Katram ceļojumam ir sākums, impulss, ideja vai spēriens. Kamdēļ. Kamdēļ izkāpt no ierastā, lai dotos turp, kur nav būts, kas nav zināms. Šajā reizē mans impulss bija kādas man nozīmīgas paziņas ievietotais video Facebook laika joslā. Dievīgi skaistas kleitas uz manekeniem, skaisti izgaismotos baltos "dzīvoklīšos". Aizrāvās elpa, to skatot. Ierakstīju komentārā: "Balti apskaužu Tevi". Viņa man atbildēja: "Tev laiks doties uz Parīzi!" Izlasīju un apmulsu. Es. Uz Parīzi? Paskatīties smukās kleitas. Nopietni? Un tūdaliņ ieslēdzās sevis žēlotājs: "Nu, nē, nu, kur tad es? Tur tak ar lidmašīnu. Un dārgi. Un bēgļu krīze. Un vienai braukt... un vispār... tas ir neprātīgi!!" Pagāja pāris dienas un manī kaut kas noklikšķēja. Sameklēju paziņas kontaktus un nosūtīju ziņu: "Paldies par iedvesmu! Esmu izlēmusi. Braukšu ciemos pie monsieur Dior!" Jā, ciemos pie Mesjē Diora, jo tieši tur- Diora modes nama septiņdesmitgadei veltītajā izstādē- mana paziņa bija nofilmējusi šīs dievīgi skaistās kleitas.

Uzrakstīju ziņu, nobijos un lai nepārdomātu, sāku meklēt lidmašīnas biļetes. Bet, pirms spiest pogu "Book now", uzrakstīju īsu ziņu draudzenei, kas jau labu laiku mīt Anglijas vidienē. Varbūt arī viņa būtu gatava šai avantūrai. Lai, gan, ja ņem vēra, cik dažādām avantūrām viņa tik nav bijusi gatava...par šo man itin nemaz nevajadzētu brīnīties. Reiz, viņa, lai tiktos ar mani, brauca veselu nakti ar auto pāri gandrīz visai Anglijai. Dažas stundas kopīgi pavadījām Skotijas ekokopienā, pavakariņojām un tad atkal šķīrāmies. Neloģiski. Bet, kas ir teicis, ka visam ir jābūt loģiski? Kamēr rakstīju, "Book now" poga uzkārās...un labi vien ir ka tā. Jo, izrādījās, ka šādai avantūrai ir gatava ne tikai mana Anglijas draudzene, bet arī Rīgas draudzene. Cik labi...ka ir tādas draudzenes. Trakas un uzticamas

Apspriedāmies un nolēmām sākt ar lidojuma līdz Īstmidlenai (East Midlands) biļešu iegādi*. Tieši tur, netālu no šīs lidostam, mita mūsu "angliete". Tālāk, jau soli pa solim saplānojām ceļojumu, pa vidam sazinoties ar Parīzē mītošajiem paziņām un pieņemot drosmīgus lēmumus īsos termiņos, bijām gatavas lielajam randiņam.

Diena, kad jālido. No rīta saplānoju laiku un atviegloti nopūšos, kad saprotu, ka paspēšu. Paspēšu ierakstīt un nosūtīt vebināru. Tā, kā biju solījusi. To arī daru. Viss notiek, kā plānots, ar ierakstu un nosūtīšanu un varu ķerties klāt braucienam. Mazā meita guļ diendusu. Pakoju somu. Ārā pūš un līst. Mēģinu saprast, ko tad vilkt uz tik izcilu randiņu. Iestīvējos džinos, bet somā iemetu kleitu. Mesjē Diors, ka, nekā. Kādi tur džinsi? Mazā meita pamožas, redz, ko es daru un prasa: "Tu kaut kur brauksi?" Es paskaidroju. Viņa uzklausa un atbild: "Es gan palikšu mājās.", un liekas gultā uz otras auss. Prātīga meitene Soma sapakota, Rucavas rupjmaize aizņem tieši 1/3. Dodos pirmajā izaicinājumā. Sazinos ar iepriekšējā vakarā sarunāto šoferi un dodos tam pakaļ. No Aizputes uz Rīgu ar autobusu var aizbraukt tikai īpaši ekstrēmos gadījumos - t.i. ceļoties 4os no rīta. Mans nebija ekstrēms gadījums, tamdēļ meklēju autobusu no Skrundas, kur tie piestāj teju ik pēc 30 minūtēm, lai vizinātu visus gribētājus uz Rīgu. Pirmais izaicinājums ir veikts, sēžot autobusā, sev nosaku, saprotot, ka šādu izaicinājumu mums būs gana daudz, ņemot vērā mūsu ceļojuma grafiku. Rīgā tiekos ar draudzeni, kura 30 minūšu laikā pieņem lēmumu nemazgāt matus, bet tomēr kravāt čemodānu. Uz viņas, šķietami, retorisko jautājumu: "Vai Gitai (mūsu Anglijas draudzene) šampūns mājās būs?", atbildu vienā mierā: "Man šķiet, ka reizums viņa tomēr mazgājas"....un dodamies drosmīgi tālāk. Ceļš uz lidostu mums viennozīmīgi liek nodomāt, ka laika apstākļi Latvijā dara visu, lai mums nebūtu žēl doties prom. Snieg slapjš sniegs, pūš vējš un itin nemaz neticas, ka kaut kur vien pāris stundu attālumā ir +14. Ok. Lai jau nu tā būtu.

Lidmašīnā iemiegu. Kā vēlāk saka mana draudzene, laikam Ryanair ir citas lidmašīnas, vai cita lidošanas tehnika. jo viņa sajutusies ok, kas citkārt nemaz tik viegli ar viņu lidmašīnās nenotiekot. Esam jau galā. Sagaidot bagāžu, vērojam vasarniekus, kas tikko no dienvidiem ielidojuši. Es ar saviem zābakiem kājās un cimdiem jakas kabatās sajūtos nedaudz par daudz satuntulējusies. Bērni čuč ratos lencīšu kleitiņās, basām kājām. Jā. Daļa pasaules ir silta. Jebkurā no kalendāra datumiem. Es pamanu čemodānu un saku: "Eu, tas mūsējais!" Ļena (mūsu Rīgas draudzene) tomēr netic un pārbauda ciparu kombināciju. Jā, mēs esam dažādas. Un labi, ka tā!

Ejam ārā un meklējam, kur tad mūsu Gita. Meklējām, meklējam un gandrīz uzskrienam viņai virsū. Bijām aizmirsušas, cik viņa maziņa. Mēs meklējām viņu virs viņas galvas līmeņa. Loģiski, ka nevarējām ieraudzīt! Samīļojamies. Un dodamies tālāk. Gita mīt Notingemā (Nottingham) un viņai tur ir šūšanas darbnīca. No stāstītā saprotam, ka šāds darbs Anglijā tiek novērtēts un Gitas meistarībai klientu netrūkst. Jau reiz biju sēdējusi Gitas auto un zināju par sajūtām, kas pārņem, kad sēdi šofera vietā bez stūres, tamdēļ ļāvu to piedzīvot Ļenai. Bija jautri. Mums visām Uz Ļenas jautājumu: "Gita, kā Tu iemācījies braukt pa otru pusi?" Gita mierīgi atsaka: "Nekas citas neatlika. Nopirku mašīnu un bija kaut kā mājās jātiek!" Vienkārši. Visas dīvainās lietas ar mums notiek vienkārši. Vienkārši darot.

Nekāda lielā pļāpāšana mums vakarā nesanāk, jo nākamajā rītā jau mūs gaida vilciens no Notingemas uz Londonu un tad tālāk jau uz Parīzi. Aizraujoši! Liekamies uz auss. Es ar Ļenu Gitas gultā, bet Gita pati, savu bērnu sarūpētā, piepūšamā matrača apskāvienos. Cik labi, ka ir labi bērni! Un Gitai tie ir lieliski!

Turpinājums sekos!

Stāsta 2.daļu skatīt šeit>>

*Avio biļetes pēc izcilas ceļotājas Anita Sānes (https://thesanetravel.com/) ieteikumiem iegādāju www.azair.eu

Paldies Innai, paldies Anna- Marijai, paldies Gintai, paldies Anitai un manām mīļajām- trakajām Gitai un Ļenai.