Katru dienu vēja no jauna sapūstās Lietuvas jūrmalas kāpas stāsta par to, cik trausls un pastāvīgi mainīgs ir dabas skaistums. Vēstures avoti liecina, ka reiz kāpas jūrmalā bija ievērojami augstākas un atgādināja lielus smilšu kalnus, un, kad to smiltis slīdēja lejup ūdenī, skaņa bija dzirdama desmitiem kilometru tālu. Tagad kāpas ir ievērojami mazākas, taču vēl arvien saglabā savu neparasto skaistumu, unikālo augu valsti un nomierinošo, romantisko atmosfēru.

Lietuvieši glabā simtiem teiku un leģendu par kāpu rašanos. Viena no plašāk pazīstamajām teikām stāsta, ka Lietuvas jūrmalas kāpas te ar rokām sanesusi milžu meitene Neringa. Skaistā un strādīgā jaunava gribēja precēties un paziņoja, ka savu roku un sirdi atdos tam, kas spēs pārmest akmeni pār jūras līci. Kāds stiprinieks spēja izpildīt uzdevumu, un tas ļoti sadusmoja Bangpūti, kurš pats vēlējās precēt Neringu. Bangpūtis izraisīja milzīgu vētru, kas sāka applūdināt veselus ciematus. Tad atsteidzās Neringa. Meitene ar saujām smēla smiltis no jūras dibena un bēra uz krasta, lai aizsprostotu ceļu viļņiem. Visi Neringas iedzīvotāji apstiprinās – tieši tā ir radušās diženās smilšu kāpas.

Kāpas ir divu veidu – kustīgās un nekustīgās. Kustīgās kāpas sedz tikai niecīga veģetācija. Katru dienu vējš no jauna plosa kāpas, un gada laikā tās pārvietojas vēja virzienā no dažiem centimetriem līdz vairākiem metriem. Lielākās kustīgās Lietuvā atrodas Kuršu Nerijā. Tās ir vairāk kā 50 metrus augstās Parnidža, Urba un Lielā kāpa.

Kustīgās kāpas tagad priecē Lietuvas un ārvalstu tūristu acis, taču kādreiz tās radīja nopietnus draudus piekrastes iedzīvotājiem. Ir saglabājies daudz nostāstu par kāpu apraktiem ciemiem. Viens no tiem ir Nagļu ciems, kuru pirms pusotra simta gadu apraka vēja atpūstā Agilas kāpa. Septiņas iedzīvotāju paaudzes mēģināja apturēt smiltis, kas plūda virsū viņu mājām, bet velti – smiltis tūlīt pat appludināja ielas un pārpludināja ēkas. Visbeidzot iedzīvotāji sāka atkāpties ar visām ēkām. Divsimt gadus ciems pārvietojās – iedzīvotāji pārcēlās katru reizi pāris kilometrus uz priekšu, līdz beidzot pārtrauca cīņu pret dabu un atstāja teritoriju, iekārtojās uz dzīvi citos ciemos – Preilā un Pervalkā.

Varbūt šos ciemus būtu gaidījis līdzīgs liktenis, taču cilvēki atrada veidu, kā savaldīt slīdošās kāpas. No ārzemēm ieveda augus ar garām, plaši sazarotām saknēm, un ar tiem apstādīja kāpas. Šie kāpu nostiprināšanas darbi ne tikai nodrošināja to, ka kustīgās kāpas vairs neaprīs ciemus, bet arī palīdzēja apturēt kāpu noslīdēšanu.

Vairumā gadījumu kustīgās kāpas tiek apstādītas ar krūmājiem un zemām priedītēm, kuru saknes it kā apskauj kāpu masīvus un pasargā tos no izkliedēšanas. Tā rodas jauns dabas un cilvēka roku veidojums – nekustīgās jeb mirušās kāpas, kuras var lepoties ar unikālu augu valsti, kāda nav sastopama nekur citur Lietuvā.

Pastaigājoties nelielu priedīšu ēnā, ir viegli sajusties kā pasakā. Vasarā te ir patīkami paslēpties no saules svelmes, ievilkt plaušās atsvaidzinošo skuju aromātu un vienkārši izbaudīt mieru.

Augstākā nedzīvā Lietuvas piekrastes kāpa ir Vecekruga kāpa. Tā sasniedz 67 metrus. Kāpas izsmalcinātais nosaukums radies no tās pakājē stāvējušā krodziņa, pareizāk, no seno piejūras iedzīvotāju – kuršu – valodas vārdiem „vecs” un „krogs”. Ar Dānijas priedēm apstādītajā kāpas virsotnē atrodas skatu laukums, no kura paveras elpu aizraujošs skats uz Nidas un Pervalkas mežiem, jūru un lagūnu.

Nav tālu jābrauc arī līdz nākamajai – Skripstu kāpai. Tagad šī kāpa, kas XVIII gs. apglabāja visu Karvaiču ciemu, arī ir apstādīta ar mežu. Uzkāpuši kāpā, jūs atradīsiet ozola piemineklī iegrieztas šajā pusē dzimušā ievērojamā lietuviešu dzejnieka Ludviga Rēzas dzejas rindas, veltītas ciemus iznīcinošo kāpu diženuma piemiņai.