III.Maroka,Casablanca, Meknes, Fez

26.05.2009
9 min lasīšanai
18 foto

18.09. (10.diena) Izejam Rabatas (Marokas galvaspilsēta) kasbehu (cietoksnis), kurš ir ļoti līdzīgs zilajai pilsētai, beidzot jauks, tīrs. Ievērtējam Rabatas simbolu- mošeju, kuras vārtus apsargā tērpti puiši zirgos. Tiešām skaistas vietas. Braucējiem domas dalās par vēlamo turpmāko dienu plānu, vieni dodas uz ziemeļiem, nelielu kūrortpilsētiņu Kenitru, es un divi no puišiem uz dienvidiem, atpakaļ uz Casablanku. Turpmāk tādā sastāvā arī ceļojam, satiekoties ar pārējiem tikai pēc 6 dienām Fez lidostā. Puikas nav ar vieglu roku ņemami, ar savu pieredzi ceļošanā, domu par to kā lietām būt un kā var kādas no tām apiet (ērtāk, lētāk, interesantāk, etc.) tā, lai visiem būtu labi. Es arī iesaistos mazajās avantūrās, kurās iespējams citos apstākļos neļautos, baiļojoties par sekām. Tad sakam ar 2.class biļeti laižaot 1ā. Iebraucot Casablankā vairs nelīst, kas ļoti priecē. Sācis krēslot. Ar somām dodamies aptuveni aprēķināto 5 km trekingā uz Lonely Planet atzīmēto kempingu. Pēc neliela gājiena pa pilsētu iečillojam kafe, iedzeram pa gardai kafijai, kapučino, šokolādei. Nonākot punktā, kur jābūt kempingam (apmēram 5 km no stacijas), caurstaigājuši arī apšaubāma rakstura rajonus, noskaidrojam, no kunga policista formā, kurš runā tikai tīrā franču valodā, ka kempings esot pārcelts citā vietā. Tālāk tad ar mūsu arābu skolas taxa ķeršanas mākslu, sarunājam taxsistu, lai aizved uz jauno kempinga vietu. Piebraucam pie baltas mūrētas sienas, var redzēt, ka kādreiz šeit tāds varētu būt arī bijis, bet vairs nav arī šeit. Kā noskaidro šoferītis no kāda vietējā tirgotāja, esot viens kempings kādus 20 km uz Rabatas pusi, bet viņš nevarot braukt, jo ir pilsētas taxis, vajag ārpilsētas taxi. Nolemjam meklēt hoteli. Visa ceļojuma laikā šis ir vienīgais taxists, kurš negrib mūs piešmaukt un izlīdz, izvadājot vēl pa vairākām vietām, kur esot lēti hoteļi. Beigās izkāpjam, kā vēlāk noskaidrojam nu pašā centrā, turpat autoosta, vilciena stacija, medina un izvēlētajam hotelim pretī pat neliels tirdziņš, kur no rīta iepirkt k-ko brokastīm. Izstaigājam pa 2ām ielām kādus 4-5 hoteļus, izvēloties vienu 4vietīgu numuru ar dušu istabas vidū, WC gan aiz reģistratūras, toties ar terasi. Samaksājam 185 Dh, katrs pa 60 naudiņām (nepilni 6 eur). Pa tādu cenu lētāk dzīvot Āfrikā viesnīcā, ne kā dažā labā vietā LV maksājot par dzīvokli un komunālajiem pakalpojumiem, mēnesī sanāktu kaut kur 179 eur, skaisti vai ne? Doma atkal par vīniņu, pie kuras arī pateicoties Jāņa izdomai, tiekam. Kāds džeks turpat pie viesnīcas piedāvā visu ko- narkotikas, parādīt veikalu, kur var iegādāties alko, etc., tāds īsts dīleris ar melnām viltīgām ačelēm, bet mums jau liekas, ka esam pārāk slīpēti, lai vēl uz kādu paļautos vai atkal tiktu apšmaukti. Jānis aizdodas vīna meklējumos, beigās grādīgo atrodot kādā krogā. 19.09. (11.diena) Dodamies ievērtēt šo daudz dzirdēto, kūrortpilsētu, monstru Casablanku. Priekštatu gan smagi pabojā tās medina- visbriesmīgākā, visnetīrākā, visvisvissmirdīgākā, īsts bakterioloģiskais perēklis, kurš šķiet grib iesūkties katrā tavā sūniņā, līdz sliktai dūšai, gribu ātrāk prom. Iespējams, ka tas pēc vakardienas lietus. Ja pirms tam medinas vairs negribējās redzēt, tad tagad jau, ka Āfrikas pilsētas sevi izsmēlušas, apnikušas, pa gabalu no tām gribas turēties un smacenieks pat neatstāj ārpus tās mūriem. Vakarā esot pat uz glauna restorāna jumta, kurš atrodas mūrim tieši otrpus, jūtama šī smaka. Gribas tikai okeānu un civilizāciju. Muhameda II mošeja. Bezgala skaista. Ievērojams milzenis, celta pagājušajā gadsimtā, atklāta tikai 1993.g, bet jau var manīt mūsdienu celtniecības vājumu, vietām brūk jau apmetums. Iekšā netiekam, tik cik redzam pa atvērtajām lielajām, elektroniskajām durvīm. Ekskursijas šodien nenotiek, jo ir piektdiena- galvenā lūgšanu diena. Puiši gan pa kreiso (50 Dh) sanāk sarunāt un tikt apskatīt pagrabstāvā kādu telpu, sievietēm ieeja tur liegta. Tā lūk, saskaros ar tieši diskrimināciju. Sāk straumēm plūst cilvēki uz Mošeju uz lūgšanu, kas notiek 5 reizes dienā, šeit tas izskatās iespaidīgi, jo tie ir n-tie tūkstoši džellabās un ne tikai ģērbtu sieviešu un vīriešu. Vakarā piedzīvojam vēl īpašāku momentu, kad ap 21 iem tauta sāk plūst uz pēdējo dienas lūgšanu, sapucējušies, daudzi baltās džellabās, tūkstošiem. Mums nākot no pludmales sanāca iet tieši garām. Dievnams domājams ir pilns, jo ārpusē izskatās tāpat kā Aglonā uz Dievmātes svētkiem, tik Vatikāna pakājē. Visi lūdzas, neko protams nesaprotam, bet ir ļoti patīkamas, neaprakstāmas sajūtas, daudz pozitīvas enerģijas. Piesēžam un skatāmies, baudām, jā un esam vienīgie baltie, tūristi, bet nav ne mazākās neomulības sajūtas. Bij vēl viens tāds īpašs sajūtu brīdis, kad pilsētā Meknes ieklīdām kādā lūgšanu telpā (parasti tās tūristam ir nepieejamas), atguļoties uz lūgšanu paredzētajiem paklājiņiem. Neesmu reliģiozs cilvēks, bet šajās vietās domas pašas par sevi ir labas, tīras. Beidzot braucam uz pļažu, ieraugot maķīti (Macdonalds), civilizācijas pazīme, tīrs gaiss, ielas, Eiropa, beidzot jūtos labi. Ir jau pēcpusdiena, vēl silts, pludmalē esam pāris stundas pirms ramadana, simtiem džeku sadalījušies grupiņās spēlē futeni, peldas, puiši vēl ievērtē saules un ūdens priekus, es gan atturos, jo nejūtos omulīgi- nekur nemanu „vājā” dzimuma pārstāves, domājams gatavo dienišķo vakara maltīti. Bet tik un tā ir patīkami atgulties smiltiņās, pie okeāna. Dodamies kājām no pludmales atpakaļ uz centru, ielas tukšas, ne cilvēku, ne mašīnu- ramadans sācies arī šajā pilsētā, ejam pa četrjoslu ceļa vidu. Pa ceļam piesēžam, iztukšojam vienu vīniņu, vieglums, relaksācijas sajūta. Iepriekš aprakstītais piedzīvojums ar dievkalpojumu un nākošā čilla vieta Lonely Planet ieteiktais Riks kafe, kurā filmēta „Casablanka”. Terasē iedzeram kapučino, tēju. Tiesa gan sākumā mums atnes kafiju un šokolādi- ūdens ar kafijas, šokolādes smaku, bet ja maksājam gribam dabūt arī pretī ko baudāmu, uztaisa mums jaunus dzērienus, argumentējot, ka neesot šeit augšā iespēja uztaisīt normālu kafiju, otrā gan izdevās. Diez tik mums tādi dzērieni vai visiem. Vispār Marokā pa lētu naudu var izbaudīt labas lietas, t.sk. glaunus kafe un restorānus, par ko LV vai vietumis Eiropā stipri pārmaksātu. Un ņemot vērā vēl mūsu pašreizējās cenas, tad kafija par nepilniem 2 eiro vai vīna pudele par 10 eur, šķiet pat ļoti ok. 20.09. (11.diena) Casablanka. Izstaigājam rajonu, neta kafe iečekojam laika ziņas, kad un vai pludmale „spīd”. Domājam varbūt par kādu mazāku pilsētiņu pie okeāna, bet tā sanāk, ka paliekam vēl pāris dienas šeit pat. Un lielai pilsētai priekšrocība, ka šeit ir ko vairāk darīt, redzēt, arī vakarā.. Kamēr tiekam līdz pļažam ir jau pēcpusdiena, ar pāris stundām saulītes un balto, lielo okeāna viļņu mums gana. Kārtīgs gāziens šai vakarā, pirms tā vēl vērojam zibens spēles virs pilsētas no viesnīcas balkoniņa. Iespaidīgi.Uz minūtēm vētras laikā mūsu rajonā izdziest gaisma, palieku vērot cilvēku kustību ielās, kā tie lavierē starp peļķēm, mašīnām. Par domāto kempingu aizmirstam, jo ir jau vēls. Vispār šajās dienās bija doma par dzīvošanu kempingā tuvāk dabai un citiem zvēriem, klusumam un mieram, bet ļoti labi arī tā kā ir. Ir kaut kā jau pierasts pie šīs pilsētas, vietas un šeit arī ir ko darīt, ja īsti nav ko darīt. Casablankā dzīvo 3.6 miljoni cilvēku, 3 Rīgas. 21.09. (13.diena)Šī diena sanāk galvenokārt pārbraucienos, bet ar to jārēķinās pārceļojot no vienas pilsētas, vietas uz citu. No Casablankas dodamies ievērtēt Kenitru (2h, 44 Dh), kur mūsu otrā grupas daļa pavadīja dienas, ko mēs Casablankā. Domājam par saules peldes ķeršanu Mahdijā, kūrortpilsēta netālu no Kenitras. Plānam smags fiasko, mēs šai pilsētā sabijām kopā kādas 2 h. Izkāpjot Kenitras medina vilciena stacijā, pēc Casablankas pārņem vienkārši psihs kultūras šoks, jau neizejot no vilciena stacijas, stiepjas pirmās rokas pēc naudiņas, (pēc stacijas var spriest par rajona, pilsētas dzīves līmeni, nabadzību) netīrs. Sajūtamies neomulīgi, gribas ātrāk prom, tomēr paņemam taxi uz aizbraucam līdz Mahdijai (kādus 5 km līdz okeānam). Taxisti izskatās šajā vietā izjūt lielu pieprasījuma trūkumu, var redzēt, ka nav daudz braukt gribētāju, baros šoferīši, bet cīniņš nenotiek, jo viss notiek rindas kārtībā. Aizbraucam līdz pļažam, bet tik pat ātri atbraucam atpakaļ, jo atkal kārtējais šoks, kūrorts vienkārši izslaucīts un reto vietējo ļaužu skati burtiski pielīmējas mūsu virzienā. Redzam n-os hoteļus, kafe, bet viss ciet- nesezona, izskatās pēc pamestas pilsētas. Paveicas dabūt taxi, kas šeit arī izskatās nav regulārs viesis. Sabijām 15 minūtes tur, kur mūsējie 2-3 dienas. Labāk izvairīties tieši no šīs stacijas un kāpt pašā Kenitrā, kā to esot darījuši mūsējie, tad domājams mūsu priekštats un sajūtas par šo vietu būtu savādākas. Kenitra => Meknes, nepilnas 2 h, 46 Dh. Miers, forši. Vilcieni viņiem uz urrā, kā Eiropā, cenas arī. Meknes- miers, omulīgi, nekur citās pilsētās neredzējām tik daudz tūristu, tad arī vietējie nepievērš tik lielu uzmanību. Hotelis 170 Dh uz 3 cilvēkiem, 56 naudiņas no katra, ~5 eur, vanna, podiņš, viss istabā, nekāds eiro remonts, bet ko vairāk vajag- nomazgāties un pagulēt. 22.09. (14.diena) Izstaigājam Meknes. Ļoti skaista, viegla pilsēta. Vislabāk patika no visām, gan redzētā, gan drošības, gan vispārējo sajūtu ziņa. Un laika apstākļi iekšienē arī miermīlīgāki, sauss gaiss. Pilsētai nosacīti divas daļas- vecā un jaunā katra savā pakalnā, pa vidu neliela ieplaka, ar Eiropas elpu- Macdonaldu. Izstaigājam cietoksni- Kazbeku. Ļoti liels un skaists, ar palmām uz citiem zaļumiem, sakopts. Dārzi, parki ar ūdeņiem. Medinu gan ignorējam. Ceļa rādītājos redzam pludmales zīmi, peldētavu, atrodam vienu no tām kādā glaunā (domājams 5***** ) hotelī (Transatlantik hotel) baseinu. Tā jau skaista vieta saules baudīšanai, bet 100 Dh (~10 eur) par tādu extru neesam gatavi atdot, tad ievērtējam turpat tuvējā parkā atpūtas vietas- galda un krēslu priekšrocības. 18.15 dodamies ar vilcienu uz mūsu ceļa galamērķi Fez, no kuras mums rīt lidmašīna. 30 minūtes ceļā, padsmit naudiņas. 3 stundās izskrienam, ar visām somām Fez, puišiem interese par medinas vārtiem „Baba Jebala”, man atrast iepirkt kādu suvenīru. Vārtus atrodam ātri, iebildējamies, bet suvenīru ieliņu meklējot gan ieklīstam pilnīgā tupikā. Visur tikai vietējie, ejam jau autopilotā, tēlojot, ka zinām kur ejam, savādāk palīdzētgribētāji, gidi ir klāt ar saviem piedāvājumiem, par ko, protams, prasa samaksāt. Brīžiem tik jūtu, ka kāds, domājams bērni vai meitenes/sievietes, pieskaras rokai. Nekas tāds līdz šim nebija piedzīvots. Iegājām pilnīgā tupikā, lai pilnīgi neapmaldītos, no šī labirinta ejam atpakaļ pa to pašu ceļu kā iegājām. Šī bija pirmā reize, kad nespējām tāpat iziet ārā, bija jāiet atpakaļ. Karti mēs pat ārā nevilkām, lai nepievērst vēl lieki uzmanību un ielu nosaukumus tāpat praktiski nemanīt. Beidzot tiekam arī uz tirgošanās ieliņas, iepērku pāris lakatus un vīrakas. Ātrāk gribas uz kempingu. Bija nolūkots buss uz kempingu, pēdējais kā kāds vietējais teicās, esot 22.00, bet braucam ar taksi, vienojamies par 50 dh, ~6 km, ok ņemot vērā, ka nakts tarifs 2x lielāks. Pie kempinga ir rosība (mieriņš), forši. Man gan vēl neliela neziņa, tāds kā satraukums kā būs gulēt bez telts, tikai guļammaisā zem zvaigžņotā debess juma. Bet ieraugot tik apdzīvotu ar kemperiem kempingu (bungalo tāpat kā citur nemanām), uzkopts, zaļš. Forši. Šī bija otra no grūtākajām dienām, no pārguruma un neziņas par kempingu. Bet viss beidzās labi, jo, ja nav labi, tad nekas nav beidzies, vai ne? 23.09. (15.diena) Forši, pirmā nakts pieredze guļot dabā aizvadīta. Spīd saulīte, putniņi čivina, smaržo visapkārt. Guļammaisu prom un uz pāris stundām uz paklājiņa ķert šogad domājams pēdējos saules starus, līdz dodamies uz lidostu. Kempingā samaksājam 20 Dh. no cilvēka. Ielidojam Hānas lidostā ap 23iem. Neliela ballīte ar futbola aparāta spēlēšanu vietējā kafe un čuča uz pāris stundām. 24.09. (16.diena) Pamošanās un mājupceļš uz Rix. Priecē mūs sagaidošais LV laiciņš- saulīte, tikai nedaudz pavēsi. No skaistas vasaras skaistā rudenī. Tā mums gāja Marokas ārēs. un vēl šādas tādas atziņas, prātuļojumi: Bērnu ratiņu vietā šeit bērnus nēsā lakatā uz muguras. RAMADAN laikā- restorāni, ēstuves, kafe veras vaļā pēc 19.30, 20.00, kad paši paēduši, padzēruši, izsmēķējuši dienišķo pīpi, pa dienu ēstuves, krodziņi ciet, izņēmuma kārtā, kādā tūristu vairāk apmeklētakās vietās. Alko vietumis var atrast krogos, kādā bodītē, vietējiem gan stingrs Tabu. Tūristam jāiztiek ar vietējo veikalu piedāvājumu vai Macdonaldu, uz ko izskatās neattiecas nekādi likumi. Paši gan lielākoties iztiekam ar maizi, sieru, jogurtu, kādu augli, šokolādi. Banāni un augļi padārgi. Interesanti, ka viņi visi (no malas vismaz tā izskatās) ir reliģijā „līdz ausīm” iekšā un pilda visus noteikumus. Runājot par taxšiem Marokā, katrā pilsētā tiem ir sava krāsa, kā arī ir lokālie (4vietīgie) un ārpilsētas taxi (lielie 6 vietīgie vecie merši), un viņi stingri ievēro- pilsētnieki nebrauc ārpus pilsētas. Vispār cenas Āfrikā pa skaisto, piemēram, maizi nopirkt var pa pilnīgajiem santīmiem- 7, 20im jau baigi labo. Snikeri, kolas, maķītis utml. lietas gan pa mūsu taksei. Sākumā baidījāmies par dzeramo ūdeni, bet to šeit par 5-6 naudiņām (0.50 eur) var iegādāties katrā bodītē, ar ēdamo arī sadzīvojam. Miskaste- tā beigās saucu tirgotāju un vietējo apdzīvoto medinu, kurā smird dārzeņu, augļu, gaļas, etc. paliekas un jo tālāk no Marakešas uz ziemeļiem, jo miskaste lielāka un smacīgāka, Casablankas Medina punkts visam. Lonely Planet- labs ceļabiedrs apskates objektu, naktsmītņu un ēstuvju izvēlei. Malārija- protams, var gadīties, bet mierīgi iztiekam bez zālēm. Problemātiskāk esot vairāk uz dienvidiem. Kaulēties. Ja tev piedāvā nopirkt par 100, tad viņa iedomātā minimālā cena var būt arī 10 naudiņas, tā, ka vajag tikai izdomāt savu cenu, par kādu esi gatavs kaut ko pirkt un uz priekšu. Tāpat ar takšiem, ja viņa piedāvātā cena tūristam ir 150 Dh, tad vietējam 20-30 Dh. un vārdi tas tepat vien ir (kaut pats nezini kur un cik tālu tieši tas ir), būs tīri viņu dzīves skolas stilā. Lidostas. Marakešas liela kā mošeja, ilgi stāvam rindā pases pārbaudei. Jāaizpilda anketa par sevi, kur dodamies, kur paliksim, vismaz pirmo laiku. Tādu pašu pildām prombraucot Fez lidostā, bet šeit jau iet ātri, ļoti maza palmu ieskauta lidosta. Iebraucot lidostā ap 15iem, līdz vakaram tikai divi reisi un viens no tiem mūsējais. Pirmā mantu kontrole, jau ieejot lidostas ēkā :) otrā smieklīgāka par pirmo- tikai viens džeks pārbauda pases un mantu sastāvu. Mūsējie pamanās pārvest jogurtu, vīlīti, kāds babuls (tante) manām pārved 1.5 l ūdens pudeli, jo pārbaudītājs velta laiku tikai pases ievērtēšanai, mantām pat aci neuzmetot. Vienalga, kas ar ko aizlido. Orientācijai Āfrikā reizēm noder kompass un zināšanas par debess ķermeņi- sauli.

III.Maroka,Casablanca, Meknes, Fez

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem