Kruīzs pa Vidusjūru. Maroka.

19.11.2017
8 min lasīšanai
101 foto

2017.gada 23.septembris. Jau laicīgi vakarā pulksteņa rādītāji pagriezti stundu atpakaļ, tātad Marokā un Portugālē starpība ar Latvijas laiku būs 2 stundas. Latvijā pulkstenis tuvojas jau desmitiem, kad uz kuģa vēl nav pat astoņi no rīta. Šodien mēs pietauvojamies Marokas pilsētā Kasablankā un stāvēsim te līdz pat vienpadsmitiem vakarā. Pulksten 8:45 pulcējamies kazino, lai iepazītos ar citiem navimbas biedriem un dotos kopējā ekskursijā. Viena no uzņēmīgajām foruma dalībniecēm sarunājusi gidi Olgu, kas parādīs mums Kasablanku un Rabatu. Olga ir pasūtījusi 20-vietīgu busiņu, līdz ar to mums grupā būtu jābūt 19 cilvēkiem, taču atnāk tikai 16. Tā kā visa noruna balstījusies tikai uz godīgumu, nav zināmi ne vārdi, ne kajītes tiem, kas nav ieradušies. Mums, pārējiem, būtu jārēķinās, ka nāksies maksāt par ekskursiju dārgāk, taču Olga piekrīt jau iepriekš norunātajai cenai - 27 eiro no personas plus samaksa par ieeju apskates objektos, kuri vēlēsies to darīt. Pirmie soļi uz Āfrikas zemes. Ejam pie sava ekskursijas busiņa.

Netērējot laiku, dodamies uz Kasablankas galveno apskates objektu - Hasana II mošeju, ko apmeklēt var tikai dažas reizes dienā noteiktās stundās. Mums svarīgi paspēt uz plkst.10:00, lai lieki nezaudētu laiku. 1980.gadā Marokas karalis Hasans II paziņoja par nodomu uzcelt vislielāko mošeju pasaulē. Projekta kopsumma izvērtās ap 800 miljoniem dolāru. Valsts kase nevarēja atļauties piešķirt tādu naudas summu, tāpēc tika izsludināta ziedojumu vākšana. Tos esot veikuši 12 miljoni cilvēku, pretī saņemot kvīti un apliecinājuma sertifikātu. Vismazākā ziedojuma summa bijusi 5 dirhami (mūsdienās ~45 eirocenti), vislielākā netiek izpausta. Naudu ziedojušas arī juridiskās personas un arābu zemes valstis (Saūda Arābija, Kuveita), savukārt Francija un Spānija piešķīrušas kredītus celtniecībai. Pamatakmens tika ielikts 1986.gada 12.jūlijā, un darbus pabeigt bija plānots 1989.gadā karaļa Hasana II 60.jubilejai par godu. Tāpēc sākotnēji celtniecība noritēja nepārtraukti trijās maiņās. Taču laikā gaitā tapa skaidrs, ka tāda apjoma darbus noteiktajā termiņā pabeigt neizdosies, kā rezultātā mošeja tika atklāta 1993.gada 30.augustā par godu pravieša Muhameda gadskārtai. Mošeja, kādu mēs to ieraudzījām.

Mošejas projektu izstrādāja Marokā dzīvojošais franču arhitekts Mišels Pinso (Michel Pinseau). Majestātiskā celtne atrodas uz platformas Atlantijas okeāna krastā, pie tam paisuma laikā viļņi skalojas gar mošejas sienām un zem grīdas. Ja mošeju fotografētu no okeāna puses, tas izskatītos tā.

Lai arī Hasana II mošeja nav lielākā pasaulē, toties minarets gan ir absolūts līderis reliģisko celtņu vidū - tā augstums ir 210 metri.

Mošeja no ārpuses.

No pavisam prozaiskām lietām - kā visur cīņa ar baložiem. Var redzēt, ka ne viens vien te zaudējis savas spalvas, bet varbūt pat dzīvību.

Tagad spārnaiņi iekārtojušies tā.

Tādu dekoratīvo sienu ir atliku likām.

Ieejas biļete mošejā maksā 12 eiro. Tā kā plastmasas maisiņi Marokā ir aizliegti, kopā ar biļeti tiek izsniegti nezinu kāda, bet dabīga materiāla maisiņi, kur ielikt apavus. Bez tam mošejā nedrīkst ieiet šortos un atsegtiem pleciem. Lūgšanu nams darināts no granīta, ģipša, marmora, koka un citiem materiāliem, kas atgādāti šurp no visiem Marokas nostūriem. Tikai baltās granīta kolonnas vestas no Itālijas, bet lustras, no kurām katra sver 50 tonnas, veidojuši Venēcijas stikla meistari.

Lūgšanu zālē ir ļoti skaisti griesti, ko nepieciešamības gadījumā var atbīdīt uz abām pusēm, atklājot debesis, bet grīdas ir apsildāmas. Bez tam minareta augšējā daļā iemontēts spēcīgs lāzers, kura stars tumšajā diennakts laikā norāda uz musulmaņu svēto pilsētu Meku Saūda Arābijā.

Viena no divām beletāžām, kas paredzētas tikai sievietēm.

Paejot apakšā zem beletāžas,

pa šādas dekoratīvas sienas spraugām

var aplūkot kāpnes, pa kurām sievietes dodas uz savām vietām balkonā.

Šajā fotofrāfijā var redzēt zaļos maisiņus, kuros jāieliek apavi, apmeklējot mošeju. Mūsu gide Olga apprecējusies ar marokāni Padomju savienībā studiju laikā un 1982.gadā 19 gadu vecumā līdzi vīram pārcēlusies uz dzīvi Marokā.

Tagad dodamies lejā, kur atrodas mazgāšanās telpas - pirtis un strūklakas. Varbūt es nedzirdēju, ka gide ko stāstīja, bet internetā visi raksta, ka šīs zāles netiek izmantotas.

Apskati mošejā esam beiguši un dodamies pastaigā gar okeānu.

Ļoti daudz tagadējā karaļa Muhameda VI fotogrāfiju.

Muhameds VI kļuva par Marokas karali 1999.gada 30.jūlijā pēc sava tēva Hasana II nāves. Gatavojot šo aprakstu, uzzināju interesantu faktu, ka Muhameds VI apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni. Kā zināms, mūsu bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga kādu laiku dzīvojusi Marokā un mācījusies meiteņu koledžā Mers-Sultan Kasablankā. Savas prezidentūras laikā 2007. gada 13.-16. maijā viņa uzturējās valsts vizītē Marokas Karalistē. Tad arī augstās amatpersonas apmainījās savstarpējiem apbalvojumiem. Latvijas Prezidenta mājaslapā http://www.president.lv/pk/content/?cat_id=601&type=image&id=341 ir foto par šo notikumu, bet dažas bildes izvilkšu šeit, lai ir vēsturei. Prikolīgs gan tas svētku apģērbs marokāņiem!

Triju zvaigžņu ordeņa pasniegšana Muhamedam VI.

Ejam tālāk, atkal foto, šoreiz karaļa ģimene Muhameda VI brāļa kāzās 2014.gadā.

Otrajā rindā pirmā no kreisās karaļa sieva Lalla Salma - skolotāja meita, IT sistēmu inženiere. Pašā vidū karalis Muhameds VI. Viņam blakus jaunais pāris - brāļa sieva Uma un brālis Mulajs Rašids. Pirmajā rindā karaļa dēls un meita. Pārējās trīs sievietes ir karaļa māsas. Kad esam pagājušies kājām, atkal sēžamies busiņā un braucam uz jauno medīnu. Jocīgi skan: jaunā medīna - jaunā vecpilsēta, bet tāds fakts ir. Vecā medīna Kasablankā esot tikai savējiem, tur tūristiem neesot ko bāzties. Jauno medīnu ar nosaukumu kvartāls Habus uzcēla franči 1930.gadā. Tajā laikā Kasablanka kļuva par nozīmīgu Vidusjūras ostu un pēc statusa tai vajadzēja "pieklājīgu" vecpilsētu. Ejam uz kvartālu Habus.

Ja tā padomā, arī Vecrīgā veikals pie veikala, bet kā atšķiras no Kasablankas vecpilsētas tirgotavām!

Ieejam ceptuvē un uz 5 eiro sapērkam dažādus cepumus, ko aizvest mājiniekiem.

Vēl daži foto, bet nepateikšu, kas tas par laukumu, vienkārši interesanti skati.

Vēlams uzmanīties no šiem kolorītajiem personāžiem - ūdensnesējiem (ādas maisos ir ūdens). Viņi tā vien mēģina tikt tuvāk foto objektīvam un par katru klikšķi prasa 1 eiro.

Neuzzināju gan, kā ir citās pilsētās, bet Kasablankā taksometri ir tikai sarkanā krāsā.

Pa ceļam uz Marokas galvaspilsētu Rabatu gide tā starp citu ieminas, ka vakar bijis marokāņu jaunais gads un šodien ir 2967.gada pirmā diena. Nekas gan par svētkiem neliecina, jo Marokā dzīvo pēc mums pierastā kalendāra. Kad pēc nepilnas stundas ielās parādās zili taksometri, ir skaidrs, ka esam iebraukuši Rabatā.

Pēc pusstundu ilgas piestāšanas kādā ēstuvē, tālāk mūsu ceļš ved uz karaļa rezidenci. Teritorija, kur atrodas rezidence, ir ļoti plaša - pilsēta pilsētā - un tajā atļauts brīvi iebraukt. Tā ir vienīgā vieta, kur mūsu busiņu aptur un vaicā, no kurienes esam. Uzzinot, ka esam "russo turisto", varam braukt tālāk. Ja pārbaudītu dokumentus un izrādītos, ka ir kāds no Izraēlas (starp mums tādu nav), visticamāk, neielaistu vispār.

Tālāk dodamies kājām.

Tuvāk par 100 metriem karaļa rezidencei pieiet nedrīkst. Vērojam no attāluma.

Mūsu mazajām princesēm visur vajag uzrāpties un visu izzināt. (Oi, bet tā dāma, kas skatās objektīvā, taču ir no bildes pie Hasana II mošejas! Tikko pamanīju tādu sakritību.)

Tālumā karaliskā mošeja.

Dodamies prom, lai nonāktu pie nākamās apskates vietas - vēsturiskā Šellah kompleksa, saukta arī par Šellah nekropoli.

Šim vīriņam, kam griežoties bize tā vien ņirb gar acīm, pienākas 1 eiro no katra tūrista.

Te no nezin cik seniem laikiem ir bijusi cilvēku apmetnes vieta. Izsenis te dzīvoja feniķiešu ciltis, tad viņu vietā atnāca senie romieši. Viņi te izveidoja pilsētu Sala Colonia, ko ap 1154.gadu tomēr pameta. Turpmāk šo vietu ilgstoši izmantoja kā nekropoli. 14.gadsimtā pat sāka atjaunot spoku pilsētu, uzceļot mošeju, dažādus monumentus, kapenes. Tā no šī marokāņu-romiešu celtņu "kokteiļa" līdz mūsdienām ir saglabājies, piemēram, šis centrālais ceļš,

minarets,

forums.

Mūsu jaunieši Andrejs un Juļa fotografēšanai pieiet ļoti nopietni, visur ņemot līdzi statīvu.

Bet vēl te dzīvo balto stārķu kolonija. Gide mūs veda ar domu, ka redzēsim kādus 400 putnus - tik daudz to ir apzināts. Tie ir reģistrēti un pierakstīti te. Tā vietā "mājas sargāt" bija atstāts tikai viens stārķis, kas nu pozēja mums uz visiem 100%.

Braucot tālāk, redzējām, kur tad visi stārķi palikuši. Kādā pļavā tiem bija lielā sanākšana. Tur tad tiešām varēja būt visi 400. Vēl te ir neiedomājams daudzums kaķu. Uz jautājumu, kāpēc to tik daudz, gide atbildēja, ka "kaķiem nedrīkst darīt pāri" (lasi - kastrēt un sterilizēt), tāpēc tie netraucēti vairojas. Skats viņiem briesmīgs - izkāmējuši, tievi kā diedziņi, brr! Te fotogrāfijā nav tie sliktākie, bet mēs redzējām patiesi nožēlojamus eksemplārus.

Diena jau sliecas uz vakarpusi, bet mums vēl daudz kas skatāms. Muhameda V mauzolejs - tūristu visvairāk apmeklētā vieta Rabatā.

Marokas sultānam un karalim Muhamedam V bija sūrs mūžs. Viņam nācās dzīvot trimdā Madagaskarā un Korsikā, cīnīties par valsts neatkarību, tieši ar to iemantojot savas tautas cieņu un mīlestību. Muhameds V kļuva par pirmo Marokas karali, kad valsts atbrīvojās no Francijas koloniālisma. Lai atdotu godu karalim, tauta nolēma uzcelt viņam mauzoleju. Tas tika atklāts 1971.gadā -10 gadus pēc valdnieka nāves. Celtne ieturēta tradicionālajā mauritāniešu stilā, izmantojot sniegbaltu marmoru, kas atvests no Itālijas. Zaļgano kupolu rotā karaliskās varas simboli.

Taisnstūrveida zāles vidū Muhameda V marmora šķirsts, stūros viņa dēlu atdusas vietas.

Mauzoleju gan iekšpusē, gan ārā apsargā karavīri, kuri neiebilst, ka viņus fotografē un ar viņiem fotografējas.

Laukuma otrā pusē atrodas t.s. Hasana tornis-minarets un apmēram 260 kolonnas - viss, kas palicis no 12.gadsimtā celtās un nepabeigtās milzu mošejas.

Tālāk dodamies uz Rabatas medīnu,

bet netālu no ieejas redzam mūsu acīm nepierastu bēru procesiju. Tajā ir tikai vīrieši, pie tam ik pa gabaliņam tie pārvietojas gandrīz skriešus. Tas tāpēc, ka mirušo tajā pašā dienā jāpaspēj apbērēt līdz saulrietam.

Vēlāk pa ceļam mēs redzam arī kapsētu. Pēc bēru ceremonijas neviens vairs uz kapiem neiet un tos nekopj.

Tātad par Rabatas medīnu. Nu, ļoti fotogēniska vieta! Gribētos nofotografēt katru ieliņu.

No vecpilsētas dodamies uz okeāna pusi. Te platu smaidu izraisa kāda apelsīnu sulas pārdevēja kioska noformējums. Marokas iedzīvotāji tik ļoti cenšas izrādīt savu mīlestību pret karali, ka viņa fotogrāfija esot katrā mājā, katrā birojā, katrā bodītē pie sienas. Tiražēta tiek 2004.gadā uzņemta karaļa fotogrāfija, kurā viņš jauns un smuks.

Esam pie Atlantijas okeāna, īpašā vietā, kur upe Bu-Regreg ietek okeānā. Mēs esam Rabatas pusē, bet upes otrā krastā atrodas pilsēta Sale.

Aplūkosim Sale tuvāk.

Vēl daži okeāna un mola foto.

Izejam no vecpilsētas un dodamies uz savu busiņu, lai brauktu atpakaļ uz Kasablanku.

Viena tehniska pietura pa ceļam, kur fotomīļi steidz iemūžināt skaisti ziedošu aizjūras augu.

Te tad varētu rakstīt EPILOGS un bilst vēl dažus teikumus par Maroku. Apmēram 50% par labu šī kruīza izvēlei noteica tas, ka kuģis piestās Kasablankā, jo Maroka bija kādos tālākos manos ceļojumu plānos. Lūk, tāda izdevība vienu dienu tur pabūt un noskaidrot, vai es vēlos atkārtoti viesoties Marokā. Tagad zinu - nevēlos. Es nevēlos būt valstī, kur uz katra soļa sastopami kaķi-skeletiņi. Es pilnīgi godīgi atzīstos, ka vairs nevēlos redzēt nabadzību. Te nav foto no graustu mājām, jo negribu tādas fotografēt, bet tādas tur bija. Pēc gides stāstītā, Marokas karalis izvirzījis uzdevumu nolīdzināt veselus kvartālus, kas sastāv no graustiem, lai celtu jaunas dzīvojamās mājas. Taču iedzīvotāji neparko nevēlas atstāt savas dzīves vietas (kas viņus par to var nosodīt?). Nevar zināt, kad un vai tiks panākts kāds risinājums. Bez tam, izvērtējot savas toreizējās izjūtas, varu teikt, ja es būtu Marokā viena, bez grupas, es nejustos droši. Mana iekšējā sajūta nav mani vīlusi, kad vienmēr deklarēju, ka mani neinteresē nekas ārpus Eiropas. Nu, ja nu vēl mans lielais sapnis - Apvienotie Arābu Emirāti. (Vēl viena piebilde, kam nav nekāda sakara ar Maroku kā valsti, vienkārši vēsturei, kā es saku. Jūrā mobilo sakaru nav, bet, tikko kādā valstī izkāpu krastā, tā zvanīju mammai pateikt, ka ar mani viss kārtībā. Kad saņēmu telefona rēķinu, bilance bija sekojoša: 10 zvani Eiropas valstīs, kopējais sarunu laiks 23 minūtes, izmaksāja 2.73 eiro ar PVN, savukārt, 1 pusotru minūti gara saruna no Marokas - 4.36 eiro ar PVN.) Pulkstenis ir astoņi vakarā, kad esam atpakaļ pie kuģa.

Šovakar Baltā ballīte. Balti kokteiļi,

baltā tērpti cilvēki,

baltais spociņš, vai?

Un pāri visam miers...

Kas grib un spēj, paliek līksmoties, es dodos pie miera. Hmm, nosacīti. Ballīte notiek tieši virs mums - 13.klājā. Tāpēc miegā mani ieaijā bum-bum-bum ritmi. Rīt būs jauna diena, tāda, kā man patīk visvairāk - diena jūrā.

Kruīzs pa Vidusjūru. Maroka.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem