzina prom.

Pēc brokastīm protams uzreiz uz pludmali, kura sākas uzreiz aiz vārtiem. Pludmale iespaidīga, gluži kā Bounti reklāmā. Un galvenais ka neviena cilvēka. Visa pludmale tava uz abām pusēm. Ūdens kristāla dzidrs un galvenais silts. Vakarā secinām ka izņemot mūs viesnīcā vel ir 3 ķīnieši. Bet viņus var redzēt tikai kad ir tumšs uz balkona. Pa dienu viņu nav. Ja ir tad kautkur ēnā sēž sasmērejušies ar UV 100% saules aizsardzības krēmu. Praktiski visa viesnīcā bija mūsu rīcībā visas dienas, jo neviena vairāk tur nebija. Vienīgi tūristu grupas daivingot no rītiem vai braucienu uz Apo salu, jo viesnīca piedāvā daivinga un ekskursiju pakalpojumus. Viesnīcai ir 2 laivas. Apo sala atrodas pretī viesnīcai un uz turieni cilvēki brauc skatīties bruņurupučus.

Nedaudz par viesnīcu:

Viesnīcas saimnieks ir no Šveices ieprecējies ar vietējo filipīnieti, savādāk te īpašumu nevar dabūt. Viņš nodarbojas ar viesnīcu, savukārt sieva ar daivingu. Viņiem ir kopēji bērni. Viesnīca ir ideāli piemērota relaksācijai. Vienkārši lai aizbēgtu no civilizācijas pie dabas. Viesnicas līmenis ir eiropisks salīdzinoši ar citām viesnīcām. Viesnīcā ir 12 numuriņi. 6 galvenajā ēkā, 2 blakus mājiņā un 4 luksusa numuriņi citā vēl vienā mājā. Viesnīca var teikt atrodas dziļos laukos, blakus nav ne veikali, ne bāri. Ja grib civilizāciju, tad jābrauc ar dzipniju vai triciklu vai autobusu lidz Dumaguete. Ar autobusu vai dzipniju tas ir 20 minūtes. Kaut gan nākamajā gadā mēs uzzinājām, ka uz otru pusi braucot 5 minūtes ar triciklu ir veikaliņi un tirgus reizi nedēļā.Viesnīcā ir restorāns ar bāru, kurā gatavo ļoti garšīgi. Mēs tur ēdam visu laiku par cik citas izvēles nav, un braukāt uz veikaliem arī negribējās. Cenas ļoti demokrātiskas un porcijas lielas. Vidēji bija apmēram 4£ uz cilvēka. Tiek piedāvātas Āzijas, austriešu, Eiropas virtuves.