Senioru sadraudzības rudens ekskursija

06.10.2017
14 min lasīšanai

Ir pienākusi diena, 27. oktobris, diena, kas veltīta Senioru sadraudzības ekskursijai. Ekskursiju izplānoju savlaicīgi, laika gaitā gan, šis un tas no plānotā pamainījās, nācās improvizēt, pielāgoties "laikā un telpā", lai iekļautos šis, pavēlās rudens dienas vēl gaišajās stundās. Diena ir uzaususi ar spožu sauli pie zilajām rudens debesīm, lielie vēji, kas iepriekšējo nedēļu plosījās, ir pierimuši. Rīts ir dzestrs, laukos esot jau pamanīta salna, bet Rīgu tā vēl nav skārusi. Tā nu šī pirmā, skaistā atvasaras diena ir kā Dieva dāvana mums senioriem, kas dosimies rudens ekskursijā un, šoreiz atkal uz Ziemeļvidzemi. Izbraukšana no pēdējās, autobusā iekāpšanas vietas Rīgas teritorijā Mārupes ielā, kas bija plānota pulkstens astoņos, izdodas ar 10 minūšu nokavēšanos. Remontā esošo Rīgas ielu sastrēgumus laimīgi apbraucām caur Ķengaragu un tālāk caur Ulbroku un ātri vien esam uz Vidzemes šosejas. Ceļš ir daudzreiz braukts uz labi zināms, atliek tikai vērot rudens krāsās tērpušos kokus, kurus "rudens rūķis", sevišķi te, Vidzemes pusē ir pasteidzies ietērpt gan koši dzeltenos, gan oranžos toņos, līdz pat spilgti sarkanajiem. Krāsu daudzveidība un saskaņotība ir pasakaina. Līdz pirmajai ieplānotajai apstāšanās vietai, mums jābrauc paliels attālums, tad šo laiku izmantoju informējot par visu, ko šajā dienā redzēsim. Šajā pagarajā pārbraucienā, mūsu šoferītis Juris piestāj pie kāda no ceļmalas degvielas uzpildes "punktiem" un ir iespēja apmeklēt šis iestādes labierīcības un arī iemalkot steidzīgajiem, kas nav paspējuši mājās iemalkot kafiju, to izdarīt te. Pie labierīcībām izveidojas gara rinda, jo gandrīz visi no mūsu autobusa, ir atsteigušies. Sāku uztraukties, ka iekavēsim sīki izplānoto laiku, jo līdzi "velkas" vēl nokavētās 10 minūtes no izbraukšanas laika. Esam atkal visi autobusā, braukšana atkal veicas raiti. Salonā smaržo kafija, jo kādi ir pacentušies to trauciņā arī paņemt līdzi autobusā. Uz Valmieras šosejas veiksmīgi izdodas arī izbraukt remontā esošo "luksafora ceļa daļu" bez ilgstošas stāvēšanas .Valmieru apbraucam pa apvedceļu un esam uz Matīšu šosejas. Matīšu baznīcas torni, kas pirms pilsētas, iznirst pašā ceļa vidū, ieraugam jau pa gabalu.. Matīšu luterāņu baznīca mūsu plānā ir pirmā apmeklējamā vieta. Iebraucam Matīšos. Matīši ir apdzīvota vieta Burtnieku novadā ar pagasta centru Matīši, 4 km no Burtnieku ezera un 138 km no Rīgas. Pilsētas nosaukums cēlies no Sv. Mateja , kura vārdā bijusi nosaukta pirmā, koka baznīciņa šai vietā. Esam piebraukuši pie baznīcas. Kaut esmu pa ceļam sazvanījusi draudzes priekšnieci, cerēju, ka viņa mūs te, pie sānu baznīcas durvīm sagaidīs, bet nemanu viņas. Durvis ir puspievērtas un eju iekšā baznīcā. Ieejot gan apjūku, ieraugot, ka priekšniece stāv plaši atvērtajās baznīcas gala parādes durvīs un sasveicinājās ar pārējiem, kas rindiņā ir apgājuši baznīcas stūri pa skaiti bruģētu taciņu nonākuši pie parādes durvīm. Nu iznāk, ka esmu patvarīgi ielauzusies baznīcā. Ieraugot mani, iznākam pretī no baznīcas , priekšniece izbrīnīta pajautā, kā es esot iekļuvusi baznīcā? Šai baznīcai esmu ļoti bieži braukusi garām. Tā ir manu uzmanību piesaistījusi ar savu skaisto ārieni un ir radusies vēlēšanās arī to redzēt no iekšpuses. Meklējot internetā ekskursiju maršrutus senioriem, atklāju, ka ar šo gadu šī baznīca ir "atvērta"arī tūristiem un tūliņ to iekļāvu savā maršrutā. Baznīca celta 1687,. gadā. Vispirms izveidojusies draudze un uzcelta, koka baznīciņa ar nosaukumu Sv. Mateja draudze. Tad ap baznīcu sākusies veidoties apdzīvota vieta. 1687. gadā ir uzcelta jauna baznīca. Baznīcas torni esot projektējis tas pats autors, kas projektējis Rīgas Pētera baznīcas torni. Matīšu baznīcas tornis ir kā kopija miniatūrā Pētera baznīcas tornim Rīgā. Baznīcas smailē esošais gailis, atrodoties 45 m augstumā. Šajā gadā baznīca svin divas jubilejas - 330 gadi baznīcai ( 1867. - 2017 ) un ērģelēm 150 gadi ( 1867 - 2017 ) . Padomju laikā ērģeles tikušas pārvestas uz Rīgu, Sv. Marka baznīcu, bet 1993. gadā atkal atgrieztas atpakaļ. Altārglezna "Kristus pie krusta" ir J.H.Bēzes gleznas kopija. Kaut Matīši kā pilsētiņa esot maza, stāsta mums draudzes priekšniece Ingrīda, tomēr draudze esot darbīgi aktīva. Darbojoties svētdienas skola ar palielu bērnu skaitu, notiekot kristības, iesvēte jauniešiem, laulības. Uzklausījuši visu stāstīto, iepazinušies ar baznīcu, ejam atkal uz autobusu un braucam Mazsalacas virzienā. Līdz nākošā maršruta vietai jābrauc 20 minūtes. Varu šo brītiņu ļauties rudens krāšņumam, kas tik skaisti vērojams aiz autobusa loga. Rudens, laikam savu krāsošanas darbu sāk tieši ar Ziemeļvidzemi, jo šorīt manā Ķengaragā vēl viss bija vasarīgi zaļš, ja neskaita brūngani sakaltušās lapas, kas nobirušas zem koku lapotnes. Ceļš no Matīšiem līdz pat Vecatei ir kā krāšņa aleja no abpus ceļam augošajiem kokiem. Braucam uz "Jēru klubu". Man pašai ir zināms, ko "Jēru klubā" skatīsim, bet no apkārt sēdošajiem ir jautājumi - kas ir "Jēru klubs"? Kas tur būs interesants? . To tad arī tūliņ redzēsim. Veiksmīgi atrodam iebraucamo ceļu no šosejas, kas iezīmēts ar "bambusa" koka mietiņu ceļa galā iespraustu. Pēc 300 m iebraucam lauku sētas pagalmā. Mūs sagaida abi aitiņu saimnieki Ilze un Valters. Vispirms, ko nozīmē nosaukums "Jēru klubs". Padomju laikos šai vietā bija vietējā kolhoza kantoris un klubs, kur pulcējās gan kolhoznieki, gan arī no pilsētas atbraukušie uz kino seansiem, sarīkojumiem un deju vakariem. Atmodas laikā, kad kolhozi pajuka, gan kantora māja, gan klubs izbeidza pildīt savas funkcijas un palika tukšas ēkas.Šodien klubā ir ierīkota aitu kūts un tas arī ir nosaukuma pamatā, šodien klubā "dejo" jēriņi. Ilze un Valters mums pastāsta ļoti interesantu savu aitu audzēšanas un aprūpes stāstu. Šodien aitiņas ir ganībās, sadalītas pa trijiem ganāmpulkiem. Iespaidīgi vērot, kad Valters aiziet pie aplokā esošajām aitiņām un atgriežoties atpakaļ, pats iet pa priekšu un viss aitu bars rindiņā viņam seko, gluži kā lasām Bībelē- "aitas pazīst sava gana balsi un seko tam". Protams , mums , svešiem neviena nesekotu. Nu, jā, saimniekam rokās ir trauks, kurā noteikti ir kāds gardums un aitiņas to zin. Samīļot šis sprogainītes gan mums neizdodas, jo, laikam, viņuprāt, esam pārāk daudzi un bīstami. Tuvojoties, viss bars atkal aizskrien atpakaļ pa taciņu uz krūmāju. Aitiņas apskatījuši, tiekam aicināti iepazīties ar produkciju, ko saimniecībā paši ražo. Varam degustēt un arī iegādāties aitu gaļas izstrādājumus, vakuumā fasētu, dažādu veidu gaļu, konservos aknu pastēti, sautētu jēra gaļu. Uz blakus galda ir dzija, vilna, vilnas izstrādājumi. Ilzīte arī pastāsta par aitu cirpšanu, vilnas pārstrādi un citām lietām, kas saistītas ar vilnu un dziju. Tā nu savus maciņus esam patukšojuši, bet somas gan "pietūkušas" un arī, šeit uzturēšanās laiks mums ir beidzies. Atvadāmies no abiem saimniekiem un esam atkal ceļā uz nākošo maršruta vietu. Tā būs Mazsalacas , Sv. Annas luterāņu baznīca. Uz Mazsalacu braucam ar nelielu līkumu caur Skaņkalni, kur apskatām Pareizticīgo baznīcu., gan tikai caur autobusa logiem. Pastāstu īsi par baznīcas vēsturi. Baznīca ir celta no skaistiem, kaltiem akmeņiem. Celta 1898. gadā. Tajā, tālajā laikā, arī pie baznīcas darbojusies skola krievu bērniem, bet tā kā Mazsalacā krievu bijuši ļoti maz, tad šajā skolā arī sūtīti latviešu bērni lai apgūtu krievu valodu. Kā visur pareizticīgo baznīcas ir ļoti grezni iekārtotas, nav izņēmums bijis arī šī baznīca. Kādā reizē, naktī baznīca tikusi apzagta, paņemts viss iespējamais - dārglietas, sudraba trauki, diakona mētelis, altāra priekškars un 400 sveces. Projām ejot, zaglis uz sienas atstājis uzrakstu : "Dievs ir devis, Dievs arī ņema". 1961 gadā baznīca tika slēgta un kā vairākas baznīcas, arī pamatīgi izdemolēta, izsisti logi. lIgāku laiku tāda, šī skaistā ēka stāvēja uz uzkalniņa, kokos iekļauta. Skaņkalnes ciema padome nolēmusi, ka tā īsti tomēr, tik skaistu celtni nevar aizlaist postā un izlēmuši baznīcu sakopt un ierīkot vietējo māķslinieku - gleznotāju izstāžu zāli. Mazsalacā un tās apkārtnē bija daudz talantīgu mākslinieku. J.Trops, Otomija Andersone, Jānis Strauts, Deņisenko un vēl daudzi citi. Baznīca tika sakārtota, logi iestikloti, bet.labā ideja par izstādi, tomēr neizdevās, jo, kādam, un, laikam pašam slavenākajam māksliniekam izrādījusies padomju varai "nepareiza biografija". un tāda cilvēka gleznas taču nevarēja popularizēt. Izstāžu zāle neizdevās iekārtot, bet baznīca palika sakopta ar jauniem logiem,tikai zaudējusi savu pirmatnējo "spožumu". Šodien tā atkal darbojas kā baznīca, bija cilvēki, kas savu ticību bija saglabājuši, un, kaut nelielā skaitā, tomēr ir draudze savā dievnamā. Klausoties stāstījumu, esam pārbraukuši Salacas tiltam, kas ir kā vārti pilsētai. Mazsalaca, Ziemeļvidzemes mazpilsēta, atrodas Salacas labajā krastā. Augšpilsēta uz stāva senkrasta, bet lejas pilsēta upes senajā gultnē. . Mazsalaca kā apdzīvota vieta sākusi veidoties 19.g.s. vidū, un pirmais tās nosaukums bijis Salisburga. Tagadējo nosaukumu, Mazsalaca ieguvusi no Salacas upes. Pilsētas tiesības ieguvusi 1928. gadā. Mazsalacas pilsētu apskatām tikai vizuāli. Vispirms, pārbraucot tiltu, paraugāmies uz vienu no vecākajām celtnēm, sauktu par "Āža krogu", arī par "Prāmja krogu". Nosaukums "Prāmja krogs" radies no tā, ka ēka atradusies pie pārceltuves un jau sākotnēji bijusi kā krogs. Krogū aiz letes bijusi iespaidīga āža bilde un arī pašam krodziniekam bijusi īpatnēja bārdiņa, tieši kā āzim, tā arī pašu krogu saukuši par "Āža krogu". Otra vecākā celtne, kurai pabraucam garām, ir senā Dauguļu aptieka Pasta kalnā, kura celta 1867. gadā un visus, savus pastāvēšanas gadus ir bijusi aptieka un kā aptieka, darbojās arī vēl šodien. Piebraucam pie Mazsalacas Sv. Annas luterāņu baznīcas. Baznīcas torni, kas esot 58,6 m augsts, var ieraudzīt no liela attāluma, sevišķi labi redzams, iebraucot pilsētā no Rūjienas puses.Novietojam autobusu ielas malā pie Varoņu birzītes, ejam uz atvērtajām baznīcas durvīm, kur mūs sagaida laipna baznīcas draudzes priekšniece Aigas kundze. Ieejot baznīcā, telpa ir tik auksta, ka jāietinās ciešāki šallē. Iedomājos, kā var , sevišķi ziemas laikā nosēdēt visu dievkalpojumu šādā aukstumā. Saņemu arī tūliņ atbildi, it kā nolasot manas domas, draudzes priekšniece pastāsta, ka aukstajā laikā, dievkalpojumus noturot mazajā zālītē, kas atrodas vecās baznīcas daļā aiz altāra. Manā jaunības laikā, šo telpu sauca par "jērkambari". Kāpēc? To neprotu izskaidrot. Draudzes priekšniece mums pastāsta draudzes vēsturi. Baznīca celta 1533. gadā, astoņsimto gadu beigās vecā mūra ēka nojaukta un tās vietā uzcelta sarkana ķieģeļu ēka. Ģerbkambaris gan palicis tas pats, saglabāts arī altāris un tagad baznīcā var redzēt abus altārus- vecam altārim altārglezna ir nezināma autora gleznota "Svētais vakarēdiens", bet šodienas altārglezna "Kristus pie krusta" ir vācu gleznotāja R.Rihtera gleznas kopija. Padomju laikā baznīca netika izdemolēta un nav bijusi piemērota arī citām vajadzībām. Visus gadus ir notikuši dievkalpojumi, bijušas iesvētības un kristības. Baznīca ir viena no skaistākajām Latvijas baznīcām Ziemeļvidzemē. Izejot no baznīcas, iegriežamies Varoņu birzītē. Te ir uzcelts piemineklis Pirmā pasaules karā pazudušajiem un kritušajiem brīvības cīnītājiem un pati birzīte sastāv no rindās stādītiem ozoliņiem, kur katrs ozoliņš ir veltīts, no piederīgiem kādam, no kara mājās nepārnākušajam karavīram. Te, es varu arī atrast divus no trijiem iestādītiem ozoliem, savas vecāsmātes brāļiem veltītus. Ir palikuši tikai divi, trešais nav iesakņojies.Pirms kāpšanas autobusā, aizvedu vēl visus , nelielu gabaliņu upie vecās mācītājmuižas, kur uz mācītājmuižas drupām ir saglabājies iespaidīgs "manteļu" skurstenis. Skurstenis gan ir ieaudzis zālēs un pakļauts "laika zoba" iedarbībai. Ļoti žēl, ka tāda attieksme pilsētas "tēviem"pret to, jo tas ir unikāla vēstures liecība. Šo, seno mājas sastāvdaļu, pat visvecākā paaudze vairs neatceras. Tālākais, mūsu šīsdienas plānā ir Valtenberģu muiža. Lai pie tās piekļūtu, jābrauc ar līkumu pa Pērnavas ielu līdz Muižas ielai un, tad pa to līdz muižai. Šai laikā parka ielā tiek nojaukts pārvada tilts par veco dzelzceļa līniju un uzbērums nolīdzināts taisnā ceļā. Ar gandarījumu vēroju, ka ir , zem sabērtiem zemes kalniem, pazudusi visa lielā laplāņu plantācija un ir atsegts viens no vēsturiskiem objektiem, gan "pēdējā stadijā" ir vecās muižas zirgu staļļa drupas. Kaut nu tās tiktu "iekonservētas" un saglabātas, kaut šādā veidā! Pieejot pie muižas, gribas teikt- tā ir mana vecā, baltā skola. Tā ar\ī tāda man atmiņā saglabāsies vienmēr, vienalga, ko savās sienās tā arī turpmāk glabās. Jau divus gadus, skola ir pārtapusi par muižu, , par kādu tā ir celta 1780. gadā celta baronam Falkenbergam. No Falkenberga vārda arī ir atvasināts latviskais muižas nosaukums - Valtenberģu muiža . Tagad muižā ir ierīkots muzejs ar dažādām izstādēm. Tā kā ekskursiju biju pieteikusi, tad tiekam sagaidīti un ievesti izstāžu zālēs. Pirmo skatām Valtera Hirtes skulptūru kolekciju. . Valters Hirte dzimis 1913. gadā un visu savu mūžu nodzīvojis Mazsalacā. 1983. gadā viņš "aiziet mūžībā", atstājot šo plašo , savu mākslas darbu kolekciju savai pilsētai. Skolā Valters gājis tikai četras ziemas, bijis cilvēks ar Dieva dotu talantu. Viņa mūža darbs koka skulptūrās ir 400 lielāku un mazāku figūriņu. Pats viņš tās nosaucis par koka "klaņģīšiem". Viņa bērnība ir aizsākusies Pantenē, Sēļu pusē pie Tūteres ozola. Ozola kuplie zari, ne vienu reizi vien, viņu ganu gaitās, esot paslēpuši no salīšanas lietus laikā. Kad ozols, sava vairāk kā 1000 gada mūža vecumā, 1967. gadā, nav izturējis vētru, mākslinieks tā mūžu turpinājis savos darbos., izmantodams tā koksni, bet no ozola zīlēm, ap satrunējošo celmu, iedēstījis jaunu ozolu birzi, kas šodien sevi "piesaka" kuplos ozolos. Valtera Hirtes kokgriezuma figūriņas ir izmantotas J.Streiča mākslas filmā "Mans draugs, nenopietns cilvēks". Katrs , kokā izgrieztais tēls ir ar savu "personību", . Katra tēla sejā atspoguļojas izjūtas- smaids, skumjas, izmisums u.c. Nākošajā telpā, kurā ieejam, varam ieskatīties medību trofejās, ko atdevis, no savas kolekcijas muzejam, kāds novadnieks. Visi briežu, stirnu un citi atribūti esot iegūti Mazsalacas apkārtnes mežos, gan medībās iegūti, gan atrasti mežā.Bez ragiem ir arī dažādu putnu "izbāzeņi " un citas trofejas, Iekārtots arī stūrītis, kas atspoguļo mednieku istabiņu, kur, laikam arī tapuši "mednieku stāsti." Ieejot nākošajā telpā, varam iepazīties ar Mazsalacas novadnieku dzimtas "kokiem", visi, ļoti rūpīgi izstrādāti un izlikti planšetē, klāt arī pa fotogrāfijām. Te varu lasīt daudzu, man pazīstamu dzimtas "koku" saknes, ir mūziķa, diriģenta Pētera Hincinberga dzimta, , ērģelnieka Ādama Ores dzimta, Ērenpreiša dzimta un daudzas citas. Pēkšenu un Niguļu dzimtas "kokos", varu arī "izvilkt" savu tālo senču atzarus no vecās mātes puses. Sava laika, ginekoloģes- vecmātes Kangares darba žurnālā, ko muzejs saņēmis, atsūtītu no Kanādas, kur savu dzīvi, pēc bēgļu gadiem, pavadījusi vecmāte, atrodu arī savu dzimšanas ierakstu. Tagad zinu gan laiku, kad esmu nākusi pasaulē, gan to, cik esmu bijusi gara un, cik svērusi tai brīdī, kā arī uzzinu par mātes veselības stāvokli, man piedzimstot. Vēl arī sameklēju savs vecākās māsas ierakstus. Tas, priekš manis bija unikāls atradums,sajūta, it kā esmu pieskārusies kaut kam , aizvēsturiskam. Vēl vienā telpā ir izstādīta Ērika Celmiņa zvanu kolekcija, kas ir savdabīga un arī ļoti interesanta. Tad esmu pie pelītēm. Pelītes ir skatāmas dažādos veidos., izšūtas uz siltu čību purngaliem, uz priekšautu kabatiņām, ir gatavotas no porcelāna, no koka , no māla, no lupatiņām izšūtas un tā vēl un vēl. Pelītes ir arī izstādītas "kustībās" dejojošas, dziedošas un vēl...Pavisam esot 1300 pelīšu. Šo skaitu pārbaudīt un visas saskaitīt, gan man pietrūka pacietības un arī laika. Muižas muzeja telpas ir izstaigātas un pienācis laiks doties pusdienās. Pusdienas mums pasūtītas vidusskolas ēdnīcā, kas no muižas ir kādus 300 metrus. Uz turieni braucam ar autobusu.Mazliet esam nokavējuši pieteikto laiku, bet esam laipni gaidīti. Galdi ir jau mums saklāti, atliek tikai piesēsties pie tiem un pusdienot. Pusdienas servētas ar četriem ēdieniem- garšīga pupiņu zupa, otrajā brūni apcepti kartupeļi, karbonāde , mērce un biešu salāti. Klāt piedzerama augļu sula un desertā šokolādes krēms ar vaniļas mērci. Krietni paēduši, atliek tikai atrast vietu, kur vara kārtīgi izkustēties un braucam uz Skaņo kalnu, zaļā pļavā "izskrieties". Brauksim , pa ceļam nekur nepiestājot līdz pašai klintij. Ir iebildumi, bet atsaku uzņemties atbildību, ja kāds novelsies no Sapņu trepēm, kāpjot pa tām, vai arī kāpjot lejā uz Velna alu un apmaldīsies alas dziļumā, tumsā. Lai paliek neskatīta Vilkaču priede, Enģeļu ala, bīstamā uzkāpšana uz, Salacai pārkārušos Velna kanceli, un izslāpušiem slāpes remdētas no Skābumu ķērnes., lai paliek neizstaigāta Rūķu taka un nejūsmots par Neļķu klintīm, Enģeļu alu un Salacas skaisto plūdumu caur abu krastu klinšu kraujām. Esam seniori, kuru gadu nasta vairs nav jaunības plaukumā un spēks un varēšana ir tik, cik ir. Esam piebraukuši pie Skaņā kalna klints un "izbirstam "no autobusa. Te jau priekšā vēl autobuss ar tūristiem un kkādi ar privātām mašīnām. No mūsējiem, daudzi te ir pirmo reizi. Vieta ir pasakaini skaista. Skaņais kalns ir 20 m augsta un 90 m gara, sarkanā smilšakmens klints, kas esot gludākā lielā klints Latvijā. Klintij ir unikāla akustika, paraboliski izliektā klints spēj lieliski atvirzīt skaņu un veidot atbalsi . Atrodam katrs pēc vēlēšanās izbaudīt šo atbalss "atskaņojumu", gan ar dziesmām, gan vārdos ieliktu. Skaistā ainava ar ar Salacas rimto plūdumu, klints atspulgu ūdenī, ar ozolu zaļo kuplumu uz laukuma un tūristu namiņu, ugunskura vietu, viss tas sniedz spirdzinošu sajūtu un baudījumu. Kad pienācis laiks kāpt atkal autobusā, ne viens vien vēl cenšas pakavēties uz Salacas krasta. Laiks steidzas nepielūdzami. vēl ,mums priekšā garš atpakaļceļš uz mājām ar divām maršruta pieturām. Pēdējie atvadu skati uz Skaņā kalnu klinti un autobuss jau ir iegriezies šaurajā, bet skaistajā , kokiem apaugušajā ceļā, caur sila parkam uz Mazsalacu. Nākošā pieturas maršruts ir Mazsalacas Baptistu baznīca. Te, vispirms baznīcas zālē, mūs sagaida Kintija, kura ir sagatavojusi stāstījumu mums par šo Mazsalacas baptistu baznīcu un draudzi. Stāstījums ir no viņas, skolā izstrādātā zinātniskā darba par baptistiem.Stāstījums ir ļoti interesants, sākot no pašiem pirmsākumiem, 1929. gadu, par draudzes veidošanos, par baznīcas celtniecību, draudze darbu cauri visām grūtībām pārvarot padomju laika vajāšanas, atmaskojot viltību ar draudzes nama vēlēšanos atņemt, baznīcas nama nosargāšanu, un Dieva klātbūtni un vadīšanu visā un visur. Noklausāmies arī par vairāku mācītāju kalpošanas laiku draudzē no pirmsākumiem līdz šodienai. Šodien draudzē darbojas koris, jauniešu stīgu ansamblis, darbojās Māsu pulciņš, Svētdienas skola. Draudzes locekļi pāris reizes gadā arī izbrauc ekskursijās gan pa Latviju, Igauniju, kas atrodas tuvu kaimiņos. un pabūts ir arī Zviedrijā. Baznīcas zāle ir gaiša ar lieliem logiem. Ir skaisti, ērti soli, kas kā dāvinājums ir atceļojuši no Zviedrijas, Hillestorpas Misiones draudzes.Aiz kora paaugstinājuma, pie sienas ir iespaidīga un skaista altārglezna "Ģetzemanes dārzā". To gleznojis mākslinieks O. Cinītis. Pēc visa noklausītā, tiekam aicināti uz sadraudzības zālīti, pie galdiņiem, cienājamies ar garšīgu klinģeri un kafiju un norit draudzīgas sarunas. Laiks ir iesniedzies vakarpusē, kad atvadāmies no viesmīlīgās baznīciņas saimniecītēm Mirjamas un Sondras un atvadāmies arī no Mazsalacas. Mājupceļš mūs ved caur Rūjienu. Līdz Rūjienai ceļš visā garumā ir segts ar labu asfaltu un šos 22 km, kas Rūjienu šķir no Mazsalacas,, nobraucam 30 minūtēs. Izbraucam Rūjienā cauri pa tās galveno ielu, piestājot tikai pie Sv. Bērtuļa luterāņu baznīcas, kas ir ieplānota, kā pēdējā apstāšanās vieta mūsu ekskursijas maršrutā.. Rūjiena ir viena no tālākajām pilsētām Ziemeļvidzemē, pie pašas Igaunija robēžas. un atrodas 150 km no Rīgas. Savu nosaukumu pilsēta ieguvusi no cauri tekošās upes Rūjas, bet upe savukārt no Iigauņu vārda "ruhi", kas tulkojumā ir "sile, vienkoču laiva". Caur autobusa logu paraugāmies uz "Tālavas taurētāju", kas ir 1937,. gadā veidots piemineklis Rūjienas atbrīvošanas cīņu dalībniekiem. Tuvāk ar pilsētu mums vairs nav laika iepazīties. Pēc plānojuma, Rīgā atgriezties esmu iecerējusi pirms pl. 21. vakarā, laiks palicis tikai Rūjienas baznīcas apskatei .Pie baznīcas satiekamies ar draudzes priekšnieci Laimas kundzi un tiekam uzaicināti ieiet baznīcā. Arī šeit, draudzes priekšniece mūs iepazīstina ar baznīcas vēsturi, draudzes aktualitātēm un kalpošanu. Baznīca celta vienā laikā ar Rūjienas pili 1259.- 1263. g. un esot viena no vecākajām un lielākajām Vidzemes baznīcām ārpus Rīgas. Baznīca savā pastāvēšanas laikā, vairākkārtīgi postīta un atkal atjaunota. !974. gadā baznīca pilnībā izdegusi, palikuši tikai sienu biezie mūri. 2003. gadā baznīca ir pilnīgi atremontēta. Restaurēts ir interjers, skan atkal ērģeles, atjaunots vēsturiskais altāris un kancele. Šodien baznīcā kalpo mācītājs Māris Sarma, kuru šai dienā nebija lemts mums satikt. Baznīcā ir altārglezna "Kristus pie krusta", tās autors Ludvigs Maidelis. Baznīcas nosaukums ņemts no Bībeles Bartalomijs, kas bija viens no Jēzus divpadsmit apustļliem. Tā ir noslēdzies mūsu aktīvais laiks šajā ceļojumā. No Rūjienas izbraucam ar pēdējiem saules vakara stariem. Jūtams nogurums, jo diena bija gara un piesātināta. Vēl izmantoju brīdi, lai dalītos ceļojuma iespaidos tad arī varu "atslābināties"līdz Rīgai. Esam Rīgu sasnieguši savlaicīgi, agrāk kā biju ieplānojusi. Ir jau liela tumsa un Rīgas ielas ir elektriskās gaismas izgaismotas. Cenšanies noskaidrot, kur katram no braucējiem izdevīgāk izkāpt, daži jau autobusu pamet pie Juglas, tad Alfas. Es atvados pie dzelzceļa stacijas , lai dotos uz savu Ķengaraga autobusu. Rudens ekskursijas ceļojums ir noslēdzies. Paliek visskaistākās izjūtas par visu redzēto, piedzīvoto un arī varu mācīties no pieļautām kļūdām, lai uzlabotu citā reizītē plānojot jaunu ekskursiju. Bija izjūtama brīnišķīga Dieva vadība, sākot jau ar skaisto atvasaras dienu, kas tieši šai dienā atausa, kā Dieva dāvana., ar brīnišķīgo sadraudzību ekskursantu vidū. Paldies, Jums visiem, kas atrada laiku , izlasot šis piezīmes! 27. septembris, 2017. g.

Senioru sadraudzības rudens ekskursija

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem