No rīta neviena ko izlamāt nav, atstāju naudu uz galda un pazūdu. Ceru, ka atradīs un mani nemeklēs Turcijas policija. Turku – angļu valodas mistrojumā esmu tikusi pie informācijas, ka mans vakardienas šoferītis brauks uz Tekirovu astoņos, tāpēc dažas minūtes pirms noteiktā laika jau stāvu uz stūra. No visām ciemata mājām tiek “uzlasīti” skolēni un dodamies ceļā. Tekirovā visi izkāpj, bet šoferis, aizved mani līdz pieturai, no kurienes iet autobuss uz Kemeru, jo ieminējos, ka man jānokļūst tur, sagaida autobusu līdz ar mani un palīdz iecelt somu. Vienkārši super apkalpošana!

Šoferīši Turcijā ir vienkārši fantastiski! Paņems un izlaidīs jebkurā vietā, iecels, izcels somu. Bija gadījums, kad šoferis pienāca pie manis autoostā un iesēdināja īstajā autobusā, jo kāds jau bija pateicis kurp gribu braukt. Pirmajā reizē nesapratu kāpēc neviens nepērk biļeti, brauc ar kādām kartēm, vai kā. Izrādās, Turcijā par braucienu maksā izkāpjot vai arī kad autobuss apstājas, piemēram, pie luksofora. Biļetes gan neizsniedz, taču mazajos busos cenu lapa ir redzamā vietā, nekādus apkrāpšanas mēģinājumus nepiedzīvoju. Starp citu, biļetes ir lētākas kā Latvijā. Autoostās nav nekādu sarakstu, atliek tikai minēt, kad un kur kāds brauks, vai jautāt džekiem, kas parasti tur grozās. Vai tie ir darbinieki vai vienkārši atnākuši uz autoostu patusēt nesapratu, jo nekādu atšķirības zīmju, ne formu nav. Vietu nosaukumus gan vēlams izrunāt precīzi, citādi velns zina kur aizbrauksi. Trīs reizes autobusu apturēja policija un savāca no visiem pases. Vietējās pārbaudīja ar kaut kādu skeneri, manējā tikai ieskatījās.

Beidzot esmu nākusi pie prāta un sapratusi, ja turpināšu iet, palikšu vispār bez kājas. Nu labi, drusku pārspīlēju, bet kļūst arvien sliktāk. Pavadīšu atlikušās dienas pilsētā. Garlaicības kalngals! Izņemot vienu dienu, kad dodos uz Göynük kanjonu. Vēl viens fantastisks objekts, kur gribas atgriezties. Jau ierunāju naktsmājas uz nākamo reizi.

Nepatika ne Kemera, ne Antālija. Antālijā bija īsts rajončiks, bez tūristiem un visiem pārējiem atribūtiem. Ēdu vietējās kafejnīcās, gāju pie viesnīcas kaimiņonkuļa dzert tēju, kurš mani katru rītu sveicināja. Visforšākais bija rīta skats, kad tikko veras visas bodītes un veči ar savām tējas glāzēm rokās apspriež jaunumus. Vai tējas piegādātāji, kas ar paplātēm steidzas pie saviem klientiem. Tiku pie atslēgām no vienas mošejas, safotografēju un safilmēju, kas parasti ir aizliegts. Izdevās ielūrēt operas namā. Interesanti, vai Rīgā arī var dienas laikā tikt iekšā? Nu vispār nebija jau tik traki, izbaudīju vietējo atmosfēru.

Pārsteigumi nebeidz beigties. Priekšpēdējā dienā izlīdu no sava rajončika un satiku meitenes, kas pēc izskata nav turcietes. To pašu viņas noteikti padomāja par mani un jautāja: “Where are you from?” “From Latvia,” saku es. “Bet es no Jēkabpils,” pēkšņi saka viena no viņām. Turpinājām angliski un viņa pastāstīja, ka bērnībā pārcēlusies ar vecākiem uz Krieviju, pēc tam uz Turciju, bet vecvecāki joprojām dzīvojot Latvijā. Sarunā iesaistījās viņas draudzene un vēl viena sieviete, izrādījās jehovas smadzeņu skalotājas. Meitenes jau neko, bet sieviete bija pārāk uzbāzīga, taču es ātri pārtraucu viņas runas plūdus un ar manām smadzenēm viss ir kārtībā. Neskatoties uz to, jautri pavadījām laiku, uzsauca man vakariņas, sabildējāmies.

Nedaudz statistikas. Kopējais ceļa garums, ko pieveicu, ir aptuveni 400 km, neskatoties uz to, ka nenogāju visu maršrutu. Aprēķins ir ļoti aptuvens, jo kartes km reti kad sakrita ar soļu skaitītāju un ļoti precīzi sākuma kilometrus nepierakstīju. Pieņemu, ka 260 km nogāju normāli, atlikušos 140 km nokliboju. Nezinu kur reģistrēt tos, ko rāpoju pa klintīm un līdu pa dzelkšņainiem krūmiem. Lai nu kā ar kilometriem, stundas esmu pierakstījusi diezgan precīzi, kopējais stundu skaits ir 126 un izdalot ar dienām, kad gāju, sanāk vidēji 8,5 stundas dienā, kā arī reāli bija.

Lai gan pirms ceļojuma biju aplūkojusi daudz fotogrāfiju un skatījusies video, daba “dzīvajā” patiešām pārsteidza. Nevarēju pat iedomāties, ka Turcijā turpat blakus izslavētajiem kūrortiem ir tik mežonīga daba, bet, novirzoties no takas, tā līdzinās necaurejamiem džungļiem. Turcija man vienmēr ir patikusi, bet pēc šī ceļojuma sāku domāt, ka jāpārskata savs “mīļāko zemju tops”.

Nezinu vai biju sevi tā noskaņojusi, bet man visu laiku veicās, gan ar transportiem, kas kursēja tur un tieši tajā laikā, kad man vajadzēja, gan ar naktsmājām, kuras vienmēr atradās, par spīti tam, ka likās, ka nāksies izmantot daudzzvaigžņu hoteļa pakalpojumus, gan ar laika apstākļiem. Lietus lija aptuveni stundu visa ceļojuma laikā, bet vidējā temperatūra bija virs +20 grādiem, tikai dažas naktis kalnos bija vēsas. Pat klibā kāja nāca par labu, jo iemācījos lūgt palīdzību svešiem cilvēkiem, kas nebūt nav viegli. Iemācījos vispār kontaktēties ar svešiem cilvēkiem. Tad, kad esi viens, tas ir drusku citādi, kā atrodoties barā. Neviens nemēģināja mani apčakarēt, ne finansiāli, ne kā citādi. Tieši pretēji, neatceros, ka jelkad būtu tik daudz cienāta ar augļiem, tēju, vakariņām. Ar kaulēšanos īpaši neaizrāvos, jo mazajos lauku ciematiņos dzīve nav nekāda spožā. Nu labi, nedaudz, kad šķita, ka cena ir par augstu.

Un, protams, man paveicās ar satiktajiem cilvēkiem. Visforšākie cilvēki bija laukos, lai arī neprata valodu, bet ne tas ir svarīgi. Ne reizes nebija situācija, kad valodu neprasmes dēļ kaut kas nogāja greizi. Viņi ļoti novērtē, ja tu kaut nedaudz proti kaut ko pateikt viņu valodā. Taču varu arī iedomāties, ka turkiem ausis vīta, kad es teicu apmēram kaut ko tādu:”Es autobuss gribēt braukt uz...”

Turki gan ir drusku lielīgi (sveiciens Mehmetam!), taču visam pāri – viesmīlība, atsaucība, izpalīdzība un lielās devās. Ļoti reti nācās ko jautāt, cilvēki paši uzrunāja, pieteicās palīdzēt vai vienkārši palīdzēja.

Nejutu nekādu apdraudējumu no vietējo puses. Diezgan daudz pārvietojos ar sabiedrisko transportu, arī naktī, bet ne reizes nebija sajūta, ka aizbraukšu ne tajā virzienā vai neatradīšu viesnīcu, jutos pilnīgi droši. Uz beigām biju tik ļoti iedzīvojusies, ka turki teica, ka uzvedos kā vietējā un ne reizi vien pajautāja vai runāju turciski. Man tik ļoti iepatikās viņu skanīgais Günaydın (labrīt), ka laukos sveicināju visus, ko satiku.

Tas laiks, kad kāds kaut ko nepārtraukti grib tev notirgot arī laikam Turcijā ir beidzies, neviens pat nemēģināja, laikam neizskatījos necik maksātspējīga. Visi “sēž telefonos” vai dzer tēju veikala priekšā un pievērš tev uzmanību tikai tad, kad pārkāp veikala slieksni. Kas attiecas uz naudas lietām, sakarā ar kursa labvēlīgu pagriezienu priekš tūristiem, iztikt varēja ar minimālu naudas summu. Precīzi iekļāvos paredzētajā budžetā – 20 EUR/dienā.

Ēdieni ļoti garšīgi, nemāku teikt par restorāniem vai smalkām kafejnīcām, jo ēdu tur kur vietējie, bet bija ļoti labi un normālā cenā.

Kas nepatika – turki ir nenormāli pīpmaņi, sievietes tai skaitā, ierobežojumu nekādu, pilsētā svaigu gaisu atrast ir sarežģīti.

Nav neviena, kas rociņu patur, tāpēc jāprot savākties kritiskās situācijās un bez tām tik garā ceļā neiztikt.

Nav neviena ar ko padalīties un parunāties latviski, toties ir neierobežotas iespējas sarunāties citās valodās un mācīties jaunas.

Ir pilnīga brīvība, vari iet kur gribi, kad gribi, vari neiet nekur, vari ēst vai neēst, mosties, kad esi izgulējies utt., nevienam nav jāatskaitās.

Ja esi viens, tev vairāk pievērš uzmanību un jābūt gatavam saskarties ar dažādām situācijām.

Nav neviena ko vainot, ka viesnīca ir ne tāda, ēdiens štruntīgs un “vai es neteicu, ka jāiet pa to ceļu”.

Noslēgumā vēl pēdējais Līkijas ceļa zelta likums NR. 12. - Uzticies sev un viss notiks!