Velo apbrauciens apkārt Lubānam

  • 4 min lasīšanai
  • 20 foto
2. diena [P.S. – Kontekstam skatīt iepriekšējo aprakstu – Ar velo Gaiziņa apkārtnē] No rīta ar Anitu funktierējam - Anna no mājām tos 4 km nāks ar kājām, brauks ar velo vai auto, nez, cik ātri zvanīt, lai tiktu laicīgi pie brokastu kafijas. Anna tiek atvesta ar auto! Brokastojam un skatāmies maratona translāciju no Rīgas, Anita visu laiku atpazīst ekrānā lielākus un mazākus sportistus, kuru uzvārdus es tikai labi - ja esmu dzirdējusi. Sataisāmies, un ap 10.30 sākam apbraucienu ap Lubānu pulksteņrādītāja virzienā. Auto atstājam pie naktsmītnes. Tātad – Lubāns ir lielākais ezers Latvijā, kas stiepjas 14 km garumā un 9 km platumā. 20.gs. 30.gados un 50.-70.gados veikti ezera krasta un apkārtnes pārveidošanas darbi, veidojot dambja sistēmas, slūžas, polderus u.c., lai novērstu pavasaru plūdus. Lubānas mitrājs ir viena no putniem bagātākajām vietām Latvijā, pavasara migrāciju periodā te vienlaicīgi uzturas vismaz 23 000 ūdensputnu. Posms no Aiviekstes iztekas (vai ietekas??) līdz Kvapānu dīķiem – taisns gabals pa ne visai labu ceļu – akmeņains un putekļains, pa ceļam - viens putnu vērošanas tornis. Pie Kvapānu dīķiem – griežam pa dambi uz putnu vērošanas torni, lai gan neesam saskaņojušas ar zemju īpašniekiem savu pārvietošanos pa šo teritoriju, informācija, kur un ar ko saskaņot nav mūsu rīcībā. Pie putnu torņa saklausām dumpi – ne jau Uldi, tas ir tas putns, kas - hmm, kā to labāk izteikt – ne dzied, bet izdveš skaņu, kas līdzinās, kad pūš gaisu pudelē). Izkāpēlējušas pa putnu torni – dodamies tālāk un.... uzraujamies....dambja galā, lai uzvirzītos uz ceļa, šķērsojam mājas pagalmu...un iznāk nikna lēdija, attīstās samērā aktīva vārdu pārmaiņa, par visādiem velotūristiem, fotogrāfiem, kas te sazin kādus visādus putnus sadomājuši fotografēt, un to, ko gan no tādiem klaidoņiem un briesmoņiem var sagaidīt. Lēdija sūta mūs atpakaļ, pa ceļu (dambi), pa kuru atbraucām, mums jau nu ļoti negribas braukt atpakaļ, ja var braukt uz priekšu. Pie tam – braukt pa dambi nozīmētu atkal pārkāpt noteikumus, savukārt ceļš ir publisks. Nepatīk mums īpaši tā diskusija un brīdī, kad saērcinātā lēdija sola dod bukletu, kurā esot informācija, ka jāsaskaņo apmeklējums, aiziet uz māju tam pakaļ, mēs uz veļļukiem un pa ceļu prom, nekur tālu netiekam – niknā lēdija mums „dzenas” ar auto pakaļ un ar nikniem komentāriem iedod bukletu, kurā atrodama vietējo tūrisma koordinatoru kontaktinformācija. Visa tā scēna nebūtu, ka dambja galā būtu informācija, ka braukt nedrīkst vai ka jāsaskaņo pa sekojošiem tālruņiem. Tālāk caur Īdeņas dīķu dambjiem pārbraucam uz Īdeņu. Pārvietojoties pa dambjiem īsti pārliecības, ka neesam pārkāpējas, mums nav, un ikreiz ieraugot kādu makšķernieku (kuri te bija biezā slānī), jau attīstām domu, ka niknā lēdija ir sazvanījusi kaimiņus un brīdinājusi, ka pa apkārtni vandās velobraucējas, no kurām nezin ko var sagaidīt! Joprojām ik pa laikam sadzirdam dumpi. Nonākam Īdeņā, te pagasta Tūrisma informācijas punkts – iekārtots kādā dzīvojamā mājā. Sākam sarunu, saimniece saka: „ā, jūs esat tās riteņbraucējas?!” – mēs jau ieplešam acis, tiešām sazinājušies, bet tomēr – nav tik traki – saimniece pa logu redzējusi, ka pāri pa dambjiem 2 sarkanīgi punktiņi ripinās uz Īdeņas pusi. Pievienojas arī saimnieks un izvēršas ļoti interesanta saruna– par vēsturi, dzīvi, projektiem, dabas aizsardzību utt. Vietējiem ļaudīm galvenā nodarbošanās ir zvejniecība, vidēji gadā nozveja sastāda 120 tonnas gadā. Interesējamies par Nagļu dīķiem, saimniece apstiprina, ka tur esot skaisti, sala ar skatu torni, bet...arī Nagļu dīķu īpašniece tā īsti neļauj tūristiem tur braukt, esot jāmaksā par iebraukšanu Ls 3.00, samaksa veicama Nagļos, darba dienā. NU nekā – bet dikti jau gribējās tur aizripināt, ja jau tik tālu braukušas. Anita jau sabijusies no iepriekšējās niknās lēdijas, sliecās domāt, ka labāk nebrauksim uz tiem Nagļu dīķiem, bet man jau, protams, tādi piedzīvojumi tik prātā un pierunāju Anitu tomēr uz tiem Nagļu dīķiem. Vārds pa vārdam - un saimnieks mums jau sadomājis stāstu, kā atrunāties, ja satiekam dīķu saimnieci vai apsargus, esot jāsaka, ka braucam pie Staša vai Jura, nē tomēr labāk – esot, ka pie Staša. Izrādās- uz tās salas Nagļu dīķos dzīvo trīs vecpuiši (tagad jau vairs divi - nē, nē, mēs nevienu neaprecējam, trešais – esot noslīcis), Laila Pakalniņa ir uzņēmusi dokumentālo filmu par tiem vecpuišiem „Par dzimtenīti”, filma saņēmusi arī vairākas godalgas filmu festivālos Tallinnā, Milānā u.c. Visi apkārtnē ir to filmu noskatījušies!!! Parole rokā, nu tik jāmin uz to pusi. Šķiroties vēl saimniece nosaka – ja satiekat lāci, nebaidāties, mums atkal, protams, acis lielas – kāds vēl lācis – un domājam, ka mūs jau joko, izrādās – nekā nebija - lācis tiešām te apkārtnē dzīvojot – pastniece esot satikusi (he, he – lācis laikam gaida kādu ziņu no pazudušā Roņu salas radinieka) un arī kāds makšķernieks manījis pavisam tuvu aizpeldot lāci pa ezeru. Vēl piedevām mums pastāsta, ka Nagļu dīķos, lai aizbaidīto kormorāņu koloniju, tiek izmantoti gāzes lielgabali. Tad nu ar bagātīgu informāciju par lāci, lielgabaliem, apsargiem, kas dežurē dīķos, dodamies turp, lai nesankcionēti tos apskatītu. Pa ceļam uz Nagļiem iebraucam Teirumnīku purva takā. Nagļos paēdam velobraucēju „cienīgas” pusdienas, kas iegādātas vietējā veikaliņā – Anita izvēlas 100 gr „Gotiņas”, es izvēlos to, ko iesaka Latvijas Dietologu asociācija – 2 zefīrus:). Ar veikalnieci varēja sarunāt kafijas - divi vienā un trīs vienā. Tuvojas draudīgais ceļgals iebraukšanai dīķu teritorijā, tālumā saskatām mazu busiņu, jau spriedelējam, ka tajā droši vien sēž apsargi un „sit zoli”, blakus pie busiņa droši vien lielgabals pa rokai, lai atvairītos no kormorāņiem un velobraucējiem. Busiņā tomēr neviena nav. Apbraucam šlagbaumu, kuram – jau tradicionāli, ap malējiem stabiem ir skaisti iestaigāta taka – tātad – ne jau mēs te vienīgās lavāmies. Braucam pa taisno dambja celiņu – tālumā ļaužu bariņš, kas piebraucot tuvāk – izrādās – ir britu putnu vērotāji, nobruņojušies ar binokļiem – vienmēr tādus ieraugot – nāk atmiņā kādā seminārā par tūrisma attīstību viena pagastveča sacītais: „Tak tas ārzemnieks te Latvijā, kad ierauga vardi, čurā karstu!”, kas jau ir diezgan tuvu patiesībai. Tālumā jau saskatām salu ar skatu torni, braucam tās virzienā. Uz salas tiešām pāris mājas, vienā pagalmā kāds rosās, Anita ir drosmīgāka un sāk sarunu, jautājot, „kurš no tiem aktieriem jūs esat? – Stasis vai Juris?”. Vīrs tāds kā samulsis, saka, ka neesot nu gan aktieris, bet vispār Juris esot. Nu re kā – braucām pie Staša, bet satikām Juri. Mazliet parunājamies un laižam tālāk uz torni, skats no torņa labs. Pedalējam tālāk pa dambjiem pa apli atpakaļ, ātrāk prom no „riskantās zonas”. Viss beidzas bez starpgadījumiem – apsargus nesatiekam, Nagļu dīķu saimnieci arī ne, lācim arī citas takas tajā dienā bija. No Nagļiem sākas samērā garlaicīgs posms līdz ezeram un tad gar ezeru, ceļš brīžiem labs, brīžiem - ne visai – samērā izdangāts, pozitīvi tas, ka auto tikpat kā nav – vienīgi pāris makšķernieku mašīnas. Tiesa, te saskatām gaisā lidinoties jūras ērgli. Tā kā neesmu „putnoloģijas” speciāliste, un visas pīles man ir vienkārši pīles, pieņemu, ka - ja tās putnu zortes pārzinātu, varētu te visas konstatētās 236 sugas sazīmēt visas dienas garumā. Putni tur tiešām bija ļoti daudz un ļoti skaļi. Bilance: 74 km Apbraucienu beidzām 18.30, krāmējam riteņus auto, un ap 23.00 esam Tukumā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais