Simtgadīgie Lietuvas koki – cilvēku saglabāta dabas bagātība

  • 2 min lasīšanai
  • 9 foto
Lietuvieši kopš seniem laikiem ir mīlējuši un augstu vērtējuši savus mežus, bet gadu simtiem vecus kokus turējuši par svētiem. Cieņa pret spēcīgajiem ozoliem, ošiem, liepām un priedēm jūtama arī mūsdienās.
Lietuvā aptuveni 250 koki ir atzīti par aizsargājamiem dabas pieminekļiem. Starp tiem ir arī viens no vecākajiem kokiem Eiropā – Stelmužes ozols. Neviens nezina precīzu tā vecumu, taču tiek uzskatīts, ka tas ir vairāk nekā tūkstoti gadu vecs. Tomēr daži zinātnieki domā, ka ozols varētu būt divas reizes vecāks. Zarasu rajonā augošajam milzenim stumbra apkārtmērs sasniedz 13 metrus, un tā aptveršanai vajag 10 dūšīgus vīrus. Šis koks tiek uzskatīts par visu Lietuvas ozolu simbolu. Tiek saudzēti pat no tā zīlēm izaugušie kociņi. Varenajam sencim par godu tie tiek saukti par stelmužukiem un stādīti visā Lietuvā.
Cits dižens ozols aug Pluņģes rajonā. Mingēlas ozolam ir simtiem gadu, bet precīzs tā vecums nav zināms. Vēsturnieki stāsta, ka XV gs., kad Lietuvas teritorijā tika ieviesta kristietība, svētie ozoli tika masveidā iznīcināti, jo tie bija ļoti nozīmīgi baltu cilšu ticībā. Iespējams, Mingēlas ozolam tikai par mata tiesu izdevās izvairīties no brāļu skumjā likteņa. Vietējie iedzīvotāji stāsta leģendu – kad krustneši likuši nocirst ozolu, neviens nav uzdrošinājies to darīt. Visbeidzot viens no ciema iedzīvotājiem, kuru sauca Mingēla, par atlīdzību piekrita uzņemties šo uzdevumu. Bet arī viņam sāka trīcēt kājas – nocirta tikai koka virsotni. Pēc tam ciema iedzīvotāji nodevēju Mingēlu par svētajam kokam nodarīto kaitējumu noslīcināja Minijas upē.
Ne jau tāpat vien lietuvieši ozolus cienīja un sargāja. Ozols tika uzskatīts par visspēcīgākā baltu dieva – Pērkona – koku. Pie ozoliem krīvi veica svarīgākos rituālus, bet vaidelotes dedzināja svēto uguni. Ozols tika saistīts ar vīrieša spēku, izturību un gudrību. Senās paražas saka, ka, piedzimstot zēnam, jāiestāda ozols, bet meitenei jāstāda liepa.
Tā tika uzskatīta par likteņa dievietes Laimas koku un tika saistīta ar auglību, skaistumu un jaunību. Tāpat kā pirms simtiem gadu, arī tagad, ejot uz pirti, lietuvietes nes līdzi no liepas zariem sasietu slotiņu. Liepa tiek plaši izmantota arī lietuviešu tautas medicīnā. No liepas ziediem vāra svīšanu veicinošu tēju pret klepu un saaukstēšanos.
Uzskata, ka Lietuvas vecākā un resnākā liepa aug Kauņas rajona Brazjuku ciemā. Koku, kas ir aptuveni 3–4 simtus gadu vecs, mīļi dēvē par Māmuļu. Vietējie iedzīvotāji stāsta, ka XIX gs. vidū pie liepas pulcējās nemiernieki, kuriem liepas dobumā bija slēptuve. Dobumā esot varējuši ietilpt 7 vīri.
Cita liepa, kas aug Kauņas rajona Lampedžos, tiek dēvēta par Lietuvas skaistāko koku. Cilvēki to tā arī sauc – Lampedžu skaistā liepa. Aptuveni divarpus gadsimtus vecās liepas stumbrs sazarojies četrās daļās, bet plaši izpletušies zari un lapotne veido iespaidīgu, 22 metrus augstu zarojumu. Stāsta, ka šī liepa ir cita citai blakus iestādītas piecas liepiņas, kuras saaugušas un kļuvušas par vienu stumbru, bet tās vainags joprojām ir tik dižens kā piecām liepām.
Liepas un ozoli no seniem laikiem tikuši saistīti ar lielajiem baltu dieviem, bet skuju kokiem ir bijis mazāk cienījams liktenis. Priedes un egles tika saistītas ar raganām un citām nelabām radībām. Egle tika uzskatīta par nāves, nelaimes koku. No tiem laikiem saglabājies paradums egļu zarus kaisīt pie sliekšņa tajās mājās, kurās atrodas iezārkots nelaiķis, un ar tiem rotāt kapus.
Viena no interesantākajām eglēm aug Plokšču mežā, Žemaitijas nacionālajā parkā. Šis koks savas īpatnējās formas dēļ tiek saukts Egle vecene (Egle boba). Labi ieskatoties, punainais egles stumbrs atgādina vecu, kuprī sametušos resnu sievu. Savukārt Kauņas rajonā, Rumšišķē, aug Lietuvas resnākā priede. Tās stumbra apkārtmērs ir 4 metri, bet domājamais vecums – aptuveni 200 gadu.





Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais