Iz Robinsonu grāmatas - fragmenti...

  • 4 min lasīšanai
Nezinu, vai vietējie šoferi jauca pēdas vai baidījās no sekošanas, bet mēs ievērojām, ka mūs izvadāja pa pilsētu divas reizes pa vienu un to pašu maršrutu, pirms izbraucām uz lielceļa. Ceļš, kas veda uz pilsētiņu, no kuras sāksies Robinsonu epopeja, bija šaurs un līkumots, karstumā pakusušas asfalts veidoja neskaitāmas pumpas. Līdz galamērķim braucām trīs stundas. Kādā “zaļā “pieturā, kur parasti meitenes iet pa labi un puiši pa kreisi, tā pa īstam sākām nojaust, kas ir tropu klimats. Izkāpjot no kondicionētā autobusa mikroklimata, sajutām svelmi un mitrumu. Neizslēgto starmešu gaismā, tikko manāmi, līgojās palmu zari, no džungļiem nāca, līdz šim nedzirdētas, savādas skaņas. Neviens neriskēja iet no autobusa tālāk par pāris metriem. --- Uguni tai vakarā tā arī neieguvām. Tas iedvesa patiesas šausmas Lāsmā, jo neierastās skaņas, kas līdz mums atlidoja no džungļu puses, lika justies neomulīgi pat mums pārējiem. Nolēmām lieki nemocīties un gulēt siltajās smiltīs turpat pie būdas. Tomēr miegs nenāca. Neparastajos apstākļos adrenalīna daudzums asinīs bija sasniedzis tādu koncentrāciju, ka nelīdzētu pat miega zāles. Dažas reizes naktī, kā atgādinājums, ka piedalāmies realitātes spēlē, līdz mums atklīda filmētāju grupa. Sarunas norima tikai neilgi pirms rītausmas, kad uz džungļiem, no savām nakts medībām, sāka atgriezties milzīgi melni sikspārņi un jāņtārpiņiem līdzīgi lidojoši kukaiņi beidza spīdināt savas neona gaismiņas, lai dienai austot paslēptos biezo krūmāju lapās. Gulēšana nebija ērta, spieda visās malās. Saule, tikko uzlēkusi, sāka cepināt. Kļuva nepanesami karsts jau pirmajā stundā pēc gaismas iestāšanās. Atradāmies pludmalē, tāpēc zem tiešiem saules stariem būs jāpavada visa diena. To secinot, nopriecājāmies, ka nebijām vakar velti šķieduši laiku, būvējot nojumi, kas nodrošināja vismaz pāris kvadrātmetru ēnas. --- Gandrīz caurspīdīgais un siltais jūras ūdens palīdzēja atspirdzināties. Peldēšanās sniedza milzīgu baudu, pašsajūta uzlabojās. Krāšņā zemūdens pasaule burtiski apbūra ar daudzveidīgām radībām un lieliskiem skatiem. Televīzijā redzētās zemūdens ainas ar reālām izjūtām nespēja sacensties. Ņipras zivteles veikli šaudījās gar akmens bluķiem, pieplakusi pie smiltīm, nosēta ar koši ziliem plankumiem, gulēja indīgā raja, vieglītēm kustinādama savu, ar indīgu dzeloni bruņoto, asti. Astoņkājis iztrūcies no manas klātbūtnes izlaida melnu tintei līdzīgu mākoni un steidzās nozust, droši vien redzot manā rokā koku ar noasinātu galu, nojauta, kas viņu sagaida, ja nebūs pietiekami veikls. Jūras ūdens varēja būt ap 30 grādiem pēc celsija, tāpēc stunda ūdenī pagāja nemanot. Mana izlūkošana ar kauju beidzās bez rezultātiem. Jūras iemītnieki bija izrādījušies veiklāki. --- ieradās filmēšanas grupa un paziņoja, ka stundas laikā mums jāpamet sala. Turklāt jānojauc būda, jāsakopj apkārtne un jāiestiepj smagais plosts ar visām mantām jūrā. Mūsu apdzīvotajai pludmalei vajadzēja atkal pieņemt pirmatnēju izskatu, tā lai neviens nevarētu pateikt, ka šeit veselas sešas dienas dzīvojuši baltie cilvēki. Neiekļaušanās laikā draudēja ar soda sankcijām, nemaz nerunājot par iespēju izvēlēties labāko apmešanās vietu, kura pienāktos veiklākajiem airētājiem, kas nokļūs pirmie uz Tengai salas. Krievi gan saka “ jaukšana jau nav būvēšana” tomēr pilnīgi likvidēt cilvēku atrašanās pazīmes nebija nemaz tik viegli. Sakaltušās palmu lapas skrāpēja miesu, dadžu adatas dūrās ādā, sapiņķerētās liānas nesējās vaļā. Kad beidzot tikām pie plosta vilkšanas jūrā, bija atlikušas vairs tikai nieka piecpadsmit minūtes. Kā par skādi tieši pusdienlaikā, kad saule karsēja kā elles panna, jūrā bija lielākais bēgums. Tas nozīmēja, ka mums, kā arklu zirgiem, jāvelk plosts apmēram 50 metrus pa smiltīm un jūrā atkailinātiem korāļiem. Ik pēc pieciem soļiem, smagas aizdusas lika mums iepauzēt. Saspringums auga. Indīgi lūrot pulkstenī, filmētāji izsauca dzēlīgas piezīmes pamīšus ar bļāvienveidīgām komandām. Atlika vēl tikai dažas minūtes. Plosts joprojām ķērās pie akmeņiem, kuri kā sengrieķu teiksmās, likās, ka aug no jūras ārā tieši tur, kur mēs vilkām plostu. Kā labākajos trillera paraugos, salecām uz peldlīdzekļa, līdz ar brīdinājuma signālu. --- Tomēr, jaunās salas medus muca mūs sagaidīja ne bez savas darvas karotes. Lagūnā, gandrīz neredzamas, slinki peldēja neskaitāmas medūzas. To indīgās, caurspīdīgās astes stiepās apmēram metru aiz recekļveidīgiem ķermeņiem. Velkot no ūdens ārā plostu, saskarē ar šiem radījumiem, pamatīgi sadzēlāmies. Dzidrajā ūdenī saskatījām arī jūras ēžu kolonijas. Tenisa bumbas izmēra melnais ezis bija bruņojies ar 25 – 30 cm. garām, asām adatām, kuras, ja tām neuzmanīgi uzkāpj virsū, var izdurties cauri rokai vai kājai kā sviesta pikucim. --- Brokastīs izvārījām priekšpēdējo sauju rīsu. Putra palika arvien ūdeņaināka. Vienīgās garšvielas kas iepriecināja garšas kārpiņas bija jūras ūdens un mačetes rūsa. Tverot ar “čopstikiem” atsevišķus rīsu graudus sarēķināju, ka katram no mums sanāca ap 25 gramu rīsu dienā. Protams, ka izvilkt pusotru mēnesi ar tādu daudzumu nevarēja pat ļoti labi trenēti koncentrācijas nometņu veterāni un kaut arī mēs ļoti taupījām, rīsi beidzās desmitajā vai vienpadsmitajā dienā. Nebijām tikuši pie ēdamā arī spēlēs kā tas paveicās igauņiem, neēdām katru dienu zivis kā tas bija lietuviešiem. Veselīgums un ķermeņa miesa strauji dila. Sākām izskatīties kā diloņslimnieki pēdējā slimības stadijā. Izmisums un bezcerība arvien uzstājīgāk klauvēja pie saprāta durvīm... --- notika dīvainas lietas ar klimatu. Naktī pie skaidrām debesīm spoži mirdzēja mēness, bet tai pat laikā līņāja. Dienā spīdēja saule, bet no gaisa kaut kas pilēja. Vēl viens pārliecinošs apstiprinājums tam, ko nozīmē simtprocentīgs gaisa mitrums Malaizijā. Saprotams, ka naktīs šāds valgums visapkārt miegu neveicina. Sakarā ar šo parādību dienā ir ļoti sutīgs. Ja to zinātu somi, noteikti nojauktu savas saunas un steidzīgi pārvāktos sutināties uz ekvatoriālām salām. Efekts tāds pats kā pirtī, pie tam malku nevajag gādāt. Kopš otrās dienas, kad dzīvojam uz Simbang salas, katru pēcpusdienu bija spēcīgas lietusgāzes, kas nāca pār salu ar brāzmainiem vējiem. Mūsu nojume gan sargāja no saules stariem, bet pret tropiskām lietusgāzēm bija bezspēcīga. Lietus jakas mums bija noņēma jau pirmajās dienās, tāpēc, mirkstot zem lietus vienos T-kreklos, drebējām no aukstuma un daudz neatšķīrāmies no mazā mērkaķa, kurš sarāvies čokurā, ar slapju kažoku, rāms sēdēja krūmos. TAS IR TIKAI MAZLIET NO PAŠA SĀKUMA. JA BŪS INTERESE PAPILDINĀŠU ŠO AR VĒL CITIEM FRAGMENTIEM NO SAVAS GRĀMATAS. jA VĒLATIES TO AR AUTOGRĀFU UN VELTĪJUMU jUMS IEGŪT SAVĀ ĪPAŠUMĀ, RAKSTIET UZ robinson2001@inbox.lv Grāmatu var pasūtīt pa pastu.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais