Rīts Milānā uzaust arī karsts un saulains, turklāt vēl pilns ar ielas trokšņiem. Mazliet tizli, ka lai tiktu vannas istabā, jāiet caur Alexa istabu. Neko darīt, toties viņš man iesaka uz pilsētas centru braukt nevis ar metro, bet ar tramvaju – pietura ir pie mājas, turklāt būs ko paskatīties pa logu. Tramvajs tiešām pēc dažu minūšu braukšanas mani izsēdina tieši Duomo laukumā. Te jau ir bars tautas un targašu, kas piedāvā visādus ķīniešu niekus. Vienīgais, ko es nopērku mazajās bodītēs, ir normāla Milānas karte.

Mani brīdināja, ka Milānā, izņemot Duomo un Sforza pili, nav ko skatīties. Daļēji tā ir taisnība, jo tas tomēr ir lielākais darījumu centrs un daudzas no vēsturiskās ēkām nav saglabājušās. Un tomēr betona džungļos var atrasts arī gana interesantas lietas.

Lai tiktu iekšā katedrālē, jau no paša rīta gaida milzīgas rindas. Bez manis. Es apeju apkārt Duomo divreiz, tik iespaidīga tā izskatās. Protams, ar Florences katedrāli Duomo nevar sacensties skaisuma ziņā, tomēr tā ir Itālijas lielāka baznīca un atmiņā palika ilgi. Blakus Duomo atrodas tirdzniecības centrs Galleria Vittorio Emanuele II. Te prasās izsaukties “Шик, блеск, красота!”. Šajā aptuveni 150 gadus vecajā galerijā viss ir luksus, spīd un laistās. Galerijas koridors savieno Duomo ar La Scala operu, turklāt augšā var uzkāpt un apiet galerijai pa jumta terasi.

SaSa smējās, ka Milānā man noteikti jāaiziet uz Via Montenapoleone ielu un tās atzariem, tikai sākumā jāsameklē kāds miljonārs, vēlams pēc iespējas stulbāks. Tātad dodos viņu meklēt austrumu virzienā pa Corso Vittorio Emanuele ielu. Arhitektūra visnotaļ moderna ar nelieliem seno laiku pārpalikumiem – nelielas, apmaldījušās baznīciņas un skulptūras. Un vieni veikali... Tā es ieklīstu patukšā Via Montenapoleone ielā un sākumā īsti nesaprotu uz ko tad man jāskatās? Mājas, kā mājas, nekā īpaša, bet tad pamanu vitrīnas un galvenais to nosaukumus....nu jā, bez miljonāra te neiztikt, ja tev apkārt vieni Gucci, Brioni un Prada! Ir šis tas unikāls un interesants, kam piesiet aci un domās uzlaikot, bet citādi tādas vietas mani daudz neinteresē, īpaši, kad miljonāru es tā arī neatradu.

Pilnīgi uz dullo aizklīdu līdz pilsētas parkam netālu no Porta Venezia. Parks kā parks, pilns ar bērniem, suņu staidzinātājiem un skrējējiem. Taču šeit ir dabas muzejs un šādas izklaides man patīk. Cena arī tikai 5 €. Latvijas dabas muzejā ir būs daudzreiz un salīdzinājumam varu teikt, ka Rīgā ir lieliska derīgo izraksteņu kolekcija un mainīgās izstādes. Toties Milānas dabas muzeja veidotāji ir vairāk piedomājuši pie dzīvnieku izbāzeņu izvietojuma: ja Rīgā visi izbāzeņi, vienalga – zīdītāji vai putni, pārsvarā ar dažiem izņēmumiem ir vienkārši salikti aiz stikla kā zaldātiņi, tad Milānā muzeja veidotāji ir pacentušies uz goda un pilnīgi visus dzīvnieku izbāzeņus ir izvietojuši dažādās reālās dzīves ainiņās. Piemēram, lecošas vāveres, kas bēg no caunas, plēsēji medībās u.c. Šķiet, ka skaties uz īstu ainu, kas vienkārši ir sastingusi kā fotogrāfijā. Vēl dabas muzejā ir iespaidīga saplākšņoto kukaiņu kolekcija un izveidoti dinozauru skeleti. Diez vai ka īsti.

Pēc parka pa Via della Moscova dodos rietumu virzienā līdz Sempione parkam. Var izstaigāties caur un ap līdz Sforza ģimenes pilij. Diezgan milzīgs 15. gs. pils komplekss ar vairākām izstāžu zālēm, kurās savākti gan viduslaiku mākslasdarbi, gan daudz kas no mūsdienu eksponātiem. Mani visvairāk pārsteidza milzīgā pasaules mūzikas instrumentu un porcelāna figūriņu kolekcijas. Pēc pils nolēmu aiziet līdz Leonardo da Vinči slavenajai gleznai “Pēdējais vakrēdiens” (Cenacolo Vinciano) Santa Maria delle Grazie baznīcā. Pati baznīcā nav liela ar nelielu dārziņu iekšā. Taču te mani gaidīja aplauziens, jo biļetes uz apskati ir jau izpārdotas līdz oktobrim...Neko darīt, taču nejūtos īpaši apdalīta un eju atpakaļ centra virzienā.

Alex raksta, ka mani sagaidīs Navigli rajonā un vai man nav iebildumu, ka šonakt ar mums kopā būs vēl viena meitene no CS Meksikas? Kāda man daļa, tavas mājas, tavi noteikumi. Turklāt trijatā jautrāk. Tā nu par pēdējo apskates punktu ar lemju par labu La Scala operai. Iekšā es netieku, jo tā ir ciet, bet tas skats no ārpuses...nu, Rīgas opera pat tuvu nestāv. Maziņa un iespiesta ielās, ja nezinātu – paietu garām. Ceļu līdz Navigli rajonam nolemju mērot kājām, kaut tās sāk jau īdēt uz vakara pusi. Tomēr beidzot nav karsti un ceļš ir baudām acīm. Navigli rajonā ir vienīgās Milānas ūdensteces, kaut mākslīgas. Vispār savāda pilsēta Milāna – neviena ezera vai upes. Tikai Navigli rajona mākslīgie kanāli, kurus projektējis pats da Vinči. Agrāk šeit bija nabadzīgo rajons, bet pašlaik pati populārākā tusiņu vieta ar neskaitāmiem bāriem un restorāniem. Tautas ka mudž, vizinās pa kanāliņiem un pastaigājas pa promenādēm. Alexa spilgti zaļo mašīnīti pamanu pa gabaliņu un ejam uz kārtējo restorāniņu. Pēc pusstundas mums piebiedrojas Laura no Meksikas. Super runātīga meiča, un tā kā mēs visi esam vieglā šmigā, vāvuļojam bez apstājas.

Laurai bija nepatīkama pieredze paliekot pie CS mājās: kaut kāds libānieties un sācis viņai uzmākties. Viņa sapakoja savas mantiņas, Alex viņu izglāba un tā nu mēs trijatā iekārtojamies uz mana virtuves matrača. Alex mums vēl pa virsu piedāvā dažādus šotiņus no saviem liķierīšiem. Mēs ķiķinām kā muļķes, rādām viens otram video par savām valstīm un Alex atkal ņaud, ka cilvēki neiet uz teātriem, tik babulienes un pensionāri vien, un viņam nākas pārslēgties uz citu darbības sfēru. Laurai nācās gulēt kopā ar Alexu vienā gultā un no rītā viņa jau devās prom uz citu pilsētu, bet es rīta agrumā uz Bergamo.