Izskatās, it kā Lietuvā būtu tikai līdzenumi un meži, bet, apskatot tuvāk, izrādās, ka Lietuvas ainava slēpj daudzas interesantas lietas. Ledāji, kas pirms tūkstošiem gadu virzījās pāri Lietuvas teritorijai, sastūma kalnus, grēdas un kraujas. Baltu ciltis, kas senatnē dzīvoja šajā apvidū, augstākajās vietās būvēja pilis, ierīkoja altārus dieviem un stādīja rituālu ozolus. Kalni tika godāti, par tiem dziedāja dziesmas, sacerēja nostāstus. Līdz mūsu dienām ir saglabājusies ne tikai folklora par kalniem un grēdām, bet arī rituāli, kurus lietuvieši joprojām atceras un joka pēc vai arī nopietni atkārto. Piemēram, apmeklējot kalnu, nes līdzi akmentiņu, kas simbolizē upuri pagānu dieviem.

Pakalni, kuru valstī nav nemaz tik daudz, visos gadalaikos vilina ceļotājus, kuri vēlas no augšas vērot Lietuvas skaistumu. Vasarā uz kalniem un pakalniem tiek kurināti Jāņu ugunskuri un svinēti citi kalendārie svētki, bet ziemā nolaidenie pauguri priecē bērnus un pieaugušos, kas pie tiem steidzas ar ragutiņām un slēpēm.

Burvīga panorāma paveras no Ignalinas rajonā esošā kalna ar nosaukumu Ladakalnis. No 175 metrus augstā kalna no putna lidojuma augstuma jūs redzēsiet meža galotnes un sešus ņirbošus ezerus. Ne mazāk skaista par ainavu ir arī kalna vēsture. Kādreiz uz šī kalna stāvēja baltu svētnīca vienai no vecākajām novada dievēm – visas dzīvības mātei Ladai. Tolaik pagāni tai nesa uz kalnu visādus labumus – pārtiku, naudu, ​​dārgas rotaslietas un audumus. Vietējie joprojām apstiprinās – tukšām rokām kāpt kalnā neklājas. Taču mūsdienās dārgas dāvanas tiek aizstātas ar pieticīgākām. Tagad ceļotāji, kāpjot augšā kalnā, ņem līdzi akmentiņu. Atnestais „upuris” jāatstāj pie kalna virsotnē augošā ozola. Tikai neaizmirstiet iedomāties kādu vēlēšanos!

Varēnas rajonā netālu no Mančagires ciema ir kraujas, kas apbur ar savu gleznainību. 28 metrus augstās kraujas, kuras izgrauzusi Lietuvas straujākā upe Ūla, pastāvīgi mainās, jo upes ūdens turpina tās ārdīt, radot arvien jaunu veidolu. Upi ļoti iecienījuši smaiļotāji. Pie Mančagires kraujām tiem nākas krietni papūlēties, jo koki, kas no krauju nogāzēm sakrituši ūdenī, aizšķērso ceļu. Krauju augšpusē ir ierīkots drošs skatu laukums, no kura paveras elpu aizraujošs skats. Šeit jūs varat redzēt arī avotu, kas tiek dēvēts par Ūlas aci. Tā pazemes ūdeņi izplūst ar lielu spiedienu, tāpēc izskatās, ka ūdens mutuļodams vārās.

Atkāpjoties ledāji ir sadarījuši blēņas arī teritorijās, kur tagad plešas lielpilsētas. Piemēram, Viļņas Šeškines rajonā esošā grēda saucas Šeškines oss. Grēda, kas sasniedz līdz 18 metru augstumu, līkumo aptuveni kilometru un beidzas ar nelielu, apaļu ezeriņu. Pat daudzi vietējie iedzīvotāji nezina, ka šī ģeoloģiskā parādība pasaulē ir ļoti reta, bet Lietuvā ir veselas deviņas šādas grēdas.

Kaut gan pakalniem bagātāka ir Lietuvas austrumu daļa, arī jūrmala var piedāvāt iespaidīgus atradumus. Ja apmeklēsiet Baltijas jūru, nelaidiet garām iespēju apmeklēt krauju, kuru dēvē par Holandieša cepuri (Olando kepure). Skatoties no jūras puses, zvejnieki kraujai piedēvēja līdzību ar holandiešu cepures siluetu, tā arī radās nosaukums. Turklāt kādreiz šeit tiešām dzīvojuši holandiešu tirgotāji. Romantisks skats uz 25 metrus augsto smilšaino krauju paveras gan no jūras krasta, gan no priedītēm apaugušās kraujas virsotnes. Mīkstās, baltās pludmales smiltis klāj lielāki un mazāki akmeņi, kurus ūdens izskalojis no kraujas. Nepaslinkojiet un aizejiet pastaigāties pa krastu gar krauju – jūs redzēsiet desmitiem upīšu un strautiņu, kuri sūcas no Holandieša cepures nogāzes.

Noteikti apmeklējiet arī aiz jomas netālu no Jodkrantes esošo Raganas kalnu. 42 metrus augstais kalns ir it kā sašķēlies divās daļās un apaudzis ar burvīgām piejūras priedītēm. Leģenda vēsta, ka gada īsākajās naktīs uz šī kalna notikušas raganu dzīres, kurās ieradās arī pati galvenā – dieve Raģe. Mūsdienās kalnu rotā raganu, velnu, pūķu un jūras garu skulptūras. Uz kalna notiek ne vairs raganu dzīres, bet vietējie iedzīvotāji svin Jāņus. Šīs tradīcijas dēļ kalnu dažreiz dēvē par Jāņu kalnu.