Velo ekspedīcija Saulkrasti – Tūja - Saulkrasti

  • 4 min lasīšanai
  • 12 foto
Turpinu Vidzemes jūrmalas apsekojumu – apbraucienu ar velo. Iepriekš jau bija īss rezumē par posmu – Salacgrīva – Tūja. Šosestdien īstenoju posmu Saulkrasti – Tūja – Saulkrasti. Protams, kā brīvdienas klāt – laikapstākļi sadraņķējas, no rīta Tukumā līst. Palūkojos, manuprāt, visobjektīvākajā laiku ziņu ziņotājā – windguru.com – tur Saulkrastos ap 12.00 – 15.00 sola lietu. Skaidrs – nav nozīmes triekties uz Saulkrastiem no paša rīta, kāda jēga pa lietu braukt...(cik gan objektīvs iemesls doties atpakaļ pasnaust mazliet...). Bez sirdsapziņas pārmetumiem izčammājos...un Saulkrastos esmu ap 14.00 - lietus vairs nelīst (kas zin – varbūt nemaz nav lijis), bet ir spēcīgs vējš – brāzmas, paldies dievam no mugurpuses...un tāds apmācies, nu gluži nav piemērotākais laiks velobraukšanai. Tālākajā galā Saulkrastos vecīgā benzīntankā atstāju auto, izkrāmēju velo...un var sākt pedāļot. Pirmais posms zolīds, nu tāds pa smuko – jūra, vējš, zvejnieku mājas – vecākas un jaunākas. Nonāku līdz pirmajam ceļa pārrāvumam – Ārņi. Nu neko – mānos pa pļavu un krūmāju, un jūras krastu, kas akmeņains un nav braucams. Klāt Lielais Lauču akmens. Tālāk pa mazajiem ceļiem gar jūru...nu gan nekur tālu tā nevar tikt, kārtējās mājas, aiz kurām ceļš beidzas, pamokos mazliet gar pašu jūras krastu. Atpakaļ braukt arī negribas, lai izbrauktu uz Via Baltica. Kaut kāds ceļa gals parādās (tiesa – kartē tāda nav), pa ceļu klīst aitas, tāds izdangāts, bet kaut kā ceru, ka gan jau līdz Duntei aizmānīšos. Jo dziļāk mežā – jo mazāks tas ceļš paliek, līdz beidzot - ceļa vispār vairs nav – priekšā izcirtums – nu ne uz priekšu, ne atpakaļ. Izlemju tomēr uz priekšu – velo pār pleciem un pāri pa slīkšņaino izcirtumu, aiz kura – vēl viens izcirtums. Īsti pārliecība nav, ka virzos pareizi, bet nu apmaldīties arī tur īsti nav kur – esmu starp jūru un Via BaltikuJ))) Tālumā sadzirdu zāģa troksni, nu ja jau zāģētāji - tad jau kaut kur tuvumā ceļam jābūt. Virzos uz zāģa skaņas pusi, līdz potītēm dubļos, ja neskatītos, kur lieku kājas, gan jau būtu arī līdz ceļiem.... Sasveicinos ar zāģvīriem, viņu sejas tādas samērā izbrīnītas, gan jau skats tāds dīvains bijis, kad pār izcirtumu nenokurienes velo stiepēja tuvojasJ))) Iztiku uz ceļa, precīzāk, zāģvīri palīdzēja izstumt riteni.... Kamēr cīnījos pa izcirtumu, laiks tāds gluži apskaidrojies, saulīte spīd, debesis zilas, mocības arī beigušās, var teikt – tagad tik var sākt tā pa īstam pedāļot. Iebraucu Minhauzena muzejā, biļešu tirgotāja nopēta manas samērā dubļainās kājas, un droši vien pie sevis cer – kaut tik neietu apskatīt muzeju, es arī neeju – jo esmu tur jau bijusi, padzeru automāta kapiju, pafočēju apkārti, un laižu atpakaļ uz jūras malu, kaut kā nevilina mani tas Via Baltika – jo tāpat jau atpakaļ vajadzēs braukt pa to. Atkal seko kārtējais “ieberziens”. Jūra pie Duntes smuka, bet vismaz šobrīd nav braucama ar velo. Paziņa, kas braukusi kādu gadu iepriekš, iezīmējusi kartē kā gar jūru braucamo. Nu mazliet pamīties var, bet tad tādas riktīgi grimstošās smiltis rodas, vienuviet mēģinu ātrumā izbraukt lielāku ūdens posmu...un iegrimstu, velo riteņi acīmredzami iegrimst līdz pusei smiltīs un ūdenī......toties kājas vairs nav dubļainas...bet ir slapjas un smilšainas...nu nekas... Pie mājām “Aļņi” metu mieru braucienam gar jūru, un pa ceļu izbraucu uz lielo šoseju, tempā aizbraucu līdz Jelgavkrastiem, it kā tālākais posms sasniegts, sākas atpakaļceļš. Pa mazu celiņu līdz Lembužiem (turpat jau Tūja). Tas posms foršs, gar ceļu tek Liepupe, vietām cienīgi skati, ar upes līkločiem, augstiem krastiem. Tālāk no Lembužiem pa veco ceļu – braucams posms, nekādas vainas, pat suņus nemana. Samērā veiksmīgi nonāku līdz bākai, kas pie “Lāču” mājām (tā detalizētu rakstu, ja nu kāds sadomā šo maršrutu veikt, tad lai kārtē var sazīmēt pieminētās vietas). Tur gan acīmredzams pārrāvums kartē pirms bākas, bet patiesībā, ja ignorē zīmi, ka “ķieģelis” un šķērso īpašumu pa pļaviņu, lai nonāktu līdz jūrai, tad gar jūru iet tāda kā taciņa, vienuviet pat graviņai pāri samontēts tiltiņš (foto galerijā var redzēt). Tālāk gar bāku atkal labs braucams un smuks posms, jūra, saule..ko gan vēl vēlēties.... Karte jau brīdina – jāatgriežas uz lielā ceļa, jo tālāk kārtējais pārrāvums...citi no kļūdām – savām un citām mācās, es nekā.., negriežu velo uz lielceļa pusi, bet spītīgi rauju uz priekšu, zem kārtējās “ķieģeļa un tupiks” (uz mājām “Pančaki”) zīmes, pabraucu garām vērienīgai pamestai siltumnīcai, izskatījās spocīga – laikam kolhozu vai kooperatīvu pārpalikums. Karte it kā informē, ka no mājām “Pančaki” ir neliels celiņš, kas aizved līdz lielceļam, bet nobraukusi līdz šīm mājām, saprotu, ka nekādu ceļu neatradīšu, jo visa apkārtne sažogota, kaut kā sakaunos tēlot spiegu un meklēt celiņu. Nekas cits neatliek, kā atkal jūra, kas kārtējo reizi nav braucama, oļaina, smilšaina un visādi citādi nelietojama velobraucējam, kādu brīdi pamocos pa krūmaini čakšaino daļu, tad laimīgā kārtā samanu it kā takas galu, speros augšā, veļu un ceļu veļļuku un braucu atkal iekšā mežā pa mazu taciņu un ļoti, ļoti ceru, ka tā nebeigsies izcirtumā. Izcirtumā tā nebeidzās, bet radās pamatotas aizdomas, ka taciņu izmanto kādi zvēri, bet atkal jau mierināju sevi ar domu, ka apmaldīties jau nevar – esmu starp jūru un lielceļu. Tiešām – veiksmīgi nonācu pie pirmajām mājām, un tur jau atkal tas pats ceļš, kas no “Aļņu” mājām jau braukts. Nonāku līdz lielceļam un nu jau tempā līdz auto, tā aizdomājos braucot, ka gandrīz pa apkārtceļu aizminos tik uz priekšu. Kopā: 49 km; Braukšanas (t.sk. stumšanas) laiks – 4 stundas. Secinājums: Nu te laikam īsti tādam svētdienas velobraucējam nav ko darīt. Posms Salacgrīva – Tūja ir daudz labāks, bez tādiem pārrāvumiem, un arī vienīgais pārrāvums (pie Ķurmraga) ir gluži cilvēcīgi nobraucams. Sanāktu, ka no Salacgrīvas puses braucot gluži veiksmīgi var tikt līdz “Lielpidām” - no tām tālāk ceļš, kas izved līdz vietai, kur kādreiz bija Minhauzena muzejs (Duntes skola / Mustkalni). Var sākt arī no šīs vietas braukt uz Salacgrīvas pusi. Nu vēl jau var gadīties, ka vasarā gar jūru daudzviet var gluži labi izbraukt... ...Bet, manuprāt, ideāli līdz pat Salacgrīvai šo posmu ir noiet ar kājām...maršrutu varētu nosaukt “daudzveidīgā jūrmala”, jo te smilšaini liedagi mijas ar akmeņainiem posmiem, sarkanās klintis vēl uzrodas, un pašās beigās – randu pļavas...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais