Ar Velo Gaiziņkalna Apkārtnē

  • 4 min lasīšanai
  • 20 foto
Ideju šis nedēļas nogales izbraucienam deva - tepat - draugos – kāds izsludināts brauciens pa Vidzemi ar velo, kas tiek plānots augustā. Kāpēc gan gaidīt augustu? Velku ārā karšu krājumus ar Vidzemes puses kartēm (Jāņa sētas rajonu kartes 1:100 000). Visas loģistikas izvērtējot, piemetot km, sakombinējas tāds neliels 2-dienu maršruts. Par cik ļoti sen jau gribējies apbraukt apkārt Lubāna ezeram, tad tas ir Nr.1, kas būtu veicams, esot tajā pusē. Nu un kauns atzīties, bet Gaiziņā esmu bijusi kaut kad agrā bērnībā, un atmiņas par to ir tik saraustītas, ka varētu teikt – atmiņu nav. Un ja jau tajā pusē, tad grēks neaizbraukt līdz Ērgļiem, un turpat jau Vecpiebalga! Tātad brīvdienu plānā - Latvijas lielākais ezers un augstākais kalns. Kompānija: Aiga un Anita Piektdienas vakarā izbraucam no Tukuma ar auto un tajā iekrāmētiem riteņiem - virziens Viešūrs jeb Kaķīša ezers Gaiziņkalna apkārtnē, tur pieteiktas naktsmājas viesu namā – mācību centrā „Pakalnieši” (Ls 6.00 personai). Ceļš no Ērģļiem līdz Vestienai izcili ainavisks!! Kādā pieceļa slīkšņājā ganās liels alnis, piestājam, esam piefiksētas, tomēr zvērs prom uzreiz nelaižas – „nu ja jau šovakar rāda cilvēkus, tad jau jāpaskatās”. Pārāk tālu jeb pārāk švakrs objektīvs, lai alni nobildētu. Turpat līdzās nokļunkst ūdens - laikam bebrs. Pabraucot tālāk, pār ceļu pārskrien 2 stirnas, kaut kur ceļmalā iecilpo zaķis. Līdz ar tumsu esam galā, Andžela, kas sagaida, izrāda guļas vietas, ir samērā auksta tā māja, guļamā istaba viesmīlīgi izkurināta. Salasām turpat pretī esošajā pļavā gaiļpiešus, dzeram tēju un plānojam rītdienas maršrutu. Plāni kā Napoleonam, un jāsaka, ka visu plānoto arī veicām. Viešūrs (Kaķīša ezers) – Gaiziņkalns – Vecpiebalga – Jumurda – Ērgļi – Vestiena – Viešūrs. Izbraucam ap 9.30. Pa ceļam uz Gaiziņkalnu – iebraucam t.s. Ķirsona muižā (www.lidolauki.lv), iespaidīgi un vērienīgi, recepcijas meitene laipnīgi izrāda viesnīcu. Solām iegriezties uz vakariņām. Gaiziņkalns – tornī, protams, netiekam, par ko žēl, Anita ievērtē situāciju, un secina, ka nākošreiz jāpaņem līdz virveJ. Bet nu tas nu gan tad būtu nesankcionēts pasākums! Metam apli pa Gaiziņkalnu, braucam lejā un tālāk uz Kučuru dzirnavām. Pa ceļam, pie viesu mājas „Gaiziņstars” izložņājam miniatūru virvju taku. Kučuru dzirnavas celtas 1875.gadā. Iztraucējam saimniekus darbā – malkas kraušanā. Saimniece laipnīga, izrāda savāktos priekšmetus līdz augšai piekrautā dzirnavu telpā. Saimniece saka, ka tagad ar steigu jau jāsāk vākt arī pirmie mobilie telefonu un cita mūslaiku tehnika, kas tiks strauji mainās. Kolekcija lielu papildinājumu guva, kad beidzās seriāla „Nārbuļu mantinieki” (turpat netālu apkārtnē), filmēšanas vajadzībām savāktie sadzīves priekšmeti nonāca Kučuru dzirnavās. Kučuru dzirnavu galvenie viesi ir kāzinieki, tā kā – ja nepieciešama kāzu rīkošanas vieta – tīri sakarīgi izskatījās (www.kucuri.lv). Jā, un kur jau dzirnavas – tur kaķis. Pa sētu tramīgi staigā melns skotu nokareno ausu kaķis. Nu smuks jau bez gala tāds „Šreka kaķis”. Ceļš tālāk pa maziem ceļiem un celiņiem ved līdz Vecpiebalgai. Jāpiezīmē, ka ceļš visu laiku – augšā - lejā, kā jau Vidzemes augstienē, un piedevām – ļoti maz mašīnu, dažos posmos – pa mazākiem celiņiem – vispār nevienu braucamrīku nesastapām. Anitai bija vilšanās par Vecpiebalgu– jo stereotips– apmēram tāds, kā no dziesmas par Vecpiebalgas ūdensrozēm. Bet ciemats kā ciemats – pirmspadomju - padomju – mūslaiku mistrojums. Droši vien, ka tās ūdensrozes jāmeklē Vecpiebalgas apkārtnē, mums šoreiz tam nav laikaL Paēdam pusdienas kafejnīcā „Laura”. Pusdienojot sazvanām mūsu nākošo naktsmītni pie Lubānas ezera – Lubānas mitrāja informācijas centra mājā 2.stāvā ir istabiņas tūristiem, droši vien arī pētniekiem un zinātniekiem (Ls 8.00 personai). Tā kā visu dienu ir samērā auksts, galvenais lūgums – lai būtu silts, kas tiek piesolīts. Vispār – mazliet traucēja tas aukstums – jutāmies kā Norvēģijā un sarunās ar vietējiem ļaudīm lepnīgi stāstījām, ka mūspusē jau ābeles pilnos ziedos, ceriņi un kastaņi zied. Tas viņiem bija brīnums, tāpat kā mums – fakts, ka te tikai ievas knapi zied. Lai arī Latvija maza, tā tomēr ir tik atšķirīga! Sākas mūsu atpakaļceļš caur Kalna Kaibēniem, kā nekā - Muzeju nakts pasākumi šodien muzejos. Apstaigājam muzeju, satiekam muzeja gidu, kas uzzinājis, ka ceļojam ar velosipēdiem, uzreiz pielāgojas „klientu” interesēm, un stāsta, ka Matīsam Kaudzītem Vecpiebalgas apkārtnē pirmajam piederējis velosipēds, un vispār - abi divi - Reinis un Matīss bijuši lieli ceļotāji, un neznokurienes izvelk Eiropas karti ar iezīmētiem maršrutiem, kur abi ceļojuši. Izmantojam piedāvāto atrakciju – rakstīšanu ar spalvu un tinti, apstaigājam muzeju ar īsu, bet kolorītu stāstu un dodamies tālāk – vēl tāls ceļš priekšā. Posms no Kalna Kaibēniem līdz Cirstu muižai – nu pa smuko braucams. Pirms Cirstu muižas – pēkšņi saskatām kaut ko lielu un pelēku kustamies pie kādas fermas ēkas – izrādās strausi – varētu teikt – „tāda tipiska Latvijas ainava”. No Cirstu muižas tālāk pa ceļu uz Jumurdu – tā nevisai, trepītes, bet vasarā varētu būt arī pārlieku putekļains. Pa ceļam piestājam pie Viesaku šautuves, kas skaitoties lielākā medību sporta šautuve Baltijā. Uz Viesaku Briežu dārzu speciāli nebraucām līkumiņu, jo - saimniece sazvanīta – strupi atbild, ka „ekskursijas šodien nebūs, jo esmu Rēzeknē, braukt garām variet, bet vai briežus redzēsiet nezinu. Teritorijā ieiet nedrīkst”. Jumurdas muiža – izrādās - esmu šeit jau bijusi viena pasākuma laikā pusdienās. Padzeram tēju, parunājamies ar bārmeni par dzīvi un tā; Braucam tālāk līdz Ērgļiem, jeb precīzāk – „Brakiem”. Posms no Jumurdas līdz Brakiem nav diezko patīkams, trepītes un pārlieku daudz tie akmeņi. „Brakos” (R.Blaumaņa muzejs) – muzeju nakts pasākums, kur notiek kāda vietējā teātra izrāde, apskatām muzeja ēkas, pacienājamies ar Velna dziru (kāds nebūt šņabja uzlējums) un pa ceļu pa taisno laižam uz brāļu Jurjānu (latviešu klasiskās mūzikas pamatlicēji) muzeju „Meņģeļi”. Te pasākums plānojas no 21.00, izstaigājam nelielo muzeja ēku, parunājam ar itāli, kas te šeptējas par voluntieri un jau samērā labi runā latviski. Uz zaļumballi nepaliekam - tā kā jau sāk krēslot – pēdējais brīdis mīt pedāļus līdz atstātajam auto pie naktsmītnes. Bilance: 107 km Beidzam: plkst. 22.07 – jau gandrīz tumsa, jo laiks ir samācies. Uzkrāmējamies un steidzam pie Ķirsona, kur līdz 23.00 var dabūt vakariņas, pats saimnieks arī tur šeptējās. Priekšā vēl pagarš pārbrauciens līdz Lubāna ezeram, kur solījāmies būt ap 22.00. Iebraucām 00.30, mūs sagaida samiegojusies dežurante Anna, ierāda istabiņu, kas – tiešām – ir silta. Vienojamies, ka no rīta jāzvana Annai, jo viņai 5.00 mājās, kas 4 km attālumā, jāslauc govs, un viņa te vairs nebūs, lai mūs ielaistu virtuvītē brokastis taisīt un mēs varētu atdot atslēgas prombraucot. [P.S. Turpinājums nākošajā aprakstā – Velo apbrauciens apkārt Lubānam]


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais